otrdiena, 2015. gada 10. novembris

Dzelzceļš

Šodien biju ieplānojis apmeklēt Getliņus, lai safočētu jaunus kaiju kadrus kādam nākamajam bloga ierakstam par kaiju noteikšanu. Tuvojoties atkritumu poligonam sāka jau rasties nelieli šaubu aizmetņi, jo jau iztālēm varēja gaisā manīt lielu kaiju mākoni. Pienākot pie ieejas vārtiem skats pavērās visai nepatīkams -  neviena pati kaija nebija redzama barojoties miskastē. Visas gaisā! Tā nu kādas 10 minūtes stāvēju pie ieejas, apsverot vai tad ir maz jēga sargu būdiņā 'smērēt papīrus' un saņemt atļauju pavērot kaijas, kad atklājās iemesls kāpēc tās kaijas šodien tādas tramīgas - jaudīgs un skaļš gāzes lielgabals! Kā pēc tam ievēroju, skatot Getliņu ainavu no cita stūra, tad izrādās papildus skaļajam lielgabala blīkšķim šie sākuši izmantot arī pirotehniku - ik pa laikam kopā ar lielgabalu izšaujot tādu kā nelielu, dzirksteļojošu salūtu. Kļuva skaidrs, ka šodien tur, diemžēl, nav ko darīt. Tagad atliek vien vērot kā situācija attīstīsies tālāk - bieži vien šādas putnu atbaidīšanas metodes ir efektīvas vien pašā to lietošanas sākumā. Šķiet, ka gāzes lielgabali Getliņos jau ir lietoti agrāk un drīz vien kaijas tos tāpat sāka ignorēt - maksimums pēc blīkšķa īslaicīgi paceļoties spārnos, bet drīz vien atkal laižoties lejā. Pirotehnikas lietojumu gan manīju pirmo reizi - varbūt tā efektīvāka atbaidīšanas metode? Cerams, ka nē, jo tas stipri iedragātu reālās iespējas praktizēties kaiju noteikšanas smalkumos... Ir jau, protams, kaijas redzamas arī citur Rīgā (un Latvijā), bet reti kur tās ir tik drošas, kā tās ir/bija Getliņos. Būs pēc kādām pāris nedēļām/mēneša jāapciemo miskaste vēlreiz un jānovērtē situācija. Līdz tam laikam turēšu īkšķus par kaiju nervu sistēmas noturību! Jācer, ka šo bagātīgo zviedru galdu tās tik viegli pamest nevēlēsies. 
Bērzu mazais salnsprīžmetis (Operophtera fagata)
Mazliet saskumis, domāju ko lai tad tagad dara, kad atcerējos, ka kolēģis Ritvars bija man devis uzdevumu - noskaidrot vai Rīgas arī dzelzceļmalās gadījumā nedzīvo baltais vīngliemezis (Xerolenta obvia). Suga agrāk bija zināma g.k. tikai no Liepājas apkārtnes, bet pēdējos gados ir visai plaši izplatījusies gan citur Kurzemē, gan Zemgalē. Viena skolniece no Kuldīgas RR vadībā šobrīd rakstot zinātniski pētniecisko darbu par šo sugu un attiecīgi cenšas ievākt pēc iespējas pilnīgākus datus par sugas izplatību. Kāpēc gan neizpalīdzēt! Tā nu devos gājienā gar dzelzceļu - no Rumbulas uz Jāņavārtiem. Laiks šodien patiesībā bija ļoti silts un bija vērojama priekš novembra visai liela kukaiņu u.c. bezmugurkaulnieku aktivitāte. Tā, piemēram, jau mežiņā pie Getliņiem pamanīju uz stumbra sēžam vairākus Operophtera ģints salnsprīžmešus. Viens eksemplārs gan pēc izmēra, gan pēc citām pazīmēm, manuprāt, tīri labi atbilst bērzu mazajam salnsprīžmetim (O.fagata), ko līdz šim pārliecinoši man nebija izdevies konstatēt. Suga gan ir bezgala parasta, taču tās ieraudzīšanu droši vien apgrūtina fakts, ka tauriņi ir aktīvi un lido g.k. vien oktobra beigās un novembrī, jeb laikā, kad par kukaiņu vērošanu iedomājas vien retais. Tajā pašā laikā lido arī otra ģints suga - mazais salnsprīžmetis (O.brumata), kas ir ļoti līdzīgs - bet mazāks (izmēri gan stipri pārklājas), apaļākiem spārniem ar tumšāku zīmējumu un tumšākiem pakaļspārniem. Visvieglāk gan ir atšķirt šo abu sugu mātītes, kas ir... bez spārniem! Vienas sugas (brumata) mātītēm spārni ir pavisam reducēti kā nelieli aizmetnīši plecos, bet otrai sugai (fagata) - kādas divas reizes garāki (bet tāpat ļoti stipri reducēti). Diemžēl šajā dienā nevienu mātīti neizdevās ieraudzīt, lai arī dienas laikā, pētot stumbrus, apložņāju apkārt vairāk kā 50 kokiem. 
Sarkanbrūnā lācīša (Phragmatobia fuliginosa) kāpurs
Riteņzirneklis Nuctenea silvicultrix
Kāda no zeltactiņām (Chrysopidae)
Viens no iemesliem kāpēc tik aktīvi centos pētīt koku (īpaši kļavu) stumbrus bija mērķis ieraudzīt citu vēla rudens naktstauriņu - kļavu zobspārni (Ptilophora plumigera). Izrādās, ka posmā no Šķirotavas līdz Jāņavārtiem ceļmalā bija pilns ar kļavām - gandrīz vai tāda kā kļavu aleja, taču, lai arī cik rūpīgi neskatītos, šoreiz paliku tukšā. Var jau būt, ka mazliet par vēlu šai sugai - piemēram, Somijā, kur suga sastopama vien pašos dienvidos pie Helsinkiem, vēlāk par oktobra beigām suga nelido. Arī starp trim Dabasdati.lv šīs sugas ziņojumiem vēlākais ir 30. oktobrī. Zviedrijā, kur suga sastopama arī tikai valsts dienvidu rajonos, tā lidojot arī novembrī, bet tur laikam, tie klimatiskie apstākļi tomēr ir siltāki kā Latvijā. Tas patiesībā ir tā interesanti, jo praktiski visām citām sugām ir ierasts, ka tās ziemeļos parādās vēlāk kā dienvidos, bet ja runa ir par vēlajām rudens sugām, tad viss ir ačgārni - ziemeļos šīs sugas sāk lidot ātrāk kā dienvidos. Skaidrojums, protams, ir visai loģisks un vienkāršs - Eiropas ziemeļu daļā auksts laiks un ziema vidēji tomēr iestājas ātrāk, līdz ar to šiem vēlajiem rudens tauriņiem jāpaspēj izlidot, sapāroties un izdēt oliņas vēl pirms šī aukstā laika atnākšanas. Tā ka var jau būt, ka kļavu zobspārņiem arī Latvijā galvenais aktivitātes periods ir apmēram oktobra vidū. Tad jau laikam būs jāatliek šīs sugas ieraudzīšana uz nākamo gadu. Bet mani meklējumi galīgi pa tukšo nebija, jo, rūpīgi pētot apkārtni, izdevās pamanīt arī citas radības, kas kusli rāpaļāja apkārt, iespējams meklējot labākas ziemošanas vietas. Ja sarkanbrūnā lācīša kāpurs, zeltactiņas, māņzirnekļi un kādi mušveidīgie radījumi mani īpaši nepārsteidza, tad uz trubas sēdošs Nuctenea ģints riteņzirneklis, gan mani iepriecināja (visai glīta paskata lopiņš taču). Kā izpētīju grāmatās, tad izskatās, ka būs Nuctenea silvicultrix - jauki, jo izrādās jauna suga manam fotoarhīvam! 
Baltais vīngliemezis (Xerolenta obvia)
Bet kā tad ar balto vīngliemežu meklējumiem? Kā jau redzams attēlos - sekmīgi! Tātad ir nonākuši arī līdz Rīgai. Interesanti, ka varēja tīri labi uzminēt, kurās vietās varētu būt lielākā iespēja šos gliemežus sastapt, jo tie apdzīvo nevis kuru katru dzelzceļmalu, bet gan tikai tādas dzelzceļmalas, kas ir samērā plašas, sausas (varētu pat teikt, ka smilšainas) un ar skraju veģetāciju. Vārdu sakot tādas vietas, kas mazliet atgādina to apdzīvotos biotopus dabiskajā to izplatības areālā - DA Eiropā un Mazāzijā. Savā ziņā varētu teikt, ka stipri dīvains gliemezis - tiecas pēc sausām un karstām vietām, kas it kā šķietami nav piemēroti biotopi priekš gliemežiem. Bet nu, acīmredzot šīs suga ir labi pielāgota šādiem dzīves apstākļiem (ne velti čaulas krāsojums ir gaišs - droši vien, lai lopiņš saulē nepārkarstu) un Latvijā tie ir ieņēmuši brīvu, citu gliemežu mazapdzīvotu, biotopu. Tur kur dzelzceļmalas ir šauras un ar bagātīgu veģetāciju (tādas mums dzelzceļmalas pārsvarā arī ir), šie gliemeži nemaz īsti nelien - pat, ja blakus ir bagātīga populācija.
Baltie vīngliemeži (Xerolenta obvia)
Šajā gājienā pirmā gliemežu apdzīvotā vieta atradās apmēram starp Gaismas staciju un Krustpils ielas pārbrauktuvi. Tajā vietā blakus divām pamatsliedēm blakus gāja viens cits, šķietami pamests un nelietots sliežu ceļš - pa vidu tad arī bija izveidojies baltajam vīngliemezim atbilstošs biotops. Kādu 100m garumā, īpaši rūpīgi nemeklējot, atradās ap 50 īpatņi. Tālāk, otrpus pārbrauktuvei, gan sākās Šķirotavas sliežu labirinti, kur bez atļaujas tā vienkārši staigāt laikam īsti nav atļauts (nemēģināju pārbaudīt). Tāpēc turpmākajā posmā pārbaudīju vien sliežu ceļus pie Šķirotavas un Jāņavārtu stacijām, kur cilvēkiem ir vismaz ļauts šķērsot sliedes Krustpils ielas virzienā. Pie Šķirotavas gan mazliet pagāju kādus daždesmit metrus nostāk no pārejas, rezultātā, atpakaļ nākot, dzelzceļa darbinieki man sāka taujāt, ko es te tāds klaidonis staigāju un meklēju. Atbildēju, ka meklēju 'uļitkas' - lieki teikt, ka viņu sejas, izdzirdot šādu atbildi, bija pārsteiguma pilnas :D Labi, ka biju iebēris kabatā dažas vīngliemežu čaulas no pirmās atradnes, un līdz ar to bija uzskates materiāls, ko šiem uzrādīt - izrādās, ka dzelzceļa darboņi ar šādus gliemežus pazina un bija redzējuši. Pat vēl vairāk - teica, ka tur tālāk uz priekšu, kur man nevajadzētu iet, to ir 'pa pilnam'. Vēl īsi pārmijām dažus vārdus par šīs sugas statusu Latvijā un šķīrāmies. Tā ka labi vien ir, ka es viņiem šķitu mazliet aizdomīgs - vismaz ieguvu vērtīgu informāciju, ka arī pie Šķirotavas stacija baltie vīngliemeži ir sastopami.

Baltais vīngliemezis (Xerolenta obvia)
Un kā izrādījās, tad ir sastopami arī pie Jāņavārtu stacijas. Tur gan atradās tik kādi 7 eksemplāri, bet bija jau vēls un ļoti rūpīgi jau vairs nemeklēju. Rezumē varētu būt tāds, ka vismaz šajā dzelzceļa posmā baltie vīngliemeži visticamāk ir sastopami viscaur no Gaismas stacijas līdz pat Slāvu tiltam. Tik tālu gan šodien es neaizgāju, bet kartē tas biotops viscaur izskatās līdzīgs - plašs sliežu ceļu 'klājums' ar skraju veģetāciju starp sliedēm. Tālāk uz Rīgas pusi iespējams varētu būt sastopami arī pie Vagonparka, bet tur laikam piekļūt un pārbaudīt sliežu apkārtni varētu būt vēl sarežģītāk. Bet varbūt tas arī vairs nebūtu tik ļoti būtiski. Interesantāk varētu būt pārbaudīt dzelzceļa līniju tālāk uz Ogres pusi - piemēram, Salaspilī un pašā Ogrē. Tur tā pēc atmiņas biotopi ir stipri līdzīgi. Būs kādreiz jāuzmet acs. Pozitīvi, ka šo sugu var meklēt praktiski visu cauru gadu - kamēr vien nav uzsnidzis sniegs, jo vismaz tukšajām čaulām noteikti jābūt atrodamām pat bezsniega ziemā. Kaut gan iespējams, ka arī dzīvie gliemeži turpat vien kaut kur redzamā veidā pārziemo. Zemē jau nu noteikti tie neierokas!
Daudzveidīgā mārīte (Harmonia axyridis)
Pie Jāņavārtu stacijas (jeb pareizāk sakot uz Jāņavārtu perona ēkas) nejauši satiku vēl vienu citu kustoni, kas skaitās stipri invazīva suga - daudzveidīgo jeb Āzijas mārīti (Harmonia axyridis)! Dabiskais šīs sugas izplatības areāls ir no Tālajiem austrumiem līdz Kazahstānai rietumos, bet savulaik cilvēki to, kā līdzekli cīņai ar laputīm, ir ieveduši arī Eiropā un Amerikā, kur tā ir ieviesusies arī dabā. Eiropā tā pašlaik ir ļoti plaši izplatīta un ir lielā skaitā sastopama praktiski visā Rietumeiropā. Latvijā pirmo reizi konstatēta 2009. gadā Līksnas apkārtnē. Vairāk ziņu par sastopamību Latvijā neatrodu, bet visticamāk, ka Dienvidaustrumu Latvijā suga ir sastopama vairāk kā tikai šajā vienā vietā un iespējams šo gadu laikā ir izplatījusies vēl tālāk. Tā, piemēram, salīdzinājumam - Lielbritānijā no dažām atradnēm valsts DA daļā 2004. gadā, šī suga līdz 2009. gadam bija jau izplatījusies gandrīz līdz pat Skotijai (izplatības izmaiņu kartes šeit)! Vietās, kur suga ir stipri savairojusies, to uzskata par invazīvu, jo ir visai agresīva un mēdzot izkonkurēt vietējās mārīšu sugas. G.k. tāpēc, ka gada laikā varot attīstīties vairākas paaudzes, bet arī tāpēc, ka esot daudzveidīgajām mārītēm esot daudz plašāka barības bāze - piemēram, ēd ne tikai laputis un to nimfas, bet arī citu mārīšu kāpurus, kukaiņu olas, citus kāpurus utt. Līdz ar to praktiski jebkur tā spēj atrast ēdamo, kamēr varbūt citas vietējās mārīšu sugas ir daudz vairāk atkarīgas no pieejamā laputu daudzuma, kas ir galvenais to barības avots. 
Daudzveidīgā mārīte (Harmonia axyridis)
Interesanti, ka daudzveidīgā mārīte tiešām ir daudzveidīga - segspārnu krāsojums var būt no pilnībā oranža līdz pat gandrīz pilnīgi melnam ar nelieliem sarkaniem laukumiņiem. Un neskaitāmām variācijām (oranža ar melniem plankumiem, melna ar sarkaniem plankumiem utt. utjp.), līdz ar to varētu rasties jautājums, kā lai šo sugu droši atšķir? Patiesībā sev ar šo jautājumu šodien uzdevu vairākkārt, jo, lai arī uzreiz radās stipras aizdomas, ka šī būs H.axyridis, tomēr 100% pārliecība uzreiz nebija (tik kādi 90%), jo līdz šim īpaši liela pieredze ar šo sugu nebija bijusi (tik zināju, ka tā ir ļoti mainīga suga). Pirmkārt jāskatās uz izmēru - šī, starp Latvijā sastopamajām mārītēm, ir viena no lielākajām sugām. Kādi 6-8mm, kas ir apmēram septiņpunktu mārītes izmērā. No septiņpunktu mārītes atšķirama pēc segspārnu zīmējuma, jo, lai arī krāsojuma mainība ir ļoti liela, tomēr kā 7-punktu mārīte šī suga nekad neizskatīsies. Tumšākās formas ir samērā līdzīgas divpunktu mārītes tumšajām formām, taču divpunktu mārīte ir gandrīz divas reizes mazāka par šo sugu kā arī atšķiras galvas zīmējums - divpunktu mārītei (un arī septiņpunktu) uz sejas ir divi balti plankumi, pie katras acs iekšējās malas. Daudzveidīgai mārītei uz galvas ir viens liels, balts plankums starp acīm. Atšķiras arī priekškrūšu vairoga zīmējums, kas tipiskā variantā daudzveidīgajai mārītei ir ar melnu "M" burtam līdzīgu zīmējumu. Taču variācijas ir tik daudz, ka šis zīmējums var būt gan reducēts uz vairākiem, nelieliem plankumiem (kas gan tāpat nedaudz atgādina burtu 'M'), gan melns ar platām, baltām malām kā mana īpatņa gadījumā. Atšķirīga ir arī ķermeņa forma - daudzveidīgā mārīte ir apaļīga ar izteikti kupolveidīgi izliektiem segspārniem. Kopumā līdz ar to izveidojas visai raksturīgs pazīmju kopums, kas nepārklājas ar nevienu citu vietējo sugu. 
Daudzveidīgā mārīte (Harmonia axyridis)
Daudzveidīgā mārīte (Harmonia axyridis)
Daudzveidīgā mārīte (Harmonia axyridis)
Par cik mārīti atradu jau samērā vēlu vakarā un tā sēdēja uz ne īpaši glītas sienas, tad nekas cits neatlika kā vien ņemt to līdzi uz mājām, lai daudz maz jēdzīgi iemūžinātu. Esmu gan pārliecināts, ka noteikti tuvāko gadu laikā šo sugu sastapšu vēl (un iespējams ne vienu reizi vien), tomēr pirmā reize ir pirmā reize - kādus normālus kadrus gribējās iegūt. Tā nu nesu mājās, kur izlaidu to rāpot pa orhideju lapām. Siltumā mārīte kļuva visai aktīva un pat grasījās celties spārnos. Vispirms sabijos, ka man viņa aizmuks, bet ievēroju, ka vairums šo spārnu izvicināšanas brīžu lidojumā nerezultējās - mārīte tik pāris sekundes pastāvēja atvērtiem spārniem un pēc tam atkal tos sakļāva. Ideāls variants, lai mēģinātu iegūt kaut kādus kadrus ar vaboli 'starta pacēlienā'! Manā arhīvā ir varbūt vien kādi 5-6 līdzīga sižeta kadri, tāpēc kārtējo reizi radās situācija, ko grēks neizmantot. Tad nu jūsu uzmanībai 3 veiksmīgākie kadri no šīs lidojuma sērijas.
Dienas rezumē - cik slikta izdevās (jeb neizdevās vispār) kaiju vērošana, tik veiksmīga (jo īpaši priekš novembra) iznāca bezmugurkaulnieku vērošana! Jauka diena.

svētdiena, 2015. gada 8. novembris

Sigulda un apkārtne

Garlapu rasenes (Drosera anglica) Sudas purvā
Viena no šīs vasaras galvenajām iezīmēm man izrādījās jaunu Latvijas nostūru apmeklēšana un atklāšana priekš sevis. Protams, pastaigājos arī pa sev jau zināmiem stūrīšiem (kaut vai to pašu Ķeguma, Ogres un Skrīveru dendrārija apkārtni pavasarī), bet dažādu apstākļu rezultātā izdevās pabūt arī visai daudz jaunās vietās - 3 dienu pārgājiena laikā iepazīta Vidzemes piekraste, dienastauriņu monitoringa maršruti, izbraucieni ar velo uz jaunām vietām Ķengaraga tuvākajā apkārtnē, kā arī dalība divās bērnu nometnēs "Pētnieka lidojums Laurēnijā" Siguldā, kas ļāva iepazīt Sudas purvu, pagaismot naktstauriņus Gaujas nacionālā parka viducī, papriecāties par Latvijas piekrastē dzīvojošajām garnelēm u.c. Šis ieraksts tad arī būs par šo divu nometņu laikā redzēto. Kā jau citās līdzīgās bērnu nometnēs par dabas tēmu, arī šo divu nometņu viens no galvenajiem mērķiem bija bērnus iepazīstināt ar Latvijas dabas daudzveidību un manā pārziņā, protams, bija kukaiņu pasaule. Kopumā gāja labi, bet nu noteikti ir vēl daudz jāpiestrādā pie savām 'pedagoga' prasmēm un jāpiedomā pie interesantākiem uzdevumiem ar kuru palīdzību varētu dažāda vecuma bērniem maksimāli aizraujoši sniegt ieskatu tajā daudzveidīgajā kukaiņu pasaulē, kas mums ir redzama vai ik uz soļa. Tā teikt - laikam mazāk jāpļurkšķ un vairāk jāliek bērniem pašiem kaut ko darīt. Kopumā šī noteikti bija vērtīga pieredze, jo kopējais nometnes formāts un bērnu vecums mazliet atšķīrās no citām nometnēm kurās biju piedalījies. Viena lieta ir pavisam skaidra - ir vēl ļoooti daudz vietas progresam. 
Purva sisenis (Stethophyma grossum)
Purvaiņu dižspāre (Aeshna juncea)
Lai nu kā tur nebūtu, šo abu nometņu programma patiesībā bija ļoti interesanta arī priekš manis, jo trijās dienās, kas man katrā no nometnēm bija jāpavada, staigājām gan pa Siguldas apkārtnes mežiem un pļaviņām, gan braucām uz Tūjas jūrmalu, gan devāmies pārgājienā pa Sudas purvu. Un tieši Sudas purvs priekš manis bija ļoti patīkams atklājums - diezgan tuvu Rīgai, viegli sasniedzams, forši brienams (laikam dēļ tā, ka vairāk vai mazāk tomēr ir ar meliorāciju samērā izčakarēts un stipri pasusināts. Tiesa kā noprotu, tad laikam nākotnē ir paredzēts hidroloģisko režīmu mazliet atjaunot un kādus meliorācijas grāvjus aizbērt) ar atsevišķiem ļoti glītiem augstā purva ezeriņiem un akacīšiem. Abu nometņu ietvaros izdevās purvu apmeklēt 3 reizes - divas ekskursiju laikā ar bērniem + vienu vakaru pirms ekskursijas, lai iezīmētu maršrutu pa kuru mums bija paredzēts iet (lai neviens neapmaldās). Tā vakara apmeklējuma reize bija ļoti skaista - zemajā vakara saulē liesmojošiem raseņu ciņiem, Ratnieku ezera zāļainajos krastos lēkājošiem purvu siseņiem, lidojošām purvu dižspārēm, spilvju pūcītēm u.c. kustoņiem. Noteikti Sudas purvu tagad esmu pieķeksējis savā potenciāli nākotnē apmeklējamo vietu sarakstā. 
Akmeņu garnele (Palaemon elegans)
Akmeņu garnele (Palaemon elegans)
Ne mazāk interesants bija arī izbrauciens uz Tūjas pludmali. Šeit viena no nometnes organizētājām, Madara Alberte, bija parūpējusies par īpaša pagaidu akvārija izveidi, kurā tika izveidota miniatūra akmeņainas jūras piekrastes ekosistēma ar pūšļu fukiem u.c. aļģēm un dažādām dzīvībām, ko bija izdevies turpat piekrastē sazvejot. Tā nu pēc pāris stundām šajā akvārijā peldēja sauja nelielu zivtiņu (g.k. asarīši, nelielas butītes un nūbītes vai tigliņi. Nu labi, labi - pareizi jau tās zivtiņas sauc par tūbītēm un nigliņiem, bet man šīs abas sugas parasti jūk un nekādi nevaru atcerēties kā tās var vienu no otras atšķirt), medūzas, sānpeldes un pat divu sugu garneles! Ja par Ziemeļjūras jeb smilšu garnelēm (Crangon crangon) biju zinājis un Kolkā pat redzējis, tad Eiropas akmeņu garnele (Palaemon elegans) ir mans šī gada atklājums. T.i. pirmo reizi tādu beigtu krastā izskalotu ieraudzīju kādas pāris nedēļas pirms pirmās nometnes - gājienā gar Vidzemes jūrmalu, bet šajā nometnē pārsteidza cik to piekrastē patiesībā ir daudz! Izrādās, ka šīs, uz akmeņiem dzīvojošās garneles, vietās, kur netālu no krasta seklumā ir pilns ar aļģēm apaugušiem akmeņiem, varēja manīt desmitiem. Atlika vien iebrist līdz potītēm ūdenī un, mierīgi stāvot, pavērot akmeņus. Izmērā šīs garneles patiesībā ir visai lielas - prāvākie eksemplāri vismaz kādi 5cm garumā. Tā teikt - ēdams izmērs! Jāatrisina tik problēma kā tās saķert lielākā skaitā :) Suga skaitās invazīva, jo Baltijas jūrā ir ienākusi vien kādu pēdējo 10-15 gadu laikā. Lēš, ka ienākusi nevis dabiskā ceļā no Atlantijas okeāna un Ziemeļjūras piekrastes, bet gan ar cilvēka palīdzību (ticams, ka ar kuģiem) no Vidusjūras reģiona, kur arī tā ir sastopama. Vismaz ģenētiski Baltijas jūras īpatņi esot tuvāki Vidusjūras īpatņiem. Šobrīd esot sastopama praktiski visā Baltijas jūrā - līdz pat Somu līcim. Suga ir visai agresīva un atsevišķās vietās spējot pat izkonkurēt vietējo citu Palaemon ģints sugu - P.adspersus. Latvijā gan šī otra laikam suga nav sastopama līdz ar to teorētiski iznāk, ka mūsu piekrastes ūdeņos akmeņu garneles vienkārši ir aizņēmušas brīvu nišu un citām vietējām sugām ļaunumu varbūt nemaz nenodara. Tā, piemēram, iepriekš minētā mūsu vietējā garneļu suga smilšu garnele jūrā apdzīvo atšķirīgus biotopus - g.k. smilšainu jūras dibenu (šīs sugas īpatņi daudz laika pavada ierakušies smiltīs) nevis ar aļģēm apaugušus akmeņus. Attiecīgi abas sugas viena ar otru nekonkurē.  Lai nu kā - centos maksimāli izmantot unikālo iespēju tuvumā aplūkot šos interesantos lopiņus ar zilajām spīlītēm un centos caur akvārija stiklotajām sienām arī kaut ko nofotogrāfēt. Tā teikt, nevar jau zināt, kad vēl otrreiz dzīvē gadīsies šāda iespēja! 
Sārtgalvītis (Regulus ignicapilla)
Samērā negaidīti (bet tajā pašā laikā - nekas pārsteidzošs) pirmās jūnija nometnes laikā tiku pie vērtīga novērojuma putnu frontē - mežiņā pie pašas Laurenču sākumskolas izdzirdēju sārtgalvīša saucienu! Tajā brīdī gan patiesībā galīgi nebiju koncentrējies putnu balsīm, jo bija jau stipra pievakare un gatavojos vakara nakstauriņu gaismošanas izrādei, bet laikam jāpateicas savai zemapziņa, kas tomēr šo saucienu fonā tomēr uzķēra un uzreiz 'nodeva ziņu' smadzenēm. Pagājis tuvāk sauciena avotam, paspēlēju no telefona pretī sārtgalvīša dziesmas ierakstu un burtiski nekavējoties viens putns arī atsaucās! Lieliski - sārtgalvīti vienmēr ir liels prieks dabā ieraudzīt un šajā gadā vēl tas nebija izdevies. Gada ķeksis! Zem koku lapotnes gan bija jau visai tumšs un man līdzi bija vien 150mm objektīvs tā ka foto jau tik tā - fakta konstatācijai. Nākamajā rītā bija ampēram viena stunda brīva, ko izmantoju, lai klusi un rūpīgi izstaigātu apkārtni, kur biju to sārtgalvīti dzirdējis, jo principā to diezgan droši varēja raksturot kā ligzdošanai piemērotu biotopu. Šoreiz balss ierakstu liku mierā (nebija īsti jēga putnu lieki traucēt) un eksperimenta pēc mēģināju putnu konstatēt tāpat. Secināju, ka, ja nav dzirdams aktīvi dziedošs tēviņš vai tipisks sauciens kaut kur netālu, tad patiesībā nav nemaz tik viegli šo sugu konstatēt. Stundas laikā izdevās saklausīt tik vienu dziesmas frāzi un vairākas reizes attālus saucienus, kas gan visi pārsvarā nāca no tāda neliela, atsevišķi stāvošu, vecu egļu pudura. Varbūt potenciāla ligzdas vieta? Beigās kakls gandrīz stīvs palika no ilgstošās egļu galotņu pētīšanas, bet nevienu putnu tā arī neieraudzīju - līdz ar to diži gudrāks kā par 'potenciālu ligzdošanas biotopu' tā arī netiku. Baigie partizāni tomēr - tā ka kas to lai zin cik vispār Latvijā varētu būt ligzdojošu sārtgalvīšu pāru? Kādi pāris tuvākie gadi jādomā varētu ieviest lielāku skaidrību (piemēram, cik tuvu patiesībai varētu būt putni.lv aplēses par 500-1000 pāriem), jo vien kādos pēdējos pāris gados LV putnu vērotāju aprindās sārtgalvītis ir transformējies no sugas, ko lielākās cerības sastapt ir noķerot to gredzenošanai Papē, par sugu, ko ir pavisam reāli pavasarī dzirdēt un ieraudzīt kaut kur dabā 'krūmā'. Tā ka, ja tiešām sārtgalvīši pie mums ligzdo tik daudz, tad novērojumu skaitam vajadzētu turpināt visai strauji pieaugt. Dzīvosim redzēsim! Lai nu kā - sārtgalvīši man ļoti patīk un cerams tagad katru gadu izdosies pa kādam ieraudzīt. Pēdējos 3 gadus tas pagaidām ir izdevies! 
Gaišais alkšņu lapsprīžmetis (Plemyria rubiginata)
Labi, atgriežamies no jūnija atpakaļ augustā - otrā nometne sākās tieši tajā laikā, kad bija uznācis tas vairāku ļoti silto nakšu periods. Par cik bija iespēja naktis pārlaist turpat netālu no Siguldas, praktiski meža vidū 300m no Gaujas, tad izmantoju šo situāciju, lai izkarinātu balto palagu un ieslēgtu tauriņu lampu. Tā teikt, izcili piemēroti laika apstākļi un interesants biotops kādā līdz šim nebiju iepriekš gaismojis - grēks to neizmantot. Rezultāts neizpalika - kopā uz palaga izdevās atpazīt vairāk kā 100 dažādas tauriņu sugas (šoreiz skaitot kopā gan lieltauriņus, gan sīktauriņus - precīzs sugu skaits jāskatās piezīmēs, kas pašlaik nav pie rokas) starp kurām bija arī vairākas priekš manis jaunas sugas! 
Ozolu karmīnpūcīte (Catocala sponsa)
Ūdenszāļu sakņpūcīte (Lateroligia ophiogramma)
Starp man jaunajām lieltauriņu sugām šoreiz gan nekādi īpašie retumi nebija. Lielākais prieks bija par ozolu karmīnpūcīti (jeb ordeņpūcīti), jo šī suga, līdzīgi kā citas Catocala ģints sugas, nemaz tik labprāt uz gaismo nelido. Viens līdz daži uz gaismu atlidojuši eksemplāri jau skaitās tīri labs rezultāts. Ja ir vēlme ordeņpūcītes konstatēt lielākā skaitā, tad ir jāizmanto cita metode - tauriņu pievilināšana ar kādu gardu ēsmu. Un viena no labākajām ēsmām esot ar cukuru sajaukts... sarkanvīns! Cik pāris reizes esmu pats pamēģinājis, tad nekas jēdzīgs gan man uz cukurvīnā samērcētām lupatiņām atlidojis nav, taču mūsu tauriņpētniekiem N.Savenkovam & co gan ar ēsmas lamatām rezultāti ir ļoti labi. Ja tomēr sirds mazliet sažņaudzas par šāda vīna izlietojumu, tad īpaši bēdāties nav iemesla, jo patiesībā šādu, tauriņus pievilinošu, ēsmu recepšu ir gana daudz - dažnedažādākajām gaumēm. Piemēram, labi darbojas arī tumšais alus, kurā iemaisīts cukurs un samīcīts banāns. Citi iesaka vēl pievienot klāt rumu (iepriekš nodegustējot vai ir gana labs, lai dotu tauriņiem). Vārdu sakot, galvenais mērķis ir uzjaukt spēcīgi smaržojošu un saldu šķidrumu, kurā tad var saslapināt lupatiņas, striķa gabalus vai ar to vienkārši nosmērēt kādus koku stumbrus. Pēc tam atliek vien naktī ar lukturīti ik pa laikam pārbaudīt, kas tad ir atlidojis pamieloties ar to gardumu. Kā jau minēju, tad man pagaidām īpaši nav ar šo metodi veicies - vai nu nav bijis 'pareizais' vīns, vai arī manas vīna lupatiņas ir stāvējušas pārāk īsu laiku un vienkārši nav paspējušas vēl tauriņus pievilināt. Jāmēģina tad nākamgad paeksperimentēt gan ar kādu citu recepti, gan jāpatur tā ēsma vairākas naktis pēc kārtas.  
Lielā piepju kode (Scardia boletella)
Zāļsvilnis Catoptria fulgidella
Tinējs Eudemis profundana
Tinējs Zeiraphera isertana
Svilnis Acrobasis repandana
Šajā naktī beidzot bija salīdzinoši laba sīktauriņu aktivitāte - gan skaita, gan sugu dauzveidības ziņā. Un kas priecēja visvairāk - starp sugām bija samērā daudz man jaunu sugu! Pēc tam papētot šo sugu bioloģiju, izrādījās, ka vairums šo sugu (piemēram, pēdējās 3 - Eudemis profundana, Zeiraphera isertana, Acrobasis repandana) bija saistītas ar ozoliem. Kas laikam ir tikai loģiski, jo ~ 15 metrus no lampas kā reizi auga viens prāvs ozols + gan jau, ka blakus esošajā Gaujas ielejas nogāzes mežā auga vēl kādi ozoli. Pirmajā attēlā redzamais tauriņš savukārt izrādījās diezgan liels prāta mežģis, jo nekādi nevarēju saprast kas tas tāds vispār ir un kādā dzimtā man to meklēt? Pirmajā momentā vispār šķita, ka tā ir kaut kāda makstene (tauriņš bija samērā liels -  garumā ap 1,5cm), bet makstenes taustekļus parasti tomēr tur uz priekšu. Priekš sīktauriņa tas savukārt šķita nu ļoti gigantisks - attiecīgi vajadzētu būt, ka viegli nosakāms. Taču nekā... Izložņāju krustām šķērsām dažādas tauriņu lapas līdz beidzot (meklējumos tiešām biju pavadījis daudz laika) meklēto sugu atradu kožu (Tineidae) dzimtā - izrādās tā bija lielā piepju kode (Scardia boletella)! Visai atbilstošs nosaukums - tiešām liela kode. Sugai patiesībā ir visai interesanta bioloģija, jo tās kāpuri, arī atbilstoši nosaukumam, dzīvo vecās piepēs. G.k. tiek izmantotas parastā posaspiepes (Fomes fomentarius), bet varot dzīvot arī citās. Suga Latvijā it kā nav liels retums, taču, piemēram, Polijā ir iekļauta aizsargājamo sugu sarakstā, jo g.k. apdzīvo dabiskus meža biotopus, kas ir bagāti ar atmirušiem, piepjainiem kokiem. Interesanti, ka sugu it kā varot tīri labi konstatēt arī pēc kāpura darbības pēdām, jo pēc izšķilšanās tas piepes virspusē atstājot glītu, apaļu caurumiņu parasti ar tukšo kūniņas 'ādiņu' tajā (vēja un lietus ietekmē tā ādiņa gan droši vien ļoti ātri izjūk un pazūd). It kā posaspiepes apskatu regulāri (jo tajās mēdz dzīvot dažādas interesantas vaboles), tomēr neatminos, ka būtu ko tādu redzējis. Varbūt vienkārši neesmu pievērsis tam uzmanību? Būs jāpapēta tās piepes rūpīgāk.
Sarkanbrūnā vīksnpūcīte (Cosmia affinis)
Baltdzīslainā aireņpūcīte (Tholera decimalis)
Cikādiņa Iassus lanio
Ko vēl tādu interesantu varētu atzīmēt no citām radībām? Grūti pateikt... Kā retākais tauriņš laikam jāatzīmē sarkanbrūnā vīksnpūcīte, kas gan pēdējos pāris gados Latvijā ir diezgan strauji izplatījusies un nekāds dižais retums vairs neskaitās. Iespējams, ka kāda no sīktauriņu sugām tad varētu būt pat retāka. Atsevišķām sugām, piemēram, baltdzīslainajai aireņpūcītei izdevās iegūt labus, samērā dabiska izskata kadrus - citādi tas baltais palags fonā sāk tomēr kļūt nedaudz apnicīgs un pat kaitinošs. Būs nākotnē rūpīgāk jāpiedomā un jāpacenšas tos tauriņus iemūžināt mazliet dabiskākā veidolā. No tuvumā augošā ozola uz palaga bija arī salidojušas vairākas samērā palielas, zaļas cikādiņas ar brūnām galvām - Iassus lanio. Protams, ka tādu redzēju pirmo reizi savā dzīvē, kaut gan visdrīzāk, ka tā ir ļoti parasta suga. 

sestdiena, 2015. gada 7. novembris

Ar mani atkal runā (Kaspijas) kaijas...

Melnspārnu kaija (Larus marinus) - otrā gada putns (2cy)
Šoreiz bloga ieraksts būs mazliet atšķirīgs - runāsim nevis par tauriņiem un retām vabolēm, bet gan par kaijām. Kaijas ir putni, kas bieži vien cilvēkus neatstāj vienaldzīgus - vieniem agros rītos traucē gulēt to skaļās klaigas, citiem kaijas apķēza logu stiklus, mašīnas un retu reizi pat uzķēza uz galvas. Arī putnu vērotāju aprindās kaijām reizēm tiek veltīti ne tie glaimojošākie epiteti, jo to noteikšana atsevišķos gadījumos ir, maigi sakot, vājprāta murgi. Tā teikt, ja kādā brīdī sāk uzmākties domas, ka nu 'es jau putnus tagad pazīstu labi', tad atliek tik mazliet iedziļināties kaiju noteikšanas labirintos, lai saprastu, ka par kaijām līdz šim patiesībā neesat zinājuši praktiski neko! Iemesls tam ir vairākas ļoti līdzīgas sugas, kuras ir grūti atšķirt pat pieauguša putna spalvu tērpā, nemaz nerunājot par nepieaugušu putnu spalvu tērpiem, kas ir raibi un mainīgi kā... nezinu - grūti pat izdomāt tādu spilgtu salīdzinājumu, kas tā sulīgi raksturotu kaiju jauno putnu noteikšanas problemātiku... Bet, lai arī cik tas dīvaini nebūtu, kaiju noteikšana patiesībā ir ļoti interesanta padarīšana! Sarežģīta un iespējams, pēc nepieciešamo zināšanu apjoma viena no prasīgākajām putnu grupām, taču tā sajūta, ka beidzot sāc kaut ko saprast, ir visnotaļ motivējoša turpināt izglītot sevi dažādu putnu (ne tikai kaiju) noteikšanas jautājumos. Kad pats pirmo reizi sāku mēģināt saprast kaijas, tad pirmajā brīdī tā šķita pilnīga ķīniešu ābece. Noteicējos un grāmatās gāja runa par visādām spārnu segspalvām (lielajām, mazajām, vidējām), lidspalvām (primārajām, sekundārajām, tertiālajām), šo spalvu vecumiem, atsevišķu spalviņu zīmējumiem, spalvu maiņas secību u.c. niansēm. Sapratu, ka neko no tā nesaprotu, jo sēdošai kaijai pat nevarēju atšķirt, kuras tad ir, piemēram, tās lielās spārnu segspalvas (greater coverts). Neko daudz nezinot par kaiju spalvu maiņu, nespēju arī noteikt kāda konkrēta putna vecumu, kas patiesībā ir pats noteikšanas pamats un praktiski pirmais solis - jāsaprot par kāda vecuma putnu ir runa, jo bieži vien ļoti līdzīgām sugām (piemēram, Kaspijas kaijai un sudrabkaijai) viena vecuma putnu izskatās ļoti atšķirīgi, bet atšķirīga vecuma putni, savukārt, var būt līdzīgi. Tā kā Romu neuzcēla vienā dienā, tā arī es centos īpaši nesasteigt un lēnā garā lasīju Olsena 'kaiju bībeli', pētīju gull-research.org, skatījos bildes utt. un šobrīd, pēc pāris gadiem, beidzot ir vismaz kaut kāda pamata nojēga par kaiju vecumiem, spalvām u.c. pamatlietām, kas savukārt diezgan pamatīgi atvieglo dzīvi kaiju noteikšanas labirintos.  
Kaspijas kaija (Larus cachinnans) - pirmā gada putns (1cy), 27. jūlijs
Cita lieta, kas labi palīdz retāku sugu atpazīšanā ir spēja labi atpazīt biežāk sastopamās sugas (kaiju gadījumā tādas sugas, piemēram būtu - sudrabkaija, kajaks un lielais ķīris) dažādos spalvu tērpos. Tā teikt, ja zini kādam jāizskatās tipiskam sudrabkaijas 2cy īpatnim, tad ir vieglāk atpazīt kādus dīvainus un atšķirīgus putnus, kas varētu būt arī kāda retāka suga. Starp citu, te varbūt der kāda atkāpe par terminoloģiju - var lietot divu viedu 'sistēmas' apzīmējot kaiju vecumus. Variants, ko es pats lietoju visbiežāk ir, putna apzīmēšana vienkārši pēc tā vecuma attiecībā pret kalendāro datumu. Piemēram, putns, kas izšķīlies 2015. gada jūlijā līdz tā paša gada 31. decembrim skaitās pirmā gada putns un apzīmējas kā 1cy (cy = calendar year). Savukārt no 2016. gada 1. janvāra tas jau skaitīsies kā otrā gada putns jeb 2cy. No 2017. gada 1. janvāra - trešā gada putns jeb 3cy utt. Tā līdz 5cy, kad lielās kaijas sasniedz pilnu pieaugušā putna spalvu tērpu un līdz ar to precīzs vecums vairs nav nosakāms (ja vien, protams, putns nav gredzenots un zināms precīzs tā šķilšanās datums) - tādos gadījumos lieto apzīmējumu 5cy+ vai arī vienkārši, ka putns ir pieaudzis. Jāatzīmē, ka mazās kaiju sugas (kajaks, lielais ķīris u.c.) pieauguša putna apspalvojumu iegūst ātrāk - trīs gadu laikā.  Otrajā variantā kaiju vecumu apzīmē pēc tā spalvu tērpa stāvokļa attiecībā pret konkrētu gada laiku. Par cik gada laikā putni visu spalvu komplektu pakāpeniski nomaina vismaz vienu reizi (kādas atsevišķas spalvu grupas var tik nomainītas arī divas reizes), tad atsevišķos brīžos gada griezumā putns iegūst konkrētam vecumam raksturīgu spalvu tērpu. Pirmais spalvu tērps, ko putns iegūst pēc cāļa pūku un dūnu tērpa zaudēšanas tiek saukts par 'juvenīlo' spalvu tērpu, kad visas spalvas ir tā saucamās pirmās paaudzes spalvas. Šādā spalvu tērpā putni ir redzami no lidspējas iegūšanas brīža vasarā līdz rudenim (retāk - līdz ziemai). Jau rudens laikā parasti sākas pakāpeniska kādu spalvu nomaiņa uz otrās paaudzes spalvām un putni sāk izskatīties mazliet atšķirīgi - to tad sauc par pirmās ziemas tērpu (first-winter). Dažādām sugām spalvu maiņa uz nākamo spalvu tērpu, notiek atšķirīgos laikos un bieži vien ar atšķirīgu intensitāti (spalvu skaitu, kas tiek nomainīts) un atšķirīgām spalvu grupām, kuras tiek nomainītas. Šis pirmais ziemas tērps parasti tiek nēsāts no rudens līdz pavasarim, jo visbiežāk ziemas laikā aktīvu spalvu maiņu putni pārtrauc. Spalvu maiņa parasti atsākas pavasarī un vasarā, kad sekojošo spalvu tērpu var dēvēt par pirmās vasaras (first-summer) spalvu tērpu. Šajā brīdī putns pēc pirmās vecuma klasifikācijas tātad ir otrā gada (2cy) putns. Rudenī spalvu maiņa turpinās un putni iegūst otrās ziemas spalvu (second-winter) tērpu, kurā atsevišķām sugām jau var parādīties trešās paaudzes spalvas. Un tā tālāk līdz putns iegūst pieauguša putna spalvu tērpu. Šim modelim mīnuss varētu būt tas, ka pat vienas sugas ietvaros pastāvi visai liela individuālā variācija, kā un cik intensīvi putns tās spalvas nomaina. T.i. mēdz būt gan 'advancēti' putni, kas kādu iemeslu dēļ spalvas maina ātrāk, gan arī aizkavējušies putni, kas kādā spalvu tērpā aizkavējas mazliet ilgāk. Zināma nozīme šajā ziņā var būt putna šķilšanās vietai - vienas sugas ietvaros tālāk uz ziemeļiem šķīlušies putni parasti būs tie, kas spalvu maiņā aizkavējas (kaut vai tā iemesla dēļ, ka vienkārši ir izšķīlušies un lidspēju sasnieguši vēlāk sezonā), bet spalvu maiņu arī ietekmē putna veselības stāvoklis u.c faktori. Lai situāciju sarežģītu vēl vairāk, lomu spēlē arī spalvu nodilums - putns nodilušā spalvu tērpā, kas ir nēsāts vairākus mēnešus no vietas, var izskatīties stipri atšķirīgs nekā, kad spalvu tērps vēl bija svaigs un 'nesabojāts'.  
Kaspijas kaija (Larus cachinnans) - pirmā gada putns (1cy), 27. jūlijs
Tā...  Sākumā vispār gribēju šo bloga ierakstu rakstīt kā īsu ieskatu Kaspijas kaiju noteikšanā, bet tā ka šis blogā ir vispār pirmais raksts par kaiju noteikšanu jebkādā formātā, tad laikam jāturpina par vispārīgām lietām, jo godīgi sakot tīklā latviešu valodā par šīm lietām ir visai skopa informācija, lai neteiktu vairāk. Par niansēm vēl paspēšu nākotnē uzrakstīt! Tad nu dosimies tālāk! Ja par vecumiem un spalvu maiņām esam nelielu priekšstatu guvuši, tad varam beidzot mazliet pieskarties pašam galvenajam - sugu noteikšanai. Jāsaka, ka varbūt pirmajos divos teksta blāķos esmu nedaudz par daudz sabiezinājis krāsas, jo visas šīs smalkās nianses g.k. ir būtiski zināt, ja ir vēlme iemācīties atpazīt sugas no sarežģītā kaiju plaukta - piemēram, Kaspijas vai Vidusjūras kaiju. Lielā vairumā citu gadījumu, kad runa ir gan par parastajām kaiju sugām, piemēram, lielo ķīri, kajaku, melnspārnu vai reņģu kaiju (ar šo sugu gan var arī būt zināmas nianses), gan retākām sugām, piemēram, lielo polārkaiju vai melngalvas kaiju - tik smalkas zināšanas nemaz nav vajadzīgas, jo šīs sugas visbiežāk var atpazīt pēc citām, vienkāršākām pazīmēm. Bet, ja tās sugas ir daudz maz iepazītas, tad parasti loģiska ir arī vēlme atpazīt tās sarežģītākās - īpaši jau Kaspijas kaiju, kas mūsu reģionā ir sastopama visai bieži. Šajā brīdī jāatklāj vēl viena problēma - starpsugu hibrīdi. Atsevišķas tuvu radniecīgās sugas, īpaši sudrabkaija un Kaspijas kaija, izplatības areālu pārklāšanās robežās (piemēram, Polijā, Lietuvā, Vācijas dienvidos un gan jau vēl kaut kur) mēdz ligzdot jauktās kolonijās un diemžēl veido arī hibrīdus. Par cik jauno putnu noteikšana jau tā reizēm liek plēst matus no galvas, tad šādi putni to visu padarīšanu sarežģī vēl vairāk. Taču kopumā situācija nav nemaz tik briesmīga - vienkārši jārēķinās, ka ne visas kaijas būs iespējams ar 100% pārliecību noteikt līdz sugas līmenim. Pavisam noteikti gadīsies indivīdi, kas varbūt pēc kādām pazīmēm atgādina Kaspijas kaiju, bet pēc citām pazīmēm - sudrabkaiju. Tādus tad mierīgi atstājam nenoteiktus, jo par cik Kaspijas kaija Latvijā nav nekāds dižais retums, tad kopumā nav lielu problēmu atrast īpatņus, kas pēc vairuma pazīmju atbilst tipiskai Kaspijas kaijai. Šajā teikumā svarīgi vārdi ir 'pēc vairuma pazīmju', jo arī pilnīgi normāliem Kaspijas īpatņiem tomēr pastāv neliela mainība. T.i. kopumā tie parasti ir raksturīgi un atpazīstami, bet atsevišķas pazīmes var būt ar novirzēm no standarta. Ne vienmēr šādas novirzes no normas liecinās par to, ka putns ir hibrīds jeb kā feisbuka kaiju vērotāju grupā rakstīja iepriekš minētās 'kaiju bībeles' autors Olsens: "Getting "hybrid paranoid" is the best way of getting insane birdwise :)" jeb pārlieku daudz visur mēģināt saskatīt hibrīdus ir vieglākais ceļš kā sajukt prātā. 
Kaspijas kaija (Larus cachinnans) - pirmā gada putns (1cy), 27. jūlijs
Sarežģīto kaiju noteikšana tātad g.k. ir vairāku (vai pat varētu teikt - daudzu) pazīmju izvērtējums - piemēram, ja vairums pazīmju ir Kaspijas kaijai tipiskas, bet tās pazīmes, kas nav 100% tipisks, tik un tā ir normas jeb variācijas robežās (nav klaji ačgārnas un Kaspijas kaijai galīgi neatbilstošas), tad konkrēto īpatni var droši bez problēmām atzīmēt kā Kaspijas kaiju. Šīs pazīmes savukārt var iedalīt vairākās kategorijās - pirmkārt tas, protams, ir putna apspalvojums, otrkārt - putna ķermeņa proporcijas, jeb kā angliski to dēvē - 'jizz' (plašāk par šo terminu var izlasīt wikipēdijā). Latviešu valodā šķiet nav analoģiska termina. Ja runā par šīm ķermeņa proporcijām, tad tipisks Kaspijas kaijas īpatnis atšķiras no sudrabkaijas ar garākām kājām, mazāku galvu ar lēzenāku pieri, slaidāku un garāku knābi ar paralēlām knābja malām (mazāk izteikts apakšnābja  'gonys angle' - nezinu kā latviski būtu dēvējams šis termins). Stāvot relaksētā pozā krūtis šķiet tāds kā izvirzītas uz priekšu, bet vēdera dibena daļa starp asti un kājām ar tādu kā kantainu izliekumu. Visas šīs pazīmes zināmā mērā pārklājas ar sudrabkaiju līdz ar to šis ir jau pirmais piemērs, kad jāvērtē pazīmju kopums nevis jāizmanto tikai viena konkrēta pazīme (piemēram, knābja forma). Tā, piemēram, var būt arī Kaspijas kaijas kam knābis nav nemaz tik ļoti slaids vai arī kājas var nebūt tik ļoti izteiksmīgi garas. Tātad - šīs pazīmes jāvērtē kontekstā ar citām pazīmēm. Labi - ķeramies pie apspalvojuma. Šajā ierakstā redzamās bildes ir no mana 27. jūlija Getliņu apmeklējuma - šajā brīdī potenciālie Kaspijas kaiju pirmā gada putni parasti vēl ir gandrīz pilnā juvenīlajā spalvu tērpā, bet otrā gada putni - pārejā uz otrās ziemas tērpu. Šajā ierakstā tad pagaidām apskatīsim tikai šos divus tērpus - par citiem variantiem citreiz. Kaspijas kaijas 1cy putna juvenīlais spalvu tērps kopumā nav nemaz tik uzkrītošs un raksturīgs - visraksturīgākais tas varbūt pat ir lidojumā, jo tad labi redzams astes zīmējums un primāro lidspalvu krāsojums. Aste ir jo īpaši zīmīga, jo normāli sudrabkaijas 1cy putna astes virspuse ir izteikti raibumaina un vizuāli tumša. Kaspijas kaijai raksturīga ļoti gaiša astes virspuse ar nelielu skaitu raibumu un platu, tumšu melno astes galu. Attāli lidojumā tas tā kā nedaudz atgādina bikšainā klijāna kontrastējoši balto virsasti. Otra lieta, kam vērts pievērst uzmanību ir primārās lidspalvas - sudrabkaijai iekšējās lidspalvas (tās, kas tuvāk sekundārajām lidspalvām) ir gaišākas (gan spalvas ārbura, gan iekšbura) kā ārējās lidspalvas, rezultātā veidojas izteiksmīgs, gaišāks laukums. Kaspijas kaijai lidspalvas kopumā ir tumšākas un iekšējām lidspalvām gaišākas parasti ir vien iekšburas, kuras kontrastē ar tumšākajām ārburām. Rezultātā veidojas kontrastains tā saucamais 'žalūziju' zīmējums (angliski 'venetian blinds'). Katrā ziņā Kaspijas kaijai praktiski nekad šīs lidspalvas nav tik gaišas kā sudrabkaijai (otrādi gan var gadīties - t.i. sudrabkaija var būt ar mazliet tumšākām lidspalvām). Sēdošam putnam viena no būtiskākajām lietām, ko vajag izpētīt ir spalvu maiņas klātbūtne - Kaspijas kaijas (un arī Vidusjūras kaijas) pārsvarā tomēr mīt tālāk uz dienvidiem un kopumā šķiļas un lidspēju iegūst ātrāk kā sudrabkaijas mūsu platuma grādos. Brīdī, kad Kaspijas kaiju 1cy putni jūlija beigās/augusta sākumā sasniedz Latviju, gadās, ka tie jau ir uzsākuši spalvu maiņu no juvenīlā spalvu tērpa uz pirmo ziemas tērpu. Vispirms tiek mainītas galvas un muguras spalvas (mantle & scapulars) līdz ar to, ja jūlija beigās vai jo īpaši augusta sākumā/vidū izdodas pamanīt 1cy putnu, kam ir nomainītas kādas no šīm spalvām (kaut vai viena vai dažas), tad noteikti ir vērts šo putnu papētīt rūpīgāk, jo ticams, ka tā būs Kaspijas kaija (bet tik pat ātri spalvu maiņa sākas arī Vidusjūras kaijai). Šīs otrās paaudzes spalvas ir pelēcīgas ar tumšāku zīmējumu un kopumā ļoti labi izceļas uz vienmērīgi brūno juvenīlo spalvu fona. Sudrabkaijas jūlija beigās/augusta sākumā pavisam noteikti vēl būs pilnā juvenīlajā spalvu tērpā un minētās muguras spalvas parasti sāk pakāpeniski nomainīt vien augusta beigās un vēlāk. Citas pazīmes, ko vērts atzīmēt, ir lielo spārna segspalvu (greater coverts) zīmējums, kas tipiskā gadījumā ir samērā vienmērīgs un vien astei tuvākās spalvas ir ar nelielām, neizteiksmīgām šķērssvītrām. Tipiskai sudrabkaijai šīs spalvas ir izteikti raibas, ar platām melnām un tumšām šķērsjoslām, kas it kā atgādina melnbaltos klavieru taustiņus (angliski tā arī to dēvē par 'piano-key pattern'. Tomēr pastāv arī diezgan liela variācija). Līdzīgi vērts apskatīt terciālo lidspalvu zīmējumu - vidēji sudrabkaijai arī šīs spalvas ir raibākas, ar platākām, robainām gaišajām maliņām. Abu šo spalvu gadījumā pats gan vēl neesmu īsti sapratis kā labāk izvērtēt tos gadījumus, kad šo spalvu zīmējumi ir apmēram pa vidu. Samērā būtiska pazīme Kaspijas kaijai ir arī gaišās paduses un spārnu apakšpuse, kas vidēji tomēr ir izteikti gaišāka kā sudrabkaijas 1cy putniem, kam tā mēdz būt pat ļoti tumša un raiba. Mēdzot būt gan arī Kaspijas kaijas īpatņi ar samērā tumšu spārna apakšu, bet vismaz paduses spalvas (axillaries) parasti ir gaišas. 
Kaspijas kaija (Larus cachinnans) - otrā gada putns (2cy)
Tas īsumā par 1cy Kaspijas kaijas juvenīlo spalvu tērpu. Tajā 27. jūlija Getliņu apmeklējuma reizē izdevās arī redzēt vismaz vienu (bet visticamāk tomēr vairākus) otrā gada (2cy) putnus, kas kā redzams gada laikā ir ieguvis pavisam atšķirīgu spalvu tērpu. Kā būtiskākā pazīme arī šī spalvu tērpa gadījumā ir spalvu maiņa, kas ir krietni 'advancētāka' kā līdzīga vecuma sudrabkaijas spalvu tērps. Pirmkārt jau uzmanība jāpievērš muguras spalvām, kur starp raibajām otrās paaudzes spalviņām jau redzamas vīdam vairākas pilnībā pelēkas spalvas, kas ir tādas pašas kādas būs vēlāk redzamas pieaugušam putnam.  2cy sudrabkaijai jūlija beigās/augusta sākumā muguras rajonā parasti nebūs redzama neviena šāda pilnībā pelēka spalviņa - tādas sudrabkaija sāk iegūt kādu mēnesi-divus vēlāk augusta beigās/septembrī. Līdz ar to 2cy sudrabkaja līdzīga izskata spalvu tērpu iegūst vien kaut kad oktobrī/novembrī - taču tāda vecuma putnam parasti jau ir gaiša acs un daudz gaišāks knābis ar rozā pamatni. 3cy sudrabkaija jūlijā savukārt jau daudz vairāk līdzinās pieaugušam putnam - ar pilnībā pelēku muguru u.c pazīmēm, līdz ar to izskatās pilnīgi savādāk kā 2cy Kaspijas kaija. Uzkrītoša pazīme, kas reizēm ļauj potenciālus Kaspijas kaijas īpatņus pamanīt jau no lielāka attāluma ir koši baltā galva, kas daudzos nepieauguša putna spalvu tērpos (piemēram, 1cy rudenī/ziemas sākumā, kad tiek tiek nomainītas tumšās juvenīlā spalvu tērpa galvas spalvas) ir tipiska Kaspijas kaijas pazīme. Sudrabkaijai vidēji jaunajiem putniem galva tomēr ir izteiktiem raibumiem - īpaši rudenī, kad ir nomainītas vasaras laikā padilušās un pabalējušās galvas spalvas (attiecīgi vasarā arī sudrabkaiju nepieaugušie 2cy un vecāki putni var būt ar samērā gaišām galvām. 1cy jaunie putni vasarā gan vienmēr būs tumšākām galvām). Lidojumā šis konkrētais 2cy Kaspijas kaijas īpatnis izskatījās visai briesmīgi un ne pārāk raksturīgi, jo putns bija aktīvā spalvu maiņā - attiecīgi vairākas spārna spalvas bija vai nu izkritušas vai arī briesmīgi nodilušas. 
Kaspijas kaija (Larus cachinnans) - otrā gada putns (2cy) starp sudrabkaijām (Larus argentatus)
Tā. Man šķiet, ka šajā brīdī būs sevi jāaptur, citādi šis konspektīvais ievads Kaspijas kaiju noteikšanā nemaz tik konspektīvs nesanāk. Patiesībā jau droši vien nebija īsti pareizi uzreiz mesties iekšā baseina dziļajā galā un stāstīt Jums par Kaspijas kaiju noteikšanu (un vēl jo vairāk sākt ar ne pašiem tipiskākajiem spalvu tērpiem) īsti nepiedāvājot uzskates materiālu par to kādiem būtu jāizskatās tipiskiem sudrabkaiju īpatņiem, bet nu - tajā 27. jūlija Getliņu apmeklējuma reizē diemžēl īpaši daudz sudrabkaijas nenofotogrāfēju, jo tomēr koncentrējos vairāk uz Kaspijas vai Vidusjūras kaiju atrašanu. Arhīvā gan ir vēl miljoniem kaiju bilžu, tā ka būs vēl kādu reizi par kaijām te blogā tomēr jāuzraksta - piemēram, par Kaspijas kaiju noteikšanu septembrī/oktobrī, kad 1cy un 2cy putni patiesībā ir savā visraksturīgākajā spalvu tērpā. Jauko Getliņu kalnu es patiesībā gada laikā cenšos apmeklēt vismaz kādas pāris reizes, jo Latvijā nav daudz citu tik izcilu kaiju vērošanai piemērotu vietu! Katru dienu tur baroties lido vairāki simti līdz pat vairāki tūkstoši kaiju vienlaicīgi un tur arī tās no cilvēkiem pārlieku nebaidās - līdz ar to ir iespējams visas spalvu nianses izpētīt no neliela attāluma. Paldies Getliņu 'saimniekiem', ka ļauj putnu vērotājiem tur apgrozīties (iepriekš gan apmeklējumu vēlams pieteikt un līdzi jāņem koši dzeltenā vestīte, lai mēslu stampātājs ), jo citur Latvijā tātad būtu ļoti grūti iegūt tik vērtīgu pieredzi kaiju vērošanā. Tā.. Šo rakstu rakstot kā reizi radās nepārvarama vēlme pastāvēt Getliņu čupas galā - būs nākamnedēļ jābrauc kaijās! 

ceturtdiena, 2015. gada 5. novembris

Augusta naktstauriņi 2015

Tauriņu 'guvums' 9. augusta rītā
Šajā sezonā nevarētu teikt, ka būtu bijis ļoti aktīvs naktstauriņu gaismotājs. Savai aizstāvībai gan jāsaka, ka pirmā vasaras puse tomēr bija visai vēsa un prāts uz šādām aktivitātēm īpaši neraisījās. Jūliju gan varētu teikt, ka mazliet par daudz 'nosačkoju', bet nu vismaz augustā centos mazliet reabilitēties - galu galā vienu nedēļu prognozēja nu izcili siltas naktis (ap +20 visu nakti). Grēks neizmantot! Tā nu divas naktis augusta sākumā pavadīju vasarnīcā un kā redzams, tad vienā no naktīm tauriņu aktivitāte bija izcila un palags pret rītu bija visai pamatīgi 'aplipis' ar dažādiem naktstauriņiem u.c. kukaiņiem! 
Niedru mūķene (Laelia coenosa)
Niedru mūķenes (Laelia coenosa) tēviņa portrets
Protams, pie šādas tauriņu aktivitātes bija pamatotas cerības sagaidīt arī kādas jauna sugas priekš manis - un viena tāda atlidoja jau pirmajā naktī. Un nevis tāda vienkārši parasta suga, bet gan niedru mūķene (Laelia coenosa), kas Latvijā pirmo reizi konstatēta vien 2007. gadā Krustkalnos (N.Savenkovs). Tiesa kā pēc tam noskaidroju, tad šobrīd šī suga vairs nekāds īpašs retums neskaitās, jo turpmākajos gados ir bijuši vēl vairāki atradumi un vēl jo vairāk - šajā gadā šī suga vietām esot bijusi sastopama pat masveidīgi. Kāpuri barojas ar dažādiem ūdens tuvumā augošiem augiem (grīšļiem, niedrēm, ežgalvītēm utml.), bet paši tauriņi gan varot iemaldīties arī samērā tālu no piemērotiem biotopiem. Piemēram, te tiešā vasarnīcas apkārtnē, atskaitot nelielus grāvjus un divus ugunsdzēsēju dīķus, arī nekādi dižie 'mitrāji' nav - līdz ar to visdrīzāk varētu domāt, ka šis konkrētais indivīds būs bijis migrants. Niedru mūķeņu tēviņu taustekļi, līdzīgi kā daudzām citām nakstauriņu sugām, atgādina nelielas ķemmītes - tas ir īpašs pielāgojums, lai varētu efektīvāk un precīzāk uztvert mātīšu izdalītos feromonus. 
Apšu urbējs (Acossus terebra)
Plankumainais tinējzobspārnis (Clostera anochoreta)
Gaišbrūnā laukpūcīte (Agrotis clavis)
Nākamajā naktī atlidoja vēl dažas citas jaunas sugas - viena no tām, apšu urbējs (Acossus terebra) ir diezgan iespaidīga izmēra tauriņš un pirmajā brīdī pat nesapratu, kas tas par milzeni tāds atlidojis! Samērā līdzīgs biežāk sastopamajam vītolu urbējam, bet viegli atšķirams pēc tā, ka krāsojums ir praktiski melnbalts, bez kādiem dzeltenīgiem akcentiem galvas daļā. Nemaz tik bieži sastopama suga neesot! Otra suga par kuru bija liels prieks bija beidzot vēl kāda cita tinējzobspārņu Clostera sp. suga - plankumainais tinējzobspārnis (C.anachoreta), jo parastākās divas (C.pigra un C.curtula) jau man ir mazliet apnikušas. Nekāds diži lielais retums gan šī suga nav, bet tāpēc jau prieks par atradumu nemazinās. No pūcītēm beidzot atzīmējās arī gaišbrūnā laukpūcīte (Agrotis clavis), kas ir tiešām ļoti parasta suga. Vispār jau vēl daudz parastu sugu neesmu redzējis - atliek tik gaismot biežāk (hmm.. kaut kur dzirdēts teksts. He.)!  
Kālvu bālsprīžmetis (Cyclophora annularia)
Bērzu bālsprīžmetis (Cyclophora annulata)
Zāļsvilnis Endotricha flammealis
Vispār jau sugu daudzveidība šajās dienās bija ļoti izcila - divu dienu laikā izdevās atpazīt 115 dažādas lieltauriņu sugas + lērums mikrotauriņu (tinēju, zāļsviļņu utt.). Droši vien visā tajā jūklī kaut ko arī palaidu garām, līdzīgi kā gandrīz izdevās palaist garām retu zāļsviļņu sugu - Endotricha flammealis. To pamanīju un nofotogrāfēju vien pēdējā gājienā pirms lampas izslēgšanas. Lampu izslēdzis, aizbridu līdz mājai, kur tā ātri iemetu aci internetā, kas tad tā par sugu ir. Liels bija pārsteigums, ieraudzīt, ka šī suga Latvijas tauriņu katalogā nebija atzīmēta kā pie mums konstatēta! Tā īsti ticības jau nebija, ka varētu būt atklājis jaunu sugu Latvijai, jo kopš kataloga izdošanas 2010. gadā ir atklātas pietiekami daudz jaunu sugu un varbūt šī arī ir viena no tādām, kas Lv teritorijā konstatēta vien nesen.  Nākamajā dienā zvanīju N.Savenkovam, kurš apstiprināja manas aizdomas - E.flammealis pirmo reizi Latvijā reģistrēta 2010. gadā un kopš tā laika atrasta vēl vairākās vietās. Mans īpatnis gan varēja būt kāds sestais zināmais, bet pēc mana novērojuma šogad tā šķiet tika atrasta vēl šur un tur. Tā ka acīmredzot kārtējais stāsts par sugu, kas pie mums strauji izplatās un pēc dažiem gadiem vairs nebūs nekāds retums.
Svilnis Aphomia zelleri
Tinējs Aethes margaritana
Zāļsvilnsi Diasemia reticularis
Līdzīga formāta suga (agrāk reta - tagad salīdzinoši bieži sastopama) ir, piemēram, arī zāļsvilnis Diasemia reticularis, kam man tur vasarnīcas apkārtnē laikam ir laba un pastāvīga populācija, jo gandrīz katru reizi kad tur gaismoju pa kādam eksemplāram atlido. Sīktauriņu ziņā tā īpaši daudz sugu šoreiz netrāpījās - varbūt vienkārši to pūcīšu, sprīžmešu u.c. lieltauriņi bija par daudz, lai tiem sīkulīšiem pievērstu pienācīgu uzmanību. Bet nu kādas dažas jaunas sugas trāpījās - nekas gan īpaši rets. 
Skrejvabole Blemus dicus
Piešcikāde Delphax crassicornis
Cikādiņa Platymetopius undatus
No citām radībām šajās siltajās naktīs varbūt cerēju uz lielāku vaboļu daudzveidību, jo tām vislielākā aktivitāte kā reizi esot ļoti siltās naktīs. Atskaitot vienu nedaudz retāku skrejvaboli Blemus discus, gan nekas cits interesants neparādījās. Iespējams, ka priekš vabolēm šī vasarnīcas apkārtne tomēr nav tik ļoti piemērota - t.i. tuvākā mežmala, kur, piemēram, varētu kaut kas interesants izlīst no kritalām, tomēr ir visai patālu un visdrīzāk, labāks rezultāts vaboļu gaismošanā būtu, ja gaisma un palags atrastos tiešā biotopa (piemēram, vecāka meža nogabala) tuvumā vai pat tā vidū. Bet nu, ja vaboļu daudzveidība mani nelutināja, tad cikāžveidīgie radījumi gan mani pārsteidza! Šī varētu teikt bija tāda pirmā reize, kad apzināti pievērsu šiem radījumiem lielāku uzmanību  - izrādās, ka dažādas cikādiņas tīri labi lido (vai varbūt lec?) uz gaismu un starp tām ir visādi pēc skata interesanti radījumi. Tā, piemēram, attāli ieraugot piešcikādi Delphax pulchellus mazliet pat sabijos, jo tās resnās, strupās antenas galvas sānos tā mazliet atgādināja kaut ko no tropos dzīvojošajām Diopsidae dzimtas mušām, kam acis ir izvietotas uz šādiem kātiņiem galvas sānos. Papētot tuvāk gan atklājās šī radījuma 'patiesā būtība', bet jebkurā gadījumā neko tādu iepriekš redzējis nebiju. Tāpat pirmo reizi apzināti redzēju šādu krāsainu cikādiņu Platymetopius undatus, kas man vizuāli nedaudz atgādina sērfinga dēli. Interesanta, man līdz šim neatklāta pasaule - būs nākamgad rūpīgāk jāpapēta tās cikādiņas u.c. viņu radiniekus!