pirmdiena, 2012. gada 17. decembris

Tauriņu gaismošana 2012 v0.5

Ja iepriekšējais tauriņu gaismošanas ieraksts bija par labāko 2012. gada gaismošanu, tad nākamo reizi, kad ieslēdzu tauriņu lampu pie vasarnīcas 27./28. jūnija naktī, varētu nosaukt par sliktāko 2012. gada gaismošanu. Tas ne jau tāpēc, ka pa tām gandrīz divām nedēļām tauriņi būtu pazuduši - vienkārši naktstauriņu gaismošanā ļoti liela nozīme tomēr ir laikapstākļiem. Un nepiemēroti laikapstākļi var izbojāt nakti pat vasaras vidū - protams, vissliktāk ir ja līst nepārtraukts lietus, taču arī skaidrs, vēss laiks, piemēram, ar miglu ir ne labāks. Tajā naktī  bija otrs variants un tā ietekmē pie gaismas atlidoja kādas 13 lielo tauriņu sugas. Tiesa starp tām bija arī pa kādai jaunai sugai - tā ka galīgi pa tukšo jau nebija.
Ābolu tinējs (Cydia pomonella)
Vēl pirms lampas ieslēgšanas, verandā uz loga ievēroju tādu nelielu, pelēku tauriņu - protams, ka bildēju tik nost! Izrādījās, ka tas ir sabiedrībā tik ļoti labi zināmais ābolu tinējs (Cydia pomonella)! Pats tauriņš varbūt gan nav tik populārs, jo tomēr biežāk cilvēki saskaras ar tauriņa kāpuriem, kas, ak vai, ir atbildīgi par 'tārpainajiem āboliem', kurus mēs tik ļoti nemīlam. Lai arī pats tauriņš nemaz tik neglīts nav, tomēr visi ābeļu saimnieki to labprātāk savos dārzos neredzētu vispār... 
Biteņu pūcīte (Rusina ferruginea)
No tiem 'dažiem' naktstauriņiem, kas pie gaismas tomēr atlidoja, nekas tāds ļoti īpašs nav ko izcelt. Nedaudz pasteidzoties priekšā notikumiem, varu atklāt, ka šī bija pēdējā šīs sezonas gaismošanas reize vasarnīcā -  un par cik tur biju jau gaismojis vairākas reizes un noteikti plānoju gaismot tur arī turpmākajos gados, tad savilku kopā gan šī gada, gan pāris iepriekšējo reižu rezultātus. Summā man iznāca, ka šajā vietā ir izdevies konstatēt 120 lielo naktstauriņu sugas. Tas noteikti nav ne tuvu maksimumam un, ja nākamgad kādas vairākas reizes cītīgi pagaismošu, tad noteikti pāri 200 sugām vajadzētu tikt un iespējams pat pietuvoties 300.  Nākamgad būs vismaz ko darīt.  
Tinējs Cochylis flaviciliana
Arī mikrotauriņi nekādu dižo daudzveidību tajā naktī nepiedāvāja. Tik vien, ka interesanta likās viena tinēju suga - Cochylis flaviciliana, kas ir tāds viens no nedaudzajiem rozā tauriņiem. Var jau teikt, ka rozā krāsa ir tāda meiteņu krāsa un īstiem džekiem nevajadzētu patikt nekam, kas ir rozā, bet es tomēr teikšu, ka tauriņiem šajā krāsā galīgi nav nekāda vaina - tie tomēr ievieš tādas kā 'tropiskas' vēsmas vispārējā naktstauriņu brūngani pelēko, maskējošo toņu kakofonijā. Starp citu šīs sugas latīniskais epitets perfekti raksturo sugas izskatu - 'flavi' nozīmē dzeltens, bet daļa 'ciliana' attiecās uz 'cilia', kas tulkojumā nozīmē skropstas. Šajā gadījumā ar skropstām ir domātas nevis tās, kas ir tauriņam ap acīm, bet gan spārna aizmugurējā malā - un tās tiešām ir dzeltenas! :)
Svilnis Aphomia sociella
Ja tauriņi šoreiz palagu riņķī negāza, tad kaut ko interesantu jau atkal nācās meklēt telpās - tumsā uz palodzes atradās samērā neuzkrītošs, ap 1,5cm garš tauriņš. Izrādījās, ka tas ir svilnis Aphomia sociella, kuru, tulkojot no citu valodu nosaukumiem, latviski varētu dēvēt par bišu svilni, jo tā kāpuri dzīvo bišu, kameņu un lapseņu ligzdās, kur pārtiek no šūnām, vaska u.c. tur atrodamām lietām. Varētu teikt, ka samērā neraksturīgs dzīves veids priekš naktstauriņa. Pieaugušiem tauriņiem ir novērojams dzimumu dimorfisms - man ir izdevies nofotogrāfēt šīs sugas mātīti. Cerams, ka kādreiz izdosies iemūžināt arī tēviņu - tā teikt, lai ir pilns komplekts! 

Pukšu alnis

Jūnija otrajā pusē izdomāju mazliet sev neraksturīgi apgūt jaunus apvāršņus - Ziemeļvidzemi! Šoreiz izvēle krita uz man vēl neraksturīgāku lietu kā purvu - konkrēti Pukšu purvu netālu no Valkas. Iemesls tam - senā publikācijā (nu ok, tik ļoti sena nebija - 1970tie vai 80tie laikam) atradu informāciju, ka tur ir bijis novērots purva brūnulis (Erebia embla) - Latvijā ļoti reta, ziemeļnieciska dienastauriņu suga, kuru es, protams, vēl līdz šim nebiju redzējis. Papētīju, ka Valkas vilciens izbrauc gana agri un arī atpakaļ tajā pat dienā brauc, dodot man uz vietas pavadīt kādas 8h - pilnīgi pietiekami foršam izbraucienam ar velosipēdu. Tā nu agrā 20. jūnija rītā ripoju uz staciju un cēlu savu uzticamo velozirgu vilcienā. 
Gāršas samtenis (Lopinga achine)
Braucot ar velosipēdu vienīgais mīnuss ir, ka nav pārāk ērti izmantot savu sīklopu bildējamo uzparikti ar divām zibspuldzēm - kaklā pakārt galīgi neērti, bet pie katra teorētiski bildējamā lopiņa to visu ņemt ārā no somas un skrūvēt kopā parasti ir liels slinkums. Par cik šajā braucienā galvenais mērķis tomēr bija tauriņi, tad arī nemaz neiespringu un zibspuldzes visu dienu šķiet tā arī pavadīja somā. Jāsaka, ka tā galīgi nebija sliktākā izvēle, jo jūnijs tomēr ir 'karstākais' tauriņu mēnesis - attiecīgi bildējamo objektu netrūka. Un pat, neskatoties uz to, ka neviena jauna suga priekš manis netrāpījās, izdevās iegūt virkni kadrus, par ko man pašam bija prieks. Piemēram, safočēju savus labākos gāršas samteņa (Lopinga achine) kadrus - suga it kā ne ļoti bieži sastopama un ir  manā skaistāko dienas tauriņu TOP5. Vienmēr ir milzīgs prieks to ieraudzīt un vēl jo vairāk jēdzīgi nobildēt, jo šis ir visai manīgs tauriņš, kuram ir ļoti grūti tuvu piekļūt. Šoreiz man palīdzēja blakus papardēm tekošais grāvis, kurā varēja tā smuki ieslīdēt, tādējādi saplūstot ar grāvmalas veģetāciju un nokļūstot tauriņa acu līmenī. 
Purva dzeltenis (Colias palaeno)
Tuvojoties purvam, nelielā priežu mežiņa klajumiņā parādījās arī pirmie purva vēstneši - purva dzelteņi (Colias palaeno), kas ir gana parasta suga augstajos purvos un purvainos priežu mežos. Par cik šo sugu biju bildējis tikai vienu reizi (tā reize pat ir aplūkojama te blogā), tad nekavējoties lavījos tauriņam klāt, kas arī sekmīgi izdevās. Domāju, ka turpmākajās stundās tad noteikti būs vēl kādu labu kadru iespējas ar šo sugu, bet nācās vilties - pašā purvā tos gan redzēju, bet tur tie lidoja mežonīgā (=nenobildējamā) ātrumā. 
Sprakšķis Ampedus tristis
Neliela, izdeguša meža fragmenta malā atradu mizgraužu feromonu slazdus, kas izskatās kā baltu, plastmasas piltuvīšu virtenes ar pudelīti galā. To galvenā funkcija acīmredzot ir to mežsaimniecībā nevēlamo mizgraužu noķeršana - tādējādi ierobežojot (kaut vai nedaudz) to skaitu. Taču mizgraužu feromoni pievilina ne tikai pašus mizgraužus, bet arī to ēdājus, kas dabā feromonus izmanto, lai atrastu savus upurus. Tāpat lamatās pēc nejaušības principa var nokļūt vēl kādi kukainīši - tāpēc, ja man gadās dabā ieraudzīt šos slazdus, parasti intereses pēc paskrūvēju nost pudelītes (protams, pieskrūvējot pēc tam atpakaļ) un paskatos vai nav kas rets un interesants iebiris. Šoreiz nepaliku bez guvuma - no vienas pudelītes izdevās izkratīt samērā paretu sprakšķu sugu Ampedus tristis. Pēdējos gados gan ir noskaidrojies, ka Austrumlatvijā šī suga nemaz tik reta nav - taču kādus 5-6 gadus nebiju to redzējis. Vēlāk gan šo sugu redzēju arī purva malā uz priedes baļķīša - tā ka tajā apkārtnē droši vien tiešām nav reta. Jāpiemin gan, ka šī ir viena no visvieglāk nosakāmajām Ampedus ģints sugām - vairākums sugu šajā ģintī ir ar koši sarkaniem segspārniem un to noteikšana, pat pētot vaboli zem binokulāra, var sagādāt (un parasti arī sagādā) lielas galvassāpes. 
"Tev ir kādas problēmas?"
Beidzot nonācu arī līdz purvam - tas izrādījās nevis klasiskais augstais purvs, bet gan vairāk uz zāļu purva pusi. Sfagni gan tur arī bija - tā ka varbūt pareizāk to būtu saukt par pārejas purvu. Jāatzīst, ka purvus es pazīstu ļoti slikti - un tas ir galvenais iemels zināmām bailēm no tiem. Tā teikt, ja nezinu kur pareizāk to kāju likt, tad labāk neriskēju. Arī Pukšu purvā es tā uzmanīgi pa maliņu pažļankājos, bet dziļāk nelīdu. Nedaudz gan pabridos, bet manu entuziasmu ātri vien nokāva viens no purva iemītniekiem - gigantisks alnis, kas pabāza savu galvu nieka dažu desmitu metru attālumā no manis! 
Pukšu alnis dodas pareizā virzienā - prom no manis!
Tā kā arī aļņu dabu es ne visai labi pazīstu, manuprāt, loģisks bija mans solis... jeb mani daudzie ātrie soļi meža virzienā, kur uz cietas zemes vismaz jutos nedaudz komfortablāk. Trīcošām rokām nomainīju makro objektīvu pret kaut ko nedaudz garāku un tā klusiņām mēģināju lopu iemūžināt. Pa šo laiku alnis bija slinki pieslējies kājās un, ķīvīšu pāra pavadīts, laiski stampājās pa purvu sev vien zināmā virzienā. Drīz jau šis bija gana attālinājies no manis, lai es justos gana drošs, lai spertu atkal savu kāju purvā. Tauriņu meklēšana gan nevedās - pa kādam purva sīksamtenim, kāds aizdomīgs purvraibenis, kāds purva dzeltenis, taču visi nenobildējamā attālumā. Paklausījos kuitalas tālumā un izlēmu, ka nav ko purvu vairāk izaicināt un devos alnim pretējā virzienā - nelielas purva pussaliņas virzienā.  Cerēju, ka tur varbūt izdosies novērot kādu tauriņu kāri barojamies ar vaivariņu ziediem. 
Parastais resngalvītis (Pyrgus malvae)
No raibeņiem diemžēl nebija ne miņas, taču nedaudz pasmadzeņot lika šis resngalvītis - nu tik netipiski tas izskatījās uz apkārtējo vaivariņu un purvainā mežiņa fona, ka sāku pat domāt par, tālāk uz ziemeļiem sastopamo, resngalvīti Pyrgus centaureae. Galu galā, ja jau pie mums ir konstatētas tādas ziemeļnieciskas sugas kā mazais un lielais purvraibenis (Clossiana frigga, C.freija), kuru izplatības areāli ir visai līdzīgi minētā resngalvīša areālam, tad kāpēc gan lai pie mums nevarētu būt aizķēries arī P.centaureae? Tiesa pie mums šāda suga līdz šim nav konstatēta. Diemžēl (lai arī visai loģiski) vēlāk mājās neko vairāk par parasto resngalvīti (Pyrgus malvae) neizdevās man izspiest... Uz vietas purvā manas domas par resngalvīti gan pārtrauca aizdomīgs troksnis, kas tuvojās manā virzienā...
ATKAL VIŅŠ!?
Kaut ko 'nelāgu' juzdams, es sāku virzīties atpakaļ uz meža pusi. Labā, kreisā, labā, kreisā, skats pa labi, alnis 20m attālumā soļo tādā pat virzienā, labā, krei... atkalviņšāāā??!! Momentā pietupos, atkal ar trīcošām rokām nospiedu pāris kadrus un sāku atsvaidzināt atmiņā stāstus par briesmīgajiem aļņiem, kas ar kājām var mierīgi nospārdīt cilvēku, un citas jaukas domas. Tajā brīdī negantais lops beidzot 'iegāja vējā', sajuta manu sviedru aromātu (šajā momentā svīdu es ne pa jokam) un, protams, ņēma kājas pār pleciem. Maniem nerviem ar to pietika un taisnā ceļā devos pie sava velosipēda un, atpakaļ neskatoties, stūmos atpakaļ uz ceļa. Tagad tā retrospektīvi skatoties, droši vien, ka rīkojos pārāk 'bailīgi' un vismaz vienā no gadījumiem palaidu garām lieliskus aļņa kadrus, bet nu lai piedod man visi aļņi, cūkas un lāči - jūs man nepatīkat! 
Lielā krāšņvabole (Chalcophora mariana)
Ticis atpakaļ sev daudz komfortablākā biotopā, varēja atkal pievērsties patīkamākai nodarbei par aļņu vērošanu - kukaiņu fotogrāfēšanai. Diena bija ļoti saulaina un jau tās sākumā man izdevās novērot vienu no siltummīlošajām krāšņvaboļu sugām - lielo krāšņvaboli (Chalcophora mariana). Tādās karstās dienās tām ļoti patīk sēdēt uz mirušām priedēm bez mizas - tā sauktajām sudraba priedēm. Tās ir visai lielas vaboles (ap 3cm) un, nedaudz piešaujot aci, uz priežu stumbriem ir pamanāmas jau pa lielu gabalu. Tā nu es lēni ripinājos gar vienu izcirtumu un jau no velozirga segliem pamanīju vienu minētās sugu indivīdu. Šis izcirtums pēc pirmā acu uzmetiena bija kā radīts šai sugai - gan ar daudzām priežu kritalām, gan stāvošiem priežu stumbeņiem. Un krāšņvaboļu tiešām bija daudz - izdevās saskaitīt veselus 15 gab. un tās noteikti nebija visas, kas tur slēpās! Tik lielā skaitā tās nebiju redzējis pat Kolkas apkārtnē, kur šī suga ir visai parasta. Lai arī lielā krāšņvabole skaitās LSG suga, tomēr Latvijā tā nav pārāk reti sastopama - jāmeklē tikai piemērotos biotopos: vecos, sausos priežu mežos. 
Parastā skudrulauva (Myrmeleon formicarius)
Tajā pašā izcirtumā izdevās ieraudzīt citu interesantu, samērā reti redzamu kukaini, kas vairumam ļaužu noteikti atgādinātu spāri. Taču, ja paskatās uz šī kukaiņa galvu, tur var ieraudzīt divus garus taustekļus, kas ir viena no labākajām pazīmēm kā atšķirt parasto skudrulauvu (Myrmeleon formicarius) no spāres! Otra raksturīgā pazīme ir skudrulauvas lidojums, kas salīdzinājumā ar veiklajām spārēm, izskatās ļoti lēns un neveikls. Švakā lidojuma dēļ, pieaugušās skudrulauvas parasti neriskē lidot pa dienu, kad tās ir viegls laupījums putniem, un ir aktīvas naktī - attiecīgi arī cilvēki tās ierauga daudz retāk. Plašāka atpazīstamība sabiedrībā, protams, ir skudrulauvu kāpuriem, kuru veidotās piltuvītes un kāpuru žokļi droši vien skudrām rādās naktīs murgos.
Tumšbrūnais zilenītis (Aricia artaxerxes)
Lai arī uz lielceļa sanāca izbraukt ātrāk nekā bija plānots (ar pirkstiem nerādīšu, kurš pārnadzis bija pie tā vainīgs), laiku zudumā nelaidu. Valkas šosejas malā atradās neliels izcirtums, kura mala savukārt bija tāda kā neliela tauriņu paradīze. Katrā ziņā tajā nelielajā 50x10m joslā īsā laika sprīdī izdevās saskaitīt kādas 10 tauriņu sugas, starp kurām bija arī tāds līdz šim retāk redzēts tauriņš kā tumšbrūnais zilenītis (Aricia artaxerxes). Nosaukums diezgan paradoksāls, jo šīs sugas spārnu krāsojums nevienam no dzimumiem nav zilganā krāsā. 
Beigās meklēto tauriņu [purva brūnuli] tā arī neatradu, taču šis 'apvāršņa paplašināšanas' izbrauciens noteikti bija vairāk nekā izdevies - pat ar visu Pukšu alni! 

sestdiena, 2012. gada 15. decembris

Labākā tauriņu gaismošana 2012!

Pēc viena vakara izlaizšanas, nākamo gaismošanas 'sesiju' uzrīkoju naktī no 18. uz 19. jūniju. Atgriezos atkal vasarnīcā, bet šoreiz lampu pārliku citā vietā - ar skatu uz tuvīno mežiņu. Pavasarī šī pozīcija man atnesa gana  labu rezultātu. Laiku arī solīja tīri piemērotu - daļēji apmākušos un pietiekami siltu. Vienīgais, ka naktī vējš solījās parādīties. Nu neko - ar nepacietību slēdzu iekšā gaismu, sagatavoju grāmatas, piezīmju bolciņu un atlaidos izlaižamajā krēslā palagam otrajā pusē. Un sāku gaidīt... Nu labi - nedaudz meloju, jo laikam tomēr gāju nedaudz TV palūrēt un pie palaga atgriezos pēc kādas pusstundas, taču kā atgriezos tā tur arī paliku praktiski līdz rītam, jo sugu bagātība mani pārsteidza nesagatavotu! Kopā blociņā pieķeksēju ap 150 eksemplārus no ~60 dažādām sugām! Noteikti labākā nakts manā gaismošanas 'karjerā'. Bet tas vēl būtu mazākais - vispatīkamāk pārsteidza tieši sugu sastāvs, jo kājau minēju pie v0.1 ieraksta - šķirstot noteicēju acīs vienmēr iekrīt kādas sugas, kuras gribētos ieraudzīt arī dabā... Tad nu lūk - tajā naktī tādas lidoja 'čupām'!
Baltais bērzu zobspārnis (Leucodonta bicoloria)
Kā viena no pirmajām 'sapņu' sugām atlidoja baltais bērzu zobspārnis (Leucodonta bicoloria)! Nu ļoti elegants tauriņš - man jau tie baltie pūkainie vispār patīk (līdzīgi kā zaļi krāsotie tauriņi). Oranžais zīmējums tikai izskatās tā it kā būtu nodilis - tāds tas šim tauriņam tiešām ir. Sākumā gan šis eksemplārs īsti negribēja nomierināties un vairākas reizes pat nozuda kaut kur tumsā, bet beigās tomēr atrada sev patīkamu vietiņu arī uz palaga, kur tad varēju kārtīgi papriecāties par viņu.
Liepu sprīžmetis (Plagodis dolabraria)
Otra suga, kuru es ļoti vēlējos ieraudzīt dabā ir liepu sprīžmetis (Plagodis dolabraria). Nezinu kāpēc tieši, bet šīs sugas spārnu zīmējums mani ir fascinējis jau kopš pirmās reizes, kad to ieraudzīju tauriņu grāmatā - tās daudzās, gareniskās šķērssvītras un violetie akcentiņi. Ļoti atšķirīgs no vairākuma citu sprīžmešu sugu. Nav jau nekāda retā suga, bet nav jau tiem tauriņiem (un vispār jebkuram citam dzīvam organismam) jābūt obligāti retiem, lai būtu prieks tos ieraudzīt!
Purpura lācītis (Rhyparia purpurata)
Tā, piemēram, purpura lācītis (Rhyparia purpurata) ar spilgti dzelteno un sarkano spārnu salikumu arī nav nekas rets, bet tā klātbūtne vienmēr padara 'dzīvi pie palaga' nedaudz krāsaināku. To gan var attiecināt uz lielu daļu no lācīšu sugām (izņemot varbūt ķērpjlācīšiem), jo lācīšu dzimtā (Arctiidae) daudzas sugas ir krāšņas. Tiesa daļa no tām krāšņajām sugām Latvijā diemžēl ir ļoti reti sastopamas - tā ka atliek vien priecāties par biežāk sastopamajām sugām.
Tumšbrūnais sprigaņu lapsprīžmetis (Ecliptopera capitata)
No sprīžmešiem nedaudz man galvu palauzīt lika šis tumšbrūnais sprigaņu lapsprīžmetis (Ecliptopera capitata) - vienkārši manā Lielbritānijas tauriņu grāmatā šāda suga nebija attēlota... Jā, tas ir viens no mīnusiem, ka pašas foršākās naktstauriņu grāmatas ir g.k. priekš Lielbritānijas reģiona, kas atsevišķos gadījumos, kad mēģina noteikt sugu, kas tur nav attēlota, var arī aizvest 'neceļos'. Par laimi šai sugai tas oranžais ķermenis ir pārāk raksturīg pazīme, lai to varētu sajaukt ar kādu citu sugu - attiecīgi nedaudz paskatoties internetā, ātri vien izdevās noskaidrot tauriņa piederību. Suga arī nav nekas rets un droši vien ir sastopama visur kur aug meža spriganes (Impatiens noli-tangere).
Gartaustu zobspārnis (Pterostoma palpina)
Cits interesants lopiņš, kuru gan biju 'sagaismojis' arī vienā no iepriekšējām dienām (bet tad tam neiznāca tik skaista bilde), ir šis gartaustu zobspārnis (Pterostoma palpina). Man jau vispār ļoti patīk tās sugām nedaudz nabadzīgākās naktstauriņu dzimtas, kas nav pūcītes un sprīžmeši - piemēram, zobspārņi, vērpēji, mūķenes, lācīši. Šis zobspārnis ir interesants ar to, ka acīmredzot mēģina izlikties par kaut kādu koka gabaliņu nevis tauriņu! :) Jāsaka, ka tas viņam izdodas ļoti labi, jo, lai arī tas ir gana bieži sastopams, dienā to ieraudzīt kaut kur sēžam ir praktiski neiespējamā misija! 
Sarkanīgais madaru lapsprīžmetis (Catarhoe rubidata)
Es pagaidām piekopju gana laikietilpīgu taktiku naktstauriņu gaismošanā - sēžu līdz rītam pie palaga un vēroju kas jauns atlido. Protams, tas ir labs variants tikai tad, ja nākamajā rītā nav agri jāceļas. Biežāk naktstauriņu pētnieki tomēr izmanto citas metodes - automātiskos pašķērājus vai kādu citu metodi, kas ļauj pašam pētniekam izgulēties (vai vismaz nedaudz pagulēt) un tauriņu guvumu tad ievērtēt no rīta. Bet sēdēšana blakus arī sniedz zināmas priekšrocības - piemēram, var ieraudzīt tos tauriņus, kas atlido un nosēžas kaut kur netālu no lampas. Tāpat prieku sasniedz katra jaunā suga, kas atlido - piemēram, šīs nakts otrajā pusē varēju papriecāties par pilnīgi svaigu sarkanīgo madaru lapsprīžmeti (Catarhoe rubidata). Pat interneta attēlos reti kurš šīs sugas īpatnis ir tik svaigs un nenobružājies!
Tinējs Ancylis badiana
Labi, te visi iepriekšējie tauriņi bija tā saucamie 'makro-naktstauriņi', bet katru gaismošanas reizi atlido arī vesela 'kaudze' mazo 'mikro-naktstauriņu'. Vairākumam cilvēku tie visi izskatās pēc kaut kādām 'kodēm', kas tā stereotipiski raksturojas kā 'nesmuki' un neinteresanti kukaiņi. Taču tā gluži nav - ja pielien tiem tauriņiem mazliet tuvāk (vai paskatās uz tiem caur lielāku palielinājumu), tad atklājas, ka liela daļa sīkaliņu  spārnu zīmējumu dažādībā nemaz nezaudē saviem lielākajiem brāļiem un māsām. Tā, piemēram, šis tinējs Ancylis badiana, manuprāt, ir tam labs piemērs - tikai kādu 5-6mm garumā, bet daiļš bez gala!  
Aveņu vilnkājis (Habrosyne pyritoides)
Bet nu atpakaļ pie 'lielajiem brāļiem' - vēl nav izsmelts viss tās nakts interesanto radījumu klāsts! Ja jau runājam par segspārnu rakstainumu, tad aveņu vilnkājis (Habrosyne pyritoides) šajā kategorijā noteikti nav 'pēdējais ciemā'! Īsti gan nevaru saprast kādu funkciju pilda šis krāsojums - kāda koka mizu/ķērpjus jau gluži šis nemēģina atdarināt. Kaut gan tas varbūt tā tikai šķiet, ka uz tāda fona tas būtu viegli pamanāms - gan jau tāpat ir gana neuzkrītošs. Vismaz māte Daba jau noteikti nebūs izveidojusi tādu krāsojumu, kas sugai nāktu par sliktu. 
Vilkābeļu sprīžmetis (Opisthograptis luteolata)
Lai arī dzeltenu krāsu vairāk ir pierasts asociēt ar dienas tauriņiem (citrontauriņš, dzelteņi, piemēram), tomēr arī starp naktstauriņiem tā ir gana plaši pārstāvēta. Viens no tādiem ir vilkābeļu sprīžmetis (Opisthograptis luteolata), kas gan nav nekas rets. Kā reizi dažus metrus no gaismošanas vietas arī auga vismaz viena vilkābele - varbūt no turienes bija atlidojis. 
Mainīgais alkšņu sprīžmetis (Angerona prunaria)
Tā vidēji rēķinot, sprīžmeši galīgi nav nekādi lielie tauriņi - vairums sugu, patiesībā, ir visai nelielas izmēros (it īpaši grūti nosakāmie Eupithecia ģints ziedsprīžmeši). Tomēr ir pa kādai lielākai sugai ar - dažādi koksprīžmeši, piemēram. Viens no lielākajiem ir mainīgais alkšņu sprīžmetis (Angerona prunaria), kas ir gana parasta suga un, sava lielā izmēra dēļ, nereti tiek pamanīts arī dienā, kad to iztraucē no kādas tā slēptuves augājā. Tas pat var likt to noturēt par kādu dienastauriņa sugu. Starp citu, šādos šaubīgos gadījumos dienastauriņus no naktstauriņiem var viegli atšķirt pēc antenām - dienastauriņiem to galā vienmēr būs paplašinājums (vālīte), kamēr naktstauriņiem antenu gals vienmēr ir smails - pie tam tās nereti (it īpaši dažādu sugu tēviņiem) ir ķemmveida, kas nekad nav novērojams dienastauriņiem. 
Trīssvītru pūcīte (Charanyca trigrammica)
Kaut kā šajā ierakstā nav pārstāvēta neviena pūcīte - tā, protams, ir nepieņemama attieksme pret šo sugām bagāto dzimtu. Kā godpilno dzimtas pārstāvi izvirzu šo vienkāršo un ļoti raksturīgo (es pat teiktu - nesajaucamo) sugu  ar savam izskatam atbilstošo nosaukumu - trīssvītru pūcīti (Charanyca trigrammica). Abās naktīs, kad gaismoju vasarnīcā, šī suga lidoja diezgan lielā skaitā - tā ka acīmredzot parasta suga. 
Alkšņu makstnesis (Sterrhopterix fusca)
Un nobeigumā viens pavisam interesants tauriņš - alkšņu makstnesis (Sterrhopterix fusca). Var teikt, ka makstneši ir tādi kā maksteņu sauszemes brāļi, jo ja maksteņu kāpuri dzīvo ūdenī, kur slēpjas paštaisītās, cauruļveida mājiņās, tad arī makstnešu kāpuri dzīvo līdzīgās cauruļveida mājiņās - tik vien, ka nedzīvo ūdenī. Interesanti, ka pēc kāpuru mājiņām var pat tīri labi noteikt makstneša sugu - līdzīgi kā makstenēm! Vairums makstnešu gan ir izmēros krietni vien mazāki par makstenēm - attiecīgi arī to kāpuri un to veidotās mājiņas ir mazāki, kas nozīmē, ka tie ir nedaudz grūtāk ieraugāmi. Bieži vien to mājiņas tik labi iekļaujas apkārtējā vidē, ka retais iedomājas, ka tai zāles stiebriņu čupiņai pa vidu dzīvo kāpurs. Bet ja kāpurus tomēr vēl var ieraudzīt, tad pieaugušie tauriņi gan ir reti manāmi - vismaz man šis bija pirmais pieauguša tauriņa novērojums. 

pirmdiena, 2012. gada 10. decembris

Tauriņu gaismošana 2012 v0.3

Tagad kādu brītiņu blogā turpināsies naktstauriņu tēma, jo laika posmā no 15. līdz 18. jūnijam es tauriņus gaismoju veselas trīs naktis no četrām. Pie tam otro nakti (no 16. uz 17. datumu) izdevās pagaismot ārpus savas vasarnīcas - Dundagas pusē, kur Kubalu skolas muzejā notikās kursabiedru sanākšana par godu maģistratūras izlaidumam. Tā nu es izdomāju, ka derētu apvienot patīkamo (tusiņu) ar lietderīgo (tauriņu gaismošanu), jo tā ēka atrodas tomēr vairāk vai mazāk mežā, līdz ar to bija cerība uz kādām savādākām sugām kā vasarnīcas apkārtnē.
Palaga saturs ap plkst. 3:45
Laika prognoze gan  neko labu nesolīja (jeb solīja lietu naktī) - tāpēc neko lielas cerības neloloju, tomēr tālredzīgi centos lampu novietot zem mājas pažobeles, lai solītais lietus nelītu virsū lampai. Tas patiesībā nostrādāja labāk nekā es biju cerējis - tauriņi lidoja uz gaismu pat tad, ka tas lietus tiešām bija sācies! Rezultātā salidoja nedaudz virs 90 lielajiem naktstauriņiem no apmēram 40 dažādām sugām. Priekš lietaina laika - manuprāt, ļoti labs rezultāts. Pat vēl ap 3:45 rītā, kad jau bijusi sākusi aust gaisma, palags izskatījās gana pilns ar tauriņiem.
Mazais vairogvērpējs (Heterogenea asela)
No tādām interesantākajām sugām mani ļoti iepriecināja šis izmērā mazais (mērot gareniski, miera stāvoklī ne lielāks par 1cm) naktstauriņš ar gaisā uzrauto 'dibentiņu', kas ir raksturīga vairogvērpēju (Limacodiade) pazīme. Latvijā ir tikai 2 šīs dzimtas sugas - lielo vairogvērpēju jau es biju redzējis un Dundagā tad man izdevās satikties ar otru sugu - mazo vairogvērpēju (Heterogenea asella). Interesanti, ka arī citur Eiropā nav sevišķi daudz vairāk sugu (pašos dienvidos vēl kādas pāris sugas), jo šīs dzimtas pārstāvji ir pārsvarā tropu joslas iemītnieki. Mazā vairogvērpēja kāpuri barojas ar dažādu platlapju (ozolu, dižskābāržu, kļavu), reizēm arī bērzu lapām un esot reti sastopams visā Latvijas teritorijā.
Dzeltenais alkšņu lapsprīžmetis (Hydrelia flammeolaria)
Ja iepriekšējā ierakstā iznāca tāds spēcīgs uzsvars uz pūcītēm, tad šoreiz vairāk pievērsīšos otrai sugām bagātākajai grupai - sprīžmešiem (Geometridae). Grūti gan pateikt, kurus (pūcītes vai sprīžmešus) ir vieglāk noteikt - laikam jau tomēr pūcītes priekš manis pagaidām ir nedaudz sarežģītākas. Kaut gan arī starp sprīžmešiem ir gana daudz sarežģītu 'kumosu' (piemēram, Eupithecia ģints ziedsprīžmeši). Par laimi šis dzeltenais alkšņu lapsprīžmetis (Hydrelia flammeolaria) ir no tām sugām, kuru noteikšana grūtības nerada - citas līdzīgas sugas nemaz īsti nav. Suga šķiet visai parasta, ja vien kaut kur netālu aug alkšņi.
Virzu lapsprīžmetis (Euphya unangulata)
Virzu lapsprīžmetis (Euphyia unangulata) savukārt ir no tā 'grūtāk nosakāmā' sugu apcirkņa. Kaut gan viss jau laikam atkarīgs no acs trenētības, jo it kā, lasot tās pazīmes grāmatā, viss kļūst gana skaidrs un viegli saprotams. Tā, piemēram, no līdzīgām sugām šo var atšķirt pēc spārna centrālās tumšās joslas apakšējās malas, kas ir tāda 'zig-zag veida' veidota no taisniem nogriežņiem. Citām sugām tā apakšējā mala prasti ir krietni viļņaināka, ar zobainiem izvirzījumiem, nekonkrētāka vai kā citādi savādāka - ne tik 'pareizi izlauzīta'. Tāpat arī šai tumšajai joslai sekojošā, kontrastējoši baltā josla ir gana raksturīga - citām sugām tā nebūs tik gaiša (piemēram, ar viļņainu šķērslīniju), nebūs tik vienmērīgi plata utml. Tā ka varbūt tomēr šī suga nemaz nav tik grūti atšķirama? Reta katrā ziņā, tā neesot - Latvijā visai bieži.
Vīksnu lapsrīžmetis (Venusia blomeri)
No citiem sprīžmešiem man vēl patika šis vīksnu lapsprīžmetis (Venusia(=Discoloxia) blomeri) ar raksturīgi pelēcīgajiem spārniem un brūnganiem to galiem - tā it kā būtu iemērcis tos krāsas bundžā. Arī neesot nekas rets (sastopams samērā bieži), bet arī tā bija jauna suga priekš manis - tāpat kā iepriekšējās divas un vesela virkne citu sugu, kas paliks ārpus šī bloga ieraksta. Tā ka man jau šķiet, ka tajā naktī to patīkamo ar lietderīgo izdevās savienot ļoti veiksmīgi! 
Parastais krupis (Bufo bufo)
Starp citu, bez dažādiem tauriņiem, makstenēm, vabolēm u.c. bezmugurkaulniekiem pie tauriņu lampas var novērot arī citas dzīvās radības, kas ierodas, lai pamielotos ar gaismas pievilinātajiem, neko ļaunu nenojautošajiem, lopiņiem. Parasti gan tie ir dažādi putni, kas rīta cēlienā salido un aplasa nu jau neaktīvos naktstauriņus, bet gana raksturīgi ciemiņi ir arī dažādi abinieki - it īpaši krupji. Tā, piemēram, šajā naktī (ievēroju gan tos tik no rīta, kad palika nedaudz gaišāks) saskaitīju veselus trīs brangus krupjus, kuriem tad sarīkoju nelielu fotosesiju blāvajā, rīta gaismiņā. 

ceturtdiena, 2012. gada 6. decembris

Tauriņu gaismošana 2012 v0.2

Jā, neiet man 2012. gada otrajā pusē ar blogošanu... Nu nekas - varbūt decembris viesīs kādas izmaiņas? Šis tas jau ir aizķēries no vasaras par ko uzrakstīt - piemēram, par naktstauriņu gaismošanu! Par pirmo gaismošanas reizi jau rakstīju - tad aprīļa beigās centos iepazīt tādas vairāk pavasara sugas. Otrā reize pienāca vairāk nekā pēc mēneša - 16. jūnijā. Laiks, ja pareizi atminos bija tīri pieklājīgs tauriņu gaismošanai - laikam gan ne pārāk silts, bet ne ekstremāls. Rezultātā šķiet sagaismoju nedaudz vairāk par 100 tauriņiem no  apmēram 40 sugām (tādām, kuras es spēju noteikt), kas man šķita tīri daudz. Tā teikt, tādam iesācējam kā man bija pat ļoti interesanti. Par visiem jau te, protams, nerakstīšu, bet izcelšu tikai kādas atsevišķas sugas.
Vītolu urbējs (Cossus cossus)
 Tā, piemēram, liels prieks bija sastapt šo pelēkraibo milzeni (bildē gan to izmēru nevar tik ļoti saprast - būs Jums jātic man uz vārda, ka bija liels!) - vītolu urbēju (Cossus cossus). Pieaugušu tauriņu redzēju pirmo reizi - līdz šim biju redzējis tikai kāpuru, kas patiesībā ir gana populārs arī plašākā sabiedrībā. "Populārs" tādēļ, ka tas ir izmēros ļoti liels, gaļīgi trekns, tumši sarkanbrūnā krāsā un bieži vien redzams rāpojam savā nodabā kaut kur pa ceļu - tāds 'monstriņš' iekrīt acī arī vienkāršiem cilvēkiem, kuri nav 'traki uz dabu'. Attiecīgi tad šo skaisto kāpuru bildes tīmeklī parādās visai bieži. Tā , piemēram, www.dabasdati.lv no 23 ziņojumiem par šo sugu - 16 ir tieši ziņojumi par kāpuriem! Suga patiesībā ļoti interesanta, jo to kāpuri (līdzīgi kā citiem urbējiem) ir vieni no retajiem tauriņu kārtas pārstāvjiem, kas pārtiek no koksnes, nevis, piemēram, augu lapām. Šīs sugas kāpuri dzīvo novājinātu lapkoku (apšu, bērzu, vītolu u.c.) koksnē, kur tie var pavadīt pat vairākus gadus (parasti trīs līdz četrus), kas priekš tauriņa ir ļoti ilgs laika posms un vairāk varētu atbilst kādas lielas vaboles dzīves cikla garumam. Tāds lūk interesants lopiņš.
Retēju pūcīte (Elaphria venustula)
Starp citu, naktstauriņus tādā nezinātniskā veidā parasti iedala divās grupās - makro-naktstauriņos (pūcītes, sprīžmeši, sfingi utt.) un mikro-naktstauriņos (tinēji, sviļņi, dažādas kodes utt). Priekš manis pagaidām, kamēr tikai apgūstu šo naktstauriņu pasauli, interesantākie ir tie lielākie tauriņi, jo tur sugu ir mazāk (kaut gan 800+ sugas tāpat ir ļooti daudz, lai tajās ļoti viegli varētu apmaldīties) un tie tomēr ir vieglāk nosakāmi (kas gan arī ir ļoti nosacīti). Tāpēc tās 'sīkaļas' es reizēm uz baltā palaga ignorēju un pievēršu uzmanību tik kaut kad pašās nakts beigās, kad nekas jauns vairs īsti nelido. Bet lūk - izrādās, ka tādā veidā var palaist garām arī kādu sugu, kas skaitās pie šiem makro-tauriņiem. Šis nelielais tauriņš attēlā, kas pēc pirmā acu uzmetiena man atgādināja kādu no tinējiem, izrādās ir retēju pūcīte (Elaphria venustula)! Nu galīgi neizskatās pēc pūcītes es Jums teikšu!
Piepju pūcīte (Parascotia fuliginaria)
Arī šis nākamais tauriņš nemaz neizskatās pēc pūcītes, vai ne? Esmu vienmēr pie pirmās iespējas citiem stāstījis (krogos, uz ielas u.c... Nu labi - joks, protams. To ir nācies stāstīt tikai pie kukaiņu lampas), ka pūcītes no sprīžmešiem var viegli atšķirt, jo lielākā daļa sprīžmešu spārnus tur plakaniski izvērstus uz sāniem, bet pūcītes tā nekad nedara! Bet dabā jau laikam vienmēr pastāv kādi izņēmumi - un izrādās arī starp pūcītēm ir tāda piepju pūcīte (Parascotia fuliginaria), kas spārnus tur tādā pašā vīzē kā sprīžmeši. Tā nu es cietu kapitulāciju, mēģinādams noteikt šo sugu šķirstot sprīžmešu sadaļu grāmatā, bet par laimi nemetu plinti [grāmatu] krūmos un, turpinot šķirstīt, atradu šo brīnumu blakus dzeltenajai grīšļu pūcīte. Sugas nosaukums, starp citu, tiešām atbilst patiesībai, jo piepju pūcītes kāpuri tiešām barojas ar piepēm, kas arī ir visai (vai pat ļoti) neraksturīgi priekš tauriņiem.
Izsaucēja laukupūcīte (Agrotis exclamationis)
Bet nav jau tā, ka pie palaga lidoja visādi 'izņēmumi' - lidoja arī parastās sugas, kas gan manā gadījumā arī bija man interesantas, jo... Ak, šis neatkārtojamais iesācēja prieks, kad tās parastās sugas tiek redzētas pirmo reizi! Tā, piemēram, varēju priecāties par tādu parastu sugu kā izsaucēja laukupūcīti (Agrotis exclamationis). Bet ar priecāšanos vien nepietiek - ir jāmēģina arī tās parastās sugas atcerēties un iepazīt, jo ja gribas tai dabas vērošanai pieiet nopietnāk, tad patiesībā ir tā, ka vispirms ir kārtīgi 'līdz kaulam' jāiepazīst visas parastākās sugas un tikai pēc tam var 'tēmēt' uz visādiem retumiem. Kaut gan reizēm jau ir tā (arī man pašam ir tā), ka uzreiz gribas ķerties klāt tiem retumiem, bet, nepazīstot parastās sugas, tas ceļš var būt kaisīts ar lamatām un pilns vilšanos. Tā ka parasto sugu (gan putnu, gan tauriņu, gan kādu citu zvēru) nozīmi nedrīkst nenovērtēt!
Parastā zāļpūcīte (Leucania comma)
Un nav jau tā, ka tās parastās sugas būtu ļoti viegli noteikt (vismaz naktstauriņu frontē) - vismaz tādiem iesācējiem kā man. Šī parastā zāļpūcīte (Leucania comma) ir viena no daudzām zāļpūcīšu sugām, kuras bieži vien atšķiras tikai pēc spārnu strīpojuma niansēm u.c. smalkām pazīmēm. Reizēm gan palīdz arī novērojuma laiks, jo gadās, ka divu līdzīgu sugu lidošanas laiki nemaz nepārklājas. Taču nekad jau nevar izslēgt, kādu tauriņu dzīves 'nesekmīgo', kas ir vai nu pārcenties (sācis lidot ātrāk kā vajadzētu) vai arī bijis baigais sliņķis (sācis lidot vēlāk - un attiecīgi arī ir novērojams vēlāk kā vajadzētu). Jā - nav viegli ar tiem naktstauriņiem, bet tas ir viens no daudzajiem iemesliem kāpēc tie ir interesanti!

piektdiena, 2012. gada 2. novembris

Vasaras Putnu Karstumā

Kas tad tas? Vai tā ir lidmašīna? Vai tā ir raķete? NĒ! Tā ir jauna ziņa manā blogā! Suprise, suprise! Pauze tik tiešām 'mazliet' ieilgusi - par to man tik tiešām kauns.. Bet tā nu tas sanāca, ka esmu beidzot kļuvis par vīrieti! ;) Jā, Jūs jau pareizi sapratāt - 1.x esmu sācis strādāt patstāvīgu algotu darbu! Un tas man tomēr ir man atņēmis gana daudz spēkus un galvenais - laiku. Tā rezultātā šis blogs nedaudz aizslīdējis aizmirstībā. Bet tā to nedrīkst atstāt! Jo nav jau tā, ka šo daudzo mēnešu laikā neesmu nekur bijis dabā. Esmu, esmu - tāpēc tagad kādu brītiņu būs retrospektīvs atskats uz manu vasaru... Un turpināsim tur, kur mēs palikām iepriekš - jūnija sākumā, kas izrādījās pats 'karstākais' laiks putnu ziņā...
Klusais ķauķis (Iduna caligata) Degumniekos
Karstākais varbūt ne tiešā nozīmē, jo vasara vairāk vai mazāk šoreiz padevās tāda visai 'nīkulīga' - bet 'karstākais' dēļ tā, ka jūnijā Latvijā tika konstatētas veselas 2 jaunas putnu sugas! Un vienu no tām man bija tā laime arī ieraudzīt - protams, ne kā pirmatklājējam, kaut arī... jā - bija teorētiski man arī iespēja būt tam, kurš kluso ķauķi (Iduna caligata - attēlā augstāk) Latvijā sadzird pirmais. Jo situācija izvērtās tāda, ka šis neuzkrītošais ķauķītis par savu mājvietu bija izvēlējies pļaviņu tiešā tuvumā vietai, kur 29. maijā braucu klausīties lielo stērsti... Bet kā tagad atceros, biju tik ļoti nokoncentrējies uz lielās stērstes dziesmas saklausīšanu, ka pat ja tas klusais ķauķis man tur dziedāja blakus - nemaz nebūtu pievērsis tam uzmanību, jo tā visa [uzmanība] bija vērsta stērstes virzienā... Tiesa biju uz Ciemupi devies ar velosipēdu - rīts bija lietains un drēgns kā rezultātā biju pārsalis un uzreiz pēc stērstes apskatīšnas, pirmā doma bija pēc iespējas ātrāk tikt kaut kur siltumā... Tātad nedzirdēju un nolažojos... Biju tajā pašā vietā iebraucis ar kolēģi ELa arī 9. jūnijā - tad kad Klusie ķauķi tur noteikti bija. Bet mums nekā... Šajā gadījumā varu jau mēģināt sevi mierināt ar domu, ka varbūt tieši tajā mirklī tie nedziedāja un tāpēc neievērojām.. Bet tā jau var turpināt vēl un vēl - sausais atlikums ir tāds, ka tomēr nolaidu baigo lažu. Bet no šīs pieredzes guvu vērtīgas atziņas - nedrīkst dabā iet ar 'šauru skatu uz dzīvi'. T.i. jābūt atvērtām acīm, ausīm un prātam - un jāmēģina maksimāli koncentrēties uz visām maņām! 
Lai nu kā - sugu es tomēr redzēju. Tur gan stāsts arī ir garš ar visādām kaislībām, jo patiesībā oficiāli nemaz vēl nebija zināms, ka klusie ķauķi pie mums ir ieraudzīti (pie tam - pat ligzdo! Kas bija galvenais iemesls slepenībai), bet nu - neskatoties uz visu slepenību, tāpat visi, kas gribēja bija šo sugu pamanījušies 'ieķeksējuši' savās listēs pirms šī ziņa oficiāli tika palaista plašākās masās. 
Kārklu raibeņa (Nymphalis xanthomelas) kāpurs
Runājot par otru sugu - ceru ormanīti (Porzana pusilla) - bija arī man iespēja aizbraukt pabradāt pa Zvārdes poligona bebrainēm un slīkšņām, lai tumsā paklausītos šīs sugas, lai arī varžu kurkstiem nedauz līdzīgo, bet tomēr visai raksturīgo dziesmu. Bet sanāca tā, ka pēc klusā ķauķa ekspedīcijas (sākotnēji - vienkārši Lubāna ekspedīcijas) devos ciemā pie viena no galvenajiem Latvijas tauriņpētniekiem - Gunta Akmentiņa. Līdz ar to tajās dienās aizmirsu par ceru ormanīti un pievērsos atkal kukaiņiem. Jāsaka, ka laiks diemžēl nelutināja, kā rezultātā nekādi dižie novērojumi neizdevās (biju cerējis uz purva samteni Teiču purvā). Interesantākais varētu būt bija kārklu raibeņa (Nymphalis xanthomelas) kāpuri turpat pļaviņā pie namatēva mājas. Šogad tikai pirmo reizi biju šo sugu redzējis (lai arī visa gada garumā - samērā lielā skaitā) un par kāpuru ieraudzīšanu nemaz nesapņoju. Sākumā gan jāsaka, ka noturēju šos par acaino raibeņu kāpuriem, bet pagājušonedēļ DabasDati.lv Sintijas Elfertes pievienotā kārklu raibeņa kāpura bilde man uzjundīja atmiņā, ka tādus taču es arī esmu redzējis! 
Mainīgā spāre (Libellula fulva
Otrs objekts, kas man nedaudz lika palauzīt galvu jau dabā bija šādas interesanta paskata spāres. Bildējot jau sirds sāka sisties nedaudz straujāk, jo tā uzreiz atmiņā nevarēju atsaukt neko līdzīgu - gandrīz vai sāku domāt par jaunu sugu Latvijā vai sliktākajā gadījumā par brūngano plankumspāri, kuru nekad iepriekš nebiju redzējis. Taču ātri vien 'atvēsinājos', kad, rūpīgāk padomājis un vēlāk arī pārliecinājies dažādos avotos, sapratu, ka tās nav nekas cits kā mainīgo spāru (Libellula fulva) mātītes un nenobrieduši tēviņi. Bet tā jau ir - jo vairāk laika tiek pavadīts dabā, jo vairāk ko jaunu var iemācīties.. 

otrdiena, 2012. gada 5. jūnijs

Karaliskā atkalredzēšanās

Vakardienas veloceļi mani atkal aizveda uz Cenas tīreļa pusi - tā jau gandrīz ir kļuvusi man par tradīciju vismaz vienu reizu gadā turp aizmīties. Kā nekā tas tomēr ir man tuvākais purvs, kurā var čāpot pa laipām, nedomājot par purva akačiem. Plānā bija paskatīties kādi tauriņi šobrīd tur lido, bet, aizsteidzoties notikumiem uz priekšu,  jāsaka, ka nekas jauns tomēr nelidoja. Taču bija forši arī bez 'jaunumiem', jo viena atkalredzēšanās (pirmā reize te) ar Karalisko Dižspāri (Anax imperator) vien atsvēra, uz purvu minoties, izlietos sviedrus. T.i., pareizāk sakot, nevis atkalredzēšanās, bet gan tas, ka izdevās smuki nobildēt pieaugušo tēviņu. Iepriekšējās reizēs biju to šķiet tikai redzējis nolidojam garām.. Šoreiz tas apsēdās viršos pavisam netālu no manis - jauki, bet tā ir tikai puse no uzvaras. Uzmanīgi līdu tam klāt un man par pārstaigumu šis nepacēlās un neiazlidoja - saule arī bija man no muguras. Vārdu sakot - gandrīz ideālas vakariņas. Ideālāk, protams, būtu ja spāre sēdētu kaut kur augstāk virs zemes tā, lai fons būtu smuki izplūdis, bet nav ko 'dāvinātam zirgam zobos skatos' - tā teikt paldies Dabas mātei arī par šo fotoizdevību. Suga it kā Latvijā ir reta, bet nu nekāds 'ekstrēms retums' nav un Cenas tīrelī tai šķiet ir visai stabila populācija.

Karaliskā dižspāre (Anax imperator)
No tauriņiem purvā nekas vairāk par agrajiem purvraibeņiem (Boloria euphrosyne) īsti nebija (vēl tik pa kādam nodilušam aveņu astainītim), taču arī tas bija jauki, jo šo sugu pārāk bieži nebiju redzējs (šķiet šī bija 3.x mūžā) līdz ar to varēja  šos 'atfotogrāfēties' līdz nelabumam. Vairāk gan šie rādīja spārnu virspusi, bet izdevās atrast arī vienu eksemplāru, kas bija izdomājis tomēr spārnus sakļaut. 

Agrais purvraibenis (Boloria euphrosyne)
Ārpus purva gan bija krietni lielāka tauriņu dažādība, kas, protams, bija forši (it īpaši meža sīksamteņa redzēšana - arī tik 3.x mūžā), taču lielāku prieku man sagādāja dažu tauriņu kāpuru atrašana. Prieku tāpēc, ka, ja paši dienas tauriņi manā foto-arhīvā ir tīri pieklājīgi pārstāvēti, tad to kāpuri gan ir ārprātīgi maz. Skaidrs, ka tam ir loģisks izskaidrojums - kāpuriem ir slēpts dzīvesveids, tie maskējas utml., taču tajā pašā laikā esmu fotogrāfējis tādus lopus, kas slēpjas, ja ne vēl vairāk, tad vismaz tik pat prasmīgi. Tā ka tas īsti nav attaisnojums. Neviens no vakardienas kāpuriem gan īsti nebija tā baigi paslēpies - nebija grūti tādus pamanīt. Vispirms pa purva taku rāpoja Parastā Pļavraibeņa (Melitaea athalia) kāpurs, kas acīmredzot steidzās kaut kur iekūņoties, jo citi viņa sugasbrāļi jau lidinājās pa ceļmalām. Bet vēlāk uz zāles stiebra diezgan atklāti sēdēja brūnvālīšu raibeņa (Brenthis ino) kāpurs. Abiem šiem kāpuriem redzama raksturīgā raibeņu kāpuru iezīme - izaugumu rindas uz katra ķermeņa posma.

Parastā pļavraibeņa (Melitaea athalia) kāpurs
Brūnvālīšu raibeņa (Brenthis ino) kāpurs

pirmdiena, 2012. gada 28. maijs

Dendrārijs

Platsmeceris Tropideres albirostris
Izdevās beidzot apmeklēt sen noskatītu vietu Ogres dzelzceļa līnijas maršrutā - Dendrāriju! Tiesa kā jau tas man ir ierasti, nedaudz nenorientējos reālajā apkārtnē un iepriekš kartē noskatītos ceļus nemaz neizstaigāju - attiecīgi līdz pašam Skrīveru Dendrārijam arī neaizgāju. Bet varbūt labi, ka tā, jo tad varbūt nebūtu gājis pa taku gar dzelzceļu un nebūtu tur pētījis līķvaboles, un... nebūtu nejauši tām blakus ieraudzījis retu vaboli! Jā - atkal man kārtējā cūcene. Šoreiz retums ir platsmeceris (figurē latviskais nosaukums - melnkāju platsmeceris) Tropideres albirostris - suga, kas Latvijā pirmo reizi atrasta tikai 2005. gadā un kopš tā laika ir atasta ne vairāk kā 5 vietās (Abavas senlejā, Zalves, Jersikas apk. un varbūt vēl kaut kur). Tātad visai vērtīgs 'medījums' - un šķiet interesantākais no šīs pastaigas. 

otrdiena, 2012. gada 22. maijs

Astoņdesmit seši - Zeltlapu resngalvītis

Šodien devos veloizbraucienā uz Garkalnes pusi un mērķis šoreiz bija nevis zaļās vārnas un stepes čipstes (tiesa iespēju apskatīt jau garām nelaidu), bet gan meklēt vienu paretāku tauriņu - zeltlapu resngalvīti, kas tajā apkārtnē it kā esot sastopams samērā regulāri. Biju izstrādājis 3 rīcības plānus, lai 'maksimizētu' savas izredzes tauriņu atrast: 1) pameklēt zaļvārnu klajumā kādas vietas, kur aug vairāk retēji (jo sugas kāpurs it kā pārtiek no dažādām retēju Potentilla sugām); 2) Noiet dzelzceļa posmu no Garkalnes līdz Krievupei, jo tauriņš mīlot atklātus biotopus - kādas tad parasti dzelzceļa malas arī ir; 3) Nodarboties ar 'industriālo spiegošanu' un meklēt tauriņu tajā pašā vietā, kur to Dabasdati.lv bija ieziņojusi Sintija Elferte. Protams, ļoti cerēju, ka līdz tam 3. variantam tomēr nenonākšu... 
Sāku tad ar Garkalnes klajumu - uzreiz, protams, varēja saklausīt stepes čipstes un tālumā pārlidoja zaļā vārna. Nenoliedzami patīkami, taču galvenais mērķis jau it kā cits. Izstaigājos pa takām, bet neko vairāk par aveņu astainīšiem, brūnajiem zeltainīšiem un parastajiem sīksamteņiem neatradu. Vismaz no tauriņiem ne. Atradu gan vienu interesantu smecernieku un ļooooti foršu Omophlus ģints praulvaboli. Latvijā šķiet ir viena vai divas sugas  un tai (vai tām) ir ļoti maz zināmu atradņu. Diemžēl var gadīties, ka pēc bildes to sugu neizdosies noteikt - it kā to zināju jau bildējot, bet kaut kā neiedomājos vaboli ievākt (ak, mani entomologa instinkti laikam sāk zust). 
Pastaigājos vēl drusku, bet nu bez rezultātiem. Tātad mans 'Plāns A' izgāzās. Neko darīt - ķēros pie 'Plāna B' un devos no Garkalnes stacijas pa dzelzceļa malu uz priekšu. Sākumā gan tā mala izskatījās diezgan lekna un ne gluži tāda kādu biju iedomājies. Pleskavas šosejas tilta tuvumā mani pārsteidza mazais vijolīšu purvraibenis (Boloria dia) - suga, ko biju iepriekš redzējis tikai 2x. Un par prieku man, šoreiz izdevās nobildēt tauriņa spārnu apakšpusi, kas ir sugai ļoti raksturīga.
Pastūmu velosipēdu vēl kādus padsmit metrus uz priekšu un gar mani nolidoja un blakus nosēdās pelēcīgs tauriņš (manis meklētā suga arī tāda ir). Paskatījos tuvāk - neraža! Izrādās tikai pelēkā āboliņpūcīte... Padomāju, ka nu ja ir iespēja, tad jānobildē. Liecos klāt, bet tad kaut kādā mistiskā vīzē izdomāju paskatīties pa labi un ko es redzu 30cm no mana velosipēda priekšējās riepas? ZELTLAPU RESNGALVĪTI, kas barojas  uz pienenes! Ārprātīga cūcene, bet, protams, par to jau nebija vairs laika domāt - bija jābildē! 
Tauriņš bija tāds visnotaļ mierīgs un nelikās manis traucēts (nu ja nenobijās no tā, ka šo gandrīz ar velosipēdu sabraucu, tad nav jau brīnums). Kādu čupiņu kadrus uzspiedis, sāku domāt, ka drošības pēc vajadzētu tikt pie spārnu apakšpuses, kur slēpjas atšķiršanas pazīmes (tiesa līdzīgais ziepenīšu resngalvītis nelidos vēl vismaz kādas 3-4 nedēļas, līdz ar to šaubas par sugas noteikšanu man īsti nebija). Mēģināju uzmanīgi pieplakt pie zemes un sajutos gandrīz tā it kā vēlētos palūrēt kādai dāmai zem brunčiem. Tauriņš iespējams arī bija dāma, jo šādas manas darbības nepacieta un palidoja nedaudz tālāk - un nosēdās tieši tā, ka es varēju nobildēt spārnu apakšpusi. Cik feini! 
Apakšpusē it kā tā galvenā pazīme ir ovālais, noapaļotais plankums, kas spārna priekšmalā ir vistuvāk spārna pamatnei. Nedaudz samulsināja, ka antenu vālīšu apakšpuses ir gaišas, jo it kā šai sugai tām vajadzētu būt melnām, bet par cik to noteicējos kā pazīmi neraksta, tad jau tur noteikti pastāv kāda variācija 'par tēmu'. Nedaudz vēl tauriņu patramdīju un neaprakstāmi priecīgs devos tālāk - priecīgs tāpēc, ka šo sugu tā pat provizoriski nebiju cerējis nobildēt. Te nu jāsaka paldies Sintijas Elfertes ziņojumam Dabasdatos - bez tā (un diskusijas, kas tur zem šī novērojuma izvērtās) es nemaz neiedomātos šo tauriņu meklēt Garkalnes pusē.
Uzreiz pēc tam bija tāds visnotaļ pamatīgs atslābinājums - galu galā galvenais mērķis tapa izpildīts ārkārtīgi veiksmīgi! Staigājos pa dzelceļmalu un neko daudz nebildēju - kādu malkcirti, kādu sprīžmeti, priežu sveķotājkoksngrauža apdzīvotu priedi utml. Apkārt lidinājās daudz smilšvaboles (gan parastākās brūnās, gan arī viena meža smilšvabole) - vienu pārīti arī izdevās nobildēt. Šāds brīdis ir viens no tiem retajiem, kad smilšvaboles pielaiž fotogrāfu patiešām tuvu - laikam pārāk aizņemtas ar savu nodarbi. 
Patiesībā bija ļoti forša tauriņu diena - nezinu cik konkrēti sugas pa dienu redzēju, bet kādas 15 varēja būt. Izdevās iegūt manu līdz šim labāko papuves raibeņa (Issoria lathonia) bildi, tikai 3x dzīvē sastapos ar agro samteni (Lassiomata petropolitana) utt. Vārdu sakot - ārkārtīgi veiksmīga diena. Paldies Garkalnes apkārtnei! :)