otrdiena, 2010. gada 31. augusts

Vasaras beigas

Dienvidu dižspāre (Aeshna mixta)Tas nu ir fakts - vasara tūliņ būs beigusies. Attiecīgi mainīsies arī bildējamie objekti - tauriņi un spāres drīz beigs lidot. Vēl gan līdz kādam septembra vidum tos varēs manīt, taču visdrīzāk, ka neko jaunu šajās frontēs vairs nenobildēšu. Šodien gan vēl paveicās - nobildēju dienvidu dižspāri (Aeshna mixta), ko gan biju iepriekš bildējis - atšķirama pēc salīdzinoši mazā izmēra, uz vēdera otrā posma zīmējums, kas atgādina golfa bumbiņas paliknīti (tie štrunti uz kā uzliek bumbiņu pirms sitiena), dzeltenas svītras uz sāniem u.c. pazīmes. Līdz ar to, šogad esmu nobildējis visas spāru sugas, kas man jau bija 'spāru arhīvā'. Kopā sanāk 38 spāru sugas - tātad līdz izvirzītajam mērķim 40 sugām nedaudz pietrūkst... Un cerības nu ir pavisam mazas, ka izdosies kaut kur atrast divas vēl neredzētas sugas. Nu neko darīt. Atskatoties gan jāsaka, ka divas trūkstošās sugas šogad kaut kur bija gan - agro dižspāri redzēju un vienreiz gandrīz nobildēju, bet rudo dižspāri atradu sabrauktu ceļa malā. Tā ka uzstādītais mērķis teorētiski bija izpildāms. Neko darīt - vismaz spāres pa šo gadu būšu daudz maz iepazinis :)
Pļavas dzeltenis (Colias hyale)Viena no šīs vasaras mīklām ir pļavas dzelteņi (Colias hyale) - vai arī pareizāk būtu jāsaka, ka tā ir pagājušās vasaras mīkla. Jo šogad es tos redzu ļoti ļoti daudz, bet pagājušogad neredzēju nevienu, lai arī tāpat kā šogad diezgan stipri koncentrējos uz dažādu tauriņu bildēšanu. Tiešām mistiski un pagaidām nerodu tam izskaidrojumu, jo tauriņš ir visai parasts (tātad ar šīs vasaras karstumu nevarētu būt saistība).
Krusta zirneklis (Araneus quadratus)Ko tad lai tagad uz rudens pusi fotogrāfē? Viens no variantiem ir zirnekļi - gan tāpēc, ka tagad ir grāmata pēc kuras var mēģināt tos noteikt, gan tāpēc, ka daļa no tiem ir aktīvi arī rudenī. Piemēram, krusta jeb riteņzirnekļi (nosaukumi pēc to muguras zīmējuma un zirnekļa tīkla veida), kurus var viegli sameklēt + tie ir pietiekami lieli un samērā viegli nosakāmi. Tā, piemēram, šī seja pieder krusta zirneklim Araneus quadratus. Šodien arī otro reizi dzīvē redzēju iepriekšējā bloga ieraksta varoni - lapseņveida zirnekli :)
Lielās gauras (Mergus merganser)Vēl viena lieta, kas, laikam iegriežoties vairāk uz rudens/ziemas pusi, paliks aktuālāka, ir putni. Kaut kā esmu kopš vasaras sākuma visai palaidies šai ziņā un šī gada sarakstam praktiski nekas jauns nav nācis klāt. Jāizmanto rudens migrācijas labumi un tomēr kas jāmēģina sakasīt - septembra sākumā vajadzētu 'paspiest' uz bridējputniem, kas drīz jau ies uz beigām un par cik šovasar neesmu bijis Kolkā, tad attiecīgi neesmu redzējis tur visādus šņibīšus & co, kas tur parasti augustā tusējas. Varbūt izdosies līdz Papei nokļūst - bet tad jau redzēs. Bildē redzamas 16 lielās gauras (Mergus merganser), ko šodien sastapu Daugavā pie Ogres. Mani ieraugot tās protams ņēma pleznas pār pleciem.

svētdiena, 2010. gada 29. augusts

Lapseņveida zirneklis

Lapseņveida zirneklis (Argiope bruennichi)Turpinu 'zirnekļoties' un nebildēt neko jaunu un tāpēc atkal jāpaceļ kaut kas ārā no zirnekļu arhīviem - šoreiz par kādu svešzemju ienācēju mūsu faunā - lapseņveida zirnekli (Argiope bruennichi). Šis gan nav tāds svešzemju ienācējs kā, piemēram, no Amerikas ievazātie signālvēži, jo tas pie mums ir nonācis dabiskā ceļā, pateicoties klimata pasiltināšanās procesiem. Pirmo reizi tas pie mums tika manīts 2004. gadā un kopš tā laika ir izplatījies praktiski visā Latvijas teritorijā. Jāsaka, ka šī suga ir nesajaucama, jo neviens pie mums sastopamais zirneklis nav tik krāšņš + tas ir pietiekami liels. Kā rezultātā to pamana arī cilvēki, kas varbūt ikdienā zirnekļus vispār neievēro. Tēviņi gan nav tik krāšņi, ir mazāki par mātītēm un visbiežāk pārošanās laikā vai pēc tās tiek apēsti. Arī šīs sugas veidotais tīkls ir raksturīgs - ar biezāku, vertikālu zig-zag-veida tīmekļa joslu tīklam pa vidu. Pats gan šo zirnekli esmu redzējis tikai vienu reizi.

Lēcējzirnekļi, jeb kā tajā dziesmā: "Tās acis, tās acis... "

Kaut kā atkal ir uznācis Augusta miera periods foto-jomā - atskatoties uz pēdējiem gadiem, varu teikt, ka tā ar mani notiek katru augustu. Nezinu kāpēc tā, jo dabā joprojām ir ļoti daudz ko redzēt un bildēt. Šoreiz gan nedaudz patraucēja slimošana, taču arī tagad, kad esmu vesels, neesmu bijis nekur dabā bildēt. Lai nu kā, bet vismaz šī miera perioda laikā pienāca pasūtītais, visai glaunais zirnekļu noteicējs, kas attiecīgi motivēja nedaudz pacilāt savus sabildēto zirnekļu arhīvus. Un protams pirmā mape, kurai ķēros klāt ar noteicēju rokās, bija mape ar lēcējzirnekļu (Salticidae) bildēm - tas tāpēc, ka tie man pavisam noteikti ir vieni no iecienītākajiem foto-objektiem. Tad nu bildītes ar sabildētajām sugām + pa starpu tad arī kāds info par pašiem lēcējzirnekļiem.
Lēcējzirneklis (Aellurilus v-insignitus)Pirmais draudīgais lops ar zaļajām acīm Aellurilus v-insignitus tēviņš ar laupījumu - zaļganīti (Medetera sp.). Suga samērā pareta, bet tēviņš viegli nosakāms pēc raksturīgajām svītrām uz pieres. Pie mums vispār esot sastopamas 33 lēcējzirnekļu sugas, kas tos ierindo starp vienām no sugām bagātākajām dzimtām. Šajā bildē (un arī vairumā pārējo) var labi redzēt lēcējzirnekļu galveno atšķirību no citiem zirnekļiem - acis.
Lēcējzirneklis (Evarcha arcuata)Priekš zirnekļu standartiem tās ir milzīgas - it īpaši priekšējie divi acu pāri. Acis tiem kā jau zirnekļiem pienākas ir astoņas - priekšā četras un katrā galvas sānu pusē pa divām. Pateicoties šiem lielajiem 'lukturiem', tiem ir binokulārā redze, spēj nofokusēties uz dažāda attāluma objektiem un izšķirt krāsas utt. Mazākās sānu acis gan nav tik 'advancētas' kā priekšējās un spēj g.k. uztvert tikai kustības. Augšējā bildē Evarcha arcuata tēviņš, ko no šāda rakursa viegli atšķirt pēc divām, baltām matiņu līnijām zem acīm.
Lēcējzirneklis (Dendryphantes rudis)Attiecīgi, ja zirneklis kaut ko pamana ar mazajām actiņām, tas uzreiz pagriežas uz to pusi un mēģina saskatīt ar lielajām acīm. Tāpēc bieži fotogrāfējot šos zirnekļus sanāk, ka šie it kā ziņkārīgi skatās Tev virsū. Tiesa, kad ar lielo, melno briesmoni (fotoaparātu) zirneklis ir apradis, tad tas sāk arī lūkoties apkārt un beigu beigās dodas savās darīšanās. Šajā attēlā suga Dendryphantes rudis, kas ir interesanta ar to, ka dzīvo g.k. uz skujkoku zariem. Šis eksemplārs, piemēram, nokrita no egles zariem. Raksturīga šāda balta svītra zem acīm, kā arī citas sīkākas pazīmes.
Lēcējzirneklis (Evarcha falcata)Kā jau nosaukums liecina, tad lēcējzirnekļi nepieciešamības gadījumā pārvietojas ar lēcieniem. Šādi gadījumi ir, piemēram, lēkāšana starp dažādām augu lapām, aizmukšana no kāda traucētāja (fotogrāfa), uzklupšana noskatītam upurim utml. Bet nu nav tā, ka tie 100% visu laiku pārvietojas lecot - prot rāpot arī 'normāli'. Interesanti, ka lēcējzirnekļi ir tālredzīgi. Šoreiz ne tiešā ar redzi saistītā nozīmē - pirms lēciena tie piestiprina pie substrāta tīmekļa pavedienu, kas kalpo kā drošības 'saite' - t.i., ja nu kaut kāda iemesla dēļ zirneklis aizlec garām iecerētajam mērķim un trāpa tukšumā, tad tas nevis nokrīt uz zemes, bet paliek karājoties aiz šī pavediena. Viltīgi. Augšējā bildē Evarcha falcata.
Lēcējzirneklis (Heliophanus cupreus)Kur tad lēcējzirnekļus var atrast? Praktiski visur! Protams katra suga vairāk vai mazāk ir pielāgojusies kādam konkrētam biotopam - spilgtākais piemērs ir jau minētā suga, kas apdzīvo tikai skujkoku zarus. Lielākā daļa sugu tomēr ir atrodamas tuvāk pie zemes - zālē, uz zemes starp akmeņiem, pie koku saknēm utt. Ļoti bieži arī cilvēku mājokļu tuvumā - it īpaši ārpusē uz sienām, kas saulē forši sasilst un tiem ļoti patīk. Nereti arī iekšā mājokļos, kur tie var arī pārziemot - man dzīvoklī savulaik viens printerī dzīvoja (ja ne visu laiku, tad vismaz kādu brīdi noteikti). Augšējā attēlā viens maziņš lēcējzirneklītis Heliophanus cupreus. Šīs ģints zirneklīši gan ir grūtāk nosakāmi.
Lēcējzirneklis (Pseudeuophrys erratica)Viens iemesls kāpēc cilvēki lēcējzirnekļus tomēr redz pietiekoši reti ir to izmērs. Parasti pilsoņiem acīs 'trāpās' lielie krusta zirnekļi, mājas zirnekļi, dižzirnekļi un citas lielās zirnekļu sugas. Šķiet pie mums ir tikai viens lēcējzirneklis, kas var sasniegt 1 cm izmēru un vēl dažas, kas ir ap 8mm lielas. Lielākais vairums ir ap 3-6mm mazi lopiņi. Tādiem sīkuļiem saprotams, ka daudzi nemaz nepievērš uzmanību. Tā, piemēram, augšējā attēlā redzamais Pseudeuophrys erratica ir tikai 3-4mm liels zirneklis. Atpazīstams pēc gaišajiem pedipalpiem, raibajām kājām u.c. pazīmēm.
Lēcējzirneklis (Salticus scenicus)Ko un kā tad viņi ēd? Pateicoties lieliskajai redzei tie var atļauties neaust tīklu un medī aktīvi. Noskata potenciālu upuri, pielavās tam un ar veiklu lēcienu uzlec tam virsū. Tālākais jau kā visiem zirnekļiem - kodiens, tiek ievadīta inde u.c. vielas, kas upuri nobeidz un sašķidrina tā iekšējo saturu un zirneklis var mierīgā garā to izsūkt. Par upuriem g.k. kļūst dažādi divspārņi. Arī šajā bildē Salticus scenicus ir noķēris mušu. Man gan māc aizdomas, ka šī muša ir jau bijusi beigta pirms zirneklis ir ticis pie tās, bet nu klāt nebiju un neredzēju - var jau būt, ka zirneklis ir spējis pieveikt arī šādu, par sevi lielāku, upuri. Šo lēcējzirnekli varētu saukt par zebras lēcējzirnekli (dēļ tā vēdera strīpjuma), taču uz šādu nosaukumu varētu arī pretendēt divas citas Salticus ģints sugas, kas ir krāsotas līdzīgi. Šī suga ir viena no tām, kurai patīk apmesties cilvēka mitekļu tiešā tuvumā.
Lēcējzirneklis (Synageles venator)Nobeigt šo 'raidījumu' vēlos ar vienu īpašu lēcējzirnekļu sugu, ko man izdevās novērot Ogrē - tas ir lēcējzirneklis Synegales venator, kas ārēji ir visai atšķirīgs no pārējiem lēcējzirnekļiem. Tas tāpēc, ka šī suga mēģina atdarināt skudru. Ja neredzētu lielās acis, tad pirmajā acu uzmetienā tiešām varētu arī neiedomāties, ka tas ir lēcējzirneklis. Tā izmērs ir patiešām niecīgs - tikai 3mm, kas laikam ir viens no iemesliem, kāpēc toreiz nesanāca nekādas ļoti kvalitatīvās bildes. Bet nu lopiņš jau interesants - kā jau visi lēcējzirnekļi.
Lēcējzirneklis (Synageles venator)

otrdiena, 2010. gada 17. augusts

Zaļganā zaigspāre

Zaļganā zaigspāre (Lestes virens)Pēc vakardienas tikšanās ar zaļo krupīti, sadomāju aiziet līdz piemājas būvlaukumam, kas atrodas blakus pļavai, kura it kā skaitās skolas stadions. Bija aizdoma, ka tajā būvlaukumā tad arī mīt tie zaļie krupji, jo, lai arī būvlaukums ir iežogots, jau vismaz divus gadus tur nekas nenotiek un izraktā būvbedre ir aizaugusi un pilna ar ūdeni. Iekšā teritorijā netiku, bet nemaz arī nevajadzēja, jo tur pat blakus gružu kaudzē, zem asfalta atlūzām, kādu 10 minūšu laikā atradu vismaz kādus 20 zaļos krupīšus. Visi riktīgi mazulīši, ne lielāk par 3 cm. Tā ka skaidrs, ka būs visi nākuši no tā būvbedres slapjuma.
Lielāks pārsteigums gan bija, ka tur 'sazīmēju' iepriekš neredzētu, samērā paretu spāri - zaļgano zaigspāri (Lestes virens). T.i. uzreiz, kad ieraudzīju, radās aizdoma, ka tas ir kaut kas ko neesmu redzējis. Uzmanīgi vilku ārā fotoaparātu (ne jau tāpēc, lai neaizbiedētu spāri, bet tāpēc, lai īpaši nezīmētos, ka man ir fotoaparāts. Kas zin, kādi ne visai vēlami subjekti tur apkārt vazājas), uztaisīju divus ātru kadrus un veikli slēpu fotoaparātu atpakaļ somā. Galvenās divas pazīmes pēc kā šī suga atšķiras (vismaz tēviņi): dzeltena galvas aizmugure un zilganā apsarme tikai uz vēdera pēdējiem diviem posmiem (vasaras un rudens zaigspārēm apsarme vismaz daļēji ir arī uz pirmajiem diviem vēdera posmiem). Suga ierakstīta LSG 3. kategorijā - tieši tā pat, kā zaļais krupis.

pirmdiena, 2010. gada 16. augusts

Vakarīgais Ķengaraga pārsteigums

Zaļais krupis (Bufo viridis)Jā... Kas to būtu domājis, ka pirmo reizi zaļo krupi (Bufo viridis) redzēšu nevis kādā smukā, smilšainā karjerā, kaut kur Latgalē, bet gan pārsimts metrus no dzīvokļa Ķengaragā, ejot no 'Super Netto' uz mājām... Priekš manis tas tiešām ir pārsteigums! Tiesa kā tagad palasīju, izrādās šis tiešām mīl apmesties arī cilvēka tuvumā (arī Rīgā), kaut gan tik un tā liekas dīvaini - saprastu, ja pamanītu šo Ķengaragā kaut kur Daugavas malā, bet no atraduma vietas līdz Daugavai ir apmēram kilometrs + apkārt siro kaķi (nezinu gan vai kaķiem garšo krupji) un vārnas, brauc mašīnas un uzglūn citas briesmas. Taču neskatoties uz to visu, šis mazais krupītis (nebija pārāk liels - ap 2-3 cm) bija sadomājis pievakarē, pēc pērkona, doties pastaigā, un tā sanāca, ka mūsu ceļi krustojās. Aiznesu šo mājās uz ātru fotosesiju mutes bļodā un palaidu atpakaļ. Ja jau viņam šeit patīk, tad jau lai dzīvojas :) Tā jau prieks - tomēr samērā parets (Latvija atrodas uz areāla ziemeļu robežas) un ir ierakstīs Sarkanās grāmatas 3. kategorijā.

Kamuflāža

Vībotņu mūka (Cuculia artemisiae) kāpursNav noslēpums, ka dabā izdzīvo vai nu stiprākie, vai nu viltīgākie. Un viens no 'viltīguma' paņēmieniem ir maskēšanās - kurš to pieprot vislabāk, tas netiks apēsts. Jāsaka, ka naktstauriņi ir visai 'progresīvi' šajā ziņā - gan pieaugušie tauriņi, kuru krāsojums visbiežāk ir pelēkbrūni-raibs, kas saplūst, piemēram, ar koku mizu, gan to kāpuri. Kāpuriem būt nomaskētiem ir vēl jo svarīgāk, jo, atšķirībā no pieaugušiem tauriņiem, nekur tālu tie aizbēgt nevar. Parasti jau tie arī ir krāsoti zaļi, vai brūngani vai kā citādi ne pārāk uzkrītoši. Pirms kāda laika skatīju internetā dažādu tauriņu kāpuru bildes un mani piesaistīja pāris sugu kāpuri, kuri dzīvojas uz vībotnēm utml. augiem. Tad nu pēdējos izgājienos laiku pa laikam pievērsu uzmanību arī vībotnēm - šodien jo īpaši ar tādu domu gāju dabā. Un tas atmaksājās - atradu kādus 3 gabalus kāpuru dzelzceļmalā uz vībotnēm. Droši varu teikt, ka ja speciāli nemeklētu, tad noteikti tos nepamanītu, jo kā redzams gan to krāsojums, gan ķermeņa forma un izaugumi perfekti atbilst un saplūst ar vībotnes ziedu krāsojumu. Perfekti! Šie kāpuri pieder pūcītei, ko sauc - vībotņu mūks (Cuculia artemisiae). Nezinu kāds stāsts ir aiz nosaukuma 'mūks', bet ja jau ir tādi tauriņi kā mūķenes, tad kāpēc lai nebūtu arī mūki? :)
Vībotņu mūka (Cuculia artemisiae) kāpurs

sestdiena, 2010. gada 14. augusts

Zilzaļā dižspāre

Zilzaļā dižspāre (Aeshna cyanea)Neveicas man ar dižspārēm. Pat ar pašām parastākajām sugām. Arī šo zilzaļās dižspāres (Aeshna cyanea) mātīti nenobildēju dabiskā veidā, bet gan atradu nedaudz satraumētu ceļa malā - droši vien mašīnas notriektu. Tīri vizuāli gan spāre izskatījās vesela + bija it kā dzīvelīga. Vienīgi palidot nevarēja, kas priekš spāres ir visai traģiski. Neko darīt - paņēmu šo (un pēcāk arī vēl vienu) nost no ceļa, lai nesabrauc mašīnas, nofotogrāfēju un atstāju ceļmalas zālītē - cerams, ka izdzīvoja. Bet iespējams, ka nē -tādā gadījumā, tad cerams, ka kādam putnam vai dzīvniekam bija garšīgas vakariņas. Tā jau atkal žēl, ka nesanāk dižspāri nobildēt dabiskā veidā - visu laiku tik redzu tās lidojam kaudzēm apkārt, bet ne forši nofotogrāfējamā stāvoklī. Tiesa lidojumā jau arī var bildēt - tik man laikam nav tik daudz pacietības, lai novaktētu. Bet varbūt jāpamēģina? Spāres jau ir arī visai teritoriālas un tie lidošanas maršruti nereti ir ļoti nemainīgi. Pagaidām gan visi iepriekšējie mēģinājumi ir vairāk vai mazāk izgāzušies.. Vēl jau gan ir nedaudz laiciņš eksperimentiem - līdz augusta beigām spārēm vēl būtu jālido un septembrī arī vēl nedaudz.

piektdiena, 2010. gada 13. augusts

Naktstauriņu gaismošana

Gaismas lamatas priekš naktstauriņiemAizvakar pa ilgiem laikiem sadomāju vasarnīcā uzstellēt gaismas 'lamatas', lai paskatītu naktstauriņus. Droši vien nav noslēpums, ka lielāko daļu naktī aktīvo kukaiņu pievilina gaisma - kuru gan nav nokaitinājis kāds istabā iekļuvis tauriņš, kas sāk neatlaidīgi riņķot ap lampu. Kāpēc tā viņi dara šķiet nav īsti noskaidrots, bet protams pastāv dažādas teorijas. Piemēram, viena no tām stāsta, ka normāli naktī aktīvi kukaiņi kā orientieri izmanto kādu dabisku gaismas avotu, piemēram, mēnesi (ok, naktī nekas daudz cits jau nemaz nav) turot to kādā noteiktā leņķī attiecībā pret sevi - un loģiski, ka līdz tam viņi aizlidot nevar. Bet ja parādās kāds mākslīgs gaismas avots (lampa, piemēram) tad šie, uzņemot kursu pēc tā, tomēr var to sasniegt, jo lampa atrodas daudz tuvāk nekā mēness. Tas it kā arī izskaidrotu, kāpēc apmācies laiks ir daudz labāks priekš gaismošanas, nekā skaidrs laiks ar mēnesi. Bet nu tā īsti zinātniski tas viss nav pierādīts. Bet nu jā - uzliku lampu, paklāju apakšā baltu palagu, lai var labāk aplūkot, kas atlido un devos paēst vakariņas. Lampa gan man nav īpaši paredzēta šim mērķim, jo tā ir kvarca lampa, jeb 'kalnu saule' un uz to nav īsti veselīgi skatīties, bet kaut kā nebūt piesedzot acis ar roku varēja iztikt. Bet tauriņi jau lido - tas ar galvenais.
Dekapitēts sirsenis (Vespa crabro)Pēc kāda laika atnākot, sapratu, ka lido ne tikai tauriņi, bet arī nevēlami viesi - sirseņi (Vespa crabro). Un ne jau viens vai divi, bet aš vesels pūznis! Vienu brīdi tiešām likās, ka kādi desmit gabali tur riņķoja. Pirmajā brīdī domāju, ka nu nekas - gan jau sadzīvosim, bet tad viens aizlīda man zem krekla un iedzēla vēderā. Bija skaidrs, ka tā nu nekāds dižais prieks no vērošanas nebūs, ja visu laiku būtu jāatgaiņājas no sirseņiem. Diemžēl gaismošanas iekārtas konfigurācija neatļāva no sirseņiem atbrīvoties klasiskā variantā - ar tupeli pret sienu, jo nebija sienas... Tāpēc ķēros pie citas, ne visai humānas metodes - ar šķērēm sadalīju tos pirmreizinātājos. Pēc apmēram pusstundu ilgas cīņas pie palaga beidzot bija klusums un varēja sākt vērot tauriņus.
Balodeņu pūcīte (Trachea artiplicis)Pozitīva iezīme naktstauriņiem ir tāda, ka šiem ir daudz vairāk sugu kā dienas tauriņiem (vairāk kā 2 tūkstoši) - protams liela daļa ir tur kodes un citi neinteresanti sīkuļi, taču arī lielo naktstauriņu ir ļoti daudz. Un ir pietiekami daudz sugu, kas lido arī rudenī - tāpēc man jau šķiet, ka augusts ir ļoti labs mēnesis priekš gaismošanas, jo vēl lido vasaras sugas, kā arī jau parādās rudens sugas. Šajā naktī gan ļoti liels tauriņu kvantums nebija, bet daudz kas arī atkarīgs no tā, kur un cik tālu tā gaisma spīd. Šajā gadījumā lampas iedarbības zonā galvenokārt atradās pļava. Bet šis tas interesants jau atlidoja - man pašam visvairāk patika šī balodeņu pūcīte (Trachea atriplicis). Var jau būt tas tāpēc, ka man vispār patīk jebkurš tauriņš, kuram ir kaut kas zaļš tā ārējā izskatā.
Bērzu sirpjspārnis (Drepana falcataria)Atlidoja arī bērzu sirpjspārnis (Drepana falcataria), kas tad ir tāda vairāk vasaras suga. Tā vizuālais izskats pavisam noteikti atbilst nosaukumam, jo visiem sirpjspārņiem ir šādi interesantas formas spārni. Vēl man dikti iepatikās šī baltpelēkā akmeņpūcīte (Antitype chi), kas atkal ir tāda tīra rudens suga - sāk augustā un lido līdz pat oktobrim. Tā ka šīs sugas labi parāda, ka augusts ir tīri labs laiks priekš gaismošanas. Tā savādāk nekas ļoti smuks vairs neatlidoja un ap kādiem 2:30 slēdzu gaismu ārā. Bet noteikti gribētos vēl kādu reizīti paspēt vēl pagaismot - ir jau interesanti. Jāizvelk vads varbūt uz blakus esošo mežiņu - varbūt tur vēl interesantāk būtu.
Baltpelēkā akmeņpūcīte (Antitype chi)

ceturtdiena, 2010. gada 12. augusts

Škrobīgs prieks

Mūru samtenis (Lasiommata megera)Jā - nu nevaru saprast vai esmu vairāk škrobīgs vai priecīgs par to, ka šodien ieraudzīju mūru samteni (Lasiommata megera)... Škorbīgs tāpēc, ka, kā jau redzams, neizdevās to sakarīgi nobildēt - pamanīju šo apsēžamies, gandrīz piečurāju bikses (par to kāpēc - vēlāk) un mēģināju tik tuvāk. Drošības pēc vienu kadru uztaisīju no attāluma (tas kas ir redzams šiet. Pie tam šis vēl ir izgriezts fragments no bildes) un turpināju klusi tuvoties. Bet tad atlidoja nelietīga klajumspāre un izdomāja apsēsties tieši tur pat, kur sēdēja tauriņš, un... protams tauriņu aizbiedēja. Kā par nelaimi atrados mazdārziņu rajonā, kā rezultātā tauriņš pāris metrus nolidojis veica skaistu manevru pāri viena dārziņa žogam un tur arī pazuda... Atkārtoti mēģinājumi to atrast bija nesekmīgi (pāri žogam gan nelīdu - a varbūt vajadzēja?). Bet kāpēc tad tādas dažādas emocijas par šo gadījumus? Tāpēc, ka šis ir visai (vai pat varētu tiekt - ļoti) rets tauriņš Latvijā! Ja nemaldos tad pie mums šai sugai ir mazāk par 5 atradnēm! Prieks, ka esmu to ieraudzījis, bet riktīgi žēl, ka neizdevās to skaisti nobildēt... jo kas to lai zin, kad es to vēlreiz ieraudzīšu :( Vienīgā iespēja tuvākajā laikā vēlreiz aizbraukt līdz vasarnīcai un to mēģināt nomedīt... Nu jā - 82. tauriņu suga priekš manis.

sestdiena, 2010. gada 7. augusts

Pārtikas svilnis manā mājā

Pārtikas svilnis (Plodia interpunctella)Tā nu ir sanācis, ka pie mammas Ogres dzīvoklī ir iemitinājies neliels tauriņš (bet šķiet esmu manījis to arī Rīgas dzīvoklī Ķengaragā) - pārtikas svilnis (Plodia interpunctella), kas īstenībā ir visai liels kaitnieks. Tautā to šķiet ir iegājies saukt par pārtikas kodi, bet nu tas tomēr pieder pie sviļņu dzimtas - tātad pārtikas svilnis. Tā kāpuri pārtiek no visdažādākajiem augu valsts pārtikas produktiem - graudiem, rīsiem, pārslām (sausajām brokastīm), žāvētiem augļiem, riekstiem, miltiem un ko tik vēl ne. Tad nu tie tauriņi salien tajos produktos (un tie varot ielīst ļoooti šaurās vietās), sadēj oliņas un vēlāk izšķīlušies kāpuri sāk tos grauzt. Grauž, grauž un beigu beigās satin tos kopā ar tādiem kā pavedieniem. Pēc šīs pazīmes īstenībā var viegli pateikt vai kaut kas ir iemitinājies Tavā muslī vai nē.
Pārtikas sviļņa (Plodia interpunctella) kāpursTad kad kāpuri ir pieēdušies un paaugušies, tie lien ārā no auzu pārslu pakas (piemēram) un sāk rāpot apkārt pa dzīvokli, meklējot vietu, kur iekūņoties. Protams visdrīzāk, ka tos varēs ieraudzīt tur pat uz virtuves sienām un griestiem (šovakar, piemēram, uz virtuves griestiem bija veseli pieci kāpuriņi), taču tie savos meklējumos varot norāpot visai tālu - tātad arī uz blakus istabām. Atrod kādu piemērotu stūrīti (Ogrē šie bija salīduši sērkociņu kastītēs) un iekūņojas. Parasti apkārt kūniņām arī ir tāds kā pavedienu tīkls (droši vien aizsardzībai), bet var atrast arī brīvi esošas kūniņas. Pēc kāda laika izšķiļas tauriņš un viss sākas no jauna. Mūsdienu kurinātajos dzīvokļos tā tas var turpināties visu cauru gadu.
Pārtikas sviļņa (Plodia interpunctella) kūniņaTā nopietni cīnīties ar šiem ir pagrūti - jo virtuvē jau šiem ir daudz potenciālu ēdamlietu. Protams jau 'aizkostos' produktus būtu jāizmet, lai šie nesavairotos vairāk, bet ja jau ir iemitinājušies tad noteikti būs paslēpušies visādās viltīgās vietās, atradīs kaut ko citu ko ēst un ar laiku sāksies viss no gala. Tāpēc labāk visādus augu izcelsmes produktus glabāt hermētiskās stikla brukās ar skrūvējamiem vākiem - tas esot visdrošākais uzglabāšanas veids, jo visādos maisiņos, turzās, kartona kārbās u.c. tās noteikti tiks iekšā. Tiesa nereti sanāk tā, ka jau veikalā nopirkts produkts (auzu pārslas, putraimi utt.) var būt ar šo tauriņu kāpuriem/olām - tas izskaidro kāpēc šis tauriņš pēkšņi no zila gaisa var uzrasties mājoklī, kur tas nekad agrāk nav novērots. Daudz kur tiek minēts, ka samērā efektīva atbaidīšanas metode esot lauru lapu salikšana visos stūros un produktu 'burkās'. Laikam šīm tā smarža nepatīk. Bet nu laikam nav tāda ļoti ātra un efektīva veida kā tikt ar šiem 'mošķiem' galā - ja šo tauriņu redzat savā mājā, tad jāapbruņojas ar pacietību un daudz stikla burkām. :)

Svīdonis

Sarkanā skudra (Myrmica sp.) pie beigtas bitesTā varētu īsi raksturot šo karsti sutīgo dienu. Dabā jau protams izlīdu - šoreiz ar velosipēdu, taču svīšana atņēma briesmīgi daudz spēku (sajūta, ka kādus zaudēju vismaz kādus 2 kg no ķermeņa svara), kā rezultātā visai maz ko sabildēju. Pēdējās dienās visai uzmācīgas palikušas sarkanās skudras jeb tautā sauktās mīzenes (Myrmica rubra visdrīzāk) - šodien tās čupām bij saskrējušas pie visādiem beigtiem bezmugurkaulniekiem, bet vakar tās mani pamatīgi sadzēla. Jā, šīs skudras dzeļ nevis kož (kost jau arī droši vien, ka kož, bet tas tad noteikti nav tik sāpīgi) - tieši tāpat kā, piemēram, lapsenes. Patiesībā skudras arī ir visai tuvi lapseņu radinieki. Par laimi mums, tikai nelielai daļai pie mums sastopamo skudru ir šāds dzelonis - lielākā daļa sugu aizsargājas kožot un reizēm pēc tam uz koduma vietas uzspricējot skudrskābi. Tā, piemēram, dara rūsganās meža skudras. Manuprāt šāds kodiens, salīdzinot ar sarkanās skudras dzēlienu, ne tuvu nav sāpīgs. Tāpēc no skudrām kopumā noteikti nav jābaidās. Tiesa citur pasaulē ir savādāk - uguns jeb dzēlējskudru (Solenopsis sp.) dzēlieni esot pat ļoti sāpīgi, jo dzēliena brīdī tiek ievadīta visai pastipra inde - solenopsīns.

piektdiena, 2010. gada 6. augusts

Kāju metode

Makro sīklopu bildēšanai ir viena absolūti skaista īpašība - to var darīt pilnīgi jebkur! Sākot no mežiem un pļavām, kas čum un mudž no visādām radībām, un beidzot ar cilvēku mitekļiem, kur var mierīgi atrast kādu čupiņu zirnekļu, zvīņenes, pa kādam prusaciņam un ko tik vēl ne. Galvenais ir būt vērīgam un ieraudzīt to visu. Tad nu lūk - pēdējā laikā dzenoties apkārt ar velosipēdu un citiem transportlīdzekļiem, biju piemirsis kā tas ir vienkārši iet ar "k2 tupeļmotoru" pabildēt kaut kur tuvākajā apkārtnē. Jo it kā ir loģiski, ka aiznesoties daudzus kilometrus kaut kur tālāk, neies pakrist pļaviņā 100m attālumā no pieturas vietas, pavadot tur visu bildēšanai atvēlēto laiku - tādos gadījumos gribas vai nu turpināt ripot ar riteni vēl uz priekšu, uz priekšu, tādējādi noteikti palaižot daudz ko garām... Jo tā ir, ka pietiek nokrist kādā 5x5m pļaviņas/mežmalas/utml. stūrītī, lai tur varētu pavadīt kādu pusstundu meklējot un atrodot visādus interesantus sīklopus.
Gliemežmušas (Scyomizidae) pārojasTad nu šodien atbraucot uz Ogri, izdomāju ka jāiet bildēt pa vecam - ar 'kāju metodi', jeb vienkārši pastaigājoties tuvākajā apkārtnē. Aizdevos līdz Ogres vecupei - tur smuka, ganīta pļaviņa + apkārt ūdeņi, tātad cerība uz spārēm (jau uzreiz var teikt, ka palaidu garām smukas iespējas nobildēt divas, pirms tam nebildētas dižspāru sugas. Tas nenoliedzami sabojāja garastāvokli, bet ko darīt - ja vienmēr visu varētu nobildēt, tad tas droši vien nebūtu interesanti). Centos ātri neiet, pievērst uzmanību sīkumiem utt. Daļēji jau nostrādāja - piemēram, šīs gliemežmušas (Scyomizidae dzimta) parasti uzturas tuvu zemei starp visādām zālēm un citiem augiem, tādējādi ir viegli tās nepamanīt. Visai interesanti mūdži - gan tīri vizuāli (strīpainās acis + īpatnējie 'radziņi'), gan bioloģijas ziņā. Tās sastopamas mitrās vietās (slapjās pļavās, gar ūdenstilpju krastiem, utml.) - tur kur ir vairāk gliemežu, jo, kā jau nosaukums varētu liecināt, to kāpuriem garšo gliemeži. To uzbrukumu taktiskie modeļi šķiet ir dažādi - kādām sugām kāpuri ir parazīti, citām plēsēji, bet nu fakts ir viens - tie noteikti nav gliemežu labākie draugi.
Lielais madaru sfings (Hyles gallii)Patrāpījās arī viens lielāks (patiesībā jau milzīgs) un pa dienu retāk redzams objekts - lielais madaru sfings (Hyles gallii). Sfingus, kā jau naktstauriņus, lielāka iespēja, protams, ir redzēt naktī, taču šis jau tagad vakara piesaulītē bija nedaudz aktivizējies. Patiešām normāls milzenis - it īpaši resnuma ziņā. Pie tam tīri krāšņš arī. Savdabīgi, ka izskatījās ļoti svaigs un nenodilis - gandrīz vai kā tikko izšķīlies/izlīdis. Pēc idejas pie mums vajadzētu būt vienai paaudzei, kas beidz lidot jūlija beigās. Ir aizdoma, ka šīs karstās vasaras iespaidā pie mums būs paspējusi attīstīties jau otrā šo tauriņu paaudze, kas neesot nekas neparasts nedaudz tālāk uz dienvidiem. Kaut ko līdzīgu var teikt arī par astainajiem zilenīšiem (ko es atkal redzēju - nu tiešām šogad ļoti daudz) - arī tie visi bija ļoti svaigi un nenobružājušies, kas liecina, ka būs šiem ar kāda otrā paaudze attīstījusies. Redz kādus pigorus tā siltā vasara būs sastrādājusi.
Dedestiņu baltenis (Leptidea sinapis)Tālāk čāpojot neko baigi interesantu vairs nenobildēju - centos sazīmēt kādu no retajām klajumspārēm. Vairākas aizdomīgas arī sabildēju, taču, tagad, lai arī bez noteicēja pie rokas, skatot, šķiet, ka nu nebūs tomēr. Mēģināju kaut ko sazīmēt smukajā vakara gaismiņā, taču tā brīžiem pazuda aiz mākoņiem, tāpēc neko vairāk par dedestiņu balteni (Leptidea sinapis) 'neizspiedu'. Jāsaka, ka šai sugai esot arī nesen atdalīta dvīņu suga Leptidea reali, ko varot atšķirt tikai pēc dzimumorgāniem. Interesanti - varbūt arī pie mums tāda ir sastopama? Jo it kā pēc bioloģijas un ekoloģijas tās esot visai līdzīgas. To gan būs pagrūti noskaidrot.

pirmdiena, 2010. gada 2. augusts

Apetīte rodas ēdot

Gāršas brūnulis (Erebia aethiops)Tāds jau laikam ir tas teiciens... Tiesa pašreiz man tā apetīte ir nevis uz ēdienu (kaut gan ir arī uz to), bet uz vēl un vēl jaunām tauriņu sugām - aptuveni divas trešdaļas no Latvijā sastopamajām jau gan esmu sabildējis... Šodien mēģināju remdēt savu apetīti nevis dodoties dabā un cerot uz haļavu, bet mērķtiecīgi gāju uz vienu sugu - gāršas brūnuli (Erebia aethiops), kas ir tāda pavēlāka suga, kurai lidošanas maksimums ir tieši augustā. Latvijā gan tā ir reta, ja ne pat ļoti reta suga - patstāvīga populācija esot tikai Ķemeru apkārtnē. Tad nu uz turieni arī devos. Un paveicās - atradu šos čupu čupām pa ceļam no Ķemeriem uz Antiņciemu. Laiks gan bija pasilts, tāpēc neko diži šie neļāvās sevi iemūžināt (bišķi jau rokas ar šodien bija līkas) - it īpaši spārnu apakšpusi, kaut gan tieši tur jau slēpjas tā galvenā sugas atšķiršanas pazīme, jo no virspuses tauirņš visnotaļ atgādina daudz parastāko sila brūnuli. Vienu paštruntīgu bildi gan pievienoju, kur apakšpuse ir redzama - pakaļspārni ir praktiski bez nekāda zīmējuma. Vienīgi ārmalas daļa ir it kā gaišāka (kas gan šai bildē nav īsti redzams - iespējams apgaismojuma dēļ, iespējams eksemplārs tāds savādāks gadījies) ar reizēm diviem, maziem gaišiem plankumiņiem. Sila brūnulim tur ir paliels balts pleķis ar vairākiem rimbuļiem. Tā lūk - mana 81. nobildētā tauriņu suga.
Gāršas brūnulis (Erebia aethiops)Vēl Kūdras apkārtnē nobildēju šogad nebildētu spāri - spilgto purvspāri (Leucorrhinia pectoralis), kas ir ja ne gluži pareta, tad vismaz Eiropas direktīvas suga. Viegli atšķirama pēc gaišāk dzeltenā plankuma uz vēdera septītā posma. Sastopama ne tikai purvos, kā dažas citas purvspāres, bet arī kādos citās aizaugušās ūdenstilpēs. Šis īpatnis gan tāds dikti vecs izskatās - pēc teorijas jau gan tā arī sanāk, ka šai spārei lidošanas laiks ir līdz augusta vidum. Tā ka iespējams pirmsnāves bilde. Ko lai dara - nākošgad jau būs jauna paaudze.
Spilgtā purvspāre (Leucorrhinia pectoralis)