Vasarnīcas pārsteigumi jeb Zelta celms v2.0

Nolūzusi egle Olaines novada mežā

Šajā gadā it kā uz vasarnīcas kukaiņu medību laukiem esmu braucis pat samērā bieži, taču pārsvarā visi braucieni ir bijuši darbadienu vakaros ar mērķi gaismot naktstauriņus. Parasti nākamajā dienā jau visnotaļ agri jābrauc atpakaļ uz darbu, līdz ar to tādas garākas pastaigas vasarnīcas apkārtnē šogad ir iznākušas tikai divas. Viena tāda pastaiga bija maija beigās, kad vasarnīcā iznāca padzīvoties veselas divas dienas un tām tad būs veltīts šis ieraksts. Kāpēc nosaukumā pieminēts 'zelta celms'? Tāpēc, ka pirmajā attēlā redzamā nolūzusī egle izrādījās gandrīz tikpat produktīva, kā pirms dažiem gadiem turpat vasarnīcas apkārtnē atrastais oriģinālais 'zelta celms' (tā arī bija nolūzusi egle - par to plašāks apraksts šajā bloga ierakstā). Nieka 10 minūšu laikā izdevās uz šīs egles novērot piecas vaboļu sugas, no kurām divas bija pat ļoti interesantas. 

Skujkoku ligzdu koksngrauzis (Rhagium inquisitor)

Mizgraužu skudrulītis (Thanasimus formicarius)

Zilais ēku koksngrauzis (Callidium violaceum)

Pirmās divas sugas - skujkoku ligzdu koksngrauzis un mizgraužu skudrulītis ir tipiskas šādu egļu stumbru apdzīvotājas. Maz ir tādu svaigi nolūzušu egļu uz kurām aprīļa beigās/maijā nevarētu atrast vismaz vienu no šīm sugām (bet visticamāk ir atrodamas abas). Tās jau te blogā pirms tam arī ir 'atzīmētas' tāpēc ilgi nekavējamies un laižam tālāk. Trešā suga jau bija mazliet interesantāka - zilais ēku koksngrauzis (Callidium violaceum). Šī vabole bija iemesls kāpēc vispār pie šīs egles aizķēros tā mazliet ilgāk, jo vabole ir gana krāšņa un gribējās man šo tā smuki nofotogrāfēt. Diemžēl koksngrauzis sēdēja neparocīgā vietā, tāpēc pirmie kadri neko diži izcili nesanāca (viens no tiem ir arī te redzams). Man par nelaimi vabole drīz vien sāka arī rāpot saplaisājušo koksnes šķēpeļu virzienā, kur draudēja pazust pavisam! Centos to nepieļaut, mēģinot vaboles gaitu ievirzīt man tīkamākā gultnē, taču... zilais ēku koksngrauzis izrādījās veiklāks un, par spīti maniem centieniem,  uz neatgriešanos ielīda kādā spraugā. Ehh, neko darīt. Suga it kā nav reta, bet pēdējos gados kaut kā praktiski neesmu redzējis. Īstenībā šos biežāk var novērot nevis šādā dabiskā vidē, bet gan uz kādiem skujkoku (var būt gan egle, gan priede) zāģmateriāliem - piemēram, dēļiem. Droši vien tas arī iemesls kāpēc suga savā latviskajā nosaukumā ieguvusi epitetu 'ēku koksngrauzis'.

Joslainais sprakšķis (Diacanthous undulatus)

Strupvabole Cilyster lineare

Tieši tajā brīdī, kad ēku koksngrauzis bija tikko kā nozudis šķirbā, ar acs kaktiņu pamanīju citu kustību uz egles stumbra. Liels bija mans pārsteigums ieraugot, ka šīs kustības avots ir reta sprakšķu suga - joslainais sprakšķis (Diacanthous undulatus). Dabā tādu redzēju tikai otru reizi! Īstenībā mani mazliet pārsteidza fakts, ka šis rāpoja pa egles stumbru, jo kaut kā savā prātā šo sugu biju asociējis ar lapkoku mežiem. Taču izrādās, ka joslainajam sprakšķim kā reizi vairāk patīk tieši egles! Plēsīgie kāpuri dzīvo zem atmirušu egļu mizas, bet pieaugušām vabolēm labpatīkot dzīvot uz pašiem egļu stumbriem, kur tās pārsvarā gan slēpjas mizas spraugās. Ja tā padomā, tad vaboles krāsojums patiesībā ir izcili pielāgots tam, lai uz egles mizas fona tā praktiski nebūtu pamanāma. Suga Latvijā izplatīta tiešām samērā reti - vai vismaz ir samērā reti novērota. Tā, piemēram, 2011. gada rakstā par šo sugu ir atzīmētas 20 atradnes + kopš tā laika klāt nākušas varbūt vēl kādas desmit atradnes. Nav jau nemaz tik daudz. Un visbeidzot piektā suga uz šī egles celma bija man jaunums - strupvabole Cylister lineare. Suga ar līdzīgu ekoloģiju un izplatību kā joslainajam sprakšķim - arī šīs vaboles kāpuri dzīvo zem egļu (bet arī citu skujkoku) mizas, kur medī mizgraužu u.c. vaboļu kāpurus. Tā ka tiešām jauka egle! Ja ap to pasnaikstītos vēl kādu brīdi, tad gan jau izdotos sameklēt vēl kaut ko, bet tā uz sitiena nekas jauns vairs acīs neiekrita - soļoju tālāk.  

Ēnvaboles Xylita laevigata

Ēnvabole Dolotarsus lividus

Tālākais soļojums gan īpaši produktīvs nebija. Vienā izcirtumā patvarstīju tauriņus (interesantākā suga - mazais vijolīšu purvraibenis) un uz bērzu stumbeņiem augošās posaspiepēs atradās standarta vaboļu komplekts šādā 'biotopā' - melnuļi Bolitophagus reticulatus, Diaperis boleti un Oplocephala haemorrhoidalisi un turpat blakus arī lielais asmalis (Peltis grossa). Bet tā citādi turpmākās pāris stundas aizgāja vairāk via mazāk aktīvi soļojot - bez nekādām īpašām 'ekstrām'. Ja nu vienīgi atzīmēšanas vērtas ir divas ēnvaboļu sugas - Xylita laevigata un Dolotarsus lividus. Ja pirmā suga nav nekas tāds rets (pats esmu redzējis kādas reizes 5), tad otra gan - krietni retāka. Taču vasarnīcas apkārtnē arī šī suga bija jau manīta - esmu pat par to jau rakstījis te blogā (sk. šo ierakstu). Starp citu tajā ierakstā pieminēto orusīdu manīju arī šajā dienā, taču nebiju pietiekami veikls, lai iegūtu kādu jēdzīgu kadru. Tā ka, lai arī maršruts bija pavisam cits, sastapto kukaiņu sugu sastāvs izrādās ir bijis samērā līdzīgs.

Jātnieciņš Rhyssa persuasoria

Piepjmīlis Endomychus coccineus

Asinssarkanā plakaņa (Cucujus haematodes) kāpurs

Taču neiztika bez pavisam īpaša pārsteiguma! Pašās gājiena beigās, kad, mēģinot saīsināt ceļu, atdūros pret platu grāvi, kam viena krasta puse bija noaugusi blīviem latvāņiem. Nācās vien meklēt apkārtceļu un tā nu iekūlos vienā brangā, iepriekš neapmeklētā melnalkšņu dumbrājā. Tur interesantas lietas gan sāka birt kā no pārpilnības raga - te uz viena stumbra liels jātnieciņš Rhyssa persuasoria dēj olas kādā nelaimīgā kāpurā, te košais piepmīlis Endomychus coccineus rāpo pa kritalu, paretais sprakšķis Ampedus erythrogonus zem mizas, piepjvaboles Triplax russica un spīdulis Cyllodes ater uz piepes u.c. Ražīgi! Taču galvenais pārsteigums - Cucujus plakaņu kāpuru atrašana zem neliela alkšņa kritalas mizas! Pirmkārt jau biju šokā - kā? Vai tiešām šie dzīvo arī tik tuvu manām jaunības dienu kukaiņu takām? Otrkārt - zem alkšņa mizas? Ko tas nozīmē? Kura suga tad tā ir? Jautājums par sugas piederību mani tiešām samulsināja, jo sarkanais plakanis tipiski ir atrodams zem apšu mizas (vai arī ozolu), bet asinssarkanais plakanis - zem priežu mizas. Alksnis īsti neatbilst ne vienai ne otrai sugai vai, pareizāk sakot, kā alternatīvs 'risinājums' ir minēts abām sugām. Tātad šajā gadījumā pēc konkrētā biotopa sugu noteikt īsti nevarēja. Apkārtnē gan vairāk dominē tieši priežu meži un tādu lapkoku mežu apkārtnē nemaz nav (atskaitot melnalksnājus un kādus jauktus skujkoku-lapkoku mistrojumus) - tas tomēr vedināja uz domām, ka šim vajadzētu būt asinssarkanajam plakanim (C.haematodes). Arī pēc kāpura izskata šis variants šķiet visatbilstošākais (joprojām gan nejūtos pārlieku drošs abu sugu atšķiršanā tikai pēc kāpuriem). Cītīgi meklēju vai nevar atrast kādu pieaugušo vaboli, taču bez sekmēm. Arī citi kāpuri šajā melnalksnāja neatradās - apdzīvota bija tikai viena vienīga neliela alkšņa kritala. Tīri pēc sajūtām šķita, ka tas tāds vienas, tur nejauši ieklīdušas mātītes darbs - izdējusi oliņas uz vienas kritalas un tas arī viss. Var tikai minēt kāpēc tā tur ir ieklīdusi - varbūt tiešām pilnīga nejaušība, bet tik pat labi pie vainas varētu būt apkārtnes mežu 'degradācija', kas ir licis vabolei meklēt jaunas mājvietas - daudz izcirtumu un arī tajos mežos, kas vēl ir saglabājušies, ir sajūta, ka atmirušos kokus (īpaši priedes) izzāģē un izvāc apkārtnes vietējie iedzīvotāji, jo svaigu celmu (taču redzams, ka koks nav bijis dzīvs, bet jau nokaltis) šajos mežos ir visai daudz. Pierīgā tā vispār esot diezgan liela problēma, kas diezgan krasi samazina meža bioloģisko vērtību, jo mežs bez kritalām un atmirušiem kokiem nav 'normāls' mežs. 

Skrejvabole Carabus glabratus

Lēcējzirnekļa Evarcha sp. portrets

Tinējsmecernieks Byctiscus betulae

Šī diena bija viena no retajām reizēm, kad kukaiņu medībām centos nodoties maksimāli ilgi - pēc garās pastaigas vien īss atpūtas brīdis un ņēmu padusē entomoloģisko tīkliņu, lai dotos apsekot tuvējo pļaviņu un netālo izcirtumu. Un tā līdz pat sagaidīju vakarlēpja murrāšanu. Neatlaidība atmaksājās, jo šis bija tas laimīgais vakars, kad ar tīkliņu iepļāvu māņmīkstspārni Cerapheles terminatus, par ko plašāks apraksts šeit. Bija gan arī šādi tādi citi radījumi - gan fotogēnisks lēcējzirneklis, gan košs tinējsmecernieks, gan vēl šis tas cits mazāk 'fotogēnisks'. Katrā ziņā pēc šādām gana rezultatīvām medībām pat vakara krēslā, ir skaidrs, ka kukaiņus var vērot/meklēt/fotogrāfēt praktiski 24 stundas diennaktī! Ka tik ir spēks kaulos un entuziasms dzen uz priekšu. 

Tinējs Ancylis kenneli

Zāģkode Luquetia lobella

Tauriņš Lampronia fuscatella

Tinējs Gypsonoma nitidulana

Naktstauriņu lampa šajā reizē gan lika nedaudz (bet tikai nedaudz) vilties. Laiks gan arī nebija diez ko piemērots (diezgan vēss) - līdz ar to no lieltauriņiem atzīmējās vien ~30 sugas, kas ir tiešām pamaz. Situāciju šoreiz izglāba sīktauriņi - atlidoja gan dažas vienkārši glītas sugas, piemēram, tinējs Ancylis kenneli, gan arī dažas sugas, ko iepriekš nekad nebiju manījis, piemēram, tinējs Gypsonoma nitidulana un tauriņš Lampronia fuscatella no Prodoxidae dzimtas. Pēdējā pēc skata nav diezin ko krāšņa suga bet Latvijā skaitās visai reti sastopama - Latvijas tauriņu katalogā pie izplatības ir atzīme '1' (piecu ballu skalā). Tauriņa kāpurs attīstās tievos bērzu zariņos, kuriem izveido tādu kā paresninājumu - parasti zarojuma vietā (to droši vien var mierīgi dēvēt arī par pangu. Vismaz angļu valodā tā to arī sauc - 'gall'). Tā iekšpusē tad kāpuriņš ir visai labi pasargāts no ārpasaules briesmām. Varētu būt retākā šīs sezonas naktstauriņu suga - tā ka laikam jau arī par šo nakti ir grēks sūdzēties! Rezumējot pāris vārdos - kārtējais veiksmīgais izbrauciens uz vasarnīcu!