trešdiena, 2016. gada 24. februāris

2015. gada atskaņas - rudens naktstauriņi

Melnā plakanpūcīte (Amphipyra livida)
Iepriekšējā ierakstā mazliet aizskāru rudens naktstauriņu tēmu - pieminot, ka manā fotoarhīvā patiesībā ir diezgan konkrēts rudenī lidojošo sugu iztrūkums. Iemesls tam ir visai vienkāršs - rudenī esmu pārāk reti gaismojis. Kā tagad paskatīju, tad pirms 2015. gada rudens, kaut kādas gaismošanas aktivitātes ir bijušas vien divas reizes - 13. un 27. septembrī. Abās reizēs, ja pareizi atminos, bija visai aukstas naktis un tauriņu aktivitāte nebija īpaši izcila. Līdz ar to tas galīgi nav brīnums, ka līdz šim neesmu redzējis lielu skaitu pat pašu parastāko rudens sugu. Pagājušā gada naktī no 17. uz 18. septembri biju nobriedis šo kļūmi mazliet labot un devos vasarnīcas virzienā. Šoreiz laikapstākļi bija tuvu ideāliem - jo īpaši priekš septembra, Temperatūra visu nakti ap 18 grādiem, tukšs mēness un mērens vējš - pat vasarā ne katru nakti ir tik pateicīgi apstākļi naktstauriņu gaismošanai! Vienīgais traucējošais apstāklis varbūt samērā augstais mitrums, bet rudenī bez tā jau laikam nekur. Rudeņos un pavasaros savā ziņā liela priekšrocība ir faktam, ka jau diezgan ātri sāk palikt tumšs. Piemēram, šajā naktī jau ap pulksten 20iem varēja kontaktā štepselēt vadu un, skanot vārdiem 'Lai top gaisma!', sākt ar nepacietību gaidīt - kas atlidos? Kā rāda foto failu rekvizītos redzamie pulksteņlaiki, tad līdz pirmajam tauriņam nemaz pārāk ilgi nebija jāgaida - apmēram 20 minūtes. Kā laimīgā pirmā suga (nekāda balva par to gan nepienācās) pie lampas bija viena forša pūcīte - melnā plakanpūcīte (Amphipyra livida)! Kā jauna suga Latvijā konstatēta vien 2002. gadā, bet pēdējos gados kļuvusi jau pat samērā bieži sastopama. Vasarnīcā šis bija mans otrais šīs sugas novērojums, un ja pirmajā reizē, 2013. gadā, atlidoja tikai viens kautrīgs eksemplārs (un pēc viena dokumentāla kadra iegūšanas, nozuda uz neatgriešanos), tad šajā naktī ap lampu dzīvojās vismaz kādi 7 eksemplāri. Līdz ar šo sugu - maisam gals bija vaļā un rudens naktstauriņu 'festivāls' varēja sākties uz pilnu jaudu!
Pelēkbrūnā rudenspūcīte (Agrochola litura)
Ozolu rudenspūcīte (Agrochola helvola)
Ozolu rudenspūcīte (Agrochola helvola)
Kārklu rudenspūcīte (Agrochola lota)
Vienas no tipiskākajām rudens nakstauriņu sugām ir pūcītes ar atbilstošu nosaukumu - rudenspūcītes. Latvijā ir sastopamas 5 šīs Agrochola ģints pūcītes un no šīm 5 sugām - četras ir visai bieži sastopamas. Šajā vakarā atzīmējās trīs no tām, bet kas šķita mazliet dīvaini, ka iztrūka biežākā no sugām - apšu rudenspūcīte (A.circellaris), ko tad joprojām neesmu redzējis. Varbūt, ka vienkārši tajā vakarā nepamanīju? Lai arī kā tur nebūtu, šajos attēlos redzams, ka mitrums nakts otrajā pusē jau kļuva tiešām par traucēkli, jo tie tauriņi, kas bija atlidojuši un jau kādu laiku bija pavadījuši nekustīgi sēžot, sāka palēnām aprasot. It kā glīti, bet tomēr traucē sugu atpazīšanai. Tāpēc vairāk vai mazāk visu vakaru īpaši prom no lampas neatkāpos un centos visus atlidojušos tauriņus iemūžināt uzreiz, kamēr vēl tie nebija pārklājušies ar rasas lāsēm.  
Kārklu trapecpūcīte (Mesogona oxalina)
Liepu dzeltenpūcīte (Tiliacea citrago)
Ūdenszāļu pūcīte (Phragmatiphila nexa)
Neskatoties uz mitrumu, tauriņu aktivitāte bija laba un ik pa laikam atzīmējās arī kāda jauna suga manam fotoarhīvam. Īpašs prieks bija par kārklu trapecpūcīti un liepu dzeltenpūcīti, jo šīs sugas biju ierindojis īpašajā kategorijā - "Grāmatā tīri smuki izskatās, gribētu redzēt arī dzīvē". Šajā vakarā samērā daudz tauriņu izvēlējās palikt un tuvu zemei (iespējams mitruma dēļ), kas gan izrādījās vairāk labi kā slikti, jo tur tos varēja samērā glīti safotogrāfēt uz nokritušo, rudenīgi dzelteno lapu fona. Kopumā šajā naktī izdevās 'ieķeksēt' sešas jaunas pūcīšu sugas, kas varbūt nešķiet nemaz tik daudz, taču, ņemot vērā, ka mans redzēto lieltauriņu (pūcītes, sprīžmeši, sfingi utml.) sugu sarakts tuvojas 500 sugām, tad katra vasarnīcas gaismošana, kad izdodas redzēt vairāk par 1-2 jaunām sugām jau būtu uzskatām par labu un izdevušos. 
Alu pūcīte (Scoliopteryx libartrix)
Olīvbrūnais krūkļu sprīžmetis (Triphosa dubitata)
Ozolu zaļais lapsprīžmetis (Chloroclysta siterata)
Melnā mežpūcīte (Xestia c-nigrum)
Žēl vienīgi, ka laikam būšu nozūmējis lapiņu ar šajā vakarā redzēto sugu kopējo sarakstu.. Būs šogad jāmēģina laboties un šādi pieraksti kārtīgi jāveic atsevišķā blociņā - tā, lai nekas nepazūd. Vienīgi jāatceras šo blociņu katru gaismošanas reizi paņemt līdzi! Taču ir labi, ka ir tāds portāls Dabasdati.lv un es esmu bijis pietiekami čakls, lai vairumu šajā naktī redzēto sugu būtu arī reģistrējis. Spriežot pēc šiem dabasdatu novērojumiem, šajā naktī kopējais lieltauriņu (pūcītes, sprīžmeši u.c.) sugu skaits bija ap 30, kas, salīdzinoši ar vasaras labākajām naktīm, tāds nieks vien ir, bet priekš rudens, manuprāt, tīri jēdzīgs skaitlis. Pieskaitot sīktauriņus, kopējais skaits noteikti bija virs 50 - tā ka bija visu nakti ko darīt. Ja uz brīdi pievēršamies parastajām sugām, tad var, piemēram, izcelt trīs sugas, kas naktstauriņu pasaulē izceļas ar faktu, ka pārziemo pieauguša tauriņa jeb imago stadijā. Kopumā šādu sugu nav nemaz tik daudz - ar visiem sīkuļiem (tinējiem un ko) varbūt ap 70 sugas sanāks. Divas no šī sugām - alu pūcīte un olīvbrūnais krūkļu sprīžmetis, savukārt ir biežākās no šīm ziemojošajām sugām, ko cilvēki ziemas laikā ziņo portālā Dabasdati.lv. Tas tāpēc, ka abas šī sugas kā ziemošanas vietas mēdz izvēlēties, piemēram, pagrabus vai citas līdzīgas mītnes cilvēku tuvumā. Ziemo gan arī dabiskākos veidojumos, piemēram, alās, kur nereti var sapulcēties visai lielā skaitā. Imago stadijā pārziemo arī ozolu zaļais lapsprīžmetis, taču acīmredzot ziemā izvēlas kādas citas slēptuves, jo blakus alu pūcītēm, piemēram, Dabasdati.lv neviens šo nav manījis. Varbūt salien kaut kur kādos dobumos vai cita veida dabiskās slēptuvēs. Interesanti, ka ir noskaidrots, ka šai sugai pārziemo tikai apaugļotas mātītes - tēviņi rudenī iet bojā, kas esot starp citiem tauriņiem samērā unikāla parādība. Ceturtā bilde ir vienkārši glīts un svaigs melnās mežpūcītes eksemplārs, kas mani no sākuma stipri samulsināja, jo biju pārliecināts, ka šī nu gan būs kāda jauna suga priekš manis.  Prieki gan bija īsi - līdz brīdim kad ielūkojos noteicējā un sapratu, ka nekas tas nav nekas cits kā X. c-nigrum. Bet nu ļoti glīts eksemplārs - tik košu šķiet līdz šim nebiju manījis (tāpēc jau laikam arī tā samulsu).   
Ipsolops Ypsolopha scabrella
Zāļsvilnis Loxostege sticticalis
Zāļsvilnis Euchromius ocellea
Zāļsvilnis Anania verbascalis
Faunistiski vērtīgākie novērojum šajā naktī gan bija starp sīktauriņiem - trīs retas zāļsviļņu sugas: Loxostege sticticalis, Euchromius ocellea un Anania verbascalis. Pirmās divas sugas ir tā dēvētie migranti, kas Latvijā nevairojas (jo mūsu klimatiskajos apstākļos nevar pārziemot), bet tikai ieceļo. Īpaši izceļams būtu zāļsvilnis E.ocellea, jo šī suga plaši izplatīta esot Āfrikas subtropu joslā (!) - tātad diezgan tālu no Latvijas. Suga esot ļoti labs lidotājs un pietiekami regulāri nokļūst arī līdz Ziemeļeiropai (ir novērojumi pat pašos Zviedrijas ziemeļos). Latvijas tauriņu katalogā pie izplatības stāv atzīme '1-2' (šī skala ir no 1 līdz 5, kur 5 - biežākās sugas, bet 1 - pašas retākās) - tātad noteikti ne ļoti bieži sastopama suga. Pieņemu (bet tas ir tikai mans pieņēmums), ka te varētu būt runa par kādiem dažiem konstatētiem īpatņiem normālos gados un varbūt mazliet vairāk, kādos atsevišķos gados, kad šī suga mūs sasniedz nedaudz lielākā skaitā. Otra suga, L.sticticalis arī tātad ir migrants, bet ieceļo g.k. no Eiropas dienvidiem un pie mums ir sastopama nedaudz biežāk (Latvijas tauriņu katalogā atzīme '2'). Trešā suga, A.verbascalis, laikam nav gluži migrants, kaut gan tas varētu būt atkarīgs no tā cik plaši mēs šo terminu saprotam. T.i. ir sugas, kas ir migranti un atceļo, piemēram, no Dienvideiropas, bet tik pat labi par migrantiem varbūt var arī dēvēt sugas, kas atceļo, piemēram, no 50-100km tālas apkārtnes? Pilnīgi iespējams, ka arī šī trešā zāļsviļņu suga vasarnīcas apkārtnē nevairojas, bet bija tie ieklīdusi no kādas citas vietas. Par to varētu liecināt fakts, ka galvenais lidošanas laiks šai sugai ir jūnijs un jūlijs jeb mēneši, kuros es vasarnīcā esmu gaismojis visai daudz, bet līdz šim šo sugu konstatējis nebiju. Lai arī kā tur nebūtu, arī šī suga Latvijā ir sastopama visai reti (tauriņu katalogā atzīme - '1-2'). Tā ka ļoti vērtīga un ražīga nakts arī sīktauriņu frontē un, spriežot pēc šīm migrantu sugām, 2015. gada septembra vidū ir bijuši labi apstākļi šādu tauriņu ieceļošanai Latvijā. Silts jau nu bija gan, bet varbūt, ka papildus arī kādas gaisa masas un vēji no dienvidiem? Kas to lai vairs atceras... 
Cikādiņa Lamprotettix nitidulus
Cikādiņa Allygus mixtus
Cikādiņa Metidiocerus elegans
Vienā no iepriekšējiem ierakstiem pieminēju faktu, ka vasaras otrajā pusē uzplaiksnīja interese par dažādām cikādiņu sugām. Tā izpētīju, ka manā fotoarhīvā ir nu ļoti skumīgs sugu sastāvs, kaut arī Latvijā ir sastopamas vairāk kā 300 dažādas cikāžu sugas (no kurām vairums ir tieši cikādiņas)! Daļa sugu pēc foto arī esot samērā viegli nosakāmas. Radās gan jautājums kā lai tā efektīvi tās cikādiņas atrod un sameklē? Vairums sugu tomēr ļoti sīkas, slēpjas veģetācijā un papildus vēl žiperīgi lec, kas ļoti apgrūtina to novērošanu un fotogrāfēšanu. Par laimi, pēdējās divās gaismošanas reizēs ievēroju, ka patiesībā cikādiņas labi nāk (vai pareizāk sakot - lec) arī uz gaismu. Arī šajā naktī uz palaga bija vismaz kādas 20 cikādiņas no kādām 5-6 dažādām sugām. Ne visas gan esmu bijis spējīgs identificēt līdz sugai, bet dažas zīmīgākās izdevās. Īpaši amizantas likās divas sugas - Lamprotettix nitidulus un Allygus mixtus, kam uz vairodziņa (trīsstūris segspārnu pamatnē) kāds bija sazīmējis skumjas sejiņas (otrai sugai gan tā sejiņa vairāk dusmīga kā skumja?). Sākumā pat šķita, ka tas varbūt kaut kāds 'gļuks', bet nē - arī šo sugu interneta attēlos visiem īpatņiem uz vairodziņa bija redzama tāda sejiņa. Visai amizanti!  Tad nu šogad būs jāpaturpina cikādiņu medības - spriežot pēc attēliem internetā, ir vēl kāda sauju visai glītu sugu, ko ir liels kārdinājums pievienot savam fotoarhīvam. Jāizpēta tik šo sugu bioloģija un ekoloģija, lai zinātu kur tās vislabāk meklēt - un jādodas dabā! 
Nobeigumā vēl divi radījumi, ko līdz šim nebiju fotogrāfējis. Nekas īpašs un rets, bet - jāmāk jau priecāties arī par parastajām sugām.
Mīkstblakts Pantilius tunicatus
Raibais ošu lūksngrauzis (Leperisinus fraxini)

Nav komentāru: