svētdiena, 2015. gada 8. novembris

Sigulda un apkārtne

Garlapu rasenes (Drosera anglica) Sudas purvā
Viena no šīs vasaras galvenajām iezīmēm man izrādījās jaunu Latvijas nostūru apmeklēšana un atklāšana priekš sevis. Protams, pastaigājos arī pa sev jau zināmiem stūrīšiem (kaut vai to pašu Ķeguma, Ogres un Skrīveru dendrārija apkārtni pavasarī), bet dažādu apstākļu rezultātā izdevās pabūt arī visai daudz jaunās vietās - 3 dienu pārgājiena laikā iepazīta Vidzemes piekraste, dienastauriņu monitoringa maršruti, izbraucieni ar velo uz jaunām vietām Ķengaraga tuvākajā apkārtnē, kā arī dalība divās bērnu nometnēs "Pētnieka lidojums Laurēnijā" Siguldā, kas ļāva iepazīt Sudas purvu, pagaismot naktstauriņus Gaujas nacionālā parka viducī, papriecāties par Latvijas piekrastē dzīvojošajām garnelēm u.c. Šis ieraksts tad arī būs par šo divu nometņu laikā redzēto. Kā jau citās līdzīgās bērnu nometnēs par dabas tēmu, arī šo divu nometņu viens no galvenajiem mērķiem bija bērnus iepazīstināt ar Latvijas dabas daudzveidību un manā pārziņā, protams, bija kukaiņu pasaule. Kopumā gāja labi, bet nu noteikti ir vēl daudz jāpiestrādā pie savām 'pedagoga' prasmēm un jāpiedomā pie interesantākiem uzdevumiem ar kuru palīdzību varētu dažāda vecuma bērniem maksimāli aizraujoši sniegt ieskatu tajā daudzveidīgajā kukaiņu pasaulē, kas mums ir redzama vai ik uz soļa. Tā teikt - laikam mazāk jāpļurkšķ un vairāk jāliek bērniem pašiem kaut ko darīt. Kopumā šī noteikti bija vērtīga pieredze, jo kopējais nometnes formāts un bērnu vecums mazliet atšķīrās no citām nometnēm kurās biju piedalījies. Viena lieta ir pavisam skaidra - ir vēl ļoooti daudz vietas progresam. 
Purva sisenis (Stethophyma grossum)
Purvaiņu dižspāre (Aeshna juncea)
Lai nu kā tur nebūtu, šo abu nometņu programma patiesībā bija ļoti interesanta arī priekš manis, jo trijās dienās, kas man katrā no nometnēm bija jāpavada, staigājām gan pa Siguldas apkārtnes mežiem un pļaviņām, gan braucām uz Tūjas jūrmalu, gan devāmies pārgājienā pa Sudas purvu. Un tieši Sudas purvs priekš manis bija ļoti patīkams atklājums - diezgan tuvu Rīgai, viegli sasniedzams, forši brienams (laikam dēļ tā, ka vairāk vai mazāk tomēr ir ar meliorāciju samērā izčakarēts un stipri pasusināts. Tiesa kā noprotu, tad laikam nākotnē ir paredzēts hidroloģisko režīmu mazliet atjaunot un kādus meliorācijas grāvjus aizbērt) ar atsevišķiem ļoti glītiem augstā purva ezeriņiem un akacīšiem. Abu nometņu ietvaros izdevās purvu apmeklēt 3 reizes - divas ekskursiju laikā ar bērniem + vienu vakaru pirms ekskursijas, lai iezīmētu maršrutu pa kuru mums bija paredzēts iet (lai neviens neapmaldās). Tā vakara apmeklējuma reize bija ļoti skaista - zemajā vakara saulē liesmojošiem raseņu ciņiem, Ratnieku ezera zāļainajos krastos lēkājošiem purvu siseņiem, lidojošām purvu dižspārēm, spilvju pūcītēm u.c. kustoņiem. Noteikti Sudas purvu tagad esmu pieķeksējis savā potenciāli nākotnē apmeklējamo vietu sarakstā. 
Akmeņu garnele (Palaemon elegans)
Akmeņu garnele (Palaemon elegans)
Ne mazāk interesants bija arī izbrauciens uz Tūjas pludmali. Šeit viena no nometnes organizētājām, Madara Alberte, bija parūpējusies par īpaša pagaidu akvārija izveidi, kurā tika izveidota miniatūra akmeņainas jūras piekrastes ekosistēma ar pūšļu fukiem u.c. aļģēm un dažādām dzīvībām, ko bija izdevies turpat piekrastē sazvejot. Tā nu pēc pāris stundām šajā akvārijā peldēja sauja nelielu zivtiņu (g.k. asarīši, nelielas butītes un nūbītes vai tigliņi. Nu labi, labi - pareizi jau tās zivtiņas sauc par tūbītēm un nigliņiem, bet man šīs abas sugas parasti jūk un nekādi nevaru atcerēties kā tās var vienu no otras atšķirt), medūzas, sānpeldes un pat divu sugu garneles! Ja par Ziemeļjūras jeb smilšu garnelēm (Crangon crangon) biju zinājis un Kolkā pat redzējis, tad Eiropas akmeņu garnele (Palaemon elegans) ir mans šī gada atklājums. T.i. pirmo reizi tādu beigtu krastā izskalotu ieraudzīju kādas pāris nedēļas pirms pirmās nometnes - gājienā gar Vidzemes jūrmalu, bet šajā nometnē pārsteidza cik to piekrastē patiesībā ir daudz! Izrādās, ka šīs, uz akmeņiem dzīvojošās garneles, vietās, kur netālu no krasta seklumā ir pilns ar aļģēm apaugušiem akmeņiem, varēja manīt desmitiem. Atlika vien iebrist līdz potītēm ūdenī un, mierīgi stāvot, pavērot akmeņus. Izmērā šīs garneles patiesībā ir visai lielas - prāvākie eksemplāri vismaz kādi 5cm garumā. Tā teikt - ēdams izmērs! Jāatrisina tik problēma kā tās saķert lielākā skaitā :) Suga skaitās invazīva, jo Baltijas jūrā ir ienākusi vien kādu pēdējo 10-15 gadu laikā. Lēš, ka ienākusi nevis dabiskā ceļā no Atlantijas okeāna un Ziemeļjūras piekrastes, bet gan ar cilvēka palīdzību (ticams, ka ar kuģiem) no Vidusjūras reģiona, kur arī tā ir sastopama. Vismaz ģenētiski Baltijas jūras īpatņi esot tuvāki Vidusjūras īpatņiem. Šobrīd esot sastopama praktiski visā Baltijas jūrā - līdz pat Somu līcim. Suga ir visai agresīva un atsevišķās vietās spējot pat izkonkurēt vietējo citu Palaemon ģints sugu - P.adspersus. Latvijā gan šī otra laikam suga nav sastopama līdz ar to teorētiski iznāk, ka mūsu piekrastes ūdeņos akmeņu garneles vienkārši ir aizņēmušas brīvu nišu un citām vietējām sugām ļaunumu varbūt nemaz nenodara. Tā, piemēram, iepriekš minētā mūsu vietējā garneļu suga smilšu garnele jūrā apdzīvo atšķirīgus biotopus - g.k. smilšainu jūras dibenu (šīs sugas īpatņi daudz laika pavada ierakušies smiltīs) nevis ar aļģēm apaugušus akmeņus. Attiecīgi abas sugas viena ar otru nekonkurē.  Lai nu kā - centos maksimāli izmantot unikālo iespēju tuvumā aplūkot šos interesantos lopiņus ar zilajām spīlītēm un centos caur akvārija stiklotajām sienām arī kaut ko nofotogrāfēt. Tā teikt, nevar jau zināt, kad vēl otrreiz dzīvē gadīsies šāda iespēja! 
Sārtgalvītis (Regulus ignicapilla)
Samērā negaidīti (bet tajā pašā laikā - nekas pārsteidzošs) pirmās jūnija nometnes laikā tiku pie vērtīga novērojuma putnu frontē - mežiņā pie pašas Laurenču sākumskolas izdzirdēju sārtgalvīša saucienu! Tajā brīdī gan patiesībā galīgi nebiju koncentrējies putnu balsīm, jo bija jau stipra pievakare un gatavojos vakara nakstauriņu gaismošanas izrādei, bet laikam jāpateicas savai zemapziņa, kas tomēr šo saucienu fonā tomēr uzķēra un uzreiz 'nodeva ziņu' smadzenēm. Pagājis tuvāk sauciena avotam, paspēlēju no telefona pretī sārtgalvīša dziesmas ierakstu un burtiski nekavējoties viens putns arī atsaucās! Lieliski - sārtgalvīti vienmēr ir liels prieks dabā ieraudzīt un šajā gadā vēl tas nebija izdevies. Gada ķeksis! Zem koku lapotnes gan bija jau visai tumšs un man līdzi bija vien 150mm objektīvs tā ka foto jau tik tā - fakta konstatācijai. Nākamajā rītā bija ampēram viena stunda brīva, ko izmantoju, lai klusi un rūpīgi izstaigātu apkārtni, kur biju to sārtgalvīti dzirdējis, jo principā to diezgan droši varēja raksturot kā ligzdošanai piemērotu biotopu. Šoreiz balss ierakstu liku mierā (nebija īsti jēga putnu lieki traucēt) un eksperimenta pēc mēģināju putnu konstatēt tāpat. Secināju, ka, ja nav dzirdams aktīvi dziedošs tēviņš vai tipisks sauciens kaut kur netālu, tad patiesībā nav nemaz tik viegli šo sugu konstatēt. Stundas laikā izdevās saklausīt tik vienu dziesmas frāzi un vairākas reizes attālus saucienus, kas gan visi pārsvarā nāca no tāda neliela, atsevišķi stāvošu, vecu egļu pudura. Varbūt potenciāla ligzdas vieta? Beigās kakls gandrīz stīvs palika no ilgstošās egļu galotņu pētīšanas, bet nevienu putnu tā arī neieraudzīju - līdz ar to diži gudrāks kā par 'potenciālu ligzdošanas biotopu' tā arī netiku. Baigie partizāni tomēr - tā ka kas to lai zin cik vispār Latvijā varētu būt ligzdojošu sārtgalvīšu pāru? Kādi pāris tuvākie gadi jādomā varētu ieviest lielāku skaidrību (piemēram, cik tuvu patiesībai varētu būt putni.lv aplēses par 500-1000 pāriem), jo vien kādos pēdējos pāris gados LV putnu vērotāju aprindās sārtgalvītis ir transformējies no sugas, ko lielākās cerības sastapt ir noķerot to gredzenošanai Papē, par sugu, ko ir pavisam reāli pavasarī dzirdēt un ieraudzīt kaut kur dabā 'krūmā'. Tā ka, ja tiešām sārtgalvīši pie mums ligzdo tik daudz, tad novērojumu skaitam vajadzētu turpināt visai strauji pieaugt. Dzīvosim redzēsim! Lai nu kā - sārtgalvīši man ļoti patīk un cerams tagad katru gadu izdosies pa kādam ieraudzīt. Pēdējos 3 gadus tas pagaidām ir izdevies! 
Gaišais alkšņu lapsprīžmetis (Plemyria rubiginata)
Labi, atgriežamies no jūnija atpakaļ augustā - otrā nometne sākās tieši tajā laikā, kad bija uznācis tas vairāku ļoti silto nakšu periods. Par cik bija iespēja naktis pārlaist turpat netālu no Siguldas, praktiski meža vidū 300m no Gaujas, tad izmantoju šo situāciju, lai izkarinātu balto palagu un ieslēgtu tauriņu lampu. Tā teikt, izcili piemēroti laika apstākļi un interesants biotops kādā līdz šim nebiju iepriekš gaismojis - grēks to neizmantot. Rezultāts neizpalika - kopā uz palaga izdevās atpazīt vairāk kā 100 dažādas tauriņu sugas (šoreiz skaitot kopā gan lieltauriņus, gan sīktauriņus - precīzs sugu skaits jāskatās piezīmēs, kas pašlaik nav pie rokas) starp kurām bija arī vairākas priekš manis jaunas sugas! 
Ozolu karmīnpūcīte (Catocala sponsa)
Ūdenszāļu sakņpūcīte (Lateroligia ophiogramma)
Starp man jaunajām lieltauriņu sugām šoreiz gan nekādi īpašie retumi nebija. Lielākais prieks bija par ozolu karmīnpūcīti (jeb ordeņpūcīti), jo šī suga, līdzīgi kā citas Catocala ģints sugas, nemaz tik labprāt uz gaismo nelido. Viens līdz daži uz gaismu atlidojuši eksemplāri jau skaitās tīri labs rezultāts. Ja ir vēlme ordeņpūcītes konstatēt lielākā skaitā, tad ir jāizmanto cita metode - tauriņu pievilināšana ar kādu gardu ēsmu. Un viena no labākajām ēsmām esot ar cukuru sajaukts... sarkanvīns! Cik pāris reizes esmu pats pamēģinājis, tad nekas jēdzīgs gan man uz cukurvīnā samērcētām lupatiņām atlidojis nav, taču mūsu tauriņpētniekiem N.Savenkovam & co gan ar ēsmas lamatām rezultāti ir ļoti labi. Ja tomēr sirds mazliet sažņaudzas par šāda vīna izlietojumu, tad īpaši bēdāties nav iemesla, jo patiesībā šādu, tauriņus pievilinošu, ēsmu recepšu ir gana daudz - dažnedažādākajām gaumēm. Piemēram, labi darbojas arī tumšais alus, kurā iemaisīts cukurs un samīcīts banāns. Citi iesaka vēl pievienot klāt rumu (iepriekš nodegustējot vai ir gana labs, lai dotu tauriņiem). Vārdu sakot, galvenais mērķis ir uzjaukt spēcīgi smaržojošu un saldu šķidrumu, kurā tad var saslapināt lupatiņas, striķa gabalus vai ar to vienkārši nosmērēt kādus koku stumbrus. Pēc tam atliek vien naktī ar lukturīti ik pa laikam pārbaudīt, kas tad ir atlidojis pamieloties ar to gardumu. Kā jau minēju, tad man pagaidām īpaši nav ar šo metodi veicies - vai nu nav bijis 'pareizais' vīns, vai arī manas vīna lupatiņas ir stāvējušas pārāk īsu laiku un vienkārši nav paspējušas vēl tauriņus pievilināt. Jāmēģina tad nākamgad paeksperimentēt gan ar kādu citu recepti, gan jāpatur tā ēsma vairākas naktis pēc kārtas.  
Lielā piepju kode (Scardia boletella)
Zāļsvilnis Catoptria fulgidella
Tinējs Eudemis profundana
Tinējs Zeiraphera isertana
Svilnis Acrobasis repandana
Šajā naktī beidzot bija salīdzinoši laba sīktauriņu aktivitāte - gan skaita, gan sugu dauzveidības ziņā. Un kas priecēja visvairāk - starp sugām bija samērā daudz man jaunu sugu! Pēc tam papētot šo sugu bioloģiju, izrādījās, ka vairums šo sugu (piemēram, pēdējās 3 - Eudemis profundana, Zeiraphera isertana, Acrobasis repandana) bija saistītas ar ozoliem. Kas laikam ir tikai loģiski, jo ~ 15 metrus no lampas kā reizi auga viens prāvs ozols + gan jau, ka blakus esošajā Gaujas ielejas nogāzes mežā auga vēl kādi ozoli. Pirmajā attēlā redzamais tauriņš savukārt izrādījās diezgan liels prāta mežģis, jo nekādi nevarēju saprast kas tas tāds vispār ir un kādā dzimtā man to meklēt? Pirmajā momentā vispār šķita, ka tā ir kaut kāda makstene (tauriņš bija samērā liels -  garumā ap 1,5cm), bet makstenes taustekļus parasti tomēr tur uz priekšu. Priekš sīktauriņa tas savukārt šķita nu ļoti gigantisks - attiecīgi vajadzētu būt, ka viegli nosakāms. Taču nekā... Izložņāju krustām šķērsām dažādas tauriņu lapas līdz beidzot (meklējumos tiešām biju pavadījis daudz laika) meklēto sugu atradu kožu (Tineidae) dzimtā - izrādās tā bija lielā piepju kode (Scardia boletella)! Visai atbilstošs nosaukums - tiešām liela kode. Sugai patiesībā ir visai interesanta bioloģija, jo tās kāpuri, arī atbilstoši nosaukumam, dzīvo vecās piepēs. G.k. tiek izmantotas parastā posaspiepes (Fomes fomentarius), bet varot dzīvot arī citās. Suga Latvijā it kā nav liels retums, taču, piemēram, Polijā ir iekļauta aizsargājamo sugu sarakstā, jo g.k. apdzīvo dabiskus meža biotopus, kas ir bagāti ar atmirušiem, piepjainiem kokiem. Interesanti, ka sugu it kā varot tīri labi konstatēt arī pēc kāpura darbības pēdām, jo pēc izšķilšanās tas piepes virspusē atstājot glītu, apaļu caurumiņu parasti ar tukšo kūniņas 'ādiņu' tajā (vēja un lietus ietekmē tā ādiņa gan droši vien ļoti ātri izjūk un pazūd). It kā posaspiepes apskatu regulāri (jo tajās mēdz dzīvot dažādas interesantas vaboles), tomēr neatminos, ka būtu ko tādu redzējis. Varbūt vienkārši neesmu pievērsis tam uzmanību? Būs jāpapēta tās piepes rūpīgāk.
Sarkanbrūnā vīksnpūcīte (Cosmia affinis)
Baltdzīslainā aireņpūcīte (Tholera decimalis)
Cikādiņa Iassus lanio
Ko vēl tādu interesantu varētu atzīmēt no citām radībām? Grūti pateikt... Kā retākais tauriņš laikam jāatzīmē sarkanbrūnā vīksnpūcīte, kas gan pēdējos pāris gados Latvijā ir diezgan strauji izplatījusies un nekāds dižais retums vairs neskaitās. Iespējams, ka kāda no sīktauriņu sugām tad varētu būt pat retāka. Atsevišķām sugām, piemēram, baltdzīslainajai aireņpūcītei izdevās iegūt labus, samērā dabiska izskata kadrus - citādi tas baltais palags fonā sāk tomēr kļūt nedaudz apnicīgs un pat kaitinošs. Būs nākotnē rūpīgāk jāpiedomā un jāpacenšas tos tauriņus iemūžināt mazliet dabiskākā veidolā. No tuvumā augošā ozola uz palaga bija arī salidojušas vairākas samērā palielas, zaļas cikādiņas ar brūnām galvām - Iassus lanio. Protams, ka tādu redzēju pirmo reizi savā dzīvē, kaut gan visdrīzāk, ka tā ir ļoti parasta suga. 

1 komentārs:

Aiva teica...

Atceros, cik pārsteigta biju, kad pirmo reizi redzēju raseni - pēc bildēm vienmēr šķitis, ka tā būs daudz lielāka ...