Pukšu alnis

Jūnija otrajā pusē izdomāju mazliet sev neraksturīgi apgūt jaunus apvāršņus - Ziemeļvidzemi! Šoreiz izvēle krita uz man vēl neraksturīgāku lietu kā purvu - konkrēti Pukšu purvu netālu no Valkas. Iemesls tam - senā publikācijā (nu ok, tik ļoti sena nebija - 1970tie vai 80tie laikam) atradu informāciju, ka tur ir bijis novērots purva brūnulis (Erebia embla) - Latvijā ļoti reta, ziemeļnieciska dienastauriņu suga, kuru es, protams, vēl līdz šim nebiju redzējis. Papētīju, ka Valkas vilciens izbrauc gana agri un arī atpakaļ tajā pat dienā brauc, dodot man uz vietas pavadīt kādas 8h - pilnīgi pietiekami foršam izbraucienam ar velosipēdu. Tā nu agrā 20. jūnija rītā ripoju uz staciju un cēlu savu uzticamo velozirgu vilcienā. 

Gāršas samtenis (Lopinga achine)

Braucot ar velosipēdu vienīgais mīnuss ir, ka nav pārāk ērti izmantot savu sīklopu bildējamo uzparikti ar divām zibspuldzēm - kaklā pakārt galīgi neērti, bet pie katra teorētiski bildējamā lopiņa to visu ņemt ārā no somas un skrūvēt kopā parasti ir liels slinkums. Par cik šajā braucienā galvenais mērķis tomēr bija tauriņi, tad arī nemaz neiespringu un zibspuldzes visu dienu šķiet tā arī pavadīja somā. Jāsaka, ka tā galīgi nebija sliktākā izvēle, jo jūnijs tomēr ir 'karstākais' tauriņu mēnesis - attiecīgi bildējamo objektu netrūka. Un pat, neskatoties uz to, ka neviena jauna suga priekš manis netrāpījās, izdevās iegūt virkni kadrus, par ko man pašam bija prieks. Piemēram, safočēju savus labākos gāršas samteņa (Lopinga achine) kadrus - suga it kā ne ļoti bieži sastopama un ir  manā skaistāko dienas tauriņu TOP5. Vienmēr ir milzīgs prieks to ieraudzīt un vēl jo vairāk jēdzīgi nobildēt, jo šis ir visai manīgs tauriņš, kuram ir ļoti grūti tuvu piekļūt. Šoreiz man palīdzēja blakus papardēm tekošais grāvis, kurā varēja tā smuki ieslīdēt, tādējādi saplūstot ar grāvmalas veģetāciju un nokļūstot tauriņa acu līmenī. 

Purva dzeltenis (Colias palaeno)

Tuvojoties purvam, nelielā priežu mežiņa klajumiņā parādījās arī pirmie purva vēstneši - purva dzelteņi (Colias palaeno), kas ir gana parasta suga augstajos purvos un purvainos priežu mežos. Par cik šo sugu biju bildējis tikai vienu reizi (tā reize pat ir aplūkojama te blogā), tad nekavējoties lavījos tauriņam klāt, kas arī sekmīgi izdevās. Domāju, ka turpmākajās stundās tad noteikti būs vēl kādu labu kadru iespējas ar šo sugu, bet nācās vilties - pašā purvā tos gan redzēju, bet tur tie lidoja mežonīgā (=nenobildējamā) ātrumā. 

Sprakšķis Ampedus tristis

Neliela, izdeguša meža fragmenta malā atradu mizgraužu feromonu slazdus, kas izskatās kā baltu, plastmasas piltuvīšu virtenes ar pudelīti galā. To galvenā funkcija acīmredzot ir to mežsaimniecībā nevēlamo mizgraužu noķeršana - tādējādi ierobežojot (kaut vai nedaudz) to skaitu. Taču mizgraužu feromoni pievilina ne tikai pašus mizgraužus, bet arī to ēdājus, kas dabā feromonus izmanto, lai atrastu savus upurus. Tāpat lamatās pēc nejaušības principa var nokļūt vēl kādi kukainīši - tāpēc, ja man gadās dabā ieraudzīt šos slazdus, parasti intereses pēc paskrūvēju nost pudelītes (protams, pieskrūvējot pēc tam atpakaļ) un paskatos vai nav kas rets un interesants iebiris. Šoreiz nepaliku bez guvuma - no vienas pudelītes izdevās izkratīt samērā paretu sprakšķu sugu Ampedus tristis. Pēdējos gados gan ir noskaidrojies, ka Austrumlatvijā šī suga nemaz tik reta nav - taču kādus 5-6 gadus nebiju to redzējis. Vēlāk gan šo sugu redzēju arī purva malā uz priedes baļķīša - tā ka tajā apkārtnē droši vien tiešām nav reta. Jāpiemin gan, ka šī ir viena no visvieglāk nosakāmajām Ampedus ģints sugām - vairākums sugu šajā ģintī ir ar koši sarkaniem segspārniem un to noteikšana, pat pētot vaboli zem binokulāra, var sagādāt (un parasti arī sagādā) lielas galvassāpes. 

"Tev ir kādas problēmas?"

Beidzot nonācu arī līdz purvam - tas izrādījās nevis klasiskais augstais purvs, bet gan vairāk uz zāļu purva pusi. Sfagni gan tur arī bija - tā ka varbūt pareizāk to būtu saukt par pārejas purvu. Jāatzīst, ka purvus es pazīstu ļoti slikti - un tas ir galvenais iemels zināmām bailēm no tiem. Tā teikt, ja nezinu kur pareizāk to kāju likt, tad labāk neriskēju. Arī Pukšu purvā es tā uzmanīgi pa maliņu pažļankājos, bet dziļāk nelīdu. Nedaudz gan pabridos, bet manu entuziasmu ātri vien nokāva viens no purva iemītniekiem - gigantisks alnis, kas pabāza savu galvu nieka dažu desmitu metru attālumā no manis! 

Pukšu alnis dodas pareizā virzienā - prom no manis!

Tā kā arī aļņu dabu es ne visai labi pazīstu, manuprāt, loģisks bija mans solis... jeb mani daudzie ātrie soļi meža virzienā, kur uz cietas zemes vismaz jutos nedaudz komfortablāk. Trīcošām rokām nomainīju makro objektīvu pret kaut ko nedaudz garāku un tā klusiņām mēģināju lopu iemūžināt. Pa šo laiku alnis bija slinki pieslējies kājās un, ķīvīšu pāra pavadīts, laiski stampājās pa purvu sev vien zināmā virzienā. Drīz jau šis bija gana attālinājies no manis, lai es justos gana drošs, lai spertu atkal savu kāju purvā. Tauriņu meklēšana gan nevedās - pa kādam purva sīksamtenim, kāds aizdomīgs purvraibenis, kāds purva dzeltenis, taču visi nenobildējamā attālumā. Paklausījos kuitalas tālumā un izlēmu, ka nav ko purvu vairāk izaicināt un devos alnim pretējā virzienā - nelielas purva pussaliņas virzienā.  Cerēju, ka tur varbūt izdosies novērot kādu tauriņu kāri barojamies ar vaivariņu ziediem. 

Parastais resngalvītis (Pyrgus malvae)

No raibeņiem diemžēl nebija ne miņas, taču nedaudz pasmadzeņot lika šis resngalvītis - nu tik netipiski tas izskatījās uz apkārtējo vaivariņu un purvainā mežiņa fona, ka sāku pat domāt par, tālāk uz ziemeļiem sastopamo, resngalvīti Pyrgus centaureae. Galu galā, ja jau pie mums ir konstatētas tādas ziemeļnieciskas sugas kā mazais un lielais purvraibenis (Clossiana frigga, C.freija), kuru izplatības areāli ir visai līdzīgi minētā resngalvīša areālam, tad kāpēc gan lai pie mums nevarētu būt aizķēries arī P.centaureae? Tiesa pie mums šāda suga līdz šim nav konstatēta. Diemžēl (lai arī visai loģiski) vēlāk mājās neko vairāk par parasto resngalvīti (Pyrgus malvae) neizdevās man izspiest... Uz vietas purvā manas domas par resngalvīti gan pārtrauca aizdomīgs troksnis, kas tuvojās manā virzienā...

ATKAL VIŅŠ!?

Kaut ko 'nelāgu' juzdams, es sāku virzīties atpakaļ uz meža pusi. Labā, kreisā, labā, kreisā, skats pa labi, alnis 20m attālumā soļo tādā pat virzienā, labā, krei... atkalviņšāāā??!! Momentā pietupos, atkal ar trīcošām rokām nospiedu pāris kadrus un sāku atsvaidzināt atmiņā stāstus par briesmīgajiem aļņiem, kas ar kājām var mierīgi nospārdīt cilvēku, un citas jaukas domas. Tajā brīdī negantais lops beidzot 'iegāja vējā', sajuta manu sviedru aromātu (šajā momentā svīdu es ne pa jokam) un, protams, ņēma kājas pār pleciem. Maniem nerviem ar to pietika un taisnā ceļā devos pie sava velosipēda un, atpakaļ neskatoties, stūmos atpakaļ uz ceļa. Tagad tā retrospektīvi skatoties, droši vien, ka rīkojos pārāk 'bailīgi' un vismaz vienā no gadījumiem palaidu garām lieliskus aļņa kadrus, bet nu lai piedod man visi aļņi, cūkas un lāči - jūs man nepatīkat! 

Lielā krāšņvabole (Chalcophora mariana)

Ticis atpakaļ sev daudz komfortablākā biotopā, varēja atkal pievērsties patīkamākai nodarbei par aļņu vērošanu - kukaiņu fotogrāfēšanai. Diena bija ļoti saulaina un jau tās sākumā man izdevās novērot vienu no siltummīlošajām krāšņvaboļu sugām - lielo krāšņvaboli (Chalcophora mariana). Tādās karstās dienās tām ļoti patīk sēdēt uz mirušām priedēm bez mizas - tā sauktajām sudraba priedēm. Tās ir visai lielas vaboles (ap 3cm) un, nedaudz piešaujot aci, uz priežu stumbriem ir pamanāmas jau pa lielu gabalu. Tā nu es lēni ripinājos gar vienu izcirtumu un jau no velozirga segliem pamanīju vienu minētās sugu indivīdu. Šis izcirtums pēc pirmā acu uzmetiena bija kā radīts šai sugai - gan ar daudzām priežu kritalām, gan stāvošiem priežu stumbeņiem. Un krāšņvaboļu tiešām bija daudz - izdevās saskaitīt veselus 15 gab. un tās noteikti nebija visas, kas tur slēpās! Tik lielā skaitā tās nebiju redzējis pat Kolkas apkārtnē, kur šī suga ir visai parasta. Lai arī lielā krāšņvabole skaitās LSG suga, tomēr Latvijā tā nav pārāk reti sastopama - jāmeklē tikai piemērotos biotopos: vecos, sausos priežu mežos. 

Parastā skudrulauva (Myrmeleon formicarius)

Tajā pašā izcirtumā izdevās ieraudzīt citu interesantu, samērā reti redzamu kukaini, kas vairumam ļaužu noteikti atgādinātu spāri. Taču, ja paskatās uz šī kukaiņa galvu, tur var ieraudzīt divus garus taustekļus, kas ir viena no labākajām pazīmēm kā atšķirt parasto skudrulauvu (Myrmeleon formicarius) no spāres! Otra raksturīgā pazīme ir skudrulauvas lidojums, kas salīdzinājumā ar veiklajām spārēm, izskatās ļoti lēns un neveikls. Švakā lidojuma dēļ, pieaugušās skudrulauvas parasti neriskē lidot pa dienu, kad tās ir viegls laupījums putniem, un ir aktīvas naktī - attiecīgi arī cilvēki tās ierauga daudz retāk. Plašāka atpazīstamība sabiedrībā, protams, ir skudrulauvu kāpuriem, kuru veidotās piltuvītes un kāpuru žokļi droši vien skudrām rādās naktīs murgos.

Tumšbrūnais zilenītis (Aricia artaxerxes)

Lai arī uz lielceļa sanāca izbraukt ātrāk nekā bija plānots (ar pirkstiem nerādīšu, kurš pārnadzis bija pie tā vainīgs), laiku zudumā nelaidu. Valkas šosejas malā atradās neliels izcirtums, kura mala savukārt bija tāda kā neliela tauriņu paradīze. Katrā ziņā tajā nelielajā 50x10m joslā īsā laika sprīdī izdevās saskaitīt kādas 10 tauriņu sugas, starp kurām bija arī tāds līdz šim retāk redzēts tauriņš kā tumšbrūnais zilenītis (Aricia artaxerxes). Nosaukums diezgan paradoksāls, jo šīs sugas spārnu krāsojums nevienam no dzimumiem nav zilganā krāsā. 

Beigās meklēto tauriņu [purva brūnuli] tā arī neatradu, taču šis 'apvāršņa paplašināšanas' izbrauciens noteikti bija vairāk nekā izdevies - pat ar visu Pukšu alni!