 |
| Viens no monitoringa maršruta posmiem |
Atskatu uz pagājušās nedēļas 'nedarbiem' jānoslēdz ar otrdienas, 30.maija, pastaigu, kad devos uz Vidrižu apkārtni, kur manā pieskatīšanā ir viens dienastauriņu monitoringa maršruts. Kad darbs padarīts, var jau pievērsties arī citām nodarbēm - citu kukaiņu vērošanai. Tur arī maršruts iekrīt tā, ka atpakaļ līdz velosipēdam tāpat jāiet kādi 2,5km pa LVM mežu ceļiem, kas varbūt paši par sevi baigi interesanti nav, taču šo un to gar malām 'sakasīt' jau var. Īpaši ja vēl iebrien kādā izcirtumā vai paskatās kas labs atrodams kādā sānu stigā vai ceļmalas grāvī. Un šis un tas tiešām arī atradās! Būtiskākais sasniegums noteikti ir fakts, ka šajā gājienā sasniedzu apaļu jubileju - izdevās tikt pie 80. nofotogrāfētās koksngraužu sugas! Bet par visu pēc kārtas.
 |
| Zemesblakts Cymus aurescens |
 |
| Stublājgrauzis Phytoecia nigricornis |
 |
| Stublājgrauzis Phytoecia nigricornis |
Izdomāju, ka līdz pirmajam līkumam mans galvenais darba rīks būs entomoloģiskais tīkliņš, bet pēc tam pārslēgšos uz 'dauzāmo' paladziņu. Atklājās gan, ka tīkliņa dibenā, pašā galā ir izveidojies it kā neliels, bet tomēr caurums - pa kuru kāda daļa kukaiņu var arī mierīgi izbirt laukā. Tā kā adatu un diegu līdzi nevadāju, tad nu nācās vien darboties kā ir un laikam jau nebija tas caurums tik liels, jo šis un tas jau tomēr sapļāvās. Tā, piemēram, pāris vietās gar grāvja malu (bet šur un tur arī sausumā pašā ceļmalā) auga meldru (Scirpus) audzītes, kur izdevās iepļaut vairākus zemesblakts Cymus aurescens īpatņus. Acīmredzot vietās kur aug meldri - parasta suga. Daudz patīkamāks atradums bija viena no stublājgraužu (kas ir koksngraužu dzimtas pārstāvji) sugām - Phytoecia nigricornis. Kāpuri dzīvo dažādu kurvjziežu (biškrēsliņu, vībotņu, zeltgalvīšu u.c.) stublājos. Pašas vaboles var sastapt g.k. zālaugu stāvā kur tās sēž uz smilgām u.c. lakstaugiem. Principā visas Phytoecia ģints sugas ir diezgan vai pat ļoti retas, bet nu ja kādu varētu saukt par daudz maz bieži sastopamu, tad noteikti šo sugu. Taču ar to visu - pārāk bieži sastapt tomēr negadās. Man šķiet vien ceturtais atradums. Pirmā reize, kad šo sugu sastapu, gan ir zīmīga ar to, ka ir viens no retajiem novērojumiem, kuram es absolūti neatceros vietu kur to atradu. Braucu ar riteni kaut kur Ogres apkārtnē, bet šķiet braucu bez kartes un jau drīz vien pēc novērojuma veikšanas zuda jebkāda nojausma kādā virzienā biju braucis. Protams, tas bija visai sen (2006. gadā), taču no tā paša gada gandrīz visām citām bildēm sliktākajā gadījumā zinu vismaz aptuvenu novērošanas vietu (tur +/- dažu km rādiusā). Pārējos divus šīs sugas novērojumus gan atceros ļoti labi - 2009. gadā Šlīteres bākas apkārtnē (pie auto stāvlaukuma) un 2012. gadā Ļaudonā.
 |
| Vairogvabole Cassida panzeri |
 |
| Vairogvabole Cassida panzeri |
 |
| Čemurziežu dižtauriņš (Papilio machaon) |
Vēl no šīs ceļmalas guvumiem var atzīmēt kārtējo Cassida ģints vairogvaboļu sugu, kuru arī var identificēt līdz sugai - Cassida panzeri. Pēdējā laikā, ja izdodas sastapt kādu vairogvaboli, tad cenšos nofotogrāfēt to arī no apakšpuses, jo reizēm tas var palīdzēt sugas noteikšanā. Šis bija tieši tāds gadījums, jo tāds virspuses krāsojums (kas pats par sevi ir ļoti raksturīgs - tumšs trīsstūrveida plankums segspārnu pamatnē un tumša priekškrūšu vairoga aizmugurējā mala) ir divām sugām: panzeri un ferruginea. Pēc noteicēja viena no pazīmēm ir kāju krāsa - panzeri tās ir pilnībā gaišas, bet ferruginea vismaz cisku pamatnes ir aptumšotas. Īpatnējās Cassida ģints segspārnu formas dēļ, šo pazīmi no virspuses nekādi nevar novērtēt. Abas sugas nav nemaz no tām parastākajām, tā ka var šo uzskatīt arī par samērā vērtīgu novērojumu. Ja īsi pieskaras tauriņu vērošanai šajā dienā, tad nekādu pārlieku lielu tauriņu daudzveidību diemžēl neizdevās novērot. Interesantākais noteikti bija čemurziežu dižtauriņš, kas nesteidzīgi barojās pieneņu pudurītī. Tik mierīgu un viegli fotogrāfējamu dižtauriņu sen nebiju redzējis.
 |
| Neliela nogāzusies egle izcirtumā - Pogonocherus fasciculatus mājvieta |
 |
| Koksngrauzis Pogonocherus fasciculatus |
 |
| Koksngrauzis Pogonocherus fasciculatus |
Sasniegtais ceļu krustojums nozīmēja, ka ir pienācis laiks nomainīt inventāru - ķēros pie dauzāmā paladziņa. LVM mežu šosejas gan varbūt nav pārāk piemērota vieta, lai ar to darbotos, jo gar šiem ceļiem ir plati grāvji un visādi interesanti koki, krūmi un to zari atrodas grāvim otrā pusē. Tāpēc nācās vien šur un tur veikt manevrus pāri grāvim. Tā nonācu vienā izcirtumā, kur saulē gulēja nolūzusi, ne pārāk resna egles galotne. Paliku paladziņu zem šiem zariņiem un man par lielu prieku uz paladziņa nokrita nu jau kārtējais
Pogonocherus ģints koksngrauzis! Šī gan bija jau redzēta suga -
Pogonocherus fasciculatus. Redzējis gan biju to tikai vienu vienīgu reizi sen senos laikos, kad vēl fotogrāfēju ar 5mpx fotokameru (
ir pat bilde šeit pat blogā). Tā ka varētu teikt, ka normālu bilžu šai sugai nemaz nebija. Viena no nosacīti parastākajām ģints sugām, kam kāpuri tieši dzīvo tievos skujkoku (priedes un egles) zariņos. Tā izskatās, ka tagad
Pogonocherus meklēšanas amats ir rokās - atliek vien nomedīt ceturto sugu,
hispidulus! Ir gan vēl arī piektā suga (
ovatus), taču tā ir ļoti reta suga ar vien pāris atradumiem Latvijā.
 |
| Mazā skraiduļblakts (Microvelia reticulata) |
 |
| Lēcējblatks Chartoscirta elegantula |
 |
| Vardes kurkulis |
 |
| Kādas makstenes kāpura mājiņa |
Pāris vietās piestāju arī pie ceļmalas grāvja (kur tas bija mazliet platāks) - cerībā varbūt uz kādu Hydrometra ģints mērniekblakti. Bet varbūt te tas ūdens tomēr bija par maz šādam radījumam? Kas zin, bet nu atrast neizdevās. Iepriekš satiktās skraiduļblaktis (Microvelia reticulata) gan bija visai daudz kā arī, protams, dažādi ūdensmērītāji (Gerridae dzimta). To sugu iepazīšanai gan vēl neesmu tā īpaši pieķēries, bet nu vismaz šajā dienā sapratu, ka īstenībā šādos šauros grāvjos ar garo 150mm makro objektīvu tos par var tīri eleganti fotogrāfēt. Šis konkrētais grāvis vispār bija daudz simpātiskāks par Salaspils puses duļķaino žļurgu - jo bija pat ar visai dzidru ūdeni. Izmantoju šo apstākli un seklajās grāvja malās pamēģināju nofotografēt arī kādus zem ūdens dzīvojošus dzīvniekus - maksteņu kāpurus un varžu kurkuļus. Sanāca pat negaidīti labi! Protams, galvenais nosacījums, lai objekts būtu vien kādus pāris/dažus cm zem ūdens virsas, jo tad iznāk pat daudz maz jēdzīgs asums un arī gaismas daudzums pietiekams. Būs laikam biežāk tie grāvji un dažādas ūdenstilpju malas jāpapēta, jo vispār ūdenskukaiņi man ir diezgan liels 'baltais plankums'. Protams, galvenās problēmas sagādā to fotogrāfēšana, jo, lai tā forši un kvalitatīvi iemūžinātu, piemēram, dažādas ūdensvaboļu sugas to dabiskajā vidē, ir nepieciešams ierīkot kaut kādu speciālu akvāriju-fotostudiju. Tam vienmēr esmu bijis kaut kā par slinku un droši vien tuvākajā laikā diži čaklāks nepalikšu - šīs idejas realizācija jāatstāj uz vecumdienām. Bet pa grāvjmalām un dīķu krastiem vairāk pabradāt gan varētu saņemties jau šogad. Tur bez šaubām slēpjas daudz neredzētu lopiņu. Arī šajā reizē viens jaunums trāpījās - gar pašu grāvja malu aktīvi skraidīja pāris lēcējblaktis Chartoscirta elegantula. Diezgan savdabīgs radījums ar milzīgām acīm un baltiem taustekļu galiem. Līdzīgi kā vairums citu lēcējblakšu (Saldidae dzimta), dzīvo mitrās vietās - g.k. dažādu ūdenstilpju krastos.
 |
| Ošu pļavraibeņa (Euphydryas maturna) kāpurs |
 |
| Krūkļu balteņa (Gonepteryx rhamni) ola |
Šajā dienā patiesībā bija gan vēl divi citi ļoti vērtīgi dienastauriņu novērojumi - izdevās pamanīt neredzētu kāpuru un pieķert jaunu sugu olu dēšana procesā. Kāpurs pat ir ļoti foršs un glīts - retajam ošu pļavraibenim (Euphydryas maturna)! Mazliet atgādina nātru lācīša (Callimorpha dominula) kāpuru, kas arī ir tāds dzeltenmelns ar matiņiem uz ķermeņa, taču tam šie matiņi ir vienkārši, taisni un izkārtoti pušķīšos, bet ošu pļavraibeņa kāpura ķermeni klāj adatveidīgi izaugumi, kas ir klāti ar matiņiem, kas vispār ir tāda tipiska raibeņu kāpuru pazīme. Šajā Vidrižu apkārtnē gan ošu pļavraibeņi ir sastopami visai lielā skaitā tā ka kāpura atrašana te ir visai loģiska. Sugas bioloģija gan ir visai interesanta, jo osis kā kāpuru barības augs ir svarīgs vien vasaras otrajā pusē kad mātīte uz oša lapām izdēj oliņas un no tām sāk šķilties jaunie kāpuriņi. Suga pārziemo kāpura stadijā kaut kur lapu nobiru slānī un pēc pārziemošanas tie vairs nekāpj kaut kur kokā un nemeklē ošu lapas, bet gan dzīvo turpat kaut kur tuvumā pie zemes un barojas ar dažādiem lakstaugiem un krūmiem - veronikām, ceļtekām, sausseržiem u.c. Mans kāpurs gan sēdēja pavisam dīvainā vietā - grāvja vidū uz purva neaizmirstulītes (Myosotis palustris) lapas. Drīzāk šķita, ka tur viņš varētu būt nejauši nonācis, bet kas zin - tuvāk nepētīju vai tur bija kas grauzts. Izdētā ola savukārt gan bija pavisam parasta tauriņa, krūkļu balteņa (Gonepteryx rhamni) darbs. Situācija ļoti klasiska - pamanīju, ka viena mātīte tā lēnīgā un meklējošā lidojumā kaut ko snaikstās tuvu pie zemes. Droši vien jau ka dēj olas! Noskatīju potenciālo zariņu un bridu pāri grāvim. Un tik tiešām - uz lapas neliela, tipiska balteņu formas ola. Augs arī šķiet bija ļoti jauns un neliels krūkļa (Frangula alnus) dzinums. Tagad atliek mazliet vēlāk kaut kad atrast arī kādu krūkļu balteņa kāpuru, kuriem, spriežot pēc tā cik vispār dabā daudz ir pieaugušo krūkļu balteņu, jebkurā mežmalā un mežā būtu jābūt desmitiem!
 |
| Lapkoku tinējsmecernieks (Byctiscus betulae) |
 |
| Pūkmuša Hemipenthes maura |
Drīz gan LVM meža taisne beidzās, grāvji pazuda un varēja jau aktīvāk nodoties dažādu ceļmalā augošu zaru pārbaudei. Tā, piemēram, uz liepas lapām atradās pāris lapkoku tinējsmecernieki (Byctiscus betulae), kas īstenībā ir tiešām glītas radības! Ilgāku laiku aizķēros pie viena ziedoša pīlādža, kas, saules apspīdēts, piesaistīja diezgan lielu divspārņu uzmanību. G.k. jau dominēja dažādas ziedmušas (pārsvarā Eristalis sp.), taču pa vidu tām uzmanību piesaistīja arī viena muša ar izteikti aptumšotiem spārniem un baltām joslām uz vēdera - pūkmuša Hemipenthes maura! Pūkmušas man vispār ļoti patīk un cenšos nofotogrāfēt katru ko es redzu. Šo sugu jo īpaši gribēju piefiksēt, jo pirms tam, lai arī pāris reizes biju jau redzējis, īpaši labi kadri iznākuši nebija, jo pūkmušas ir vieni no tiem kukaiņiem, kas ir ļoti tramīgi un parasti diezgan grūti fotogrāfējami. Te šī muša mierīgi barojās un lidinājās no viena pīlādža zieda uz otru un pat, ja es to mazliet iztraucēju, tā pēc pārdesmit sekundēm atgriezās gandrīz turpat iepriekšējā vietā. Daždesmit metrus tālāk auga vēl viens ziedošs pīlādzis, kas gan nebija piesaistījis tādu divspārņu uzmanību, tāpēc izdomāju uz tā pamēģināt 'paladziņa metodi'. Ja nu kas interesants nobirst no ziediem? Un nobira arī - jubilejas, 80. koksngraužu suga!
 |
| Augļkoku zaru koksngrauzis (Tetrops praeustus) |
 |
| Augļkoku zaru koksngrauzis (Tetrops praeustus) |
 |
| Augļkoku zaru koksngrauzis (Tetrops praeustus) |
Svētku vaininieks ir necilais un izmērā sīkais (~5mm) augļkoku zaru koksngrauzis (Tetrops prauestus), ko jau iepriekš biju vairākkārt nesekmīgi mēģinājis atrast. Atradu tad kad to nemaz negaidīju! Vabolīte gan bija ļoti žiperīga un visu laiku centās aizlidot (un pāris reizes pat to sekmīgi izdarīja - par laimi paspēju to lidojumā pārķert) tā ka kadri varbūt nav tik forši, bet nu labāk kā nekas. Suga dzīvo g.k. uz rožu dzimtas kokiem (Malus, Pyrus, Crataegus u.c.) un šķiet arī pīlādzis ir minēts kā viens no kāpuru un vaboļu barības augiem. Kāpuri dzīvo šo koku un krūmu tievajos zariņos. Latvijā suga skaitās pat samērā bieži sastopama, bet dēļ mazā izmēra - tomēr redzama samērā reti. Nu labi - vismaz man viņa šķiet reti redzama, jo citi pētnieki savukārt saka, ka "ē nu šī suga taču ir tik tiešām parasta". Nav gan gluži tā, ka šo sugu savā dzīvē nebūtu pirms tam redzējis, jo vienu īpatni 2011. gadā bija izdevies noķert vācot materiālu maģistra darba izstrādei. Šķiet ir vēl 5 tādas sugas, ko es esmu kaut kad savā dzīvē redzējis, bet fotogrāfējis vēl ne - Lepturobosca virens, Grammoptera ruficornis, Obrium brunneum, Leiopus punctulatis un Monochamus saltuarius. Pēdējo sugu droši vien tik drīz arī otrreiz neatradīšu, bet pārējās jau gan var mēģināt, jo tik pārlieku retas tās it kā nav. Katrā ziņā glītais, samtaini zaļais celmgrauzis Lepturobosca virens noteikti būs viens no nākamajiem koksngraužu mērķiem. Austrumlatvijā skaitās parasta suga - turp tad arī būs jāmēģina nokļūt!
 |
| Ārstniecības vēršmēļu (Anchusa officinalis) puduris Krasta ielā |
 |
| Tīklblakts Dictyla echii |
No rīta, braucot uz staciju, ar acs kaktiņu pamanīju, ka Krasta ielas malā šķiet aug ārstniecības vēršmēles (Anchusa officinalis) pudurītis, kas tad ir tīklbkakts Dictyla echii viens no barības augiem. Vakarpusē, braucot jau no vilciena mājup, pat par to atcerējos un pie šī pudurīša piestāju. Ļoti ātri arī viena tīklblakts atradās! Šīs nedēļas laikā posmā no šī 'Astarte' benzīntanka līdz pat Dienvidu tiltam (Austuves ielai) esmu šo blakti atradis arī vēl divās citās vietās (katra apmēram 800m attālumā viena no otras), kas tad varētu liecināt, ka šajā Krasta ielas posmā D.echii droši vien ir sastopama visā garumā, kur vien aug kāds vēršmēles pudurītis. Tā teikt - bagātīga populācija! Šodien lielā skaitā atradās arī Botāniskajā dārzā - gan uz tām pašām vēršmēlēm, gan arī uz ārstniecības suņmēlēm (Cynoglossum officnale). Tā ka ļoti iespējams suga Latvijā galīgi nav reta - vajag tikai pievērst uzmanību vajadzīgajiem augiem.
 |
| Skarabejs Diastictus vulneratus |
Noslēgumā vēl bilde no citas dienas, 2. jūnija vakara, kad Ādažu poligonā bija jāpiedalās Vides Dienā un jārāda, un jāstāsta sabraukušajām grupiņām par naktstauriņiem. Laiks diemžēl bija ietrāpījies reti pretīgs un nepiemērots šādām aktivitātēm - temperatūra ap +8 un brāzmains vējš. Rezultātā pie gaismas uz palaga, protams, nekas jēdzīgs neatlidoja, bet nu - laikapstākļiem nepavēlēsi. Kad palags bija jau salikts, bet līdz tumsai un pirmajām grupām bija vēl kāda stunda laika, parušinājos turpat ceļmalā - cerībā varbūt uz kādu sauso biotopu tīklblakti. Neko tādu neatradu, taču atradu sīciņu (~3mm), īpatnēji ieapaļu skarabeju dzimtas (Scarabaeidae) vaboli ar ļoti raupji punktētu priekškrūšu vairogu. Šķita tāds nredzēts un sugu uzreiz pat neatpazinu. Izrādās šī ir Diastictus vulneratus - Latvijā ļoti reti sastopams radījums. Atrodu tikai vienu publicētu atradumu no Cekules 1994. gadā (leg. D.Teļnovs), kas savukārt ir bijis pirmais vairāk kā 100 gadu laikā. Suga apdzīvo sausus un smilšainus biotopus kāds, protams, Ādažu poligons arī ir. Citur Eiropā arī nav tā parastākā suga un vairākās valstīs ir pat iekļauta aizsargājamo sugu sarakstā. Tāds lūk visai negaidīts novērojums! Starp citu izskatās, ka šobrīd ir izdevies uzrakstīt blogā par visiem aktuālajiem novērojumiem un rindā vairs nav neviens ieraksts, kas gaidītu savu kārtu. Ko tas nozīmē? Jādodas dabā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru