Krustkalni - 2016, pavasaris

Sārtgalvītis (Regulus ignicapilla) Krustkalnu dabas rezervātā

Hmm, sen nekas nav rakstīts (ak vai, cik ierasts sākuma teikums šajā blogā...)! Aiz loga vēl tāds samērā vasarīgs laiks, tāpēc vēl tā īsti nešķiet, ka būtu pienācis laiks atskatīties uz sezonas laikā paveikto (tas vairāk piestāv garajiem rudens un ziemas vakariem), bet tomēr - pēdējās pāris nedēļās esmu sācis mazliet biežāk pārcilāt šī gada bilžu mapes - kārtojot bildes, mēģinot noteikt kādus nenoteiktos objektus utml. ķimerējoties. Jāatzīst, ka vēl nav sakārtotas arī daļa no pagājušajā gadā safotogrāfētajām bildēm, tā ka tā sanāk mazliet kā cīņa ar vējdzirnavām, jo visu laiku klāt jau nāk jaunas bildes. Ehh, kaut dienā būtu 38 stundas - tad visu varētu paspēt. Varbūt. Lai nu kā tur nebūtu, šajā ierakstā atskats uz  četrus mēnešus senu pagātni - maija vidu, kad pāris dienas atkal izdevās padzīvot Krustkalnu dabas rezrvātā. Brauciens tāds daļējs atpūtas brauciens (zolītes turnīrs nakts garumā ar visām no tā izrietošajām sekām), bet sanāca gan viena ļoti produktīva naktstauriņu nakts, gan arī pāris īsi, taču visntoaļ veiksmīgi izgājieni dabā. Par veiksmīgumu vien jau liecina pirmā bilde - šogad otrais redzētais sārtgalvītis! Šo mazputniņu vienmēr ir prieks ieraudzīt!

Lielais apšu tinējzobspārnis (Pygaera timon)

Skābeņu lācītis (Diaphora mendica)

Lielais ozolu zobspārnis (Peridea anceps)

Tinējs Athes triangulana

Vispirms sāksim ar naktstauriņiem! Kopumā gaismots tikai trīs naktis, taču tikai viena nakts bija silta un labi piemērota šādām aktivitātēm, līdz ar to tikai tajā naktī veicu daudz maz rūpīgu sugu uzskaiti. Salidoja gandrīz 70 'lieltauriņu' sugas, kas ir tīri labs rezultāts, no kurām 3 bija man jaunas sugas. Lielākais prieks par lielo apšu tinējzobspārni (Pygaera timon), kas lai, arī nav īpaši liels retums, bija manā ilgi gaidīto sugu sarakstā. Ja daudzām citām naktstauriņu sugām, kas dzīvo uz apsēm pietiek arī ar jaunākām apsēm, tad šai sugai labpatīkot vietas, kur aug arī vecākas apses, tā ka tas varētu būt iemesls kāpēc nav izdevies šo sagaidīt vasarnīcas apkārtnē - tur šādu vecu apšu nav. No tinējzobspārņiem līdz ar to atlikusi tikai viena neredzēta suga - lielais kārklu tinējzobspārnis (Clostera anastomosis), kas laikam ir retākā suga no piecām tinējzobspārņu sugām. Šajā braucienā izdevās atzīmēt arī citu jaunu zobspārni - lielo ozolu zobspārni (Peridea anceps), kas gan ar nav nekas rets, bet jāmeklē vietās, kur aug kādi vecāki ozoli. Tā ka no Latvijā sastopamajām 30 zobspārņu sugām, neredzētas palikušas vien 6 - no kurām tikai viena (Ptilodon cucullina) varētu būt tāda tiešām ļoti reta un grūti atrodama. Pārējās cerams tuvāko pāris gadu laikā izdosies 'atzīmēt' - kļavu zobspārni cerams jau šogad. 

Rudais pāvacis (Aglia tau)

Rudā pāvača (Aglia tau) priekšspārna 'acs'

Rudais pāvacis (Aglia tau)

Rudais pāvacis (Aglia tau)

No jau iepriekš redzētām sugām patīkams pārsteigums bija rudie pāvači (Aglia tau), kas siltākajā naktī pie lampas grozījās kādi trīs. Viens no tādiem dizainiski jaukākajiem Latvijas tauriņiem! Īstenībā jau var teikt, ka arī šo sugu tā labi redzēju pirmo reizi, jo pirms tam mans vienīgais novērojums bija strauji, apkārt lidojošs tēviņš mežā, kur to labi apskatīt nebija iespējams. Tā vispār tāda šai sugai (un arī atsevišķām citām naktstauriņu sugām, piemēram, dažiem vērpējiem) raksturīga iezīme - tēviņi ir aktīvi arī dienas laikā un tādu strauji lidojošu oranžīgu objektu maijā patiesībā var noturēt arī par kādu dienastauriņu. Tiesa pēc lidojuma veida (straujš un ne tik svaidīgs kā dienastauriņiem) un vietas (bieži vien mežā starp kokiem) parasti tomēr var izfunktierēt, ka tas tomēr nav dienastauriņš. Rudie pāvači ir labs piemērs dzimumu dimorfismam naktstauriņu pasaulē. T.i. kopumā pēc krāsojuma abi dzimumi principā ir līdzīgi (tēviņi mazliet košāki) - t.i. tā atšķirība nav tik izteikta, kā piemēram dažādām zilenīšu sugām.  Galvenā atšķirība ir izmērā (mātītes krietni lielākas) un antenās! Tēviņiem ir daudzu naktstauriņu tēviņiem raksturīgās platās, ķemmveida antenas (mātītēm - ļoti tievas, gandrīz pavedienveida) ar kuru palīdzību tie uztver mātīšu izdalītās smaržas - feromonus. Šajā reizē atlidojušie visi bija tēviņi un, drīz pēc sākotnējā nemiera, tie kļuva pavisam mierīgi un ļāvās mierīgai fotosesijai. Nu ļoti daiļi radījumi! 

Liepu sprīžmetis (Plagodis dolabraria)

Plankumainais tinējzobspārnis (Clostera anachoreta)

Vilkābeļu daivsprīžmetis (Acasis viretata)

Zāļsvilnis Agrotera nemoralis

Ne mazāk glīti bija arī daudzi citi šajā naktī pie lampas sagaidītie 'draugi' - jo īpaši man fascinē liepu sprīžmeša (Plagodis dolobraria) spārnu raksts. Bieži sastopama suga, bet vienmēr prieks ir šo sastapt - ne velti te blogā bilde ar šo parādās jau otro reizi! Šajā reizē gan atlidoja jo īpaši svaigs eksemplārs, kas pelnījis atrādīšanu. Tāpat īpaši svaigs bija viens no iepriekš pieminētajiem tinējzobspārņiem - plankumainais tinējzobspārnis (Clostera anachoreta). Suga, ko tikai pagājušajā gadā redzēju pirmo reizi, bet nu jau ir trāpījies vēl pāris reizes. Vispār jau laikam no tādām retākām sugām gan šajā naktī nekas tāds īpašs ko atzīmēt nav. Retākais guvums varētu būt vilkābeļu daivsprīžmetis (Acasis viretata), kam Latvijas tauriņu katalogā pie izplatības vērtējuma ir atzīme 2 (5 ballu skalā). Tādu gan jau vienu reizi biju redzējis - 2013. gadā Papē. Rezumē par šo tauriņu nakti - garlaicīgi nebija ne mirkli! 

Velvētā skrejvabole (Carabus convexus)

Par to, lai nebūtu garlaicīgi parūpējās arī pāris interesantas vaboļu sugas. Pirmajā naktī, kas tauriņiem nebija īpaši labvēlīga, pie lampas atrāpoja neliela Carabus ģints vabole, kas varbūt pa gabalu tāda īpaši raksturīga neizskatās, taču, ja paskatās tuvāk, var redzēt, ka segspārni ir ar smalkām gareniskām rievām - velvētā skrejvabole (Carabus convexus)! Man jauna suga un, lai arī neskaitās liels retums, tomēr nebiju lolojis īpašas cerības to šogad ieraudzīt. Bet bez veiksmes palīdzības jau kukaiņu sugu medīšanā iztikt nevar. Nākamajā naktī, kas tātad bija krietni siltāka, bruņojos ar lukturīti, izmetu pāris līkumus pa meža ceļu, meklējot citu Carabus-u, ko gan ļoti cerēju Krustkalnos sastapt - C.violaceus. To diemžēl nesatiku, taču atradu vēl vienu convexus un divas citas Carabus sugas. Tā ka tā noteikti ir viena laba metode kā doties meklēt skrejvaboles un citus naktī aktīvus kukaiņus - nakts pastaigās ar lukturīti. Skrejvabolēm gan problēma varētu būt, ka, piemēram, mežā tās ir grūti saskatīt, jo zemsedze parasti tomēr ir klāta pērnām lapām u.c. nobirām un liela daļa vaboļu rušinās kaut kur tām apakšā - dzirdēt var, bet redzēt ne. Bet ja caur mežu iet kāds ceļš vai gludāka taka - tad uz tāda fona gan tos kustoņus var mēģināt saskatīt.  

Māņkoksngrauzis Calopus serraticornis

Otru interesanto sugu gan nekur meklēt nebija jāiet - tā uz gaismu atlidoja pati. Māņkoksngrauzis Calopus serraticornis.  Brūna, paliela (ap 2cm) vabole, kas pēc skata mazliet atgādina tiešām kādu no koksngraužiem - piemēram Criocephalus rusticus, un nav pat īsti līdzīga citām māņkoksngraužu (Oedemeridae) sugām. Lielās acis, kas aizņem lielu daļu no galvas virsmas, norāda, ka šī suga tiešām ir naktī aktīvs radījums un līdz ar to - reti redzams. Esot tāda izteikta pavasara suga un Latvijas apstākļos cerības šo ieraudzīt g.k. aprīli un maijā. Vienīgo reizi pirms tam šo sugu biju atradis Ogres Zilajos kalnos, tālajā 2007. gada 26. aprīlī - paslēpušos mirstošas egles stumbra mizas spraugā. Toreiz jau biju aizrāvies ar kukaiņu foto tā ka fotoarhīvā suga jau bija, taču attēli nebija īpaši labi (5mpx kvalitātē), tā ka vērtīgs 'apdeits'. Pamanīt šo dienas laikā gan tiešām būs bijusi liela veiksme, jo kopumā raksta, ka gaismošana ir viena no efektīvākajām šīs sugas konstatēšanas metodēm. Kāpuri attīstās satrupējušā skujkoku koksnē, ēnainās vietās - nereti tuvu pie stumbra pamatnes vai pat saknēs. Tātad jāmeklē mežos, kas tādi vairāk vai mazāk uz dabisko pusi - t.i. ar bagātīgu atmirušās koksnes daudzumu.

Glodene (Anguis fraglis jeb pēc mūsdienīgākas sitemātiskas skatoties - Anguis colchica)

Dienas pastaigās viens no tādiem negaidītākajiem pārsteigumiem bija glodenes sastapšana. T.i. it kā notikums pats par sevi nekas īpašs - varbūt ne ļoti bieži, bet pa kādai glodenei jau izdodas satikt katru gadu. Taču šādu glodeni - ar koši ziliem plankumiem gan nekad nebiju saticis! Kā izrādās, tad šādas košas zvīņas ir raksturīgas tēviņiem riesta laikā. Acīmredzot nekad nebiju saticis nevienu glodenes tēviņu pavasarī, jo tiešām neatminos, ka būtu šādas zvīņas redzējis. Var jau būt, ka nebiju vienkārši ievērojis? Kas zin.. Lai nu kā, ar glodeni saistās vēl viens interesants fakts, ko uzzināju tagad tikai kādu mēnesi atpakaļ - izrādās pie mums Latvijā ir sastopama nevis suga Anguis fragilis (jeb angliski - Slow Worm), bet gan Anguis colchica (angliski - Eastern Slow Worm). Tātad burtiskā tulkojumā - Austrumu glodene. Vizuāli sugu atšķiršana esot visai sarežģīta (ja ne pat neiespējama, taču šīs zilās zvīņas starp citu esot izteiktākas tieši austrumu sugai colchica), bet ģenētiski abas sugas it kā atšķiroties labi. Latvijas gadījumā it kā par sugu atšķiršanu nav jāuztraucas, jo vismaz nesen izdotajā Eiropas abinieku un rāpuļu noteicējā abu sugu izplatības robeža ir atzīmēta Polijas vidusdaļā. Latvijā esot tikai šī austrumu glodene. Protams, nav ne jausmas cik plaši herpetologu aprindās ir šāds sugu dalījums pieņemts, bet plašs raksts par šo tēmu lasāms šeit.   

Dedestiņu baltenis (Leptidea sinapis) olu dēšanas procesā

Dedestiņu balteņa (Leptidea sinapis) ola

Ķērsu balteņa (Anthocharis cardamines) mātīte

Maija vidū tauriņu sezona jau bija atspērusies un auļoja uz priekšu plašiem soļiem un arī Krustkalnos trīs dienu laikā ieraudzīju trīs gadam jaunas sugas - kāpostu balteni, krūkļu zilenīti un čemurziežu dižtauriņu. Lielāks prieks gan bija par dedestiņu balteni, ko izdevās pieķert olu dēšanas procesā (un līdz ar to izdevās nofotogrāfēt arī tā olu) un ķērsu balteņa mātīti, kas ir daudz neuzkrītošāka par tēviņiem (lidojumā mierīgi var sajaukt, piemēram, ar kāļu balteņiem) un līdz ar to - tik bieži negadās redzēt (=pamanīt). T.i. dabā ejot katram baltenim jau pakaļ parasti neskrienu un ķērsu balteni kādā konkrētā vietā visvienkāršāk atzīmēt pēc raksturīgajiem tēviņiem, ko atpazīt var jau iztālēm. Šoreiz viena mātīte mierīgi laidelējās turpat deguna galā - grēks neizmantot situāciju un nenofotogrāfēt.

Spīdulis Pocadius ferrugineus

No dienā sastaptajiem vaboļjaunumiem jāatzīmē pūpēžu spīdulis Pocadius ferrugineus, ko redzēju pirmo reizi. Vairākas vaboles dzīvojās tādos jau mazliet pavecākos pūpēžos un to ķermeņi, tur pa iekšpusi rušinoties, bija pilnībā noklājušies ar pūpēžu sporām. Tagad gan sāku domāt vai tā varu 100% apgalvot, ka šī ir pareizā suga, jo izrādās, ka Latvijā vienu reizi ir konstatēta arī suga P.adustus, bet nu, pieņemot, ka P.ferrugineus ir kopumā visai bieži sastopama, tad 99%, ka šai vajadzētu būt tai. Tīri pēc foto abas sugas gan ir praktiski neatšķiramas (īpaši, ja vabole ir šādi noklāta ar sporām un īsti nevar saskatīt vaboles virsmu u.c. smalkās pazīmes), tā ka, neievācot eksemplāru, otru sugu arī pierādīt būtu grūti (pat ja būtu aizdomas par to). Tā ka šis varētu būt viens no retajiem gadījumiem, kad sugu varētu atļauties noteikt pēc varbūtības metodes. Pārāk labs stils gan tas tomēr nav. 

Sarkanspārnis Dictyoptera aurora

Koksnurbis Hylecoetus dermestoides

Nobeigumā vēl foto ar sarkanspārni Dictyoptera aurora, kas ir bieži sastopama suga, bet kaut kā pēdējos dažos gados nebija vairs izdevies satikt un lapkoku koksnurbja tēviņa foto, kas samērā vērtīgs novērojums, jo kaut kā biežāk parasti tomēr gadās sastapt mātītes. 'Biežāk' gan arī tāds visai relatīvs jēdziens, jo īstenībā koksnurbjus esmu redzējis mazāk par 10 reizēm. Visas reizes gan šī pati suga - divas citas Latvijā sastopamās sugas (skujkoku un ozolu koksnurbji) pagaidām no manis izvairās. Nekas - gan jau kādreiz mūsu ceļi krustosies arī ar tām! Tas īsumā arī laikam viss, bet atskats vasaras nedarbos ar to nebeigsies - vēl daudz ko stāstīt un atrādīt. Stay tuned, kā sacīt jāsaka!