Lēcējzirnekļi, jeb kā tajā dziesmā: "Tās acis, tās acis... "

Kaut kā atkal ir uznācis Augusta miera periods foto-jomā - atskatoties uz pēdējiem gadiem, varu teikt, ka tā ar mani notiek katru augustu. Nezinu kāpēc tā, jo dabā joprojām ir ļoti daudz ko redzēt un bildēt. Šoreiz gan nedaudz patraucēja slimošana, taču arī tagad, kad esmu vesels, neesmu bijis nekur dabā bildēt. Lai nu kā, bet vismaz šī miera perioda laikā pienāca pasūtītais, visai glaunais zirnekļu noteicējs, kas attiecīgi motivēja nedaudz pacilāt savus sabildēto zirnekļu arhīvus. Un protams pirmā mape, kurai ķēros klāt ar noteicēju rokās, bija mape ar lēcējzirnekļu (Salticidae) bildēm - tas tāpēc, ka tie man pavisam noteikti ir vieni no iecienītākajiem foto-objektiem. Tad nu bildītes ar sabildētajām sugām + pa starpu tad arī kāds info par pašiem lēcējzirnekļiem.

Pirmais draudīgais lops ar zaļajām acīm Aellurilus v-insignitus tēviņš ar laupījumu - zaļganīti (Medetera sp.). Suga samērā pareta, bet tēviņš viegli nosakāms pēc raksturīgajām svītrām uz pieres. Pie mums vispār esot sastopamas 33 lēcējzirnekļu sugas, kas tos ierindo starp vienām no sugām bagātākajām dzimtām. Šajā bildē (un arī vairumā pārējo) var labi redzēt lēcējzirnekļu galveno atšķirību no citiem zirnekļiem - acis.

Priekš zirnekļu standartiem tās ir milzīgas - it īpaši priekšējie divi acu pāri. Acis tiem kā jau zirnekļiem pienākas ir astoņas - priekšā četras un katrā galvas sānu pusē pa divām. Pateicoties šiem lielajiem 'lukturiem', tiem ir binokulārā redze, spēj nofokusēties uz dažāda attāluma objektiem un izšķirt krāsas utt. Mazākās sānu acis gan nav tik 'advancētas' kā priekšējās un spēj g.k. uztvert tikai kustības. Augšējā bildē Evarcha arcuata tēviņš, ko no šāda rakursa viegli atšķirt pēc divām, baltām matiņu līnijām zem acīm.

Attiecīgi, ja zirneklis kaut ko pamana ar mazajām actiņām, tas uzreiz pagriežas uz to pusi un mēģina saskatīt ar lielajām acīm. Tāpēc bieži fotogrāfējot šos zirnekļus sanāk, ka šie it kā ziņkārīgi skatās Tev virsū. Tiesa, kad ar lielo, melno briesmoni (fotoaparātu) zirneklis ir apradis, tad tas sāk arī lūkoties apkārt un beigu beigās dodas savās darīšanās. Šajā attēlā suga Dendryphantes rudis, kas ir interesanta ar to, ka dzīvo g.k. uz skujkoku zariem. Šis eksemplārs, piemēram, nokrita no egles zariem. Raksturīga šāda balta svītra zem acīm, kā arī citas sīkākas pazīmes.

Kā jau nosaukums liecina, tad lēcējzirnekļi nepieciešamības gadījumā pārvietojas ar lēcieniem. Šādi gadījumi ir, piemēram, lēkāšana starp dažādām augu lapām, aizmukšana no kāda traucētāja (fotogrāfa), uzklupšana noskatītam upurim utml. Bet nu nav tā, ka tie 100% visu laiku pārvietojas lecot - prot rāpot arī 'normāli'. Interesanti, ka lēcējzirnekļi ir tālredzīgi. Šoreiz ne tiešā ar redzi saistītā nozīmē - pirms lēciena tie piestiprina pie substrāta tīmekļa pavedienu, kas kalpo kā drošības 'saite' - t.i., ja nu kaut kāda iemesla dēļ zirneklis aizlec garām iecerētajam mērķim un trāpa tukšumā, tad tas nevis nokrīt uz zemes, bet paliek karājoties aiz šī pavediena. Viltīgi. Augšējā bildē Evarcha falcata.

Kur tad lēcējzirnekļus var atrast? Praktiski visur! Protams katra suga vairāk vai mazāk ir pielāgojusies kādam konkrētam biotopam - spilgtākais piemērs ir jau minētā suga, kas apdzīvo tikai skujkoku zarus. Lielākā daļa sugu tomēr ir atrodamas tuvāk pie zemes - zālē, uz zemes starp akmeņiem, pie koku saknēm utt. Ļoti bieži arī cilvēku mājokļu tuvumā - it īpaši ārpusē uz sienām, kas saulē forši sasilst un tiem ļoti patīk. Nereti arī iekšā mājokļos, kur tie var arī pārziemot - man dzīvoklī savulaik viens printerī dzīvoja (ja ne visu laiku, tad vismaz kādu brīdi noteikti). Augšējā attēlā viens maziņš lēcējzirneklītis Heliophanus cupreus. Šīs ģints zirneklīši gan ir grūtāk nosakāmi.

Viens iemesls kāpēc cilvēki lēcējzirnekļus tomēr redz pietiekoši reti ir to izmērs. Parasti pilsoņiem acīs 'trāpās' lielie krusta zirnekļi, mājas zirnekļi, dižzirnekļi un citas lielās zirnekļu sugas. Šķiet pie mums ir tikai viens lēcējzirneklis, kas var sasniegt 1 cm izmēru un vēl dažas, kas ir ap 8mm lielas. Lielākais vairums ir ap 3-6mm mazi lopiņi. Tādiem sīkuļiem saprotams, ka daudzi nemaz nepievērš uzmanību. Tā, piemēram, augšējā attēlā redzamais Pseudeuophrys erratica ir tikai 3-4mm liels zirneklis. Atpazīstams pēc gaišajiem pedipalpiem, raibajām kājām u.c. pazīmēm.

Ko un kā tad viņi ēd? Pateicoties lieliskajai redzei tie var atļauties neaust tīklu un medī aktīvi. Noskata potenciālu upuri, pielavās tam un ar veiklu lēcienu uzlec tam virsū. Tālākais jau kā visiem zirnekļiem - kodiens, tiek ievadīta inde u.c. vielas, kas upuri nobeidz un sašķidrina tā iekšējo saturu un zirneklis var mierīgā garā to izsūkt. Par upuriem g.k. kļūst dažādi divspārņi. Arī šajā bildē Salticus scenicus ir noķēris mušu. Man gan māc aizdomas, ka šī muša ir jau bijusi beigta pirms zirneklis ir ticis pie tās, bet nu klāt nebiju un neredzēju - var jau būt, ka zirneklis ir spējis pieveikt arī šādu, par sevi lielāku, upuri. Šo lēcējzirnekli varētu saukt par zebras lēcējzirnekli (dēļ tā vēdera strīpjuma), taču uz šādu nosaukumu varētu arī pretendēt divas citas Salticus ģints sugas, kas ir krāsotas līdzīgi. Šī suga ir viena no tām, kurai patīk apmesties cilvēka mitekļu tiešā tuvumā.

Nobeigt šo 'raidījumu' vēlos ar vienu īpašu lēcējzirnekļu sugu, ko man izdevās novērot Ogrē - tas ir lēcējzirneklis Synegales venator, kas ārēji ir visai atšķirīgs no pārējiem lēcējzirnekļiem. Tas tāpēc, ka šī suga mēģina atdarināt skudru. Ja neredzētu lielās acis, tad pirmajā acu uzmetienā tiešām varētu arī neiedomāties, ka tas ir lēcējzirneklis. Tā izmērs ir patiešām niecīgs - tikai 3mm, kas laikam ir viens no iemesliem, kāpēc toreiz nesanāca nekādas ļoti kvalitatīvās bildes. Bet nu lopiņš jau interesants - kā jau visi lēcējzirnekļi.