Ķemeru aptumsums

Daļējs saules aptumsums no Ķemeru tīreļa malas

Pēc tik lieliskā Šneidera mizmīļu brauciena sekoja ilgāks darba periods, kad atlika vien siekaloties par labo laiku aiz loga. Protams, pēc labākajiem Mērfija likumu paraugiem - kā pienāca brīvdienas tā laiks uzreiz sabojājās. Neko darīt - tāpat jābrien dabā. Šajā tik īpašajā saules aptumsuma dienā izdomāju turpināt 'spiest' uz kukaiņiem. Putni pagaidīs (šodien divas jaunas sugas gada listei gan klāt nāca - dzērves un parastie ķeģi)! Biju pārliecināts, ka aptumsumu mākoņu dēļ neredzēšu, bet beigās arī man (tāpat kā daudziem citiem) mākoņi bija tieši tik daudz, lai varētu aptumsumu vērot un bildēt bez jebkādiem palīglīdzekļiem. Ekselenti! Pie tam biju uztrāpījis aptumsuma brīdi sagaidīt vecā Ķemeru tīreļa deguma malā, kur stāvošo priežu stumbeņu fonā, saules sirpis izskatījās jo sevišķi spocīgi. Bet nu ko tur daudz par aptumsumu - tā jau 'veca ziņa' kā sacīt jāsaka. 

Vītolu urbēja (Cossus cossus) kāpurs

Īsspārnis Ocypus brunnipes

Iesarkanais sprakšķis (Ampedus erythrogonus)

Tumšā koksnes skudra (Camponotus herculeanus)

Par cik siltās dienas bija beigušās, tad arī kukaiņu aktivitāte kopumā bija agram pavasarim raksturīga = nekāda. Tā ka nācās atkal mazliet pasvīst, lai kaut ko sazīmētu. Pārsvarā tā atkal bija mizu lobīšana, bluķīšu cilāšana no zemes utml. Ķemeru apkārtni pārgājienam izvēlējos, jo tur tie meži ir gana forši, kā arī varbūt cerēju uz kādām purvu sugām (ar tām gan šoreiz pilnīgs fiasko). Zem viena alkšņa mizas mani mazliet sabiedēja gigantisks vītolu urbēja kāpurs, kas acīmredzot bija izvēlējies to kā ziemošanas vietu. Tā jau ir - mizas plēšot nekad nevari zināt vai Tev tur virsū neuzkritīs kāds zirneklis vai pa roku neizskries kāda kaulene (brrr. Labi, ka nedzīvojam tropos, kur dzīvo milzīgi simtkāji), vai nesagaidīs kāds cits pārsteigums. Šoreiz vītolu urbējs bija vienīgais, kas tā mazliet 'uzsita' asinsspiedienu - nekādi īpašie retumi netrāpījās. Var atzīmēt vienīgi iesarkano sprakšķi, kas ir samērā reta biotopu speciālistu suga, bet par cik tādu jau esmu fotogrāfējis vairākas reizes, tad sevišķas emocijas tas šoreiz neizraisīja. Ja nu vienīgi īsspārnis Ocypus brunnipes ir neliels prieciņš - jauna suga manā fotoarhīvā. Tā nu tur pētīju mizas, atradu Latvijas lielāko skudru (tumšo koksnes skudru), līdz zem vienas guļošas priedes mizas deguma malā atradu šos dīvainos veidojumus...

Ziedmušas Microdon sp. kāpuri

Ziedmušas Microdon sp. kāpuri

Pirmajā brīdī šķita, ka tas ir kaut kas sēņveidīgs - no sērijas bisītes vai murķeļa aizmetnis (ok, zinu - diezgan dīvaina doma), bet tie atradās zem priedes mizas, turpat blakus rāpoja Lasius ģints skudras un, kad mēģināju vienu tādu paņemt pirkstos, tad tas arī viegli padevās - tātad nebija stingri piestiprināts substrātam. Izmērā ar tādi ap 1cm. Apakšpuses bija balta un gluda. Safotogrāfēju šos dīvainīšus un likos mierā. Jau mājās pētot bildes, ziņkāre tomēr ņēma virsroku - kas tie tādi ir?! Ķēros vērsim [gūglei] pie ragiem. Ātri vien sēņu variantu atmetu, jo katram no šiem objektiem dibengalā ir brūns izaugums, kā arī maliņa klāta tādiem kā sariņiem - kaut kā ne visai 'sēniskas' pazīmes. Lai arī nekad neko tādu redzējis nebiju, tomēr viss vedināja uz domām, ka tas būs kaut kas dzīvnieku izcelsmes un visticamāk kāda kukaiņa kāpurs. Pārmetu meklēšanas virzienu uz kukaiņu kāpuriem un kaut kā ienāca prātā papētīt mušu kāpurus, jo starp tiem tomēr ir viena no lielākajām formu un izmēru dažādībām, kā arī divspārņi kāpuri ir primitīvi un bezkājaini (šiem kāju nebija). Šķiet zem atslēgas vārdiem 'reticulated diptera larvae' gūgles attēlu meklētājs izmeta attēlu ar tādiem nosacīti līdzīgiem, apaļiem kāpuriem ar tumšāku knibucīti vienā galā. Tas bija daļa no raksta par tropiskajām Microdontinae apakšdzimtas ziedmušām, kas parazitē bromēlijās dzīvojošās skudrās. Ahā! Uzreiz atmiņā atausa iepriekš lasītais par Microdon ģints ziedmušām (1x esmu tādu pieaugušu fotogrāfējis), kuru kāpuri kā reizi dzīvo un parazitē skudru pūžņos (šiem blakus skraidošās skduras, droši vien tajā kritalā arī dzīvoja). Divi klikšķi un tiešām - gūglē 1:1 attēli kā uz delnas un izmeklēšana noslēgusies. Lai arī izskatījās tādi ļoti pasīvi un miermīlīgi, skudru ligzdās šie ir visai nešpetni, jo pārtiek no skudru kāpuriem un oliņām. Interesanti, ka savulaik 19. gadsimta pētnieki arī esot kasījuši galvas, mēģinot saprast kas tie tādi ir, un beigu beigās klasificējuši tos kā vēžveidīgos. Gadās arī tā! Noteikti dienas vērtīgākais novērojums.

Laputu Cinara sp. olas uz priedes skujas

Mārīte Exochomus quadripustulatus

Turpinot pārgājienu, vienā vietā uz jaunu priedīšu skujām pamanīju jau savulaik Ogres apkārtnē iepazītos sīciņos, melnos rīsu graudiņus, kas ir Cinara ģints laputu olas.  Un kur ir tik bagātīgi klāts galds, tur ir arī ēdāji jeb laputu lielākie ienaidnieki - mārītes! Šajā gadījumā ar oliņām mielojās Exochomus quadripustulatus, bet droši vien, laikam paliekot siltākam, tur piestās arī kādas citas sugas. Dabiskā bioloģiskā kontrole. 

Ugunsvaboles Schizotus pectinicornis kāpurs

Melngalvas ugunsvaboles (Pyrochroa coccinea) kāpurs

Divu ugunsvaboļu sugu (Schizotus pectinicornis un Pyrochroa coccinea) kāpuru salīdzinājums

Pašās beigās, palupinot lielas bērza kritalas mizu, atradās paturpinājums iepriekšējā bloga zemmizas kāpuru tēmai - divu ugunsvaboļu sugu kāpuri, kas varbūt ir nedaudz līdzīgi Šneidera mizmīļa kāpuriem. Galvenā atšķirība, ka abām šīm sugām vēdera pēdējā posma ragi ir vienkārši - sastāv tikai no diviem lieliem ragiem bez tur kādiem mazākiem papildus radziņiem. Savstarpēji sugas arī atšķiras ļoti labi - Schizotus pectinicornis šie ragi ir gari un līki, bet Pyrochroa coccinea  - īsāki un taisni. It kā diezgan vienkārši. Melngalvas ugunsvaboles kāpurs man līdz šim nebija fotoarhīvā, tā ka vēl viens robs aizpildīts. Atlicis vēl tikai 'smagais' jeb retais gals - Cucujus ģints plakaņi un to kāpuri. Tās arī ir vienas no manām sapņu sugām, ko labprāt gribētu iemūžināt. Pēdējos gados sarkanais plakanis (Cucujus cinnaberinus) pat tiek atrasts samērā regulāri tā ka cerības ir. Atliek tikai braukt, meklēt un atrast!