Dendrārijs nebeidz pārsteigt

Septiņpunktu mārīte (Coccinella septempunctata)

Pēc pēdējo dienu lielās staigāšanas prasījās mazliet 'atelpa' - bet vislabākā atelpa, protams, ir dabā. Tā nu izfunktierēju, ka jādodas uz Dendrārija pusi, kas līdz šim vienmēr ir bijusi tīri veiksmīga (iepriekšējie bloga ieraksti: pirmais, otrais, trešais). Tu arī staigāšana max 10km - attiecīgi varēja vairāk mesties rāpus un meklēt dažādus objektus un mazāk staigāt. Izbraucu gan samērā vēlu (startam 7os mans organisms nebija gatavs) un uz vietas biju ap 10:30, un kā izrādījās, tad tās pāris papildus stundas no rīta būtu lieti noderējušas, jo ai kā negribējās doties ārā no meža... 

Gliemežu skrejvaboles (Cychrus caraboides)

Pļavas ķirzaka (Lacerta vivipara)

Sākotnēji gan nekas tāds diži interesants netrāpījās - mežā zem kritalām un to mizām ierastais standarts. Līķvaboles Phosphuga atrata (ak vai - neesmu nemaz šo parasto sugu te blogā atzīmējis), kāda saujiņa melno skrejvaboļu, satrp kurām atzīmēt varētu gliemežu skrejvaboles, kas vienā nogabalā bija tiešām samērā lielā skaitā (kādas astoņas) - laikam te daudz gliemežu ko tām ēst.  Zem vienas kritalas atradās arī brālīgi ziemojošas 2 pļavas ķirzakas un 1 mazais tritons. Tos gan ātri apsedzu, lai netraucētu šiem ziemot - jācer, ka drīz būs silts laiks un šie varēs doties savos pavasara klejojumos. 

Skrejvabole Agonum sexpunctatum

Skrejvabole Agonum muelleri

Īsspārnis Staphylinus erythropterus

Piešcikāde Stenocranus sp.

Mazliet sāka apnika pa mežu tās kritalas baudīt, tāpēc izlēmu mainīt taktiku - pārvietojos uz LVM ceļa malu, kas šajā vietā bija tāda ļoti šķembaina un visādām koku mizām un sprunguļiem nobārstīta. Grāvja nogāzīte arī tādā nelielā piesaulītē (dienās kad spīd saule - tātad ne šajā dienā), kas vedināja uz domām, ka kaut kādiem mošķiem jau tur būtu jāsēž. Izrādījās ļoti veiksmīgs manevrs, jo tik tiešām tur dažādu skrejvaboļu, zirnekļu, kolembolu u.c. sīklopu bija diezgan biezā slānī. Un galvenais, ka atšķirīgs sugu sastāvs kā līdz šim kritalu apskatē redzētais! Tā nu es tur ~100m garā posmā apmēram stundas garumā rāpoju un vārtījos pa zemi (jo tuvāk pie zemes, jo labāk var tos lopiņus saskatīt). Liels prieks bija par krāšņajām skrejvabolēm Agonum sexpunctatum, kas nav nekāds retums, bet siltajā sezonā praktiski neiespējami nofotogrāfēt. Turpat blakus viena cita Agonum ģints suga - A.muelleri. Jauna suga manā fotoarhīvā (suga gan stipri parasta)! Jāmēģina tomēr tās skrejvaboles rūpīgāk papētīt - tur vismaz kādus dažus desmitus sugu priekš fotoarhīva varētu salasīt. Atšķirībā no īsspārņiem tās teorētiski varbūt vēl ir mazliet vieglāk noteikt - kaut tas vieglums stipri nosacīts. Šajā posmā gan atradās viens no vieglajiem īsspārņiem no Staphylinus ģints, ko sākotnēji ar cerībām noturēju par kādu no 2 retākajām sugām, bet tomēr bija vien parastā un priežu mežos bieži vien masveidīgi redzamā Staphylinus erythropterus (vairodziņš klāts ar dzelteniem matiņiem). Neko darīt - varbūt citreiz. Interesants objekts šķita miniatūra piešcikādīte, kas tā no mugurpuses skatoties izskatās diezgan amizanti. Bet te vismaz var labi redzēt, ka nepamanītam pielavīties šim kukainim ir grūti, jo acis tai skatās pat uz aizmuguri - kāda straujāka kustība un hops! Cikāde ir prom. 

Praulmīlis Pytho depressus

Šneidere mizmīļa (Boros schneideri) kāpurs

Robainie plakaņi (Dendrophagus crenatus)

Asmaļi Ostoma ferruginea

Lielais asmalis (Peltis grossa)

Viena lieta, kas Dendrārija apkārtnei ir raksturīga - tie ir izcirtumi. To tiešām šeit ir daudz. Šoreiz diži daudz uzmanības tiem nepievērsu, jo tradicionāli interesantāki tie ir siltajā laikā (piemēram aprīļa beigās/maijā), kad pavasarī, pēc koksnes smaržojošie, izcirtumi piesaista diezgan daudz dažādus kukaiņus, kas droši vien izlidojuši no blakus nogabaliem cerībā, ka nu tik te būs paradīze un olu dēšanas festivāls. Kaut kādi celmi un ekoloģiskie koki jau ir, bet nu tā tomēr tāda sīka vienība. Jebkurā gadījumā, iebridu šoreiz tikai vienā svaigā izcirtumā (pēc skata pagājušajā gada?), lai pārbaudītu dažas nokaltušas priedes, kas bija atstātas kā ekoloģiskie koki. Hops - uzreiz atrodas praulmīlis. Zem otra koka mizas - vēl viens. Laikam jau tiešām bieža suga - gan pašam ir to tagad izdevies atrast gandrīz katrā vietā, kur kādi priežu meži, gan Dabasdatos citi, aktīvi meklējot, ir atraduši šos daudzās vietās. Bet kas tur par kāpuriņiem uz stumbra? Opā - Šneidera mizmīļa kāpuri! Absolūti negaidīti! Pavēros apkārt - ja pieņem, ka sugai vislabprātāk mīl tādus pavecākus, ne pārāk biezus priežu mežus bez/ar maz eglēm, tad apkārtne tam īsti neatbilda. Priedes bija un pat tīri laba vecuma - nokaltuši koki arī vīdēja samērā daudz, bet visi tuvākie nogabali blīvi aizauguši ar eglēm. Mistika. Nopētīju perimetrā vēl dažas nokaltušas priedes un visādi labumi sāka birt viens pēc otra - vēl 3 mizmīļa kāpuri (zem priedes mizas šī paša izcirtuma malā), plakaņi Dendrophagus crenatus un Uleiota planata (abi - daudz), lielais asmalis (interesanti, ka zem priedes mizas nevis zem kāda lapkoka kā ierastāks) un asmaļi Ostoma ferrugineum, kādas strupvaboles, spožās skudras utt. Tāds kārtīgs 'karstais punkts'! Bet daļēji jau nocirsts... 

Sēņgrauzis Litargus connexus

Vālīšvabole Pselaphidae sp.

Kādas ērcītes uz skrejvaboles Pterostichus niger muguras

Liesmainā dižspulgaine (Caloscypha fulgens)

Turpināju virzīties tālāk un zem viena stāvoša, nokaltuša, ne pārāk veca ozola mizas atradās vesela kaudze ar dažādām dažus milimetrus lielām 'sīkvabolītēm' - sēņgraužiem Litargus connexus, māņspīduļiem Rhizophagus bipustulatus um mizasvabolēm Cerylon sp. Atradās arī viena super-mega sīka vālīšvabole (Pselaphidae dzimta) ap 1-1,5mm garumā, kas manai tehnikai jau praktiski vairs nav pa spēkam. Sugu noteikt šādām sīkulim pēc fotoattēla arī ir visai neiespējam. Kādu no šīs dzimtas vabolītēm redzēju vien otro reizi, kas gan nav brīnums, jo reti kura suga šajā dzimtā pārsniedz 2mm garumu. Vienā vietā uzmanību piesaistīja kāds samērā krāšņs sēnes kausiņš - ar zaļganīgu ārpusi un koši dzeltenu iekšpusi. Ja nekļūdos, tad nekas cits kā liesmainā dižspulgaine tā nevar būt. Žēl, ka vienīgi nebija vēl 'uzplaucis' pilnā krāšņumā - tāds sīks un jauns tas kausiņš. 

Šneidera mizmīlis (Boros schneideri)

Pie Kalnmuižas ezera gaidīja atkal pārsteigums - zem nokaltušas priedes mizas, absolūti ēnainā un jauktu koku mežā (ozloli, egles, bērzi utt,), atradās vēl viens Šneidera mizmīlis! Šoreiz pat pieaugusi vabole. Ko viņi šeit dara šādā biotopā? Interesanti, ka iepriekš atrastie kāpuri atradās tikai tajās priedēs, kas tiešām bija saules apspīdētas (izcirtuma vidū un izcirtuma malā). Varbūt kaut kādā zemā blīvumā [suboptimālos apstākļos sugas ne vienmēr uzreiz izzūd - vispirms nīkuļo un to blīvums ir neliels] suga te ir bijusi ilgstoši no laikiem, kad varbūt te biotops ir bijis skrajāks un piemērotāks (tikai spekulācija)? Bet tiklīdz izcirtuma rezultātā parādījās nokaltušas priedes saulainākā vietā, tā uzreiz Šneidera mizmīlis tām 'metās virsū'? Varbūt šī pēc tam citā vietā atrastā vabole ir tieši šāds 'zemā blīvumā esošas populācijas' pārstāvis? Grūti pateikt... Teorijas jau droši vien var izvirzīt dažādas :) Bet fakts paliek - Dendrārija apkārtnē mīt arī Šneidera mizmīļi. Dienas prieciņš!

Bērzu briežvabole (Ceruchus chrysomelinus)

Jau atpakaļceļā, atlikušajam laikam līdz autobusam strauji tikšķot, vienā vietā pamanīju pamatīgi izrušinātu kritalu - iespējams bija cūkas uzdarbojušās (šur un tur rakumi ar bija manāmi). Ja jau rušinās, tad kaut kas garšīgs tur ir - kā nu ne, ātri vien atradās kādu briežvaboļu kāpuri. Sugu gan tā uzreiz nevarēju saprast, jo, lai arī koks bija smuki satrupējis ar tā saucamo 'sarkano trupi', kas patīk bērzu briežvabolēm, tomēr tas bija kaut kāds lapkoks - varbūt arī kāda cita suga, piemēram, praulenis vai vienraga briežabole (tai gan vairāk patīk cieta koksne ne tāda mīksta trupe). Bet kaut kā tā bērzu briežvabole man prātā aizķērās un turpmāko 15 minūšu laikā meklēju kādu labi satrupējušu egles kritalu ar to 'sarkano trupi', jo, lai arī nosaukums ir 'bērzu' briežvabole, tomēr tās kāpuri g.k. attīstās turpējušā egļu koksnē. Šī suga arī viens no klasiskajiem piemēriem, kad suga ilgstoši tikusi uzskatītu par lielu retumu (iekļauta LSG 1. kategorijā, kas aptuveni norāda tā laika domas par šo sugu), bet, rūpīgāk izprotot šīs sugas bioloģiju un ekoloģiju un meklējot to piemērotās vietās (egļu kritalās), izrādās, ka nemaz tāds retums nav. Tā nu arī man šoreiz meklējumi bija veiksmīgi - vienā ne pārāk lielā (ap 30cm diametrā), bet jau pavecā egles kritalā atradās divas bērzu briežvaboles. Liels prieks, jo pēdējo reizi šo sugu biju sastapis vien tālajā 2007. gadā (zīmīgā datumā - 07.07.07) Moricsalā. Attiecīgi tādi labi un kvalitatīvi kadri ar šo sugu nemaz nebija - tagad ir! Rūpīgi atliku vabolītes atpakaļ kritalā un, lai arī ļoti negribējās, jo biju kritis pamatīgā azartā un āķis bija lūpā, rikšoju uz busu - arī šoreiz pastaiga Dendrārijā bija izcila. Slava Dendrārijam! :)