Šneidera mizmīli meklējot

Parastais nātru raibenis (Aglais urticae)

Ilgi domāju - ko varētu tādu labu sadarīt šodienas brīvajā dienā. Par cik dienas gaitā bija jāiegriežas Ogrē pie vecvecākiem, tad tas mazliet samazināja potenciāli apmeklējamo vietu sarakstu. Ogres apkārtnē ar nekādi dižie pavasara putni ticamākais, ka vēl nav atlidojuši - tāpēc kas gan cits atliek, ja ne doties kukaiņos! Galveno mērķi izvirzīju beidzot atrast un nofotogrāfēt mītisko vaboli - Šneidera mizmīli (Boros schneideri), kam piemērots biotops rodams netālu no Ogres Ķeguma apkārtnē. Rīts gan iesākās ar citu patīkamu kukaiņpasaules pārsteigumu! Mana draudzene, no rīta dodoties uz darbu, deva ziņu, ka kāpņutelpā sēžot viens tauriņš. Lecu ārā no gultas (nu labi, biju jau brīdi kā pamodies un ķīķerēju pa logu putnus) un skrēju šo raudzīt. Izrādās - parastais nātru raibenis. Mans pirmais šī gada dienastauriņš! Urā! Tupēja šis gan pašā kāpņu viducī un rīts arī bija gana dzestrs, tāpēc ienesu šo savā balkonā, lai pasildās. Brīvdienās varēs laist ārā, lai lido. 

Ķeguma apkārtnes meži

Bet kāpēc tad tieši uz Ķegumu? Tāpēc, ka otrpus Daugavai esošais meža masīvs ir tāds visai simpātisks - it kā jau saimnieciskais mežs, taču vietām koki gana veci, pati mežaudze skraja un saulaina + vairumā nogabalu diezgan bagātīgs (salīdzinot ar daudziem citiem nīkulīgiem un garlaicīgiem saimnieciskajiem mežiem) atmirušās koksnes daudzums (g.k. nokaltuši vai kalstoši stāvoši koki, bet pa kādai kritalai ar). Šis apstākļu kopums kopumā padara šo meža masīvu (tiesa ar katru gadu tas rūk mazumā - izcirtums aiz izcirtuma...) interesantu dažādām sugām, kas blīvā 30-40 gadīgā priežu audzē savu degunu nekad nebāzīs. Veģetācijā lapo gada staipekņi un plakanstaipekņi, no lidoņiem šajā apgabalā ir ziņoti pat medņi utt. Un spriežot pēc visa - šim mežam vajadzētu patikt arī Šneidera mizmīlim. Laikapstākļi piemēroti, mežs piemērots, datums priekš vaboļu meklēšanas pareizais - atliek tikai atrast! Izklausās viegli vai ne?

Šneidera mizmīlis (Boros schneideri)

Kā izrādījās, tad tas tiešām bija TIK viegli cik varētu izklausīties. Piegāju pie pirmās ceļmalā esošās nokaltušās priedes, noplēsu pirmo mizas gabalu un tur arī viņš sēdēja - Šneidera mizmīlis! Neticami, bet fakts. Tad nu mazliet sīkāk par šī stāsta galveno varoni. Šneidera mizmīlis ir vienīgā mizmīļu (Boridae) dzimtas suga Eiropā - īsts vienpatis! Pat pasaules mērogā šī ir ļoti neliela dzimta - vien 4 sugas. Praktiski visā Eiropā suga ir sastopama ļoti reti (daudzās R-eiropas valstīs jau izzudusi) un ir īpaši aizsargājama. Latvijā ļoti ilgstoši nebija īsti nekādu ziņu par šo sugu - vien literatūras dati no 19. gadsimta. Līdz 2002. gadam, kad Pededzes lejteces dabas liegumā vienu vaboli zem ozola mizas atrada Kristaps Vilks. Nākamajā gadā apmēram tajā pašā rajonā tika atrastas vēl 2 vaboles un viens kāpurs (D.Teļnovs) - arī zem ozola mizas. Ar to arī uz kādu laiku apsīka ziņas par šo sugu - acīmredzot liels retums Latvijas faunā? Tādu vecu ozolu mežu (vai kas kaut nedaudz līdzīgs) jau Latvijā tiešām ir maz.

Šneidera mizmīlis (Boros schneideri)

Ledus sakustējās vien kādus dažus gadus atpakaļ, kad aktīvāku šīs sugas pētniecību sāka veikt lietuviešu kolēģi. Mums tik atlika lasīt un brīnīties - Šneidera mizmīlis izrādās apdzīvo sausus priežu mežus un kāpuri/vaboles jāmeklē zem nokaltušu priežu mizas. Jā, literatūrā raksta, ka var izmantot arī lapkokus (galvenā kāpuru barība laikam ir kādi sēņu micēliji - iespējams, ka tad uz lapkokiem ar var atrast kādu garšīgu micēliju), bet tas notiekot gana reti. Mums pirmie divi novērojumi kā reizi uz ozoliem un laikam tas ar mūs mazliet nosita no sliedēm, jo tiklīdz šo sugu sāka meklēt biotopos kādos suga sastopama Lietuvā - tā uzreiz tā tika un joprojām tiek atrasta arī pie mums (K.Vilka pers. info). Lietuvā suga patiesībā sastopama gana daudz (vairāki desmiti atradņu) - līdz ar to ir pamats domāt, ka arī Latvijā tā nav nekāds ekstrēms retums. Tiesa konkrētu novērojumu joprojām ir visai maz. Jāatzīmē, ka biotops, lai arī pēc apraksta izklausās plaši izplatīts (priežu meži mums taču visvairāk), tomēr ir gana specifisks, jo jāsakrīt vairākiem apstākļiem - tam jābūt pietiekami vecam, skrajam un saulainam (sugai nepatīk egļu radītais noēnojums) un ar pietiekamu daudzumu stāvošu, atmirušu koku. Pārsvarā jau vairumā priežu mežu kaut kas īsti līdz galam neatbilst - vai nu jauns, blīvs un ar maz atmirušu koksni, vai vecāks un ar kādiem atmirušiem kokiem, bet atkal aizaudzis ar eglēm utt. Tātad droši, ka Šneidera mizmīlis ir pietiekami reta suga un uz 'katra stūra' apkārt nemētājas. Raksta, ka tā ir ļoti jūtīga pret traucējumu. kas ir visai loģiski, jo, ja tādus piemērotos nogabalus nozāģē un apkārt paliek tik 10-40 gadīgas blīvas priežu audzes, sugai būs grūti izdzīvot. Ne velti Rietumeiropā tā izzudusi tieši intensīvās mežsaimniecības dēļ. Novembrī starp citu mēģināju šo atrast Ogres Zilo kalnu apkārtnē - bez sekmēm. Tagad salīdzinot - tur tas meža fragments bija vietām bija mazliet par blīvu, bet vietās kur skrajāks - maz atmirušu koku. Nav viegli izpatikt Šneidera mizmīlim...

Šneidera mizmīļa (Boros schneideri) kāpurs

Šneidera mizmīļa meklēšanai piemērots ir viss gads (nu ok - ziemas spelgonī lupināt priežu mizas nav ieteicams), jo sugu var viegli atpazīt arī pēc kāpuriem. Ja gribam atrast pieaugušās vaboles - īstais brīdis ir vēls rudens un agrs pavasaris, jo pieaugšās vaboles pārziemo. Vasarā vaboles meklēt ir veltīgi - tās jau sen ir aizgājušas bojā. Šīs sugas attīstības cikls rit divus gadus, līdz ar to - kāpurus gan var atrast visu cauru gadu. Arī šodien kāpurus izdevās ieraudzīt apmēram līdzīgā skaitā (vai mazliet vairāk) kā pieaugušās vaboles. Pēc skata Šneidera mizmīļa kāpurs ir tipisks zem mizas dzīvojošs vaboles kāpurs - stipri plakans, viegli dzeltenīgs ar brūnu galvas kapsulu un izteiksmīgiem 'ragiem' vēdera pēdējā posma galā. Tieši vēdera gals ir galvenā noteikšanas pazīme kā to var atšķirt no citām līdzīgām sugām (bet par to brīdi vēlāk). Pašas vaboles ir absolūti nesajaucamas - tātad, lai šo sugu konstatētu nav nepieciešams to ievākt vēlākai noteikšanai. Pietiek vienkārši nofotogrāfēt.

Robainais plakanis (Dendrophagus crenatus)

Šneidera mizmīli smuki iemūžinājis, sāku domāt ko nu darīt - varētu gandrīz vai doties mājup., jo galvenais mēŗkis izpildīts. Bet apetīte rodas ēdot! Uzreiz iedomājos pār vēl vienu 'mīli' - praulmīli Pytho depressus, par ko kolēģis Kristaps Vilks stāsta, ka tie šādos biotopos esot visās malās. Manā fotoarhīvā tas ir liels robs, jo vienīgo reizi pieaugušu vaboli atradu tālajā 2004. gadā Ogres Zilajos kalnos, bet pagājušajā vasarā izdevās atrast vien kāpuru. Arī šai sugai pieaugušās vaboles pārziemo līdz ar to turpināju čakli lupināt priežu mizas. Te gan maza atkāpe - ar to mizu lupināšanu ar jābūt tādam stipri piesardzīgam, jo noplēšot 100% visas mizas visiem kokiem (nu labi - tas nav iespējams, bet tomēr) tiks nodarīts lielāks kaitējums kā labums. Tā ka gāju ne pie katra nokaltušā koka un pie tiem kuriem piegāju - centos noplēst vien pa kādiem pāris mizas gabaliem. Ja ir kaut kas, tad ir, bet ja nav, tad nav. Lietuvieši savā pētījumā, kur 'atmizoja' vairāk kā 1000 kokus, pēc tam tos mizas gabalus (jo īpaši, ja koks bija mizmīļa apdzīvots) pienagloja atpakaļ pie koka. Tas droši vien arī būtu pareizākais, jo nokaltušam kokam mazas nagliņas jau tāpat nekaitē. Labi, atpakaļ pie 'žukiem' - praulmīļi rokā nedevās, bet atradās divi robainā plakaņa eksemplāri. Arī labi - mežaudžu atslēgas biotopu indikatorsuga, kas nemaz tik bieži nav sastopama (bet kopumā krietni biežāk kā Šneidera mizmīlis).

Praulmīļa Pytho depressus kāpurs

Pēc kāda brīža parādījās pirmais cerību stariņš praulmīļa meklējumos - tā kāpurs! Tad vēl viens. Un vēl viens, un vēl daudzi. Tīri kāpuru ziņā - masveidīgākā suga. Šķietami deva vairāk priekšroku vecākiem kokiem ar biezāku mizu. Ja mizmīļa kāpuri ir tādi miermīlīgi sēņēdāji, tad praulmīļa kāpuri gan ir aktīvi plēsēji un zem mizas pārtiek no citu kukaiņu, g.k. mizgraužu kāpuriem. 

Praulmīļa Pytho depressus un Šneidera mizmīļa (Boros schneideri) kāpuru dibengalu salīdzinājums

Izskata ziņā, tas ir samērā līdzīgs mizmīļa kāpuram (un vēl dažām citām sugām), bet ja salīdzina abu šo kāpuru dibengalus - nepavisam nav līdzīgi! Tā pēdējā posma 'ragu' forma ir nesajaucama. Bet jo īpaši raksturīga pazīme Šneidera mizmīļa kāpuram ir tā ķermeņa pēdējais posms, kas ir vismaz divas reizes garāks kā pārējie posmi (līdzīga pazīme ir ugunsvaboļu kāpuriem, bet tiem ir atšķirīga pēdējā vēdera posmu 'ragu' forma). Principā, ja ir kāpura bilde - tad vismaz līdz dzimtai to var noteikti noteikt (bet parasti jau var arī līdz suga). Ja gadījumā atrodam ko līdzīgu, noteikti vajag piezīmēt zem kāda koka mizas ir kāpurs atrasts, jo praulmīļa kāpuri ir izteikti skujkoku apdzīvotāji, bet dažu citu vaboļu, piemēram, ugunsvaboļu un sarkanā plakaņa kāpuri, kuri arī ir līdzīgi, apdzīvo lapkokus.   

Praulmīlis Pytho depressus

Pēc kādas stundas ilgiem meklējumiem biju jau tuvu izmisumam - neviena pati praulmīļa vabole tā arī nebija atradusies. Izmantoju opciju 'zvans draugam' - zvanīju Kristapam, lai pārliecinātos, ka es tiešām visu daru pareizi un, ka tie viņa 'visās malās dzīvojošie' praulmīļi meklējami tādā pašā biotopā kur es šobrīd atrodos. Neko jau diži jaunu, protams, neuzzināju - tiešām atrados piemērotā biotopā un pareizajā laikā. Galu galā kāpuri taču ir daudz! Virzījos jau pa maršrutu uz vilciena pusi, kad beidzot - zem mizas atradās viens maziņš praulmīlis. Tas nekas, ka maziņš - galvenais, ka glīts!   

Praulmīļi Pytho depressus

Un pēc tam viss notika kā teicienā par trolejbusiem. Nenāk, nenāk, nenāk, nenāk un tad hops - atbrauc pieci uzreiz. Turpmākās stundas laikā atradu vēl kādus 13 eksemplārus (vienā vietā 7 gabali zem vienas neliela mizas gabala vien!). Kopumā grūti pateikt kāda ir šīs sugas izplatība Latvijā - Kristapa Vilka pieredze saka, ka nekāds retums tas nav. Vienā ne pārāk senā rakstā par Latvijas vaboļretumiem atzīmēts, ka sugai Baltijas reģionā ir vērojams straujš skaita samazinājums. Patiesība varbūt ir kaut kur pa vidu - ļoti parasta tā noteikti nav. Tā, piemēram, Ogres Zilos kalnus pēc 2004. gada esmu izmalis vēl diezgan daudz reižu un ir atrasti visādi retumi, taču praulmīli vairs tur nav izdevies ieraudzīt. Bet varbūt, ka vienkārši nepratu tos meklēt? Ar šodienas pieredzi azotē var gandrīz vai teikt, ka amats ir rokā - gan attiecībā uz Šneidera mizmīli (kas jo īpaši svarīgi, jo tā ir Eiropas nozīme suga par kuras stāvokli Latvijā mums ir Eiropai jāatskaitās. Līdz ar to, jo vairāk atradumu, jo labāk - gandrīz vai jāiet rīt vēl kaut kur meklēt), gan praulmīli. Būtu tiešām interesanti tos atrast vēl kādās vietās.  [PAPILDINĀJUMS 24.IV.2015 - Nu jau gandrīz 2 mēnešu laikā apsekojot nokaltušas priedes dažādās vietās, jāsecina, ka praulmīlis Pytho depressus patiesībā ir ļoti parasta suga! Gandrīz vai nav tādu priežu mežiņu, kur nevarētu vismaz kādu kāpuru atrast (protams, ar nosacījumu, ka mežā ir kādi nokalutši koki). Tātad Kristapam ir taisnība - tie tiešām ir atrodami visās malās. Pilnīgi vai jābrīnās kā man nebija izdevies tos tik ilgu laiku atrast. Laikam līdz šim brīdim biju maz pa priežu mežiem staigājis.] 

Plakaņi Uleiota planata

Plakanis Uleiota planata

Tumšpelēkā mizpūcīte (Lithophane furcifera)

Krabjzirneklis Coriarachne depressa

Skrejvabole Dromius schneideri

Skrevabole Calodromius spilotus

Skrejvabole Dromius quadraticollis

Rūsganā meža skudra (Formica rufa)

Ūn tas īsumā bija viss. Labi, kā pēc bildēm redzams, tad bija daudz vēl dažādu mošķu, kas zem tām priedes mizām slēpās, bet galvenais tekstuālais uzsvars šajā ierakstā bija par Šneidera mizmīli un esmu mazliet jau noguris rakstīt... :) Ja tā ātri, tad biju ļoti pārsteigts vienā vietā ierauzīt 50+ plakaņus Uleiota planata. Mēdz jau viņi reizēm čupoties tur pa kādiem dažiem vienkopus, bet nekad nebiju redzējis TIK daudz. Starp citu šīs vaboles tiešām ir maksimāli plakanas! Tad vēl atklāju savu naktstauriņu sezonu ar vienu uz priedes sēdošu mizpūcīti - ja uznāks siltāks laiks (piemēram naktī kādi +5+7 grādi), būs jāvelk ārā lampa ar palagu un jāatklāj sezona pa īstam. Vaboļu ziņā var atzīmēt, ka agrs pavasaris ir arī īstais brīdis, lai meklētu dažādas Dromius ģints skrejvaboles - vasarā daļa sugu mēdz uzturēties augstāk koku vainagā, kur nav nemaz tik viegli atrodamas. Šodien vien izdevās sazīmēt veselas 3 sugas - lai arī visas sugas ir bieži sastopamas, divas no tām līdz šim manā fotoarhīvā nebija pārstāvētas. Great success! Nobeidzu dienu ar savos foto pirmsākumos bieži izmantotu agra pavasara motīvu - rūsganās meža skudras portretu. Kāpēc gan sevi mocīt un mēģināt 'portretēt' (vai kā citādi nofotogrāfēt) rūsganās meža skudras vasarā, kad tās ātri skrien un ņipri kož, ja tās var mierīgi un bez stresa iekadrēt tagad - kad tās ir kuslas un mierīgas. Un skudru pūžņa apkārtni var pamest bez nevienas pašas skudras apakšbiksēs... :)