ZzZiema

Ozolu čiekurveida panglapsene (Andricus foecundatrix)

Tā vien šķiet, ka februāris ir tas mēnesis, kad par kukaiņu fotomedībām ir jāaizmirst. Tālu no patiesības šāds apgalvojums nav, jā - taču nav jau arī tik traki, jo var taču doties kādu ziemojošo kukaiņu (un zirnekļu) medībās. Te gan jāsaka, ka, ja mežs ir 'sasalis' un arī ārā ir samērā vēss (nav plusos), tad varbūt ar kādām destruktīvām posmkāju meklēšanas metodēm (mizu plēšanu, kritalu cilāšanu utml.) nevajadzētu aizrauties (varbūt labāk to nedarīt nemaz), jo tas noteikti ir ziemojošajiem 'mazajiem brāļiem' pārāk liels traucējums. Taču, ir jau arī tādi kustoņi, kas ziemo tāpat vien atklātā veidā, nekur neslēpjoties - piemēram, uz dažādu koku zariņiem. Tāpat arī šur un tur var sastapt dažādas liecības par kukaiņu darbību, kas aizķērušās vēl no pagājušās sezonas - piemēram, šādus te savdabīgus čiekuriņus uz ozolu zariņiem, kas ir ozolu čiekurveida panglapsenes (Andricus foecundatrix) veidotas pangas. Šādus objektus tad es šajās brīvdienās arī devos meklēt. Jāsaka gan, ka ar visai mainīgām sekmēm.   

Segzirneklis Stemonyphantes lineatus

Biju nolēmis apstaigāt kādus vēl neiepazītus stūrus Skrundas apkārtnē un uzreiz uzmanību kartē piesaistīja karjers Skrundas purva apkārtnē. Ārā it kā nebija pat īpaši auksts - bija cerība, ka varbūt kāda dienvidu nogāze varētu būt bez sniega un varētu parušināties kaut kur starp nobirušajām lapām, akmeņiem utml. vietās. Taču viss tomēr izrādījās mazliet vairāk sasalis kā biju cerējis - līdz ar to, pārcilājis vien dažus priežu zarus, metu šai izklaidei mieru. No viena priedes zara gan negaidīti nobira neliela porcija ar zirnekļiem no kuriem viens bija pat tāds samērā 'dizainisks' (vismaz vēders noteikti) - šķiet segzirneklis Stemonyphantes lineatus. 

Riteņzirneklis Agalenatea redii

Pārdomājot situāciju, nolēmu pārslēgties uz tauriņu vērošanu. Mazliet dīvaini jau skan - februārī un tauriņu vērošana? Skaidrs, ka šajā laikā neviena suga nav aktīva - visas salīdušas savās ziemošanas vietās kādā stadijā katrai sugai tas pienākas. Ja vairums pieaugušo tauriņu (cik nu mums ir tās sugas, kas pārziemo kā pieauguši tauriņi), kāpuru un kūniņu ir visai labi 'paslēptas', tad atsevišķu sugu olas un kāpuri esot pat visai labi konstatējami arī ziemas laikā. Tā, piemēram, zefīru olas visu ziemu tā arī pavada uz kāda zariņa, kur mātīte to ir vasaras beigās izdējusi. Bet nu olas ir maziņas un to meklēšana noteikti nav tas vieglākais uzdevums. No kāpuriem savukārt man jau otro ziemu pēc kārtas mieru nedod zaigraibeņu kāpuri, kas visu ziemu pavada tā vienkārši, atklāti sēžot uz sava barības auga zara, kā tādi nelieli, zaļganbrūni kailgliemezīši. Kārklu zaigraibenis sēž tātad uz kārklu zariem, bet apšu zaigribenis - uz apšu zariem. Pagājušajā gadā vienu dienu jau biju veltījis šādai izklaidei - zaigraibeņu kāpuru meklēšanai, bet toreiz pastaiga Ogres apkārtnē nebija rezultatīva. Entuziasma pilns centos šo sapni šoreiz realizēt Skrundas apkārtnē! 

Ozollapas riteņzirneklis (Aculepeira ceropegia)

Kādu laputu (Aphididae) olas uz kārkla zara. 

Jāsaka, ka tā gan bija zināmā mērā improvizācija, jo nav ne jausmas vai tieši tajās vietās, kur es staigāju kādreiz maz ir kāds zaigraibenis redzēts. Lai arī zaigraibeņi nav nekāds retums Latvijā, tomēr nav jau gluži tā, ka būtu sastopami visur. Biotops it kā šķita samērā atbilstošs - ceļmalas, mežmalas ar kārkliem. Apses varbūt tur mazāk, bet šur un tur jau pa kādai bija. Tā uzmanīgi pētot un vērojot kārklu un apšu zariņus ik pa laikam izdevās pamanīt citus ziemotājus - g.k. dažādus zirnekļus, kas tā cieši sarāvušies visu ziemu arī pavada. Vienā vietā pamanīju sīciņas, iegarenas, melni spīdīgas olas, kas visticamāk ir kādu laputu olas, jo līdzīgas ir manītas uz priežu skujām, kas pavisam noteikti ir laputu olas. Sugu gan izskatās, ka pēc olām diez vai varēs noteikt - tad ir jāaudzē un jāskatās, kas no tām izšķilsies. Runājot par audzēšanu, šajā pastaigā ievācu dažus apšu zariņus, kas bija ar aizdomīgu, nelielu bumbuļveida paresninājumu - iespējams, ka tajos iekšā sēž mazā apšu koksngrauža (Saperda populnea) kāpurs. Saliku tagad kastītē - jāgaida vai kaut kas tur izlīdīs. Pieņemot, ka istabas temperatūrā attīstība varētu notikt ātrāk, tad varbūt rezultāts ir gaidāms jau aprīlī. Taču tik pat labi var arī gadīties, ka nekādu kāpuru tur iekšā nav un šāda deformācija ir radusies kāda cita iemesla dēļ. Lai nu kā, beigu beigās divu dienu pastaigās, vairāk vai mazāk intensīvi skatot un meklējot zaigraibeņu kāpurus, šoreiz atkal cietu fiasko. Laikam jāpalasa vēl rūpīgi kādi literatūras avoti - uz kādiem zariem, cik augstu un kādās vietās tad labāk meklēt. Var gadīties, ka šiem, piemēram, labāk patīk kādi zari ēnainākās vietās nevis atklātā vietā saulainā ceļmalā. Varbūt, ka vienkārši tieši šajos kilometros kārklu zaigraibeņi tiešām nav un labāk šādus meklējumus veikt vietās, kur, ja ne es pats, tad vismaz kāds cits ir zaigraibeņus redzējis. It kā jau raksta, ka tik grūti tos kāpurus atrast neesot. Tā ka gan jau kādreiz tas izdosies arī man.  

Garastīte (Aegithalos caudatus), putns ar rietumu pasugas europaeus pazīmēm

Otrās dienas pastaigas noslēgumā, pie Kušaiņiem ceļā patrāpījās garastīšu bariņš un tā 'uz aci' viens putns nez kāpēc šķita aizdomīgs. Piemetu pie acs binokli un jā - galva ar tumšāku joslu virs acs, kas ir rietumu pasugas europaeus pazīme (mūsu 'vietējām' garastītēm galva pilnībā balta)! Latvijā šī pasuga ieceļo samērā reti - mazāk par 10 pierādītiem gadījumiem. Tipiskā gadījumā gan tai uzacs svītrai jābūt vēl tumšākai, taču tajā pašā laikā pastāvot zināma variācija - līdz pat īpatņiem, kam šī strīpa nav redzama gandrīz nemaz. Bet nu pasugas tāpēc arī ir pasugas, jo bieži vien tādu striktu robežu ir grūti novilkt - tik pat labi šis ir kāds abu pasugu starpvariants. Lai nu kā tur nebūtu, šādu īpatni Latvijā dabā redzēju pirmo reizi. Tā ka jebkurā gadījumā interesanti.