Dictyla convergens un jauna koksngraužu suga!

Ķērpjuts Lepinotus reticulatus

Nākamais rīts sākās ar atklāsmi, ka laikam iepriekšējā vakarā kāroto tīklblakti īstenībā meklēju nepareizā vietā. T.i. sāku tā pētīt un šķiet atkodu, ka mežmalā augošās neaizmirstulītes bija meža neaizmirstulītes (Myosotis sylvatica), bet Dictyla convergens g.k. tomēr dzīvojot uz purva neaizmirstulītēm (M.palustris = scorpioides). Kur lai tādas atrod? Pētīju gūglē šī auga attēlus un sāku tagad tā domāt, vai tik gadījumā iepriekšējā dienā vienā grāvī gar malām neredzēju līdzīga paskata, salātzaļu lapiņu klājumu? Hmm. Jādodas pārbaudīt. Vispirms gan, protams, brokastu 'roltons'! Izrādījās gan, ka noskatīto bļodu bija okupējis jau kāds cits radījums - ķērpjuts Lepinotus reticulatus! Varēju gan to arī mierīgi nepamanīt un apēst kopā ar roltonu, jo šis šķiet ir izmērā sīkākais radījums, ko es esmu vispār mēģinājis nofotogrāfēt. Vien 1-1,5mm sīks radījums jeb neliels, kustīgs gruzis uz bļodas virsmas! Suga ir sinantropa un kā reizi g.k. sastopama cilvēku mitekļos utml. vietās. Ņemot vērā, ka spārni ir reducēti, tad sugas izplatīšanās droši vien g.k. notiek arī ar cilvēku palīdzību.  

Egļu koksprīžmeša (Deileptenia ribeata) kāpurs

Egļu koksprīžmeša (Deileptenia ribeata) kāpurs

Īsti nevarēja saprast kas ar laikapstākļiem ārā - ik pa laikam kaut kāds lietus mākonis uznāca, bet nu tomēr saņēmos un bāzu degunu ārā no mājas. Par laimi pastaigas laikā noķēru vien dažas piles un varēja pilnībā nodoties kukaiņu meklēšanai. Principā taisnā ceļā devos vakardienas grāvja virzienā, vien piestāju 'zelta izcirtumā', kur vienā stūrī atkal atradās kaut kādas medījuma paliekas. Šoreiz - četras pārnadžu (brieža vai aļņa) kājas. Kas tur tās atstāj? Malumednieki? Katrā ziņā tā dīvaini.. Man kā kukaiņu pētniekam tas gan no vienas puses labi, jo tās kājas bija aplipušas dažādām vabolēm, kas tad ir iecienījušas līķu aromātu. Starp tām gan nekas tāds pārāk interesants, tāpēc no šī punkta atrādīt varu vienīgi uz pīlādža zara atrastu kāpuru, kas pats cenšas izlikties par zaru. Manuprāt, egļu koksprīžmeša (Deileptenia ribeata) kāpurs - krāsa gan varbūt līdz galam nesakrīt ar interneta attēliem (ir krietni vien gaišāks), taču viss pārējais jau gan šķiet atbilst ļoti labi. Tajā skaitā arī sejas zīmējums, kas ir izteiktām, tumšām māņu acīm - t.i. īstās kāpura acis ir nevis šie tumšie laukumi, bet gan nelielu actiņu sakopojums galvas apakšējos stūros. Izskatās gan visai draudīgi un tā arī droši vien ir galvenā šo māņacu nozīme - mēģināt mazliet iebiedēt uzbrucēju. Tāda vai līdzīga dizaina māņacis ir arī vairākām citām naktstauriņu kāpuru sugām. 

Ar purva neaizmirstulītēm (Myosotis palustris) apaudzis grāvis

Tīklblakts Dictyla convergens

Tīklblaktis Dictyla convergens

Līdz grāvim pārāk tālu nebija jāiet un salātzaļās lapiņas pa nakti pazudušas nebija. Lieliski! Rāpos līdz grāvja malai un jau praktiski uz pirmās zaļās lapiņas, kam uzmetu aci, pamanīju tīklblakti! YES - Dictyla convergens! Mazliet papētīju šo zaļo klājumu plašāk un sapratu, ka tur to tīklblakšu īstenībā ir daudz. Ļoti daudz. Desmitiem! Pa vienai, pārīši pa diviem un pat viena čupiņa ar trim blaktīm kopā, kas acīmredzami piekopa pagalam izvirtīgu dzīvesveidu. Tātad šīs zaļās lapiņas tik tiešām ir purva neaizmirstulītes (Myosotis palustris/scorpioides), kas Latvijā ir parasts augs. Jādomā, ka šī tīklbkats tad arī varētu nebūt nekas rets, jo nu atradu tomēr uzreiz pirmajā vietā, kur šādas neaizmirstulītes papētīju. Suga ir līdzīga Dictyla humuli, bet atšķirama pēc gaišās priekškrūšu vairoga centrālās daļas. Un, protams, arī barības auga, jo D.humuli dzīvo uz tauksaknēm. Lieliski - 8. suga manā tīklblakšu listē. Vēl tikai 2 sugas līdz mērķa sasniegšanai! Kādas dažas it kā 'parastākas' sugas vēl ir palikušas, ko varētu atrast, tā ka 10 sugas jādomā, ka šogad izdosies sasniegt. Apetīte gan rodas ēdot - tagad gribas atrast ja ne gluži visas, tad maksimāli visas cik vien ir iespējams! Lai to sasniegtu, gan būs kārtīgi jāpasvīst. 

Platsmeceris Dissoleucas niveirostris

Smecernieks Rhinocyllus conicus

Koku vairogblakts (Pentatoma rufipes) nimfa

Negaidīti ātri sasniedzis mērķi, pat mazliet apjuku - ko lai dara tālāk? Nospriedu, ka nu jāpāriet atkal pie mazo Pogonocherus koksngrauzīšu meklēšanas. Kaut kad taču kādam no tiem ir jākrīt! Vispirms gan iegriezos iepriekšējā ierakstā pieminētajā izcirtumā, kur izdevās atrast diva foršas un samērā retas sugas. Ja platsmeceri Dissoleucas niveirostris jau biju fotogrāfējis 2011. gadā (ir bilde pat te blogā), tad smecernieks Rhinocyllus conicus gan ir neredzēts radījums. Sugai ir gana raksturīga ķermeņa forma un ķermeni klāj raksturīgi vilnaini matiņi. Sēdēja uz kāda dadža/usnes, bet diemžēl nokrita no lapas pirms biju to paspējis tā kārtīgi iemūžināt. Nekas - vismaz ir zināms, ka suga te dzīvo un gan jau šo izcirtumu vēl šogad izdosies apmeklēt. Gan vakar, gan šajā dienā no koku lapām šur un tur nobira arī pa kādai nepieaugušai vairogblaktij. Sākotnēji tas man šķita mazliet dīvaini, jo vairākums vairogblakšu tagad ir pieaugušo stadijā, nevis kā nimfas. Kur tāda uzradusies? Atbilde atradās brīdī kad papētīju kam šī nimfa varētu piederēt un izrādās tā ir nepieaugusi koku vairogblakts (Pentatoma rufipes), kas ir tāda tipiska vasaras-rudens puses suga, kas pārziemo kā nifmas un līdz ar to pavasarī un vasaras sākumā pieauguši īpatņi nemaz nav sastopami. Tā ka viss loģiski.  

Pūstoši kartupeļi zvēru barotavā

Īsspārnis Ontholestes murinus

Lielais sulasspīdulis (Glischrochilus grandis)

Jau vakar vienā vietā, stigu/meža ceļu krustpunktā biju uzgājis medību tornīti ar zvēru barotavu blakus. Tad kaut kā tuvāk tur negāju inspicēt, bet šodien gan mazliet papētīju kas tur atrodams. Atradās milzīgs, pūstošu kartupeļu paklājs. Saulē tā labi uzsilis un tāds stipri smaržīgs. Skaidrs, ka šāds smaržojošs objekts kā magnēts pievelk dažādus kukaiņus kam šāda pūstoša organika ir kā putukrējums. Varbūt tā pārlieku rūpīgi šo čupu neinspicēju, jo tad būtu līdz elkoņiem jāiegrimst šajā siltajā un glumajā masā, bet pa maliņu kādu kartupeli pacilāju gan. Uzreiz atklājās, ka lielā skaitā bija divas sugas, kuras tad vismaz centos arī iemūžināt. Pirmais bija īsspārnis Ontholestes murinus, kas ir tāds ļoti aktīvs radījums un, lai arī gada laikā šur un tur jau redzēts tiek, tomēr kadrā trāpās ļoti reti. Tad nu izmantoju situāciju, ka to tur bija daudz un starp šiem daudzajiem īpatņiem atradās arī viens, ko pieķēru pārdomu brīdī. Jāsaka gan, ka iespējams tur bija abas Ontholestes ģints sugas (otra - tessellatus ir ļoti līdzīga), bet nu tik pacietīgs tomēr nebiju, lai sagaidītu vēl kādu šo īsspārni esam miera stājā un to pārbaudītu. Otra suga, kas tur bija tiešām masveidā, burtiski desmitiem - pa kādai gandrīz vai zem katra katra kartupeļa, ir jau daudz interesantāka suga - spīdulis Glischrochilus grandis, kam ir dots latviskais nosaukums 'lielais sulasspīdulis'. Interesanta ar to, ka ir nesens ienācējs mūsu faunā. Un pat ne tikai mūsu faunā - arī Eiropā vispār, jo oriģinālais sugas sastopamības areāls esot Ziemeļturcija un Kaukāza reģions. Latvijā pirmo reizi suga konstatēta 2004. un pēc tam arī 2005. gadā. Pēc tam jau novērojumu ir vairāk - Dabasdati.lv vien ir kādi 5. Pats pirmo reizi tādu sastapu 2014. gadā pie Babītes ezera. Noteikšana it kā vienkārša, jo nav nevienas citas Glischrochilus ģints sugas, kam oranžie segspārnu plankumi būtu tik milzīgi. Tie burtiski aizņem visu, katra segspārna platumu un ir arī tiešām koši oranžā krāsā. Citām sugām plankumi ir vai nu izteikti mazāki (piemēram, hortensis tie vienmēr ir nelieli un apaļīgi) un/vai arī blāvāki. Tā ka, manuprāt, visas šīs ģints sugas tipiskos gadījumos ir viegli nosakāmas pēc fotoattēliem. Un, ņemot vērā, ka šajā kartupeļu kaudzē šīs sugas īpatņu bija tiešām ļooti daudz (pastaigas sākumā patiesībā kādi 3 īp. bija arī citā vietā uz sulojoša bērza celma), tad nekāds baigais retums jau vairs Latvijā nav. 

Lielā atraitnīšu raibeņa (Argynnis adippe) kāpurs

Maijs un jūnija sākums īstenībā ir samērā labs laiks tauriņu kāpuru meklēšanai, jo daudzām sugām (gan dienas, gan naktstauriņiem), kas pārziemo kāpura stadijā, šie kāpuri ir kādu brīdi jau atmodušies un steidz mieloties ar svaigajiem zaļumiem, kas visās malās ir izspraukušies. Tātad sugas, kas sāk lidot vien ~jūlijā, šajā brīdī vēl ir kāpuri. Taču, lai arī šiem kāpuriem ir jābūt daudz, atrast tos nav viegli. Vieni no radījumiem, kas mani it kā visvairāk mulsina ir Argynnis ģints oranžie raibeņi, kas vasaras vidū/otrajā pusē dažādās ceļmalās uz ziediem mēdz būt diezgan lielā skaitā. Tātad - arī to kāpuriem vajadzētu būt tik pat daudz un vēl vairāk. Kur viņi visi ir?!! Šie kāpuri pie tam nav nekādi maziņie un ir samērā uzkrītoša izskata - brūni ar 'adatveida' izaugumiem klātu ķermeni. Vairums šo sugu arī barojas ar dažādu vijolīšu (Viola sp.) lapām, kas mēdz tomēr augt arī samērā atklāti. Bet ņemot to visu vērā - dabā šādus kāpurus esmu redzējis vien dažas reizes. Laikam jau labi prot dienas laikā slēpties? Šajā pastaigā palaimējās pamanīt vienu lielā atraitnīšu raibeņa (Argynnis adippe) kāpuru, kas sēdēja samērā atklāti pie vijolīšu cera. Veiksme!

Lazdu puduris uz kura dzīvoja Pogonocherus hispidus

Koksngrauzis Pogonocherus hispidus

Koksngrauzis Pogonocherus hispidus

Bet nu labi - turpmākajā pastaigas daļā jau ļoti mērķtiecīgi pieķēros pie Pogonocherus-u meklēšanas. Pie sevis turpināju pārdomas, ka nu kā tā var būt - citiem šie reizēm pat tāpat vien pieķeras pie apģērba un citādi kļūst viegli pamanāmi, bet es te dauzos ar paladziņu pa koku zariem, bet man šie  nekrīt? Nu labi, nevaru jau es tā gluži īpaši sūdzēties, jo ne reizi vien arī es esmu uz sava ķermeņa vai apģērba atradis sēžam kādas foršas sugas, bet nu šajā gadījumā sāka pat mazliet iestāties izmisums, jo ne jau pirmo dienu šogad esmu veltījis Pogonocherus hispidus/hispidulus meklējumiem. Bet par laimi šoreiz nostrādāja teiciens - kas meklē, tas atrod jeb neatlaidība tiešām atmaksājās! No attēlā redzamā, jaunu lazdu pudurīša nokrita VIŅŠ - Pogonocherus ģints koksngrauzītis ar asiem zobiņiem segspārnu galos. Tātad kāda no neredzētajām sugām - P.hispidus! Prieks un laime. Suga gan tiešām nav īpaši bieža tāpēc varbūt ir tikai loģiski, ka ar atrašanu negāja tik viegli, taču, piemēram, dabasdati.lv ir ziņoti 5 novērojumi šai sugai, kas priekš tāda sīkulīša (~5-6mm) ar slēptu dzīvesveidu ir pat ļoti daudz. Kāpuri dzīvo dažādu lapkoku zaros, bet pieaugušās vaboles pavasarī varot atrast uz dažādu lapkoku jaunajām atvasēm, kur tās sēž un grauž mizu. Ko droši vien šī vabole arī darīja šajā jauno lazdu pudurītī. Otra Pogonocherus suga ar zobiņiem segspārnu galos gan ir vēl glītāks radījums - baltā šķērsjosla ir izteikti plata un gandrīz sniegbalta. To, protams, es arī vēl neesmu redzējis tā ka šogad Pogonocherus-u medības vēl nebeidzas. Jebkurā gadījumā - 79. koksngraužu suga fotoarhīvā, kas nozīmē, ka tuvojas neliela apaļa jubileja. Var mēģināt uzminēt kura suga būs Nr80! Atbilde būs lasāma nākamajā bloga ierakstā :)

Sēņgrauža Mycetophagus ater biotops

Sēņgrauzis Mycetophagus ater

Ar to gan šīs pastaigas brīnumi nebeidzās. Tiku pie kārtējā absolūti negaidītā pārsteiguma! No attēlā redzamā piepjainā stumbra izdevās nokratīt pilnībā melnu sēņgrauzi - Mycetophagus ater! Ilgu laiku Latvijā skaitījās pat ļoti reta suga un savā ziņā Kristapa Vilka 2009. gadā Ābeļu DL konstatētie 2 īpatņi bija kā neliela 'sensācija', jo tā bija tikai otrā zināmā atradne Latvijā (pirmā, ja pareizi saprotu - Ilgās, Daugavpils n.)! Tur vaboles tika konstatētas meža nogabalos ar vecām apsēm tāpēc varbūt tas vairs nebija tik liels pārsteigums, kad arī man 2011. gadā, vācot materiālu maģistra darba izveidei, izdevās šo sugu konstatēt četros dažādos nogabalos Ogres novadā (starp Suntažiem un Ogri), jo arī tur materiāls tika vākts mežos ar vecām apsēm. Vēl 2013. gadā Dzērbenes apkārtnē šo sugu ir ievācis M.Kalniņš. Tas apmēram arī viss! Zīmīga ir saistība, ka visos šajos pieminētajos gadījumos (atskaitot Ilgu atradni - tur precīzi nezinu situāciju) vaboles ir konstatētas vien ar logu lamatu palīdzību. Tātad, piemēram, es pats šo sugu, lai arī ķēris biju, tomēr dabā redzējis gan nebiju. Un te pēkšņi - ņem man viena nokrīt no piepes uz paladziņa (to biju tā tālredzīgi novietojis, jo bieži vien kaut kādi kukaiņi, kas sēž zem piepēm, mēdz pie pirmā traucējuma nokrist zemē). Fantastika! Suga nesajaucama, jo segspārni ir bez jebkādiem plankumiem - visām citām Mycetophagus ģints sugām vismaz kāds plankums jau ir gan. Ja retu reizi varbūt četrplankumu sēņgrauzim (M.quadripustulatus) plankumi it kā varot arī būt reducēti (tādu gadījumu gan dabā neesmu redzējis), tad var skatīties arī uz segspārnu rievojumu, kas ater ir krietni dziļāks un izteiktāks (arī rievu skaits - 10, quadripustulatus - 11) kā arī taustekļi pilnībā gaiši (quadripustulatus - vismaz vidusdaļa tumša). Nešaubīgi daudz vērtīgāks atradums kā Pogonocherus hispidus, jo to tad vismaz bija diezgan lielas cerības agri vai vēlu tomēr atrast, bet šo sēņgraužu sugu (droši vien to var mierīgi dēvēt par melno sēņgrauzi) gan biju norakstījis kā dabā gandrīz nereāli atrodamu un nofotogrāfējamu. 

Tauksakne Symphytum sp.

Tīklblakts Dictyla humuli

Pēc šādiem diviem MEGA atradumiem viss cits jau šķita tāds gandrīz vai neinteresants. Noskatītais autobusa laiks jau arī tuvojās tā ka samērā veikli čāpoju mājup. Jau mazdārziņu rajonā, vienā ceļmalā pamanīju kaut ko šogad jau redzētu - leknu tauksaknes (Symphytum sp.) čemuru. Skaidra lieta - jāpārbauda vai nesēž kāda tīklblakts. Un ko es redzu - Dictyla humuli kā dzīva! Pēc maniem aprēķiniem - 4. atradne Latvijā. Visticamāk gan, ka vietās kur aug tauksaknes, tā varētu būt sastopama visai bieži, kas varētu nozīmēt, ka šī varētu arī nebūt pēdējā sastapšanās ar šo sugu šajā gadā. Dzīvosim redzēsim!