Alkas pēc pavasara

Piecpunktu (Coccinella quinquepunctata) un septiņpunktu mārīte (C.septempunctata)

Februāra beigas un marta sākums kukaiņu vērotāju dzīvē ir tiešām grūts periods. It kā šādas tādas pavasara vēsmas gaisā jau ir jūtamas (piemēram sāk caurceļot pirmie gājputni), bet ziema tā īsti jau vēl negrasās atkāpties. Protams, gads no gada atšķiras un reizēm varbūt marta sākumā jau var doties pat tīri produktīvās kukaiņu medībās, bet šogad tomēr diennakts vidējā temperatūra tā stabili plusos vēl nav nostabilizējusies, tāpēc tāda ļoti intensīva ziemojošo kukaiņu meklēšana varētu vēl nebūt vēlama. Bet... lai man piedod ziemojošie radījumi, pagājušās nedēļas beigās biju tik ļoti nocieties pēc kādas kukaiņu fotosesijas, ka devos uz Ikšķiles pusi, lai tomēr sameklētu kādu ziemojošu posmkāji. Par cik tās dienas vakarā (jeb pareizāk sakot - naktī) bija paredzēts ~30km pūču klausīšanās gājiens, tad ar īpaši lielu staigāšanu šajā reizē negribējās aizrauties. Tā teikt līdz 10km maksimums, lai vakarā pietiek spēks kustēt. Izplānoju, ka došos uz bijušās 'Tobago X' autotrases pusi, kur tagad atrodas grantskarjers - nav tālu no stacijas un ar domu, ka kādā dienvidu nogāzē sniegs varētu būt jau tā kārtīgi nokusis un tur tad varētu parušināties starp nobirušajām lapām un grants šķembām. Pieņēmu, ka šādā atklātā ainavā ziemojošie objekti varētu būt tā kā pret aukstumu izturīgāki - līdz ar to mana rušināšanās varētu tiem traucēt mazāk. Ja vēl pēc tam tās lapas uzber atpakaļ - tā it kā nekas nebūtu bijis! Pagājušajā gada marta beigās līdzīga veida rušināšanās ceļmalas gružos galu galā izrādījās visai produktīva.

Mīkstspārņa Cantharis sp. kāpurs

Kādas skrejvaboles (Carabidae) kāpurs

Sniegs ap karjeru un grants čupām gan izrādījās vairāk kā es cerēju un pirksti vējā ar mazliet sala, tā kā apstākļi galīgi nešķita atbilstoši kukaiņu meklēšanai.. Bet ja biju atbraucis, tad nekas neatlika kā vien mesties četrrāpus. Ātri vien sapratu, ka šodienas sekmes būs tiešā mērā atkarīgas no tā cik rūpīgi un aktīvi es tās lapas u.c. gružus pārmeklēšu - tā teikt ar paviršu darbu nekāds dižais rezultāts nebūs, tāpēc centos cik varēju! Darba augļi ienācās visai ātri, jo pirmās septiņpunktu mārītes atradās gandrīz pirmajā sauso lapu 'smēlienā'! Dienas gaitā septiņpunktu mārīte noteikti bija biežāk sastaptā ziemojošā vaboļu suga, bet kas šķita interesantāk - starp tām bija arī samērā daudz piecpunktu mārītes! Te gribētos kliedēt plaši izplatīto mītu kas iesakņojies daudzu cilvēku prātos - ka punktu skaits uz mārītes muguras norāda to cik gadus veca ir šī mārīte. Nē - tas tikai norāda pie kādas sugas mārīte pieder, jo dažādām sugām plankumu skaits un to izvietojums ir atšķirīgs. Divpunktu mārītei - uz katra segspārna pa vienam plankumam (kopā tātad - divi), 5-punktu - uz katra segspārna pa diviem plankumiem + 1 kopējs plankums segspārnu pamatnē (kopā - 5), 7-punktu mārītei - uz katra segspārna pa 3 plankumiem + 1 kopējais plankums (kopā - 7) utt. Kopumā 5-punktu mārīte noteikti ir retāka par 7-punktu mārīti, kas ir pati biežāk sastopamā mārīšu suga (reizēm pat masveidā!) - bet pats šķiet to pēdējo reizi biju redzējis vien 2008. gadā? Vismaz tā sanāk pēc fotoarhīva spriežot... Tas šķiet tā mazliet dīvaini, jo tik ļoti retai jau tai gan nevajadzētu būt. Varbūt vienkārši neesmu vienkārši pievērsis mārītēm tik lielu vērību?   

Skrejvabole Demetrias monostigma

Skrejvabole Bembidion sp.

Skrejvabole Syntomus truncatellus

Sugu daudzveidības ziņā pirmajā vietā noteikti bija skrejvaboles - kas nav īpaši liels pārsteigums, jo daudzas šīs dzimtas sugas ziemu pārlaiž kā reizi imago stadijā. Bija gan arī pāris skrejvaboļu kāpuri - tātad dzimtas ietvaros ir sastopams arī šāds pārziemošanas veids. Vērtīgākais guvums noteikti bija skrejvabole Demetrias monostigma, ko sastapu pirmo reizi un, kas nemaz tik ļoti bieži sastopama nav. Esot tāda atklātu un smilšainu vietu suga, kas tad labi atbilst šim grantskarjera biotopam. Protams, ka bija arī pa kādam Bembidion ģints pārstāvim, bet tur sugu noteikšana visai sarežģīta - tāpēc neņemos spriest kura suga man te ir trāpījusies. Varbūt kaut kāds lampros vai properans, vai varbūt pygmaeum. Tur tad kādā iedvesmas brīdī būtu jāpapēta smalkāk visas pazīmes, bet tik pat labi pēc foto iespējams tāpat nevarēs precīzi pateikt - tā ka lai pagaidām paliek kā Bembidion sp. Līdzīgi šķita, ka nevarēs precīzi noteikt melnu pundur-skrejvabolīti (ap 3mm), taču par cik tur variantu gan nav pārāk daudz no kā izvēlēties (praktiski tikai divas Microlestes un divas Syntomus ģints sugas), tad šo gan papētīju mazliet rūpīgāk. Un saliekot visas pazīmes kopā iznāk, ka šis ir Syntomus truncatellus - parasta suga, bet priekš manis jaunums! Jauki.

Kolembola sp.

Kāda vilkzirnekļa (Lyosidae) portrets

Kādas ziedmušas (Syrphidae) kāpurs

Ja runājam par bezmugurkaulainajiem kustoņiem kopumā, tad visvisvairāk sastopamas bija lēcastes jeb kolembolas. Pēc skata sugas tur noteikti bija dažādas - gan sudrabainas, gan brūnas, gan strīpainas, gan vēl kaut kādas. Vairumu gan paspēju vien pamanīt uz kādu sekundi pirms tās, ar savu lēcējdakšu palīdzību (novietotas zem vēdera 4. posma), aizspriņģoja  nezināmā virzienā. Noteikti ne tie vieglāk fotogrāfējamie foto objekti. Šur tur pavīdēja pa kādam zirneklim, no kuriem viens bija pietiekami miegains, lai aizkavētos uz nelielu portretu sesiju. Interesants šķita pie nokritušas bērza lapas piestiprinājies kāpurveidīgs subjekts, ko sākotnēji ar cerībām noturēju par kāda zilenīša kāpuru (tiem ir samērā līdzīga forma un izskats). Šīs cerības gan ātri vien sagrāva kāju vai to aizmetņu trūkums un savdabīgs puļķītis vienā no kāpura ķermeņa galiem (pieņemu, ka dibengalā). Atceroties ka līdzīgi puļķīši bija pirms gada martā redzētajiem ziedmušu Microdon sp. kāpuriem, pieņēmu, ka šis tad ar būs kāds ziedmušas kāpurs. Tādi nosacīti līdzīgi ir, piemēram, Syrphus ribesii, bet nu precīzu sugu šim noteikt neņemos, jo gan jau līdzīgi ir arī kādām citām sugām. Jebkurā gadījumā - pārāk bieži man ziedmušu kāpurus nav izdevies atrast, tā ka varētu arī šo dēvēt par vērtīgu papildinājumu savai foto kolekcijai. 

Piepjmīļa Endomychus coccineus kāpurs

Pēc kādām dažām stundām apnika atklātajā ainavā saldēt pirkstus, tāpēc ar līkumu caur mežu virzījos atpakaļ uz stacijas pusi. Uzmanību piesaistīja viens nolūzis apses stumbenis uz kura vairākās vietās, tāpat vien - savā nodabā ar ātrumu 1mm/min rāpoja nelieli kāpuriņi. Tādus jau biju agrāk manījis un uzreiz atpazinu tajos piepjmīļus Endomychus coccineus. Pieaugušās vaboles ir koši sarkanas ar 4 melniem plankumiem (divi uz katra segspārna) un varētu būt, ka attāli atgādina mārītes. Šī suga apdzīvo atmirušu lapkoku koksni (g.k. apses un bērzus), kur gan kāpuri, gan pieaugušās vaboles barojas ar dažādām sēnēm un piepēm. Nereti veido pat tādas kā 'kolonijas', jo uz viena stumbeņa nelielā pleķītī var būt sastopami vairāki desmiti kāpuru (vēlāk sezonā arī kāpuri kopā ar pieaugušajām vabolēm). Gan jau, ka arī uz šī stumbeņa kopumā šo bija krietni vairāk, bet visticamāk slēpās kaut kur zem mizas, kuru šai apsei īpaši nemēģināju lupināt nost.  

Mizasblakts Mezira tremulae nepieaudzis īpatnis

Krabjzirneklis Diaea dorsata

Tālāk uz priekšu, slēpošanas trases malā, gan gulēja vēl viena pavecāka apses kritala - tai gan atļāvos pāris mizas plēksnes paplucināt (par cik tas koks atradās takas malā, tad šķita ka tur tāpat agri vai vēlu kāds knēvelis izdomās uzlīst parāpaļāt un to mizu ar kājām varbūt nospārdīs). Zem pirmā mizas gabaliņa atradās glīti zaļš krabjzirneklis Diaea dorsata, ko g.k. tā arī vien esmu vien redzējis - ziemojot zem mizas. Vasaras laikā zirnekļa krāsojums uz kopējā zaļuma fona kļūst pavisam neuzkrītošs un tad to pamanīt ir krietni vien grūtāk, lai arī suga nekāds retums neskaitās. Daudz interesantāks objekts šķita plakana blakšveidīga radījuma nimfa (nepieaudzis īpatnis) ar koši sarkanām acīm! Tādu gan nekad nebiju redzējis! Skaidrs gan bija, ka tas ir kāds no mizasblakšu (Aradidae dzimta) pārstāvjiem, bet kāda suga? Mājās pētot to sīkāk, nonācu pie secinājuma, ka tas būs Aneurus ģints pārstāvis. Par cik Latvijā un Z-Eiropā ir sastopama tikai viena suga - A.avenius, tad jau laikam samērā droši var apgalvot, ka šis tad būs šīs sugas īpatnis. Nekāds retums jau ar nav. Dzīvo g.k. zem saules apspīdētu (vismaz tā somu blakšu grāmatā rakstīts, taču vienā citā rakstā par Bavārijas mizasblaktīm šī suga g.k. atrasta ēnainās vietās - tā ka nez kā tur īsti ir) lapkoku mizas (g.k. bērzs, apse, alksnis). Esot saistība ar dažādām sēnēm un gļotsēnēm (piemēram, Diatrype sp.). Suga noteikti nav ļoti reta, bet dēļ slēptā dzīvesveida zem koku mizām, tiek konstatēta (arī citās valstīs) retāk kā patiesībā ir sastopama.  

Vienraga briežvabole (Sinodendron cylindricum)

Vienraga briežvabole (Sinodendron cylindricum)

Tās pašas apses kritalas viens gals bija pamatīgi melnās dzilnas apstrādāts - acīmredzot putns (vai putni) mērķtiecīgi bija šajā kritalā meklējis (un arī sekmīgi atradis) kaut ko garšīgu. Pašķirstīju skaidu čupiņu un tur atradās vienraga briežvaboles segspārna fragments. Interesanti! Nebiju tā īsti dzirdējis, ka tām patīk arī apses? Par laimi šoreiz 'nejauši' līdzi bija paķēries neliels cirvītis, kur tad liku lietā. Pāris veikli cirtieni šajā dzilnu izkaltajā daļā un tik tiešām - nelielā iedobītē atklājās vienraga briežvaboles tēviņš. Vēl pāris cirtieni - un turpat blakus vēl viens! Skaidrs - šīs apses kritalas stumbra pamatne acīmredzot bija pilna ar vienraga briežvabolēm un to kāpuriem (nevienu kāpuru gan neatreadu, bet tur tādiem noteikti jābūt). Nav brīnums, ka melnās dzilnas te bija lidojušas baroties! Interesanti, ka abas atrastās vaboles atradās nelielās iedobītēs koksnes nosacītā viducī (kādi 5-10cm no mizas slāņa, no kuriem kādus 5-7cm jau dzilnas bija 'nostrādājušas'), kur tā no ārpuses nemaz ielīst nevar (ne velti nācās likt lietā cirīti, lai kādu vaboli vispār ieraudzītu). Kā tur tās nokļuvušas? Pavisam vienkārši - pagājušā gada vasaras begās/rudenī kāpurs iekūņojas un vēl pirms ziemas paspēj izkūņoties pieaugušā vabole. Protams, nelīdīs jau tā ārā ziemā, lai nosaltu - tāpēc tā visu ziemu pavada šajā nelielajā 'kambarītī' un ārā graužas vien nākamā gada pavasarī pēc ziemošanas. Līdzīga veida pārziemošanas stratēģija (rudenī izšķiļas, bet turpat arī pārziemo) vispār ir raksturīga daudzām saproksilofāgajām vaboļu sugām. Tāpēc nevajag brīnīties, ja kādreiz, ziemā skaldot malku, no pagales izlec kāds šāds vai līdzīgs 'brīnums'. 

Plakancikādes Cixidia sp. nepieaudzis īpatnis

Par 'brīnumiem' runājot - arī šajā gājienā negaidīti izdevās vēl vienā vietā atrast it kā retās Cixidia plakancikādes! Šoreiz tās dzīvoja nelielā nozāģētā priedes bluķītī (varbūt vien 50cm garumā?). Šis bluķītis gan bija līdzīgā kondīcijā kā iepriekšējās priedes kritalas kur esmu šo sugu atradis - pasauss, jau ilgi pastāvējis (koksne sākusi sadalīties jau tādās raksturīgās, gareniskās šķēpelēs) un ar Antrodia sp. piepi virsū. Sāk iezīmēties tāds ļoti konkrēts 'scenārijs'. Jāturpina šogad meklēt - iespējams, ka šīs cikādes tiešām nav nekas rets?! Arī šajā gadījumā gan nemāku īsti pateikt kura no divām sugām šī ir - tāpēc arī te būs jāatgriežas vēlreiz!  

Priežu čiekuru zemesblakts (Gastrodes grossipes)

Tajā dienā staigāšanai liku mieru, jo mazliet jau sāka piezagties pat tāds kā nogurums, ko nedrīkstēja pieļaut - jo naktī taču vēl 30km jāiet! Ja par šo pūču gājienu īsumā, tad viss izdevās gana sekmīgi, jo pats galvenais mērķis tika sasniegts - izdevās dzirdēt divas galvenās mēŗķsugas (urālpūci un bikšaino apogu). Jaukas sugas gada listei! Nākamā diena, protams, pagāja guļot un atgūstot spēkus, tāpēc iešana dabā atkrita, bet svētdien gan - atkal pabiju Ogres pusē un izmetu ~15km līkumu pa mežu. Bet... Jāsaka, ka biju ļoti vīlies šajā gājienā. It kā nekas jau daudz nebija kopš piektdienas mainījies, bet mežā sniegs šķita krietni vairāk, visi koki un mizas šķita sasaluši, apkārt dzīvības nekādas utt.. Uz īsu brīdi pat kritu pilnīgā izmisumā un 'pirmspavsara depresijā' - šķita, ka sēžot mājās pie datora, laiks būtu pavadīts daudz produktīvāk. Var jau būt, ka vienkārši kļūdījos maršruta plānošanā - nevajadzēja doties meža virzienā, bet atkārtot līdzīga veida gājienu kā piektdien, meklējot kukaiņus nevis mežā, bet gan kādās dienvidu nogāzes, ceļmalu gružos utml. vietās? Vai iet meklēt zaigraibeņu kāpurus? Vai pētīt sūnas un ķērpjus? Vai skatīties putnus? Tā ka jā - laikam tiešām ar plānošanu nošāvu greizi un šīs stundas dabā neizmantoju maksimāli lietderīgi. Bet nu kā bij' tā bij'. Praktiski vienīgais ko no šī gājiena 'atnesu mājās' ir tehniski labs priežu čiekuru zemesblakts foto. Nav īpaši daudz. Tiešām ceru, ka tā bija gada sliktākā diena dabā un visas nākamās būs 100x labākas!