Augusta naktstauriņi 2015

Tauriņu 'guvums' 9. augusta rītā

Šajā sezonā nevarētu teikt, ka būtu bijis ļoti aktīvs naktstauriņu gaismotājs. Savai aizstāvībai gan jāsaka, ka pirmā vasaras puse tomēr bija visai vēsa un prāts uz šādām aktivitātēm īpaši neraisījās. Jūliju gan varētu teikt, ka mazliet par daudz 'nosačkoju', bet nu vismaz augustā centos mazliet reabilitēties - galu galā vienu nedēļu prognozēja nu izcili siltas naktis (ap +20 visu nakti). Grēks neizmantot! Tā nu divas naktis augusta sākumā pavadīju vasarnīcā un kā redzams, tad vienā no naktīm tauriņu aktivitāte bija izcila un palags pret rītu bija visai pamatīgi 'aplipis' ar dažādiem naktstauriņiem u.c. kukaiņiem! 

Niedru mūķene (Laelia coenosa)

Niedru mūķenes (Laelia coenosa) tēviņa portrets

Protams, pie šādas tauriņu aktivitātes bija pamatotas cerības sagaidīt arī kādas jauna sugas priekš manis - un viena tāda atlidoja jau pirmajā naktī. Un nevis tāda vienkārši parasta suga, bet gan niedru mūķene (Laelia coenosa), kas Latvijā pirmo reizi konstatēta vien 2007. gadā Krustkalnos (N.Savenkovs). Tiesa kā pēc tam noskaidroju, tad šobrīd šī suga vairs nekāds īpašs retums neskaitās, jo turpmākajos gados ir bijuši vēl vairāki atradumi un vēl jo vairāk - šajā gadā šī suga vietām esot bijusi sastopama pat masveidīgi. Kāpuri barojas ar dažādiem ūdens tuvumā augošiem augiem (grīšļiem, niedrēm, ežgalvītēm utml.), bet paši tauriņi gan varot iemaldīties arī samērā tālu no piemērotiem biotopiem. Piemēram, te tiešā vasarnīcas apkārtnē, atskaitot nelielus grāvjus un divus ugunsdzēsēju dīķus, arī nekādi dižie 'mitrāji' nav - līdz ar to visdrīzāk varētu domāt, ka šis konkrētais indivīds būs bijis migrants. Niedru mūķeņu tēviņu taustekļi, līdzīgi kā daudzām citām nakstauriņu sugām, atgādina nelielas ķemmītes - tas ir īpašs pielāgojums, lai varētu efektīvāk un precīzāk uztvert mātīšu izdalītos feromonus. 

Apšu urbējs (Acossus terebra)

Plankumainais tinējzobspārnis (Clostera anochoreta)

Gaišbrūnā laukpūcīte (Agrotis clavis)

Nākamajā naktī atlidoja vēl dažas citas jaunas sugas - viena no tām, apšu urbējs (Acossus terebra) ir diezgan iespaidīga izmēra tauriņš un pirmajā brīdī pat nesapratu, kas tas par milzeni tāds atlidojis! Samērā līdzīgs biežāk sastopamajam vītolu urbējam, bet viegli atšķirams pēc tā, ka krāsojums ir praktiski melnbalts, bez kādiem dzeltenīgiem akcentiem galvas daļā. Nemaz tik bieži sastopama suga neesot! Otra suga par kuru bija liels prieks bija beidzot vēl kāda cita tinējzobspārņu Clostera sp. suga - plankumainais tinējzobspārnis (C.anachoreta), jo parastākās divas (C.pigra un C.curtula) jau man ir mazliet apnikušas. Nekāds diži lielais retums gan šī suga nav, bet tāpēc jau prieks par atradumu nemazinās. No pūcītēm beidzot atzīmējās arī gaišbrūnā laukpūcīte (Agrotis clavis), kas ir tiešām ļoti parasta suga. Vispār jau vēl daudz parastu sugu neesmu redzējis - atliek tik gaismot biežāk (hmm.. kaut kur dzirdēts teksts. He.)!  

Kālvu bālsprīžmetis (Cyclophora annularia)

Bērzu bālsprīžmetis (Cyclophora annulata)

Zāļsvilnis Endotricha flammealis

Vispār jau sugu daudzveidība šajās dienās bija ļoti izcila - divu dienu laikā izdevās atpazīt 115 dažādas lieltauriņu sugas + lērums mikrotauriņu (tinēju, zāļsviļņu utt.). Droši vien visā tajā jūklī kaut ko arī palaidu garām, līdzīgi kā gandrīz izdevās palaist garām retu zāļsviļņu sugu - Endotricha flammealis. To pamanīju un nofotogrāfēju vien pēdējā gājienā pirms lampas izslēgšanas. Lampu izslēdzis, aizbridu līdz mājai, kur tā ātri iemetu aci internetā, kas tad tā par sugu ir. Liels bija pārsteigums, ieraudzīt, ka šī suga Latvijas tauriņu katalogā nebija atzīmēta kā pie mums konstatēta! Tā īsti ticības jau nebija, ka varētu būt atklājis jaunu sugu Latvijai, jo kopš kataloga izdošanas 2010. gadā ir atklātas pietiekami daudz jaunu sugu un varbūt šī arī ir viena no tādām, kas Lv teritorijā konstatēta vien nesen.  Nākamajā dienā zvanīju N.Savenkovam, kurš apstiprināja manas aizdomas - E.flammealis pirmo reizi Latvijā reģistrēta 2010. gadā un kopš tā laika atrasta vēl vairākās vietās. Mans īpatnis gan varēja būt kāds sestais zināmais, bet pēc mana novērojuma šogad tā šķiet tika atrasta vēl šur un tur. Tā ka acīmredzot kārtējais stāsts par sugu, kas pie mums strauji izplatās un pēc dažiem gadiem vairs nebūs nekāds retums.

Svilnis Aphomia zelleri

Tinējs Aethes margaritana

Zāļsvilnsi Diasemia reticularis

Līdzīga formāta suga (agrāk reta - tagad salīdzinoši bieži sastopama) ir, piemēram, arī zāļsvilnis Diasemia reticularis, kam man tur vasarnīcas apkārtnē laikam ir laba un pastāvīga populācija, jo gandrīz katru reizi kad tur gaismoju pa kādam eksemplāram atlido. Sīktauriņu ziņā tā īpaši daudz sugu šoreiz netrāpījās - varbūt vienkārši to pūcīšu, sprīžmešu u.c. lieltauriņi bija par daudz, lai tiem sīkulīšiem pievērstu pienācīgu uzmanību. Bet nu kādas dažas jaunas sugas trāpījās - nekas gan īpaši rets. 

Skrejvabole Blemus dicus

Piešcikāde Delphax crassicornis

Cikādiņa Platymetopius undatus

No citām radībām šajās siltajās naktīs varbūt cerēju uz lielāku vaboļu daudzveidību, jo tām vislielākā aktivitāte kā reizi esot ļoti siltās naktīs. Atskaitot vienu nedaudz retāku skrejvaboli Blemus discus, gan nekas cits interesants neparādījās. Iespējams, ka priekš vabolēm šī vasarnīcas apkārtne tomēr nav tik ļoti piemērota - t.i. tuvākā mežmala, kur, piemēram, varētu kaut kas interesants izlīst no kritalām, tomēr ir visai patālu un visdrīzāk, labāks rezultāts vaboļu gaismošanā būtu, ja gaisma un palags atrastos tiešā biotopa (piemēram, vecāka meža nogabala) tuvumā vai pat tā vidū. Bet nu, ja vaboļu daudzveidība mani nelutināja, tad cikāžveidīgie radījumi gan mani pārsteidza! Šī varētu teikt bija tāda pirmā reize, kad apzināti pievērsu šiem radījumiem lielāku uzmanību  - izrādās, ka dažādas cikādiņas tīri labi lido (vai varbūt lec?) uz gaismu un starp tām ir visādi pēc skata interesanti radījumi. Tā, piemēram, attāli ieraugot piešcikādi Delphax pulchellus mazliet pat sabijos, jo tās resnās, strupās antenas galvas sānos tā mazliet atgādināja kaut ko no tropos dzīvojošajām Diopsidae dzimtas mušām, kam acis ir izvietotas uz šādiem kātiņiem galvas sānos. Papētot tuvāk gan atklājās šī radījuma 'patiesā būtība', bet jebkurā gadījumā neko tādu iepriekš redzējis nebiju. Tāpat pirmo reizi apzināti redzēju šādu krāsainu cikādiņu Platymetopius undatus, kas man vizuāli nedaudz atgādina sērfinga dēli. Interesanta, man līdz šim neatklāta pasaule - būs nākamgad rūpīgāk jāpapēta tās cikādiņas u.c. viņu radiniekus!