Spītējot sniegam

Rudbāržu parks - ziema mēģina atgriezties

Šodienas maršruta plānā bija kārtējā jaunas teritorijas apgūšana - Rudbāržu parks. Laika prognozes bija vēl sliktākas kā iepriekšējā dienā, bet neļāvu potenciālajam sniegam sevi sabaidīt. Galu galā līdz Skrundai jau biju nokļuvis. Par Rudbāržu parku bija dzirdētas vairākas interesantas lietas - pirmkārt jau to slavēja kolēģis Ritvars, kas vēstīja par vecām lapeglēm u.c. milzīgiem kokiem, kas tur aug. It kā no vienas puses - kas tur tāds īpašs, jo, atvainojos par izteicienu, bet sūdīgs tas parks, kur nav vecu koku. Tad vēl bija dzirdēti stāsti no mūsu tauriņpētniekiem, kas ir braukuši uz Rudbāržu parku gaismot nakstauriņus. Tātad kaut kas jau tajā vietā tāds ir! Bet godīgi sakot, nebiju gaidījis, ka tur būs TIK forši! Ok, sugu ziņā varbūt nekas tāds super-mega-rets netrāpījās, bet tīri vizuāli biotops tur tiešām ir izcils - g.k. jau atmirušās koksnes ziņā. Latvijā tiešām nav daudz vietu, kas varētu līdzināties Rudbāržu parkam tīri pēc atmirušās koksnes tilpuma - jā Slīteres zilie kalni, Moricsala, Pededze, atsevišķas vietas Gaujas nacionālajā parkā u.c. izkliedētas vietas. Bet, godīgi sakot, Rudbāržu parks mierīgi tur šīm vietām līdzi! Nelielā platībā liels skaits liela dimensiju kritalas (jaunas, vecas, lapkoki un skujkoki) un liels daudzums stāvošu nokaltušu un kalstošu koku (tieši tāpat - jauni, veci no dažādām koku sugām) - varētu teikt, ka entomoloģiskā paradīze! Noteikti te jāiegriežas arī kādā siltākā laikā, kad varētu rasties daudz labāks priekšstats par šeit sastopamajām kukaiņu sugām. 

Sprakšķis Ampedus sp. - iespējams Ampedus nigroflavus

Spožās skudras (Lasius fuliginosus)

Pats parka izpētes sākums gan man bija samērā kluss un mierīgs - vien alejā pirms paša parka zem pamatīgas bērza stumbeņa kritalas mizas atradās viens Ampedus ģints sprakšķis. Šī ģints patiesībā ir ļoti viltīga - ir atsevišķas viegli nosakāmas sugas (kā iepriekšējā ierakstā redzamais A.erythrogonus, gan arī vairākas citas), bet vairumam sugu segspārni ir vienmērīgi sarkanā krāsā. Šo sugu atšķiršana g.k. balstās uz smalkajām pazīmēm (priekškrūšu vairoga punktējuma blīvums un punktu forma, matiņu krāsojums, antenu pirmo posmiņu forma uttm), kas uz fotoattēliem bieži vien ir ļoti grūti saskatāms vai nav saskatāms vispār. Tā nu man krājas bildes folderītī ar nosaukumu 'Ampedus sp.'. Šis konkrētais eksemplārs gan izskatījās mazliet atšķirīgs - segspārni vairāk oranži kā sarkani un segspārnus klāj zeltaini, pagari matiņi (bet priekškrūšu vairogu - melni matiņi), kas stipri velk uz Ampedus nigroflavus pusi. Bet pašu vaboli neievācu, līdz ar to patiesībā vairāk par aizdomām uz šo sugu izteikt nevaru. Vismaz pašreizējās zināšanas pēc attēlu izpētes neļauj izdarīt 100% drošu secinājumu par sugas piederību. Tā ar to vaboļu noteikšanu bieži vien ir - daudzos gadījumos bez eksemplāra kolekcijā, ko pēc tam var rūpīgi un smalki izpētīt zem binokulāra, neiztikt. Bet vismaz ar spožajām skudrām ir daudz vienkāršāk - tās ir atpazīstamas praktiski jebkādas kvalitātes fotoattēlos. Šodien pirmā satikšanās ar šo sugu šajā gadā. 

Skrejvabole Carabus granulatus

Skrejvabole Carabus hortensis

Skrejvabole Carabus nemoralis

Patīkami pārsteigts biju par lielo Carabus ģints skrejvaboļu bagātību parkā. Sugu daudzveidība varbūt nebija liela - tikai trīs sugas - bet vismaz, ik pa laikam pārcilājot kādus mizas gabalus, bija uz ko paskatīties. Lielāks prieks, protams, būtu, ja būtu trāpījusies kāda no Carabus-u sugām, kas vēl nav manā fotoarhīvā, bet šoreiz nepaveicās un varēju iemūžināt tik vienas no parastākajām sugām - C.granulatus, C.hortensis un C.nemoralis. Patiesībā to varētu uzstādīt kā vienu no mazajiem šīs vasaras mērķiem - papildināt fotoarhīvu ar trūkstošajām Carabus sugām. Ir jau vēl diez gan ko rakt - nitens, convexus, menetriesi, clathratus, violaceus un labāk safotogrādēt coriaceus. Neviena no sugām nav ļoti reta, lai to nevarētu izdarīt. Redzēs kā veiksies, bet bez kāda augstā purva apmeklējuma šo komplektu nebūs iespējams salasīt. 

Skrejvabole Pterostichus oblongopunctatus

Kāda ērcīte uz gliemežu skrejvaboles (Cychrus caraboides) žokļiem

Patiesībā ziemojošu skerjvaboļu Rudbāržu parkā bija ļoti daudz - katrā ziņā vakar Ķemeru apkārtnē to bija krietni vien mazāk. Visādi melnie Pterostichus-i - biezā slānī. Ok, tās sugas man ne visai patīk, jo to noteikšana pēc bildēm arī nav īpaši pateicīga lieta (jo vairāk, ja līdzīgi kā man nav īpaši liela pieredze skrejvaboļu noteikšanā). Viena veida 'melnās vabolītes' gan šķiet atpazinu no bērnības - Pterostichus oblongopunctatus ar vairākām bedrītēm segspārnu centrālajā daļā un tādu kā viegli zaļganīgu toni segspārniem. Tā ir parasta suga, līdz ar to nav jau ar nekāds brīnums, ka tādas tur bija lielā skaitā. Vienā vietā atradās arī gliemežu skrejvabole, kas uz sava žokļa nēsāja kādu ērcīt. Bet par cik ērču pazinējs esmu precīzi nekāds, tad neko precīzāk nepateikšu, kas tā par ērcīti - tik vien, ka uz skrejvabolēm un līķvabolēm šādas (vai līdzīgas) ērcītes novērotas ļoti bieži. 

Ādgrauža Ctesias serra kāpurs

Šīs dienas interesantākais novērojums bija šis pušķainais kāpuriņš zem kādas pavecākas, nokaltušas priedes mizas. Uzreiz atpazinu to kā ādgrauža kāpuru, bet nevienu ar tik kuplu dibengalu gan nebiju līdz šim redzējis. Par laimi gūgles tante ātri izveda uz pareizā ceļa (nav jau daudz mums to ādgraužu sugu) - tas ir Ctesias serra kāpurs. Patiesībā samērā reta suga, kas Latvijā novērota vien dažās vietās - piemēram, Moricasalā. Bet kā izrādījās, tad Rubāržu parks arī ir viena no šīm esošajām atradnēm. Tālajā 1995. gadā 5 eksemplārs uz gaismu bija noķēris Nikolajs Savenkovs. Acīmredzot šeit tad joprojām ir pastāvīga šīs sugas populācija. Interesanti, ka kāpuri dzīvo zem vecu koku (g.k gan lapkoku) mizām, kur barojas ar zirnekļu (visticamāk tad kādu māņkrabjzirnekļu vai citu koku stumbru apdzīvojošo sugu) tīklos/lamatās iekļuvušo kukaiņu paliekām. Kuplais ķermeņa pakaļgals ir kā reizi ar tam paradzētu funkciju - lai aizsargātos no zirnekļiem, ja tie gadījumā sadomā uzbrukt arī kāpuram. Lai arī pati vabole nav īpaši krāšņa, tomēr kāpuru ievācu, lai no tā izaudzētu imago - fotoarhīvam noderēs. Gan jau arī atradīsies kāds beigts kukainis, ko iedot kāpuram uzgrauzt. 

Viss slapjš un sasnidzis

Plaisājošā rūtaine (Xylobolus frustulatus)

Brīžam sniegs kļuva tik intensīvs, ka uz kukaiņu meklēšanu prāts pat nemaz nevedās. Biju jau arī patiesībā mazliet to parku izstaigājis un guvis atziņu, ka te ir jāatgriežas siltākā laikā, kad kukaiņu aktivitāte būs daudz lielāka. Tā teikt, nav ko traucēt tagad šiem ziemot. Tā nu brīžam pievērsos citām izklaidēm - piemēram, sūnu sporu vācelīšu fotogrāfēšanai, kas šajā laikā bija smuki apkārušās ar ūdens pilienu krellēm. Citā vietā uz milzīgas ozola kritalas, savukārt, atradās Latvijā samērā retā sēne - plaisājošā rūtaine. Pārāk lielā platībā gan tā neauga (kādi 400 kvadrātcentimetri), bet tā esot lēni augoša sēne un, ja vien tā kritala nekur nepazudīs, tad arī sēne nekur nepazudīšot. Dabā tādu redzēju pirmo reizi. 

Iespējams koksngraužveida praulvaboles (Pseudocistela ceramboides) kāpurs

Mizasblakts Aradus corticalis

Izpētījis Rudbāržu parku, devos pa meža ceļu atpakaļ Skrundas virzienā. Tur doma bija vienkārši paskatīties kādi tur tai pusē ir meži un mazāk kaut ko intensīvi meklēt. Pāris vietās gan piestāju un zem viena egles stumbeņa mizas atradās uzreiz divi interesanit objekti. Vispirms kāpurs, kas man atgādina koksngraužveida praulvaboles kāpuru (tādu pašu Dabasdatos bija ieziņojis arī Jānis Jansons). Taču 100% pārliecība jau īsti nav - tāpēc arī šo kāpuri ievācu ar domu no tā izaudzēt pieaugušu vaboli. Kādus praulus ar līdzi ievācu - cerams uzbarosies un izaugs. Pagājušajā gadā vismaz melnās praulvaboles izdevās saldējuma kastītē no kāpuriem izaudzēt. Ja izrādīsies kāda cita suga, tad jau arī labi - vismaz būs droša skaidrība kam tad šādi kāpuri pieder. Turpat blakus uz mizas plēksnes sēdēja arī viena plakanā blakts, kas specializējusies tieši dzīvei zem dažādu koku mizām - mizasblakts (Aradidae dzimta). Tā ātri izmaļot caur noteicēju iznāca, ka tā ir Aradus corticalis - laikam jau, ka nekāds retums nav. Kaut gan nav jau mums tā blakšu fauna un sugu izplatība tik labi izpētīta. Kaut gan velti - blaktis ir viena no pateicīgākajām grupām priekš noteikšanas, jo daudzas sugas var visai labi noteikt arī pēc bildēm. Ok ir arī grūtas grupas/dzimtas, bet tā tas ir jebkurā viegli nosakāmo kukaiņu grupā - vabolēm, tauriņiem utt. 

Vārdu sakot dienas rezumē - Rudbāržos ir jāatgriežas, bet rīt jādodas putnos!