trešdiena, 2011. gada 28. decembris

Dienas Vabole - Cicindela sylvatica

Ziemassvētki pagājuši - var kādu Dienas vaboli atrādīt. Šodienas sugai ir pat latviskais nosaukums - meža smilšvabole (Cicindela sylvatica). Šī ir viena no 6 pie mums sastopamajām sugām un ir viegli atšķirama pēc gandrīz melnajiem segspārniem (citām sugām krietni gaišāki) un raksturīgā spārnu zīmējuma (citām sugām tas ir atšķirīgs). Tā apdzīvo g.k. atklātas, smilšainas vietas priežu mežos - stigas, meža ceļus, klajumiņus utml. vietas. Kāpuri dzīvo ierakušies smiltīs, kur kā slēpnī gaida parādāmies laupījumu. Pieaugušās vaboles spēj ļoti ātri skriet un briesmu brīžos izmanto spārnus un var nolidot vairākus desmitus metrus (kas apgrūtina to fotogrāfēšanu). 

sestdiena, 2011. gada 24. decembris

Gada Īsākās Dienas Putni

Arī šogad, pateicoties Andra Klepera iniciatīvai, noritēja (nu jau cerams, ka ikgadējais) putnu vērošanas izaicinājums -  cik daudz putnu sugas var novērot gada īsākajā dienā (tādas pat ir veselas trīs). Šoreiz (atšķirībā no pagājušā gada) izdevās vienu no šīm dienām (21.XII) izplānot un veltīt putniem.

Uz vārdu 'plānošana' patiesībā šeit ir jāliek lielākais uzsvars, jo dalībniekiem ir absolūti brīva izvēle - kur, kā un kad tieši vērot putnus šīs īsākās dienas ietvaros. Es šogad liku līdzīgus akcentus kā pirmajā reizē 2009. gadā (kad ar 41 sugu paliku 2. vietā az Sandra Rabkeviča 44 sugām) - apmeklēt sev zināmas vietas un pēc iespējas mazāk dārgās minūtes tērēt pārvietojoties ar transporta līdzekļiem, kuros nevar vērot putnus.
Izvērtējis 2009. gada maršruta (Dārziņi - Ķengarags) trūkumus, šogad veicu korekcijas. Ja starta punkts palika tas pats (Dārziņi), tad tālāk mans ceļš veda uz Getliņiem un noslēdzās Ikšķiles/Ogres puses mežos. Visas vietas man samērā labi zināmas un no dienas gaišās puses zudumā ietu tikai vilcienā pavadītās 23 minūtes.

Iepriekšējā vakarā, sastādot prognozējamo sugu sarakstu, secināju, ka reālais maksimums, ko varētu šajā maršrutā 'izspiest' ir ap 50 sugas. Teorētiski maršrutā varētu sastapt arī vairāk par 60 sugām, bet tāds skaitlis, protams, ir visai utopisks. Sākotnēji gan man šķita, ka pat 50 sugas bez jūras apmeklējuma ir diezgan nereāli. Taču kad pirmo 30 minūšu laikā biju jau ieķeksējis dziedātājstrazdu, dumbrcāli un mazos dūkurus... Jutu, ka šī varētu būt arī veiksmīga diena! Un tā arī bija - kad pulktens sita 12to stundu, ceļmalā ieraudzīju nelielu dadzīšu bariņu, kas bija mana 41 suga dienā. Un priekšā vēl Getliņi un mežs!

Getliņi patiesībā bija tāds neliels 'šāviens tumsā' - ar cerību, ka varbūt starp kaiju baru izdodas kādu lielo polārkaiju vai kādus plēsīgos putnus ieraudzīt u.c. Bet kā beigās izrādījās, tad šāviens tomēr bija garām. Lai arī uz to brīdi tur ieķeksēju 3 jaunas sugas, tomēr visas tās tika redzētas arī vēlāk. Tātad, izlaižot Getliņus, nebūtu nevienu sugu zaudējis (bet 1,5h gan tur palika). Protams, neko tādu jau iepriekš nevar paredzēt. Kgan patiesībā jau labi, ka Getliņos pabiju, jo izdevās būt aculieciniekam diezgan iespaidīgām Vistu Vanaga medībām praktiski man blakus - un pat izdevās to samērā jēdzīgi safotogrāfēt par ko pašam liels prieks.






Pēdējo dienas nogriezni (~1h) pavadīju mežā, kur sev par prieku izdevās ieraudzīt baltmugurdzeni (215. suga šogad), kuru tajā pašā vietā kādas pāris reizes jau biju nesekmīgi meklējis. Tā ka var teikt, ka šajā dienā pavisam noteikti pavadīja veiksme. Vēl pa gaismu izdevās arī uziet jauktu meža putnu bariņu, kas man ļāva sasniegt tik ļoti kāroto apaļo skaitli - 50 sugas (tad gan es domāju, ka ir tikai 49, jo biju aizmirsis blociņā zivju gārni pierakstīt)! Šis rezultāts man deva atkal 2. vietu - šoreiz dalītu ar Sandri Rabkeviču. Pirmajā vietā ar 52 sugām igaunis Tarvo Valkers (rezultāti TE).

Vai man varēja būt vairāk sugas? Varēja gan, jo Dārziņos neredzēju divas sugas, ko tajā pašā dienā tur redzēja Mārcis Tīrums - ūdensvistiņu (dzirdēju gan šļakstu pie niedrēm tieši tajā pašā vietā, kur viņš redzēja, taču tas, protams, neskaitās) un bārdzīlītes. Ja būtu Getliņu apmeklējumu izlaidis un ar sab.transportu aizbraucis kādas pāris pieturas līdz divām Ķengaraga putnu vietām (avotiņu un 'gubju barotavu'), tad tur pavisam noteikti būtu dabūjis kajaku un lielo ķīri. Varbūt arī ķivuli, kas tur regulāri alkšņos barojas. Un Ķengaragā, protams, krauķis pietrūka. 

Bet tas nu tā - par 50 sugām tomēr grēks sūdzēties, jo tas jau tomēr pats par sevi ir liels skaits un galu galā veiksme man tā jau stāvēja daudz klāt. Tagad līdz Jaunajam gadam putniem varbūt jāliek miers - bet 1. janvārī jau viss sāksies no gala :)

otrdiena, 2011. gada 20. decembris

Dienas Vabole - Diacanthous undulatus

Šodien aplūkosim vienu no, manuprāt, skaistākajām sprakšķu sugām - joslaino sprakšķi (Diacanthous (=Harminius) undulatus). Raksturīgā zigzagveida zīmējuma dēļ šī suga ir ļoti viegli atpazīstama. Tā ir iekļauta biotopu speciālistu sugu sarakstā un pirms kādiem gadiem 10 tika uzskatīta par pie mums ļoti reti sastopamu sugu (pēdējos gados novērojumu skaits gan ir palielinājies). Joslainais sprakšķis apdzīvo dabiskus boreālos mežus, kur kāpuru attīstība noris g.k. zem atmirušu egļu (šur tur ir minēts, ka der arī bērzi) mizas un to koksnē. Kāpuri ir plēsīgi - pārtiek no citu kukaiņu kāpuriem un kūniņām. Interesanti, ka  sugas attīstības cikls ilgst veselus 4 gadus, kas priekš šāda vidēja izmēra (12-18mm) vaboles ir ļoti ilgs laiks. Salīdzinājumam - apmēram tik pat ilgs attīstības cikls ir vienai no Latvijas lielākajām vabolēm, lielajam dižkoksngrauzim (Ergates faber). Dabā šo skaisto vaboli ir izdevies sastapt tikai vienu reizi - Slīteres Nacionālā parka mežos. 

pirmdiena, 2011. gada 19. decembris

Dienas Vabole - Magdalis carbonaria

Šodien dienas kārtībā ir pirmais smecernieks - Magdalis carbonaria. Šajā ģintī ir samērā daudz sugu un tās ir samērā grūti atšķiramas - taču, ja ir kvalitatīvas bildes no dažādiem rakursiem, tad kaut ko var mēģināt arī 'izpīpēt' (var atcerēties gadījumu, kad tā man nejauši 'izpīpējās' jauna suga Latvijai). Te g.k. jāskatās uz snuķīša garumu un formu, priekškrūšu vairoga sāniem (vai ir ar grubuļainiem izvirzījumiem), vairodziņa lielumu, segspārnu punktējumu (šeit tas ir ļoti dziļš un veido izteiktas rievas) u.c. pazīmēm. Par laimi izdevās nonākt pie pozitīva slēdziena, ka šī suga ir M.carbonaria. Suga laikam samērā parasta un tās bioloģija saistīta ar bērziem. Pieaugušās vaboles barojas ar to lapām, bet kāpuri attīstās mirušos vai mirstošos, 2-10cm resnos zaros, kur tie zem mizas izgrauž 5-6cm garas sānejas. 

piektdiena, 2011. gada 16. decembris

Dienas Vabole - Paracorymbia maculicornis

Šodien Dienas Vabole ir pie mums ļoti bieži sastopama suga - koksngrauzis Paracorymbia maculicornis. Pēc ārējā izskata samērā līdzīgs daudziem citiem nelielajiem koksngrauzīšiem (šīs suga prasti ir nedaudz mazāka par 1cm), kas mīl baroties ziedos - brūnganiem spārniem un melnu pārējo ķermeni. Lai šo sugu atšķirtu ir rūpīgāk jāpalūkojas uz vaboles 'ūsām'. To vidējie posmi ir divkrāsaini - ar dzeltenīgu pamatni, kas piešķir tām strīpainu izskatu. Tikai vienai citai līdzīgai sugai tādi taustekļi ir - taču tā ir savas 2x lielāka (līdz 2cm) līdz ar to ir nesajaucama. Visām citām līdzīga izmēra un paskata sugām taustekļu vidējie posmi ir pilnībā melni. Suga ir samērā pieticīga savās prasībās pret dzīves apstākļiem (tāpēc droši vien ir parasta) - to kāpuri attīstās gan dažādu lapkoku, gan skujkoku atmirušā koksnē. Galvenokārt dažāda resnuma zaros, kas kādu laiku ir pastāvējuši un to koksne ir jau samērā satrupējusi. Šāda veida atmirusi koksne ir sastopama praktiski jebkurā mežā. Pieaugušās vaboles sastopamas vasarā (no maija līdz augustam) barojoties uz dažādiem ziediem, piemēram, pelašķiem, dažādiem čemurziežiem u.c. 

trešdiena, 2011. gada 14. decembris

Dienas Vabole - Bitoma crenata

Spraugložņa (Bitoma crenata)
Šoreiz ķersimies klāt mazāka izmēra objektam - spraugložņai Bitoma crenata. Tā ir tikai ~3mm neliela vabolīte, kuras dzīvesveids ir ļoti atbilstošs latviskajam nosaukumam - to tik tiešām visbiežāk var ieraudzīt ļoti veikli ložņājam pa atmirušu koku (g.k. lapkoku - apses, ozloli u.c.) mizas spraugām. Nedaudz saplacinātais ķermenis ļauj tām ērti dzīvoties arī zem mizas. Galvenā prasība ir lai šis koks būtu saules apspīdēts - tātad ēnainos mežos šo sugu nevajadzētu meklēt. Gan kāpuri, gan vaboles ir plēsīgas un pārtiek no dažādiem mizgraužu kāpuriem, to kūniņām kā arī citiem kukaiņiem. Suga pie mums ir visnotaļ bieža - nereti sastopama samērā lielā skaitā.

sestdiena, 2011. gada 10. decembris

Dienas Vabole - Anoplodera sexguttata

Sešplankumu celmgrauzis (Anoplodera sexguttata)
Šoreiz sanāks nedaudz atkārtoties, jo izloze noteica, ka Dienas Vabole ir sešplankumu celmgrauzis (Anoplodera sexguttata), jeb suga, kuras bilde man blogā jau ir bijusi (šoreiz gan neteikšu kurā vietā tieši - kurš pirmais atradīs, tam cepums). Šī ir Latvijā oficiāli aizsargājama biotopu speciālistu suga. Sastopama g.k. platlapju mežos, jo kāpuru attīstība noris atmirušā lapkoku (ozolu, alkšņu u.c.) koksnē. Pašas vaboles gan vieglāk ir ieraudzīt mežu laucītēs un mežmalās, kur tās mīl baroties uz dažādiem ziediem - piemēram, vīgriezēm un čemurziežiem. Suga viegli atpazīstama, jo šāds krāsojums nav nevienai citai sugai. Latvijā šīs vaboles izplatība ir cieši saistīta ar tādām bioloģiski vērtīgām dabas teritorijām kā Moricsala, Gaujas Nacionālais parks, Pededzes lejtece, Abavas senleja u.c. Ārpus šīm vietām tā ir sastopama ļoti reti.

trešdiena, 2011. gada 7. decembris

Dienas Vabole - Platyrhinus resinosus

Sveķu platsmeceris (Platyrshinus resinosus)
Šodien kārta vienam retam un interesantam 'žukam' - sveķu platsmecerim (Platyrhinus resinosus). Lai arī tai Latvijā varētu būt tikai nedaudz vairāk par 10 zināmām atradnēm, nekādos oficiālos aizsargājamo sugu sarakstos suga gan nav iekļauta - taču tā ir biotopu speciālistu suga (tā ir tāda suga, kuras pastāvēšana ir atkarīga no kāda specifiska biotopa). Šīs sugas attīstībai nepieciešama vecu lapkoku (ozolu, ošu, bērzu u.c.), atmirusi koksne. Pēc izskata nesajaucams lopiņš, jo izmēros ir lielākā (līdz 1,5 cm) platsmeceru (Anthribidae dzimta) suga, kā arī šāds samtaini, rakstainais ķermeņa krāsojums ar baltu seju un 'dibengalu' nav ne vienai citai sugai. Es šo sugu esmu sastapis divās vietās - Doles salā un Turkalnes apkārtnē. Dabā to nav nemaz tik viegli ieraudzīt, jo vaboles krāsojums to ļoti labi nomaskē uz koka mizas fona.
Sveķu platsmeceris (Platyrshinus resinosus)

sestdiena, 2011. gada 3. decembris

Dienas Vabole - Cassida murraea

Vairogvabole Cassida murraea
Šodien aplūkosim vienu krāšņu lapgraužu sugu - vairogvaboli Cassida murraea. Varētu būt viena no visvieglāk atpazīstamajām vairogvaboļu (Cassida sp.) sugām - jo tai ir tikai vēl viena cita līdzīga un pie mums ļoti reti sastopama suga (Pilemostoma fastuosa). Tai tēviņiem melni plankumi ir arī uz priekškrūšu vairoga, segspārnu plankumi atšķirīgas formas un paši segspārni daudz gludāki, spīdīgāki. C.murraea Latvijā ir sastopama samērā bieži - man gan izdevies to ieraudzīt tikai vienu reizi Čužu purvā. Kā jau lapgraužiem raksturīgi, šo sugu jāmeklē uz augiem, kas tai vislabāk garšo - šajā gadījumā tās ir staģes (Inula sp.) un mētras (Mentha sp.). Šķiet, ka šis konkrētais eksemplārs kā reiziarī sēž us staģes (iespējams vītolu staģes) lapas - dabā gan to aizmirsu piefiksēt, jo laikam biju diezgan sapriecājies par šīs skaistās vabolītes atrašanu.

piektdiena, 2011. gada 2. decembris

Dienas Vabole - Notiophilus biguttatus

Skrejvabole Notiophilus biguttatus
Šodien blogā esam tikuši līdz pirmajai skrejvabolei - Notiophilus biguttatus. Tā ir izmēros ļoti neliela (tikai 4-6mm) taču visnotaļi viegli atpazīstama. Pirmkārt jau visas Notiophilus ģints sugas ir ar ļoti raksturīgu izskatu, kuram galveno 'odziņu' piedod 'dusmīgā' seja ar izvalbītajām acīm. Savukārt no citām ģints sugām N.biguttatus visvieglāk atšķirt pēc dzeltenbrūnajiem plankumiem katra segspārna galā. Suga ir ļoti bieži sastopama - varētu pat teikt, ka ir viena no visbiežāk sastopamajām meža skrejvaboļu sugām. Taču, lai šo sugu ieraudzītu, būs jāmetas četrrāpus un jāložņā pa sūnām un lapu nobirām, cilājot nokritušus koka gabalus, pārmeklējot augsnes virskārtu utml. Pie tam jābūt ļoti vērīgiem, jo šī suga, atbilstoši savas dzimtas nosaukumam, ļoti veikli skrien - viens mirklis un tā jau būs paslēpusies kādā spraugā. Šī veiklība vabolītei lieti noder medībās, jo kā jau citas skrejvaboles arī šī suga ir plēsīga. Tās ēdienkartē g.k. ir kolembolas un dažādas ērcītes.
Skrejvabole Notiophilus biguttatus

ceturtdiena, 2011. gada 1. decembris

Dienas Vabole - Orchesia undulata

Šodien Dienas Vaboles godā nedaudz retāka suga - ēnvabole Orchesia undulata. Tiesa tā ir tāda ēnvabolēm (Melandryidae dzimtai) raksturīga īpašība - būt reti redzamām. Tā tas ir tāpēc, ka praktiski visas šīs dzimtas sugas dzīvo samērā slēptu dzīvesveidu, kas nozīmē, ka ja ir vēlme ieraudzīt kādu ēnvaboli, tad ir ļotī rūpīgi jāpemeklē tām piemērotos biotopos - dažādos vairāk vai mazāk dabiskos mežos. Mežu dabiskumam ir samērā liela nozīme (jo tuvāks dabisam, jo labāk), jo ēnvaboļu attīstībā liela nozīme ir atmirušai koksnei. Tā, piemēram, šīs sugas kāpuru divus gadus ilgais attīstības cikls norit ar sēņu micēlijiem bagātīgā, atmirušā lapkoku koksnē. Šī iemesla dēļ ēnvaboļes var uzskatīt par indikatoriem, kuri liecina, ka mežā ir atrodami dabiskiem mežiem raksturīgi elementi (atmirusi koksne).

Ja runā nedaudz konkrētāk par šo sugu, tad šī ir viena no visvieglāk atšķiramajām ēnvaboļu sugām, jo tieši šāds segspārnu zīmējums nav nevienai citai sugai. Pieaugušās vaboles vislielākā iespēja novērot ir tad, kad tās ir aizņemtas barojoties ar dažādām sēnēm (g.k. jau piepēm). Savās foto gaitās šo sugu esmu saticis tikai vienu reizi - pirms 5 gadiem un kā redzams neko diži izcila bilde man nav sanākusi (lai neteiktu vairāk). Ja pareizi atceros, tad tam iemesls bija tumšais un ēnainais mežs, kurā ir visai nepateicīgi fotoapstākļi - taču tie ir tieši tādi apstākļi kādi ēnvabolei vislabāk patīk. :)