 |
| Meža ainava netālu no Skrundas zivju dīķiem |
Vispār es esmu tāds dīvains 'mazais meža dīvainītis', jo nav gluži tā ka pa baigajiem mežu brikšņiem man tā īpaši patiktu staigāt. Tur visādi grūti caurejami zaru mudžekļi, grāvji, brienami slapjumi, piemetas vadātājs utt. Pat nezinu kāpēc tā tas ir iegājies, bet tiešām es esmu vairāk tāds meža taku gājējs un meža ceļu velobraucējs. Līdz ar to liels bija pārsteigums pašam par sevi, kad pāris nedēļas atpakaļ iebridu vienā meža pudurī Skrundas zivju dīķu apkārtnē un... negribēju vairs no tā meža nākt ārā! Šis meža nogabals bija mani tā savaldzinājis, ka pat nākamajā dienā aši cilpoju atpakaļ uz turieni. Nezinu kas tieši man šajā mežā uzrunāja, bet bija sajūta - šis nogabals ir ļoti vērtīgs! Un vispār pārņēma tāda samērā nebijusi sajūta, ka mežā taču ir forši! Arī bez takām un ceļiem - vienkārši tāpat brist šķērsām pa mežu.
 |
| Meža ainava netālu no Skrundas zivju dīķiem |
Bet jājautā tomēr vēlreiz - kas šajā mežā bija kaut kas TĀDS, kā dēļ man tas tik ļoti iepatikās? Veci koki? Jā, tādu tur bija daudz - resnas priedes, milzīgas egles, gandrīz 2,5m resni alkšņi un vēl resnākas apses. Kritalas un atmirušās koksnes daudzums? Arī tādas tur bija daudz, visām iespējamajām gaumēm - svaigi stumbeņi, svaigas kritalas, veci stumbeņi, vecas kritalas, ar sūnām apaugušas kritalas... Hmm, te es patiesībā sāku aizdomāties vai tik tas nebija iemesls, kāpēc man šis mežs šķita tik ļoti vizuāli pievilcīgs - ar sūnām apaugušās kritalas! Pirms daudziem gadiem krustām šķērsām sakritušas, un tā tur nekustīgi gulējušas un sūnu pārņemtas. Sakrāmējam pa virsu svaigākas kritalas un veidojas ļoti simpātiska un unikāla ainava, kas raksturīga cilvēka maz traucētiem boreālajiem mežiem. Atsevišķos fragmentos (vispār šis meža puduris pats par sevi ir ļoti neliels...) pat tiešām varēju sevi iedomāties stāvam kaut kur Skandināvijas vai Sibīrijas taigā nevis Latvijā. Jā, zinu, ka nav jau šis mežs cilvēka neskarts - vietām varēja manīt gan apsūnojušus celmus, gan pašā pudura viducī bija viena pāris gadus veca kailcirte un citā malā arī kopšanas cirte.. Bet tie nosacīti neskartie pudura gabaliņi - nu ļoooti simpātiski.
 |
| Vecas, vaboļu atstātas izskrejas |
Par cik šis meža nogabals tiešām izskatījās tāds 'dabisks', tad sāku domāt par dažādām organismu sugām, kuras ir tā dēvētās dabisku meža biotopu (jeb DMB) sugas jeb tādas sugas (ķērpji, sūnas, sēnes, augi, kukaiņi), kam patīk, ja mežs ir maz traucēts un tas kā mežs ir ilgstošu laika posmu - vislabāk daudzus simtus gadu. Pēc definīcjas šādas DMB sugas iedala divās grupās - biotopu speciālistu/BSS jeb speciālās biotopu sugas/SBS (pēc definīcijas: "Speciālā biotopu suga/Biotopu speciālistu suga ir apdraudēta suga, kuras pastāvēšana ir atkarīga no ļoti specifiskiem (mežaudžu atslēgas) biotopiem un kuras izzudīs, ja šie biotopi tiks apsaimniekoti sugu pastāvēšanai nepiemērotā veidā.". Parasti šīm sugām ir vājas izplatīšanās spējas) un indikatorsugas/IS (pēc definīcijas: Indikatorsugas ir sugas, kam ir samērā augstas prasības pret dzīves vidi, bet ne tik augstas kā biotopu speciālistu sugām. Tās ir ekoloģiski diezgan specializētas sugas, kuru klātbūtne norāda uz kādu īpašu iezīmi mežā. Mežaudžu atslēgas biotopos (MAB) parasti tās ir sastopamas, turklāt bieži vien ievērojamā daudzumā. Dažkārt tās var būt sastopamas arī ārpus MAB, taču lielākoties nelielā daudzumā"). Jo vairāk šādu DMB sugu (gan BSS gan IS) kādā meža nogabalā ir iespējams atrast, jo šis meža nogabals ir vērtīgāks un dabiskāks. Uzreiz gan saskāros ar problēmu, ka no šīm DMB sugām labi pazīstu vien kukaiņu sugas un mazliet ķērpjus. Sūnas un sēnes (g.k. piepes)? Tā man diemžēl ir visai tumša bilde. Atlika vien kost pirkstos, ka studiju laikā bioloģijas fakultātē sūnām nepievērsu lielāku uzmanību :( Būs jāmēģina tomēr tās vērtīgākās un foršākās sugas iemācīties atpazīt - neesot tas nemaz tik ļoti sarežģīti. Par cik kukaiņu meklēšanai februāris tomēr vēl nav tas pats labākais laiks (mazliet par agru, lai traucētu ziemojošos kukaiņus), tad ar to meklēšanu īpaši neaizrāvos - tik dažās vietās noplēsu pa kādai mizas plēksnei un pāris vietās papētīju interesantas priežu kritalas ar Antrodia ģints piepēm.
 |
| Dižegļu lekanaktis (Lecanactis abietina) uz egles stumbra |
 |
| Dižegļu lekanaktis (Lecanactis abietina) uz egles stumbra |
 |
| Dižegļu lekanaktis (Lecanactis abietina) uz egles stumbra un viena no metodēm kā to atpazīt |
Tad nu nekas cits neatlika kā ķerties pie to DMB sugu meklēšanas ko es kaut cik aptuveni pazīstu - ķērpjiem. Un visai ātri izdevās konstatēt vienu samērā vērtīgu ķērpju sugu - dižegļu lekanakti (Lecanactis abietina), kas aug uz vecu egļu stumbriem dabiskos boreālajos mežos. Pats par sevi dižegļu lekanaktis varbūt uz ļoti augstu biotopa vērtību gan nenorāda, jo ir tikai indikatorsuga nevis speciālā biotopu suga - tātad jāskata komplektā ar citām DMB sugām. Taču viena lieta gan bija uzkrītoša - lekanakšu šajā meža nogabalā bija ļoti daudz. Sākumā manīju šos uz kādām trim resnām eglēm minētā izcirtuma malā, tad dziļāk mežā uz citām lielām eglēm, tad jau pāris vietās uz jaunākām eglēm un beigās jau vairs nemaz neskaitīju kur un cik daudz es tos ieraugu. Liels dižegļu lekanakšu daudzums savukārt jau norāda gan uz kaut kādu vērtību. Šis ķērpis kopumā ir visnotaļ neuzkrītošs - kā zilganpelēka apsarme uz egļu mizas plēksnēm. Ja skatās lielākā palielinājumā, tad uz šīs apsarmes var redzēt tādas kā nelielas bumbiņas (ko laikam pareizi dēvē par piknīdijām?). Visvienkāršākais veids kā šo sugu atpazīt ir ņemot talkā pirkstus - atliek vien mazliet ar pirkstu vai naga galu nobraukt pa ķērpi un tipiskā gadījumā vajadzētu palikt dzeltenīgai līnijai. Ātri un vienkārši! Pastaigas beigās gan biju mazliet piešāvis aci un varēju ķērpi uz stumbra atpazīt jau iztālēm - tā kopējā nokrāsa tomēr atšķiras no tipiska egles mizas toņa (skat. pirmo attēlu). Taču šaubīgos gadījumos - atliek tikai paskrāpēt un viss būs skaidrs.
 |
| Kārpainā peltīgera (Peltigera aphthosa) |
 |
| Kārpainā peltīgera (Peltigera aphthosa) |
Citu DMB ķērpju sugu medības gan tik sekmīgas neizvērtās. Pāris vietās, kur bija nelieli melnalkšņu dumbrāja fragmenti ar veciem melnalkšņiem, centos atrast caurumaino menegāciju (Menegazzia terebrata), kas ir BSS ar augstu vērtību, bet neko vairāk par pūslīšu hipogimnijām neatradu. Bet nu nav teikts, ka tās tur neaug - varbūt vienkārši jāpameklē rūpīgāk? Būs jāatgriežas siltākā laikā, kad pa to dumbrāju varēs mierīgi stampāties ar zandalēm, nebaidoties piesmelt zābakus kā tas bija šajā reizē. No citām sugām varbūt uz apses stumbra atradās iesarkanā bacīdija (Bacidia rubella), bet paraudziņu neievācu - tāpēc 100% pārliecība nav. Bija arī rakstu ķērpis (Graphis scripta), bet tā ir 'tikai' indikatorsuga, kurai manuprāt ir pat vēl mazāka vērtība kā dižegļu lekanaktim. Papētīju arī citus ķērpjus, bet atkal - daudzos gadījumos, lai būtu 100% pārliecība par sugas noteikšanu ir nepieciešamas ievākts paraudziņš. Bet paraudziņus šoreiz neievācu... Būs mācība citām reizēm! Bet nu bija arī viena forša suga, ko var atpazīt arī bez paraudziņu ievākšanas - kārpainā peltīgera! Nav īpaši reta (nav arī nekādos DMB sugu sarakstos iekļauta), sastopama g.k. skujkoku (īpaši priežu) mežos uz augsnes, starp sūnām. Sausā laikā šis ķērpis ir tāds neizteiksmīgi pelēkzaļš un varētu pat teikt, ka ne īpaši uzkrītošs, bet mitrā laikā (vai arī sauso ķērpi samitrinot) kārpainās peltīgeras virspuse kļūst koši zaļa. Ļoti glīts ķērpis! Šī konkrētā audzīte arī bija ļoti liela - vairāki kvadrātmetri. Pat Kolkas mežos neatminos tik plašu klājumu manījis!
 |
| Parastā straussūna (Ptilium crista-castrensis) - Gada Sūna 2016 |
 |
| Parastā straussūna (Ptilium crista-castrensis) - Gada Sūna 2016 |
Bet vispār jau iemesls kāpēc es tajā meža pudurī vispār iemaldījos bija pavisam cits un man netipisks - sūnas meklēšana! Gribēju aiziet atrast Gada sūnu 2016 - parasto straussūnu (Ptilium crista-castrensis), kas ir viena no manām mīļākajām sūnām. Droši vien tāpēc, ka tā ir viena no ~ piecām sūnu sugām, ko es pazīstu! Kādu nedēļu iepriekš tās smuki saskatīju un saskaitīju Ogres pusē, tad nu gribēju arī atrast Skrundas apkārtnē. Sūna aug skujkoku mežos un noteikti nav reta. Nekad gan tā neveido lielus klājienus (šogad lielākais pleķītis ko esmu atradis varbūt nepārsniedza pat 1 kvadrātmetru) tāpēc reizēm starp citām sūnām šie nelielie straussūnu pleķīši var būt grūtāk pamanāma. Taču ja piešauj aci, tad pēc īpatnēji salātzaļā sūnas krāsojuma to var pamanīt jau iztālēm. Pats sūnas izskats tuvplānā - nesajaucams! Šajā meža pudurī varbūt nebija īpaši daudz, bet kādās 4-5 vietās straussūnas sekmīgi arī atradās.
 |
| Lielais asmalis (Peltis grossa) un robainais plakanis (Dendrophagus crenatus) zem nelielas priedes mizas plēksnes |
 |
| Robainā plakaņa (Dendrophagus crenatus) kāpurs |
Kukaiņus, kā jau iepriekš minēju, es tātad īpaši intensīvi nemeklēju, lai arī pēc sajūtām - šķiet ka šajā nogabalā būtu jādzīvo kaut kam interesantam! Pirmajā dienā noplēsu vien dažus nelielus mizas gabaliņus un no zem viena no tiem atradās uzreiz divas DMB indikatorsugas - lielais asmalis un robainais plakanis! Abas sugas gan ir ar ne īpašu lielu vērtību, jo principā parāda vien to, ka šajā nogabalā ir kaut kādi dabiskam mežam raksturīgi elementi - šo abu sugu gadījumā tie būtu atmiruši koki. Tīrā un izslaucītā saimnieciskā mežā bez nevienas kritalas un atmiruša koka šīs sugas tātad nebūs sastopamas, bet ja vien ir kāds neliels kritalu vai stāvošu atmirušu koku skaits (nav uzreiz mežam jābūt kā Moricsalas rezervātam), tad to klātbūtne ir iespējama. Šīs sugas noteikti nav lieli retumi Latvijā. Otrajā dienā zem vienas citas priedes mizas plēksnes atradās, manuprāt, arī robainā plakaņa kāpuri. Vizuāli tie varētu būt līdzīgi citām radniecīgām sugām, piemēram, Uleiota planata, bet tomēr spriežot pēc izmēra - es teiktu, ka šis ir D.crenatus kāpurs.
 |
| Brūnais asmalis (Ostoma ferrugineum) |
 |
| Plakancikāde Cixidia sp. - nepieaudzis īpatnis |
 |
| Plakancikāde Cixidia sp. - nepieaudzis īpatnis |
Otrā dienā kopumā arī uz kukaiņiem pārlieku neiespringu (lai arī laiks jau bija tīri pavasarīgs un saulītē pat visai silts) un mazliet rūpīgāk pārmeklēju vien divas priedes kritalas bez mizas, bet ar
Antrodia sp. ģints piepēm. Pēc pagājušā gada pieredzes man ir skaidrs, ka šādas kritalas ar antrodijām var būt no kukaiņu viedokļa ļoti vērtīgas. Otras kritalas stumbrā bija arī tāds ļoti plakans un šaurs caurums, kas mazliet vedināja uz domām par raupjo asmali (
Calitys scabra), taču mazliet paurbinoties - neko vairāk par kādiem 20 asmaļiem
Ostoma ferrugineum (varētu droši vien tos latviski dēvēt par 'brūnajiem asmaļiem') neatradu. T.i. ja runājam tikai par vabolēm, jo pavisam negaidīti - abās kritalās atradās vairāki plakancikāžu
Cixidia sp. īpatņi! Ja atceramies no pagājušā gada, tad
divas šīs ģints sugas konstatēju Ķeguma apkārtnē - iespējams abas kā jaunas sugas Latvijai. Tātad - šī varētu būt otrā zināmā atradne kādai no šīm sugām! Pēc nepieaugušiem īpatņiem gan neņemos tā droši pateikt, kuru sugu (vai varbūt abas sugas?) te Skrundas apkārtnē man izdevās atrast - būs jāatgriežas atkal un jāpārbauda. Lai nu kura no šīm sugām nebūtu, pēc šo sugu ekoloģijas un izplatības citās valstīs spriežot, šīs abas tīri labi atbilstu biotopu speciālistu sugas (BSS) statusam. Tātad saliekot kopā redzēto - šis nogabals noteikti ir ļoti vērtīgs! Ticu, ka arī starp sūnām, ķērpjiem un sēnēm te aug vesela strīpa citu DMB sugu, ko nespēju nedz atpazīt, nedz atrast.
Rezumē - šeit obligāti jāatgriežas vēlreiz siltākā laikā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru