otrdiena, 2015. gada 10. novembris

Dzelzceļš

Šodien biju ieplānojis apmeklēt Getliņus, lai safočētu jaunus kaiju kadrus kādam nākamajam bloga ierakstam par kaiju noteikšanu. Tuvojoties atkritumu poligonam sāka jau rasties nelieli šaubu aizmetņi, jo jau iztālēm varēja gaisā manīt lielu kaiju mākoni. Pienākot pie ieejas vārtiem skats pavērās visai nepatīkams -  neviena pati kaija nebija redzama barojoties miskastē. Visas gaisā! Tā nu kādas 10 minūtes stāvēju pie ieejas, apsverot vai tad ir maz jēga sargu būdiņā 'smērēt papīrus' un saņemt atļauju pavērot kaijas, kad atklājās iemesls kāpēc tās kaijas šodien tādas tramīgas - jaudīgs un skaļš gāzes lielgabals! Kā pēc tam ievēroju, skatot Getliņu ainavu no cita stūra, tad izrādās papildus skaļajam lielgabala blīkšķim šie sākuši izmantot arī pirotehniku - ik pa laikam kopā ar lielgabalu izšaujot tādu kā nelielu, dzirksteļojošu salūtu. Kļuva skaidrs, ka šodien tur, diemžēl, nav ko darīt. Tagad atliek vien vērot kā situācija attīstīsies tālāk - bieži vien šādas putnu atbaidīšanas metodes ir efektīvas vien pašā to lietošanas sākumā. Šķiet, ka gāzes lielgabali Getliņos jau ir lietoti agrāk un drīz vien kaijas tos tāpat sāka ignorēt - maksimums pēc blīkšķa īslaicīgi paceļoties spārnos, bet drīz vien atkal laižoties lejā. Pirotehnikas lietojumu gan manīju pirmo reizi - varbūt tā efektīvāka atbaidīšanas metode? Cerams, ka nē, jo tas stipri iedragātu reālās iespējas praktizēties kaiju noteikšanas smalkumos... Ir jau, protams, kaijas redzamas arī citur Rīgā (un Latvijā), bet reti kur tās ir tik drošas, kā tās ir/bija Getliņos. Būs pēc kādām pāris nedēļām/mēneša jāapciemo miskaste vēlreiz un jānovērtē situācija. Līdz tam laikam turēšu īkšķus par kaiju nervu sistēmas noturību! Jācer, ka šo bagātīgo zviedru galdu tās tik viegli pamest nevēlēsies. 
Bērzu mazais salnsprīžmetis (Operophtera fagata)
Mazliet saskumis, domāju ko lai tad tagad dara, kad atcerējos, ka kolēģis Ritvars bija man devis uzdevumu - noskaidrot vai Rīgas arī dzelzceļmalās gadījumā nedzīvo baltais vīngliemezis (Xerolenta obvia). Suga agrāk bija zināma g.k. tikai no Liepājas apkārtnes, bet pēdējos gados ir visai plaši izplatījusies gan citur Kurzemē, gan Zemgalē. Viena skolniece no Kuldīgas RR vadībā šobrīd rakstot zinātniski pētniecisko darbu par šo sugu un attiecīgi cenšas ievākt pēc iespējas pilnīgākus datus par sugas izplatību. Kāpēc gan neizpalīdzēt! Tā nu devos gājienā gar dzelzceļu - no Rumbulas uz Jāņavārtiem. Laiks šodien patiesībā bija ļoti silts un bija vērojama priekš novembra visai liela kukaiņu u.c. bezmugurkaulnieku aktivitāte. Tā, piemēram, jau mežiņā pie Getliņiem pamanīju uz stumbra sēžam vairākus Operophtera ģints salnsprīžmešus. Viens eksemplārs gan pēc izmēra, gan pēc citām pazīmēm, manuprāt, tīri labi atbilst bērzu mazajam salnsprīžmetim (O.fagata), ko līdz šim pārliecinoši man nebija izdevies konstatēt. Suga gan ir bezgala parasta, taču tās ieraudzīšanu droši vien apgrūtina fakts, ka tauriņi ir aktīvi un lido g.k. vien oktobra beigās un novembrī, jeb laikā, kad par kukaiņu vērošanu iedomājas vien retais. Tajā pašā laikā lido arī otra ģints suga - mazais salnsprīžmetis (O.brumata), kas ir ļoti līdzīgs - bet mazāks (izmēri gan stipri pārklājas), apaļākiem spārniem ar tumšāku zīmējumu un tumšākiem pakaļspārniem. Visvieglāk gan ir atšķirt šo abu sugu mātītes, kas ir... bez spārniem! Vienas sugas (brumata) mātītēm spārni ir pavisam reducēti kā nelieli aizmetnīši plecos, bet otrai sugai (fagata) - kādas divas reizes garāki (bet tāpat ļoti stipri reducēti). Diemžēl šajā dienā nevienu mātīti neizdevās ieraudzīt, lai arī dienas laikā, pētot stumbrus, apložņāju apkārt vairāk kā 50 kokiem. 
Sarkanbrūnā lācīša (Phragmatobia fuliginosa) kāpurs
Riteņzirneklis Nuctenea silvicultrix
Kāda no zeltactiņām (Chrysopidae)
Viens no iemesliem kāpēc tik aktīvi centos pētīt koku (īpaši kļavu) stumbrus bija mērķis ieraudzīt citu vēla rudens naktstauriņu - kļavu zobspārni (Ptilophora plumigera). Izrādās, ka posmā no Šķirotavas līdz Jāņavārtiem ceļmalā bija pilns ar kļavām - gandrīz vai tāda kā kļavu aleja, taču, lai arī cik rūpīgi neskatītos, šoreiz paliku tukšā. Var jau būt, ka mazliet par vēlu šai sugai - piemēram, Somijā, kur suga sastopama vien pašos dienvidos pie Helsinkiem, vēlāk par oktobra beigām suga nelido. Arī starp trim Dabasdati.lv šīs sugas ziņojumiem vēlākais ir 30. oktobrī. Zviedrijā, kur suga sastopama arī tikai valsts dienvidu rajonos, tā lidojot arī novembrī, bet tur laikam, tie klimatiskie apstākļi tomēr ir siltāki kā Latvijā. Tas patiesībā ir tā interesanti, jo praktiski visām citām sugām ir ierasts, ka tās ziemeļos parādās vēlāk kā dienvidos, bet ja runa ir par vēlajām rudens sugām, tad viss ir ačgārni - ziemeļos šīs sugas sāk lidot ātrāk kā dienvidos. Skaidrojums, protams, ir visai loģisks un vienkāršs - Eiropas ziemeļu daļā auksts laiks un ziema vidēji tomēr iestājas ātrāk, līdz ar to šiem vēlajiem rudens tauriņiem jāpaspēj izlidot, sapāroties un izdēt oliņas vēl pirms šī aukstā laika atnākšanas. Tā ka var jau būt, ka kļavu zobspārņiem arī Latvijā galvenais aktivitātes periods ir apmēram oktobra vidū. Tad jau laikam būs jāatliek šīs sugas ieraudzīšana uz nākamo gadu. Bet mani meklējumi galīgi pa tukšo nebija, jo, rūpīgi pētot apkārtni, izdevās pamanīt arī citas radības, kas kusli rāpaļāja apkārt, iespējams meklējot labākas ziemošanas vietas. Ja sarkanbrūnā lācīša kāpurs, zeltactiņas, māņzirnekļi un kādi mušveidīgie radījumi mani īpaši nepārsteidza, tad uz trubas sēdošs Nuctenea ģints riteņzirneklis, gan mani iepriecināja (visai glīta paskata lopiņš taču). Kā izpētīju grāmatās, tad izskatās, ka būs Nuctenea silvicultrix - jauki, jo izrādās jauna suga manam fotoarhīvam! 
Baltais vīngliemezis (Xerolenta obvia)
Bet kā tad ar balto vīngliemežu meklējumiem? Kā jau redzams attēlos - sekmīgi! Tātad ir nonākuši arī līdz Rīgai. Interesanti, ka varēja tīri labi uzminēt, kurās vietās varētu būt lielākā iespēja šos gliemežus sastapt, jo tie apdzīvo nevis kuru katru dzelzceļmalu, bet gan tikai tādas dzelzceļmalas, kas ir samērā plašas, sausas (varētu pat teikt, ka smilšainas) un ar skraju veģetāciju. Vārdu sakot tādas vietas, kas mazliet atgādina to apdzīvotos biotopus dabiskajā to izplatības areālā - DA Eiropā un Mazāzijā. Savā ziņā varētu teikt, ka stipri dīvains gliemezis - tiecas pēc sausām un karstām vietām, kas it kā šķietami nav piemēroti biotopi priekš gliemežiem. Bet nu, acīmredzot šīs suga ir labi pielāgota šādiem dzīves apstākļiem (ne velti čaulas krāsojums ir gaišs - droši vien, lai lopiņš saulē nepārkarstu) un Latvijā tie ir ieņēmuši brīvu, citu gliemežu mazapdzīvotu, biotopu. Tur kur dzelzceļmalas ir šauras un ar bagātīgu veģetāciju (tādas mums dzelzceļmalas pārsvarā arī ir), šie gliemeži nemaz īsti nelien - pat, ja blakus ir bagātīga populācija.
Baltie vīngliemeži (Xerolenta obvia)
Šajā gājienā pirmā gliemežu apdzīvotā vieta atradās apmēram starp Gaismas staciju un Krustpils ielas pārbrauktuvi. Tajā vietā blakus divām pamatsliedēm blakus gāja viens cits, šķietami pamests un nelietots sliežu ceļš - pa vidu tad arī bija izveidojies baltajam vīngliemezim atbilstošs biotops. Kādu 100m garumā, īpaši rūpīgi nemeklējot, atradās ap 50 īpatņi. Tālāk, otrpus pārbrauktuvei, gan sākās Šķirotavas sliežu labirinti, kur bez atļaujas tā vienkārši staigāt laikam īsti nav atļauts (nemēģināju pārbaudīt). Tāpēc turpmākajā posmā pārbaudīju vien sliežu ceļus pie Šķirotavas un Jāņavārtu stacijām, kur cilvēkiem ir vismaz ļauts šķērsot sliedes Krustpils ielas virzienā. Pie Šķirotavas gan mazliet pagāju kādus daždesmit metrus nostāk no pārejas, rezultātā, atpakaļ nākot, dzelzceļa darbinieki man sāka taujāt, ko es te tāds klaidonis staigāju un meklēju. Atbildēju, ka meklēju 'uļitkas' - lieki teikt, ka viņu sejas, izdzirdot šādu atbildi, bija pārsteiguma pilnas :D Labi, ka biju iebēris kabatā dažas vīngliemežu čaulas no pirmās atradnes, un līdz ar to bija uzskates materiāls, ko šiem uzrādīt - izrādās, ka dzelzceļa darboņi ar šādus gliemežus pazina un bija redzējuši. Pat vēl vairāk - teica, ka tur tālāk uz priekšu, kur man nevajadzētu iet, to ir 'pa pilnam'. Vēl īsi pārmijām dažus vārdus par šīs sugas statusu Latvijā un šķīrāmies. Tā ka labi vien ir, ka es viņiem šķitu mazliet aizdomīgs - vismaz ieguvu vērtīgu informāciju, ka arī pie Šķirotavas stacija baltie vīngliemeži ir sastopami.

Baltais vīngliemezis (Xerolenta obvia)
Un kā izrādījās, tad ir sastopami arī pie Jāņavārtu stacijas. Tur gan atradās tik kādi 7 eksemplāri, bet bija jau vēls un ļoti rūpīgi jau vairs nemeklēju. Rezumē varētu būt tāds, ka vismaz šajā dzelzceļa posmā baltie vīngliemeži visticamāk ir sastopami viscaur no Gaismas stacijas līdz pat Slāvu tiltam. Tik tālu gan šodien es neaizgāju, bet kartē tas biotops viscaur izskatās līdzīgs - plašs sliežu ceļu 'klājums' ar skraju veģetāciju starp sliedēm. Tālāk uz Rīgas pusi iespējams varētu būt sastopami arī pie Vagonparka, bet tur laikam piekļūt un pārbaudīt sliežu apkārtni varētu būt vēl sarežģītāk. Bet varbūt tas arī vairs nebūtu tik ļoti būtiski. Interesantāk varētu būt pārbaudīt dzelzceļa līniju tālāk uz Ogres pusi - piemēram, Salaspilī un pašā Ogrē. Tur tā pēc atmiņas biotopi ir stipri līdzīgi. Būs kādreiz jāuzmet acs. Pozitīvi, ka šo sugu var meklēt praktiski visu cauru gadu - kamēr vien nav uzsnidzis sniegs, jo vismaz tukšajām čaulām noteikti jābūt atrodamām pat bezsniega ziemā. Kaut gan iespējams, ka arī dzīvie gliemeži turpat vien kaut kur redzamā veidā pārziemo. Zemē jau nu noteikti tie neierokas!
Daudzveidīgā mārīte (Harmonia axyridis)
Pie Jāņavārtu stacijas (jeb pareizāk sakot uz Jāņavārtu perona ēkas) nejauši satiku vēl vienu citu kustoni, kas skaitās stipri invazīva suga - daudzveidīgo jeb Āzijas mārīti (Harmonia axyridis)! Dabiskais šīs sugas izplatības areāls ir no Tālajiem austrumiem līdz Kazahstānai rietumos, bet savulaik cilvēki to, kā līdzekli cīņai ar laputīm, ir ieveduši arī Eiropā un Amerikā, kur tā ir ieviesusies arī dabā. Eiropā tā pašlaik ir ļoti plaši izplatīta un ir lielā skaitā sastopama praktiski visā Rietumeiropā. Latvijā pirmo reizi konstatēta 2009. gadā Līksnas apkārtnē. Vairāk ziņu par sastopamību Latvijā neatrodu, bet visticamāk, ka Dienvidaustrumu Latvijā suga ir sastopama vairāk kā tikai šajā vienā vietā un iespējams šo gadu laikā ir izplatījusies vēl tālāk. Tā, piemēram, salīdzinājumam - Lielbritānijā no dažām atradnēm valsts DA daļā 2004. gadā, šī suga līdz 2009. gadam bija jau izplatījusies gandrīz līdz pat Skotijai (izplatības izmaiņu kartes šeit)! Vietās, kur suga ir stipri savairojusies, to uzskata par invazīvu, jo ir visai agresīva un mēdzot izkonkurēt vietējās mārīšu sugas. G.k. tāpēc, ka gada laikā varot attīstīties vairākas paaudzes, bet arī tāpēc, ka esot daudzveidīgajām mārītēm esot daudz plašāka barības bāze - piemēram, ēd ne tikai laputis un to nimfas, bet arī citu mārīšu kāpurus, kukaiņu olas, citus kāpurus utt. Līdz ar to praktiski jebkur tā spēj atrast ēdamo, kamēr varbūt citas vietējās mārīšu sugas ir daudz vairāk atkarīgas no pieejamā laputu daudzuma, kas ir galvenais to barības avots. 
Daudzveidīgā mārīte (Harmonia axyridis)
Interesanti, ka daudzveidīgā mārīte tiešām ir daudzveidīga - segspārnu krāsojums var būt no pilnībā oranža līdz pat gandrīz pilnīgi melnam ar nelieliem sarkaniem laukumiņiem. Un neskaitāmām variācijām (oranža ar melniem plankumiem, melna ar sarkaniem plankumiem utt. utjp.), līdz ar to varētu rasties jautājums, kā lai šo sugu droši atšķir? Patiesībā sev ar šo jautājumu šodien uzdevu vairākkārt, jo, lai arī uzreiz radās stipras aizdomas, ka šī būs H.axyridis, tomēr 100% pārliecība uzreiz nebija (tik kādi 90%), jo līdz šim īpaši liela pieredze ar šo sugu nebija bijusi (tik zināju, ka tā ir ļoti mainīga suga). Pirmkārt jāskatās uz izmēru - šī, starp Latvijā sastopamajām mārītēm, ir viena no lielākajām sugām. Kādi 6-8mm, kas ir apmēram septiņpunktu mārītes izmērā. No septiņpunktu mārītes atšķirama pēc segspārnu zīmējuma, jo, lai arī krāsojuma mainība ir ļoti liela, tomēr kā 7-punktu mārīte šī suga nekad neizskatīsies. Tumšākās formas ir samērā līdzīgas divpunktu mārītes tumšajām formām, taču divpunktu mārīte ir gandrīz divas reizes mazāka par šo sugu kā arī atšķiras galvas zīmējums - divpunktu mārītei (un arī septiņpunktu) uz sejas ir divi balti plankumi, pie katras acs iekšējās malas. Daudzveidīgai mārītei uz galvas ir viens liels, balts plankums starp acīm. Atšķiras arī priekškrūšu vairoga zīmējums, kas tipiskā variantā daudzveidīgajai mārītei ir ar melnu "M" burtam līdzīgu zīmējumu. Taču variācijas ir tik daudz, ka šis zīmējums var būt gan reducēts uz vairākiem, nelieliem plankumiem (kas gan tāpat nedaudz atgādina burtu 'M'), gan melns ar platām, baltām malām kā mana īpatņa gadījumā. Atšķirīga ir arī ķermeņa forma - daudzveidīgā mārīte ir apaļīga ar izteikti kupolveidīgi izliektiem segspārniem. Kopumā līdz ar to izveidojas visai raksturīgs pazīmju kopums, kas nepārklājas ar nevienu citu vietējo sugu. 
Daudzveidīgā mārīte (Harmonia axyridis)
Daudzveidīgā mārīte (Harmonia axyridis)
Daudzveidīgā mārīte (Harmonia axyridis)
Par cik mārīti atradu jau samērā vēlu vakarā un tā sēdēja uz ne īpaši glītas sienas, tad nekas cits neatlika kā vien ņemt to līdzi uz mājām, lai daudz maz jēdzīgi iemūžinātu. Esmu gan pārliecināts, ka noteikti tuvāko gadu laikā šo sugu sastapšu vēl (un iespējams ne vienu reizi vien), tomēr pirmā reize ir pirmā reize - kādus normālus kadrus gribējās iegūt. Tā nu nesu mājās, kur izlaidu to rāpot pa orhideju lapām. Siltumā mārīte kļuva visai aktīva un pat grasījās celties spārnos. Vispirms sabijos, ka man viņa aizmuks, bet ievēroju, ka vairums šo spārnu izvicināšanas brīžu lidojumā nerezultējās - mārīte tik pāris sekundes pastāvēja atvērtiem spārniem un pēc tam atkal tos sakļāva. Ideāls variants, lai mēģinātu iegūt kaut kādus kadrus ar vaboli 'starta pacēlienā'! Manā arhīvā ir varbūt vien kādi 5-6 līdzīga sižeta kadri, tāpēc kārtējo reizi radās situācija, ko grēks neizmantot. Tad nu jūsu uzmanībai 3 veiksmīgākie kadri no šīs lidojuma sērijas.
Dienas rezumē - cik slikta izdevās (jeb neizdevās vispār) kaiju vērošana, tik veiksmīga (jo īpaši priekš novembra) iznāca bezmugurkaulnieku vērošana! Jauka diena.

Nav komentāru: