Lielais Kangaru purvs

Viens no Lielā Kangaru purva ezeriņiem

Lielas Kangaru purvs manā skatījumā ir visai īpaša vieta. Varbūt pats purvs mazākā mērā, jo tas, lai arī ir tipisks augstais purvs, tomēr šķiet ir visai jūtami cietis no meliorācijas ietekmes, kā rezultātā ir kļuvis diezgan sauss un lēni, bet neatlaidīgi aizaug ar priedītēm. Var jau teikt, ka tas ir normāls process, jo arī dabiskos apstākļos purvi mēdz lēnām aizaugt, taču meliorācija noteikti šo procesu ir par n reizēm paātrinājusi. Taču Lielā Kangaru purva apkārtne - gan paši Lielie Kangari, gan tuvāki un tālāki meža gabali, gan, manuprāt, ir īsts zelta gabals. Vismaz kukaiņu ziņā noteikti! Protams, nevar gluži salīdzināt, piemēram, ar kukaiņu daudzveidības 'Meku' - Šlīteres zilajiem kalniem, taču Latvijā ir maz tādu vietu, kas Šlīterei 'turēt līdzi'. Bet, ja salīdzina ar citām NATURA 2000 vietām, tad Lielie Kangari noteikti tur savu pozīciju visai labi. Kaut gan labi - atzīšos, ka šī Lielo Kangaru reklāma droši vien nav īpaši objektīva, jo vienkārši pēdējo 5-7 gadu laikā ir sanācis turp braukt pietiekami regulāri (kaut vai tāpēc, ka šī vieta atrodas samērā netālu no Ogres) un šo braucienu laikā ir izdevies tur atrast un ieraudzīt daudzas interesantas lietas, kas Lielos Kangarus manās acīs paceļ augstāk par citām, noteikti ne mazāk interesantām vietām, kurās esmu pavadījis ļoti maz laiku vai neesmu bijis pat vispār. Ok, liriku pie malas! Šogad Lielos Kangarus esmu apmeklējis gan tikai divas reizes, taču abas reizes bijušas ļoti veiksmīgas un interesantas. Šajā ierakstā par pirmo gājienu - 27. maijā.

Zāļsvilnis Crambus alienellus

Agrais purvraibenis (Boloria euphrosyne)

Galvenais gājiena mērķis bija purva samteņu (Oeneis jutta) meklēšana tieši Lielajā Kangaru purvā. It kā jau citus gadus ar biju šo purvu apmeklējis ar līdzīgu domu prātā, bet kā izrādās, tad šķiet ne reizi nebiju purvā bijis šai sugai piemērotākajā lidošanas laikā - maija beigās. Tā ka nav jau brīnums, ka nebiju tos tur atradis, jo, piemēram, jūnija beigās var staigāt pa purvu kaut 30km, bet purvu samteni nekad neizdosies atrast, jo to lidošanas laiks vienkārši ir beidzies. Četras dienas iepriekš biju purva samteņus kārtīgi apskatījis Lielajā Pelečāres purvā (par to var izlasīt šajā bloga ierakstā) un līdz ar to bija jau konkrēts priekšstats par to kā un kur tad īsti šos vajadzētu meklēt. Laiks bija piemērots un tauriņu aktivitāte laba, taču tā arī ~6km garajā čāpojienā pa purvu meklētais tā arī neatrādījās. Varbūt tiešām šī suga Kangaru purvā nedzīvo? Tā var gadīties, jo nav jau tā, ka purva samtenis ir ļoti bieži sastopams un noteikti nav tā, ka ir visos augstajos purvos. Stāsta gan, ka purva samteņi konkrētā purvā var būt arī ar visai lokālu izplatību (t.i. būs sastopami tikai kādā nelielā platībā) un šajā gājienā jau tuvu ne visu purvu izdevās izstaigāt, tā ka varbūt ir vērts tur iegriezties arī kādu citu gadu. Lai nu kā tur nebūtu ar purva samteņiem, arī citu purva kukaiņu aplūkošanai maija beigas ir gandrīz vai pats labākais laiks un līdz ar to purva dzīvi varēja izbaudīt ar pilnu krūti. Apkārt laidelējās mazās purvuspāres (Leucorrhinia dubia) un karaliskās dižspāres (Anax imperator), mazās zileņu raibpūcītes (Coranarta cordigera), agrie purvraibeņi (Boloria euphrosyne) u.c. tauriņi. Galīgi nevarētu teikt, ka bija garlaicīgi! Izdevās arī atzīmēt vienu jaunu zāļsviļņu sugu priekš sevis - Crambus alienellus, kas lielā skaitā (pat ne desmitiem, drīzāk - simtiem!) barojās vaivariņu ziedos. Acīmredzot tipiska augsto purvu suga, kuru neiebrienot purvā ieraudzīt nevar. 

Ligzda purva priedītē - visticamāk lielās čakstes (Lanius excubitor)

Zivjērgļa (Pandion haliaetus) ligzda zemā purva priedītē

Maija beigas arī ir brīdis, kad purvos dzīvojošie putni arī vēl ir gana aktīvi un liek par sevi manīt. Kādu daļu no tipiskajām purva sugām izdevās arī konstatēt - vienā no retajiem slīkšņainajiem pleķīšiem ligzdoja kajaki, vienā vietā izcēlās dzeltenais tārtiņš un kaut kur ļurināja purva tilbīte. Tā varbūt purvam mazāk tipiska suga, bet arī vismaz viens pāris ķīvīšu izskatījās tāds kā sataisījies uz ligzdošanu. Runājot par ligzdām, tad zemā purva priedītē atradās arī, manuprāt, lielās čakstes ligzda, kas gan neizskatījās apdzīvota - vismaz nevienu pieaugušo putnu šajā dienā purvā neizdevās novērot. Jādomā, ka, ja ligzda būtu apdzīvota, tad kāda lielā čakste kaut kur tuvumā jau grozītos. Kā tas bija zivjērgļu gadījumā - ik pa laikam debesīs bija vērojams viens zivjērglis, kas sākumā vairāk tramdīja pārlidojošus peļu klijānus, bet beigās pievērsa arī uzmanību mums - laikam bijām iegājuši viņa teritorijā. Kaut kā biju pārliecināts, ka ligzdai (ja jau uztraucās, tad ticams, ka ligzdotājs) jābūt kaut kur purvmalas mežā - nopētīju mežmalu ar binokli, bet neko aizdomīgu nemanīju (zivjērgļi ligzdu veido pašā koka galotnē, bieži vien tādā, kas paceļas mazliet virs citiem kokiem). Putns turpināja uzstājīgi riņķot, nu jau gandrīz virs galvas - papētīju to purva malu vēlreiz. Liels bija mans pārsteigums ieraugot, ka ligzda atrodas daudz tuvāk kā es to sākotnēji meklēju (kādu 200-300m attālumā) un nevis kādā augstākā mežmalas kokā, bet pavisam nelielas purva priedītes galā! Noteikti ne augstāka par 10 metriem (drīzāk kādi 8-9m), taču tajā pašā laikā mazliet augstāka par citām priedītēm jau bija gan. Tā ka arī no tāda augstuma putns apkārti var visai labi pārredzēt. Šajā brīdi, protams, devāmies prom, lai lieki putniem netraucētu - putns virs galvas jau tā bija pavadījis kādas minūtes 3-4 mūs skaļi mūs mēģinot padzīt. Lai nu kā - uzzināju, ka zivju ērglis ligzdu var būvēt arī tik zemu. 

Agrais samtenis (Lasiommata petropolitana)

Cīrulīšu dižtauriņš (Parnassius mnemosyne)

Iznākot no purva, vairāk uzmanību sāku pievērst dienastauriņiem, jo šajā apkārtnē cerēju ieraudzīt divas sugas, ko ļoti iespējams šajā gadā citur arī varētu vairs neizdoties ieraudzīt - agro samteni un cīrulīšu dižtauriņu. Viss beidzās laimīgi, jo izdevās redzēt gan samteni, gan dižtauriņu un kā beigu beigās izrādījās - tad šie novērojumi abām sugām tiešām tā arī palika mani vienīgie šajā gadā. Ja agrais samtenis bija tik veikls un nemierīgs, ka izdevās tikai ļooti dokumentāls kadrs, tad cīrulīšu dižtauriņi gan bija krietni vien mierīgāki. Divus eksemplārus pie tam sastapu arī jau pašā vakarā netālu no telts vietas - mierīgi nakšņojam uz zāles stiebriem. Tur tad varēja nodoties mierīgai to fotosesija. Nu labi, īstenībā tikai daļēji mierīgai, jo šis vakars bija vienīgais visā šajā gadā, kad varēja apgalvot, ka jā -odu ir daudz un viņi traucē! Tik daudz, ka, fotogrāfējot dižtauriņu, gandrīz 1/3 kadru (mazliet pārspīlēju) bija tādi, kuros bija ietrāpījis arī pa kādam odam. Tā visādi citādi šis gads, protams, ir bijis ļoti labvēlīgs, jo odu ir bijis ļoti maz. Negribas pat atcerēties tos trakos gadus (atmiņā spilgti iesēdušies 2010. un 2011. gads), kad ieiet mežā pat uz 5 minūtēm bija vājprāta mokas. Tā ka patiesībā nebrīnos, ka no tiem dažiem trakajiem odu gadiem man ir salīdzinoši maz labu un jēdzīgu kukaiņu foto - mierīgi nosēdēt odu ielenkumā vienkārši nebija iespējams! 

Pamīkstspārnis Dolichosoma linearis

Parastā graudzāļu vairogblatks (Aelia acuminata)

Lēcējzirneklis Evarcha arcuata

Riteņzirneklis Hypsosinga pygmaea

Amoliņa raibspārņa (Zygaena viciae) kāpurs

Lielā salnsprīžmeša (Erannis defoliaria) kāpurs

Vakarā telts tika uzcelta jau samērā agri (ap kādiem 19iem, ja nemaldos), bet tā kā es esmu vairāk 'pūce' kā 'cīrulis' un principā, kamēr nav iestājusies dziļa tumsa, īpaši aizmigt nevaru, tad izmantoju atlikušās vakara stundas un, apbruņojies ar entomoloģisko tīkliņu, devos pētīt kas tāds interesants dzīvo pļaviņā blakus. Jāsaka, ka guvums bija visai labs! Gan sākot ar atsevišķiem fotogēniskiem radījumiem (piemēram, kārtējais lēcējzirnekļa portrets - nu nevaru es viņus nenobildēt katru reizi, kad ieraugu!), gan jaunām sugām (pāris īsspārņu sugas, viens smecernieks, riteņzirneklis Hypsosigna pygmaea u.c.), gan labākiem kadriem jau iepriekš redzētām sugām. Pēdējā kategorijā noteikti ietilpst pamīkstspārnis Dolichosoma lineare, kas noteikti nav reta suga - vismaz savulaik Arvīda Barševska izdotajā grāmatiņā 'Austrumlatvijas vaboles' šai sugai ir minētas vairāk kā 50 atradnes un pielikta atzīme 'Ļoti bieži'. Taču man pašam pēdējo 11 gadu laikā šī bija tikai otrā sugas sastapšanas reize. Senākā jaunībā gan it kā atceros to redzējis biežāk. Kaut gan, ja šādai nelielai, iegarenai un pelēkzaļai vabolei patīk sēdēt, piemēram, pļavā uz zāles stiebriem, tad tādu ieraudzīt patiesībā nav viegls uzdevums. Pavisam iespējams, ka entomoloģiskais tīkliņš tad ir vieglākā šīs sugas konstatēšanas metode.

Koksngrauzis Agapanthia intermedia

Koksngrauzis Agapanthia intermedia

Apmēram ap pulksten 21:30, kad jau lēnā garā sāku mest mieru savām entomoloģiskajām aktivitātēm - pēc viena no pēdējiem pļāvieniem tīkliņā atradu glītu, zilganu vaboli ar gariem taustekļiem. Neticēju savām acīm! Koksngrauzis Agapanthia violacea! Savā potenciāli nobildējamo koksngraužu sugu sarakstā es esmu iekļāvis daž ne dažādus retumus, bet šādu sugu pat sapņos nebiju cerējis satikt! Sāku patiesībā pat pie sevis prātot vai kāds tādu vispār ir Latvijā redzējis? Pirms šī jautājuma noskaidrošanas, gan vispirms drudžaini centos šo retumu tā pienācīgi iemūžināt, kas gan izrādījās visai piņķerīgs pasākums, jo saule jau bija norietējusi un bija jūtams akūts gaismas trūkums organismā. Par laimi vakars bija jau kļuvis visai vēss un koksngrauzītis bija pat ļoti mierīgs (odi gan ne!), kas vismaz daļēji atviegloja fotogrāfēšanu. Kad kaut cik jēdzīgi kadri bija sagūti, ķēros pie sugas statusa noskaidrošanas. Kā izrādījās, tad kā jauna suga Latvijai Agapanthia violacea ir tikusi konstatēta vien 2013. gadā, kad 6. jūnijā Ilgu apkārtnē (Daugavpils n.) sugu bija noķēris Nikolajs Savenkovs. Vēlāk (12. jūnijā) turpat sugu konstatējis arī Arvīds Barševskis - citi atradumi šai sugai nav pagaidām publicēti. Tātad pilnīgi iespējams, ka tikai otrā zināmā atradne Latvijā! Jauki, ko lai citu saka. Šis gan nav tāds tipisks koksngrauzis, jo patiesībā ar kokiem šai sugai saistība nav. Iespējams, ka korektāks varētu būt nosaukums 'stublājgrauzis', kāds ir dots Phytoecia ģints koksngraužiem, jo abu šo ģinšu sugu kāpuri attīstās dažādos lakstaugos - gan stublājos, bet biežak laikam tomēr sakņu daļā. Konkrēti A.violacea ir samērā izteikts polifāgs un kā kāpuru barības augi ir minētas lucernas (Medicago), esparsetes (Onobrychis), daglīši (Echium), salvijas (Salvia), krievpogas (Scabiosa) u.c. Nezinu kas no tā visa varēja būt šajā pļaviņā, bet gan jau kaut kas piemērots tur atradās. Šur tur piemin arī, ka suga pēdējos gados ir sākusi izplatīties uz ziemeļiem un līdz ar to sugas atrašana Latvijā laikam liels brīnums nav. Pilnīgi iespējams, ka turpmākajos gados novērojumu skaits varētu arī pieaugt - dzīvosim redzēsim vai tā tiešām būs. Lai nu kā - 76. koksngraužu suga manā kolekcijā! Pie miera varēju doties apmierināts kā zīlonis!
LABOJUMS 20.II.2017 - Gatavojoties jaunajai kukaiņu sezonai, sekmīgā mazā apšu koksngrauža izaudzēšanas iespaidā, mazliet pieķēros koksngraužu sugu izpētei. Tā pētīju un skatījos līdz atklāju, ko pavisam negaidītu - izrādās mūsu reģionā ir sastopama vēl viena šāda zila Agapanthia ģints suga - Agapanthia intermedia! Tā gan ilgu laiku ir tikusi uzskatīta par A.violacea variatāti līdz ar to daudzos senākos noteicējos nemaz nefigurē (līdz ar to tas varētu būt iemesls, kāpēc tādu vispār biju 'palaidis garām'), taču pēdējos gados šķiet ir nostiprinājies viedoklis, ka tās tomēr ir divas atšķirīgas sugas. Un pēc visa spriežot - mans eksemplārs kā reizi ir Agapanthia intermedia! Sugas ir tiešām ļoti līdzīgas, taču ir virkne pazīmju, kas norāda uz intermedia nevis violacea - g.k. gaišu matiņu joslas priekškrūšu vairogu un centrālajā daļā (centrālā josla saīsināta, vien mazliet manāma pie vairoga pamatnes), segspārnu galos gaišāki matiņi (violacea - tumši), krūšu sāni ar blīvu, baltu matiņu klājumu, retie, garie matiņi uz segspārniem vien to pamatnē, sedz apmēram 1/3 to garumu (violacea - gandrīz līdz pus-segspārniem). Izplatība arī abām sugām esot it kā atšķirīga un iespējams tālāk uz ziemeļiem varētu būt tieši intermedia nevis violacea. Atšķiras arī bioloģija, jo intermedia ir pētereņu (Knautia arvensis) monofāgs. Tiesa, ņemot vērā šo samērā neskaidro taksonomisko situāciju un līdzīgo sugu izskatu, grūti tā precīzi saprast to izplatību - t.i. pilnībā pieņemu, ka ir avoti, kuros rakstot par violacea ir domāt arī intermedia (t.i. abas sugas netiek nodalītas). Lai arī oficiāli šāda suga Latvijā nav konstatēta, tomēr varētu būt, ka augstāk minētais atradums Daugavpils apkārtnē arī atteicas uz intermedia nevis violacea. Tas būs jānoskaidro.