24 stundas Daugavpilī

Lipīgo sveķeņu pļaviņa

10. jūnijā Latvijas tauriņu vērošanas entuziastu saimi pāršalca satraucoša ziņa - Andris Erts Daugavpils apkārtnē bija atradis Vanagnadziņu resngalvīti (Erynnis tages - foto portālā Dabasdati.lv), kas ir pirmais novērojums Latvijā vairāk kā 50 gadu laikā! Teorētiski novērojums varbūt bija sagaidāms, jo apkārtējās valstīs suga ir sastopama, taču Latvijā tā kaut kā līdz šim bija pamanījusies izvairīties no vērotāju acīm. Skaidrs, ka arī es kļuvu nemierīgs un uzreiz tvēru rokā kalendāru, lai izpētītu kurā datumā tad varētu mēģināt nokļūt līdz Ruģeļu ūdenskrātuvei pie kuras tauriņš bija redzēts. Tā sakrita, ka tuvākais datums, kad varēju 'aizskriet' bija 15. jūnijs. Bet tā kā Daugavpils ir tālu, tad, lai varētu dabā pavadīt vairāk laika, nolēmu braukt uz divām dienām - pārlaist nakti teltī un nākamās dienā ap pusdienlaiku atkāpties uz Rīgas pusi (lai vakarā varētu jau nokļūtu Skrundā). Doma tāda, ka ātri apskatu tauriņu un tad dodos pastaigā pa sausajiem dzelzceļmalu un elektrolīniju biotopiem uz Z no Daugavpils. Vienkāršs un elegants plāns! It kā.. 

Dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe)

Aši iestūmis sevī kaut ko no Daugavpils kebaba ēstuves piedāvājuma, pēdējā sekundē paspēju pat noorientēties un atrast vajadzīgo autobusu Nr10. uz Ruģeļiem. Neliels kultūršoks un bērnības atmiņu atsaukšana, satiekot autobusā konduktoru, bet vismaz biļete 'pa lēto' - tikai 43 centi. Tik tālu viss labi! Līdz atzīmētajam tauriņa novērošanas punktam ar tālu nav jāiet - var sākt meklēt tauriņu! Laiks šajā dienā bija saulains, taču pūta diezgan stiprs vējš, kas laikam tomēr ietekmēja tauriņu aktivitāti, jo kopumā šajā pastaigā nemaz tik daudz tauriņus nemanīju. Pa kādam zilenītim, lielais meža rensgalvītis, divi mauragu pļavraibeņi un viens dzelzeņu pļavraibenis. Par pēdējo sugu patiesībā prieks, jo tā tāda Austrumlatvijas 'specialitāte', ko savā dzīvē esmu redzēji vien dažas (šķiet trīs) reizes un pagājušajā gadā tas bija viens no sāpīgākajiem iztrūkumiem, kas neļāva gada laikā tikt līdz 100 redzēto sugu robežai. No vanagnadziņu resngalvīša gan ne miņas! Ko nu? Tik ātri prom jau neies tāpēc turpināju vien riņķot pa apkārtni. Vienu reizi varbūt, bet patiešām ļoti varbūt, kāda aizdomīga ēna mežonīgā ātrumā pašāvās man garām, bet tik pat labi tas varēja būt jeb kas cits lidojošs. NLO! Cik bija lasīts par šo sugu, tad tauriņiem patīkot sēdēt arī uz atklātiem zemes pleķīšiem un saulē iztraucēti tie lido ļoti ātri (kā jau resngalvīši) un turas tuvu pie zemes. Iespējams, ja tauriņu ir daudz (kā tas laikam mēdz būt Eiropas dienvidos, kur suga ir bieži sastopama), tad droši vien tos pamanīt kopumā nav viegli, bet ja tauriņu ir maz un acs nav uztrenēta tieši šīs sugas pamanīšanai? Vārdu sakot - tur pavadītajā apmēram pusotrā stundā nevienu vanagnadziņu resngalvīti nepamanīju. Neko darīt... Biotops gan šķita tiešām piemērots - vietām ragaino vanagnadziņu (Lotus corniculata) ceru bija pat diezgan daudz. Tā ka noteikti interesanta vieta ko apciemot vēlreiz - ja ne šajā, tad varbūt kādā citā gadā.  

Peldblakts Ilyocoris cimicoides

Sprakšķis Synaptus filiformis

Lēcējblakts Saldula saltatoria

Pēc pirmā fiasko sākotnējā doma bija paiet mazliet uz priekšu gar Daugavu un tad atgriezties vēlreiz, bet kaut kā aizrāvos ar iešanu un, kad iemetu aci kartē, biju jau aizgājis tik tālu, ka atpakaļ vairs negribējās griezties. Tā nu turpināju brist gar Daugavu (vietām tiešām sanāca diezgan pabrist pa sazēlušo augsto lakstaugu veģetāciju) Kraujas virzienā. Te iedomājos, ka varbūt paveicas atrast kādu piemērot pleķīti kur pameklēt smilšvaboli Cylindera germanica, taču tuvākajā apkārtnē vizuāli piemērotākās vietas (tādi mālaini smilšani atsegumi) bija man ne īpaši pieejamas, jo... uz mani zobgalīgi raudzījās no otra Daugavas krasta. Atlika vien mēģināt ko nomedīt šajā krastā, kas bija krietni vien aizaugušāks un akmeņaināks. Vienā seklākā Daugavas 'līcītī' pie paša krasta izdevās pamanīt peldblakti Ilyocoris cimicoides - pirmo reizi redzēju šo sugu ūdenī. Līdz šim vienmēr tik pavasarī kaut kur rāpojot. Turpat netālu, krastmalas dubļos savukārt lēkāja vairākas savdabīgas blaktis (jau fakts vien, ka tās lec ir visai netipiski blaktīm) ar lielām acīm - lēcējblaktis! Tās ir tādas diezgan tipiskas dažādu ūdenstilpju krastu apdzīvotājas. Šī, pēc visa spriežot, ir Saldula saldatoria, kas varētu būt viena no parastākajām ģints sugām. Mazliet retāks atradums šajā Daugavmalas posmā bija interesants, blīvi apmatos sprakšķītis viegli zaļganpelēkā krāsā - Synaptus filiformis. Tā esot tāda samērā raksturīga suga upju ielejās un kāpuri dzīvojot mitrā, mālainā augsnē, kam var būt raksturīga arī periodiska applūšana. Latvijā skaitās gana reti sastopama suga un šķiet vairums atradumu arī koncentrējas tieši Daugavas un to pieteku krastos. Arī mans pirmais novērojums šai sugai bija Daugavas krastos pie Ogres. Šīs dienas gājienā gar upi tos manīju vairākkārt -vismaz kādi 3 īpatņi, tā ka konkrēti te suga droši vien galīgi nav reta. 

Tīklblakšu kolāža - sākot no augšējā kreisā stūra: Dictyla echii, D.humuli, D.convergens, Tingis cardui

Atskaitot reto resngalvīti, Daugavpils apkārtnē noteikti cerēju atrast dažādas tīklblaktis - gan jaunus punktus un atradnes jau redzētām sugām, gan cerams arī kādu neredzētu sugu, jo Daugavpils dažādie sausie biotopi noteikti ir labas vietas tieši priekš tīklblaktīm. Neko neredzētu gan šoreiz neizdevās piefiksēt, bet redzētām sugām gan kādus jaunus punktus izdevās piefiksēt diezgan daudz. Mēģināju mazliet turēt prātā arī 5x5km kvadrātu robežas, tādējādi mazliet mēģinot precīzāk pakartēt kādu sugu izplatību. Biežākā suga noteikti bija Dictyla echii, ko varēja atrast praktiski jebkur kur auga ārstniecības vēršmēles vai prastie daglīši. Un šīs sugas Daugavpils apkārtnē noteikti nav retas. Ja nekļūdos, tad suga atradās četros dažādos kvadrātos. Šais sugai novērojumu skaits lēnām aug un drīz jau varbūt varēs kādas izplatības kartes sākt zīmēt. Divos kvadrātos atradās Dictyla humuli un Tingis cardui, bet Dictyla convergens - tikai vienā, taču šis vienīgais novērojums principā pat ļoti vērtīgs, jo šogad tā ir tikai otrā reize, kad šo sugu izdodas pamanīt. Sēdēja uz purva neaizmirstulītes lapas pie kāda grāvja caurteces zem dzelzceļa. Kaut kā īstenībā maz tās purva neaizmirstulītēs trāpās manā ceļā - jāstaigā laikam vairāk gar dažādiem grāvjiem. 

Blāvā briežvabole (Dorcus parallelipipedus)

Blāvā briežvabole (Dorcus parallelipipedus)

Tā vispār šis gājiens noteikti būtu raksturojams kā ne tas pats pārdomātākais, jo laikam biju ieplānojis mazliet par daudz km, ko iet. Pēc tam kad biju sasniedzis Kraujas ciemu principā 2-3 nākamās stundas pavadīju samērā straujā solī kātojot gar dzelzceļu tik uz priekšu, tik uz priekšu, lai sasniegtu it kā ieplānoto nakšņošanas vietu. Bet nu labi - vismaz apstaigāju kādas neredzētas vietas Daugavpils apkārtnē un novērtēju turienes biotopus. Tādā ziņā patīkams pārsteigums bija Kraujas apkārtne, kur atradās gan skaistas, mitrās pļavas ar zalkšu sūrenēm, gan arī izrādās, ka tur šajā Daugavas nogāzē aug tāds diezgan pavecs un pēc skata interesants lapkoku mežs. Neko daudz tur gan nepiestāju taču uz viena bērza stumbra atrastā blāvā briežvabole (Dorcus parallelipipedus) jau vien liecina, ka tas meža nogabals ir foršs un vērtīgs. Droši vien ne tāda vien laba suga tur dzīvo! Blāvā briežvabole, manuprāt, ir tāds viens ļoti simpātisks radījums - kaut kā tie žokļi kombinācijā ar raksturīgo ķermeņa matējumu un dzeltenīgo matiņu joslu galvas pamatnē rezultējas tādā ļoti elegantā izskatā. 

Koksngrauzis Agapanthia intermedia uz tīruma pēterenes (Knautia arvensis)

Izliektā mārīte (Coccinella magnifica)

Bet nu labi - kaut ko jau šajā nepārtrauktajā gājienā tomēr pamanīju arī. Kā vērtīgākais novērojums noteikti ir dzelzceļa malā Stropu apkārtnē sastaptais koksngrauzis Agapanthia intermedia, kas Latvijā pirmo reizi atrasts tika vien 2013. gadā. Te gan jāsaka, ka principā šis pirmais novērojums ir publicēts kā Agapanthia violacea, bet, pēc visa spriežot, Latvijā tomēr būtu jābūt sastopamai sugai A.intermedia. To es esmu jau plašāk aprakstījis šajā bloga ierakstā ("Lielais Kangaru purvs"), kurā rakstīju par savu pirmo sastapšanos ar šo sugu pagājušajā gadā un arī es vispirms to biju nodēvējis kā A.violacea. Šī gada atrastā vabole atbilstoši A.intermedia bioloģijai sēdēja uz pēterenes (Knautia arvensis) stumbra. Savukārt pašā vakarā, īsi pirms telts uzcelšanas izdevās atrast reto un jau šogad redzēto izliekto mārīti (Coccinella magnifica). Tātad lēnām izskatās, ka šī suga sāk 'slīdēt ārā' no ekstrēmi reto sugu kategorijas. Tā ka principā, lai arī nekādi īpašie retumi un jaunumi šajā dienā netrāpījās, tomēr galīgi 'zemē metama' tā it kā nebija. Vanagnadziņu resngalvīša trūkums gan mazliet smeldza, bet neko darīt. Mazliet pabarojis miģeles un odus, kas rāmā vakara iespaidā bija kļuvuši neciešami aktīvi, līdu vien teltī. Nogurums darīja savu un pēc 10 minūtēm šķiet biju noplīsis dziļā miegā. 

 

Lielā apšu lapgrauža (Chrysomela populi) kāpurs

Lielais apšu lapgrauzis (Chrysomela populi)

Rīts pienāca mierīgs, gandrīz bez vēja un pilnībā skaidrs. Lieliski! Plāns bija lēnā garā pa vienu no maģistrālajām elektrolīnijām doties uz 8km attālumā esošo Līksnas staciju. Laiks tam kādas 5-6 stundas tā ka principā varēju beidzot mazliet 'atslābt', jo skriet nekur it kā nevajadzēja. Pašā rītā kukaiņu aktivitāte, protams, vēl īpaši liela nebija, taču tas varbūt tieši labi - varēja izmantot brīdi, kad tie vēl nebija tā īsti uzsiluši un vēl mierīgi šur un tur sēdēja savās nakšņošanas vietās. Īpaši iemīļotas bija dažādas jaunās apsītes, kārkli un bērzi, kas bija šur un tur izspraukušās zem elektrolīnijas. Pārsvarā pa vienam vai nelielos pudurīšos - saules apspīdētas. Tā nu vismaz kādu pirmo stundu, ja ne vairāk, pievērsos šādu vientuļu kociņu vai nelielu grupiņu pētīšanai. Lielā skaitā uz apsēm bija tādi palieli, trekni un gaļīgi kāpuri baltā krāsā un melnām 'pumpiņām' - lielā apšu lapgrauža (Chrysomela populi) kāpuri! Šī ir viena no biežākajām lapgraužu sugām, ko droši vien būs redzējuši daudzi. Izmantoju izdevību, ka šur un tur bija arī pa kādai mierīgai pieaugušai šīs sugas vabolei. It kā fotogrāfētas jau daudz, bet ar tām parastajām sugām jau tā ir, ka reizēm tādu patiešām labu kadru pietrūkst, jo visu laiku domāju, ka: "es tak tādu jau esmu daudz fotogrāfējis - gan jau kaut kas normāls jau ir safotogrāfēts". Bet reāli nekas jēdzīgs nemaz nav! Tā nu šajā gadā īstenībā mazliet pie šī jautājuma piedomāju un cenšos arī nofotogrāfēt kādas parastākas sugas. Par daudz kadru jau nebūs nekad! 

Pelēkās dakšastes (Cerura vinula) olas

Jauns pelēkās dakšastes (Cerura vinula) kāpurs

Nedaudz vecāks pelēkās dakšastes (Cerura vinula) kāpurs

Vietām uz kārkliem varēja pamanīt tādas nelielas sarkanīgas puslodītes ar baltu punktiņu to centrā. Šķita, ka varētu būt kādas kukaiņu olas, taču priekš olām tomēr diezgan lielas izmērā - kāds 1,5mm vismaz. Bet kas tad cits tas varētu būt? Mājās tad tā arī bija pirmā versija ko ķēros pārbaudīt un, ja olas bija izmērā lielas, tad arī to dējējam jābūt lielam. Bija jau radusies aizdoma, ka varbūt tās ir pelēkās dakšastes (Cerura vinula) olas, kas ir tiešām izmēros diezgan iespaidīgs tauriņš un izrādās intuīcija bija diezgan pareiza. Uz šīs domas gan mani g.k. uzvedināja ne pašas olas, bet gan turpat sastaptie kāpuri uz kārklu un apšu lapām, kas vizuāli atgādināja jaunus pelēko dakšastu kāpurus. Daži bija tiešām ļoti sīki, droši vien nesen tik no olas izšķīlušies, bet daži bija jau mazliet lielāki. Pavisam pieauguši kāpuri ir ļoti resni un vizuāli efektīgi - ar sārtu sejas disku, divām melnām māņacīm galvas priekšpusē un dakšastēm raksturīgo 'dakšu' dibengalā. Ļoti fotogēniski radījumi un to attēli figurē ļoti daudzās grāmatās, interneta resursos u.c. Tā teikt TOP fotomodeļi. Pašam pieaugušu dakšastes kāpuru patiesībā nav izdevies sastapt ļoti sen - pēdējā reize varētu būt vien 2011. gadā. Tā ka man nemaz tādu foršu un izcilu kadru ar šo glīto kāpuru nemaz nav - jāmēģina atrast? Pieauguši kāpuri g.k. atrodami jūlijā tā ka principā šogad viss vēl ir priekšā. 

Lauka maijvabole (Melolontha melolontha)

Lauka maijvaboles (Melolontha melolontha) portrets

Lauka maijvaboles (Melolontha melolontha) portrets

Līdzīgi kā pelēko dakšastu kāpuri, ļoti populārs fotoobjekts ir arī maijvaboles. Droši vien tāpēc, ka tās ir diezgan lielas un samērā viegli fotogrāfējamas, tās ir bieži sastopamas un savā ziņā gana krāšņas. It īpaši tēviņi, kam ir ļoti efektīga izskata zaroti taustekļi. Maijvaboles tēviņa portrets ar plaši izplestām ūsām ir tāds tiešām diezgan banāls sižets, ko ir fotogrāfējis katrs sevi cienošs dabas (un vēl jo vairāk - kukaiņu) fotogrāfs. Tā teikt, ja ieraksta googles attēlu meklētājā 'Melolontha melolontha' vai 'cockchafer' kāda 1/4 daļa attēlu būs tieši dažādas šī sižeta variācijas. Ar kaunu gan jāatzīst, ka manā kolekcijā šāda sižeta patiesībā nemaz nebija. Šajā rītā viena no daudzajām sastaptajām maijvabolēm tieši izrādījās tēviņš un kamēr es tur ap to grozījos, lai to vienkārši nofotogrāfētu tā klasiski 'no sāniem', tas laikam atmodās un sāka knosīties, ausīties un staipīt savus taustekļus. Nē nu kāpēc gan šo iespēju neizmantot? Tā ka tagad varu teikti, ka arī manā fotoarhīvā ir šis, lai arī banālais, bet tomēr skaistais foto! 

Mazais apšu koksngrauzis (Saperda populnea)

Sienāža Phaneroptera falcata nimfa

Šāda lēna un samērā rūpīga jaunu apsīšu u.c. kociņu pārbaudīšana atnesa arī nelielu pārsteigumu - uz lapām sēdēja arī vairāki mazie apšu koksngrauži (Saperda populnea), ko dabā redzēju pirmo reizi! T.i. līdz šim biju redzējis tikai to darbības pēdas (kāpuru atstātos caurumus apsēs) un šogad pavasarī divus īpatņus izdevās izaudzēt arī no ievāktiem apšu zariem (blogā ieraksts te). Tātad var šo sugu atrast arī dabā, kas man jau sāka likties kā neizpildāms uzdevums! Kopumā bija trīs īpatņi divās dažādās vietās un visi trīs sēdēja uz lapām nevis koka stumbra. Tas gan varbūt neko daudz nenozīmē, jo tik pat labi uz stumbra un zariem sēdēja vēl kādi 50 īpatņi, bet tur tie ir labāk nomaskējušies un līdz ar to -  grūtāk pamanāmi. Katrā ziņā šāds samērā atklāts un saulains biotops ar jaunām apsītēm ir laikam labs biotops šai sugai. Vairākās vietās šeit zem elektrolīnijas (bet arī iepriekšējā dienā gar dzelzceļmalu) varēja pamanīt nelielus, nepieaugušus sienāzīšus ar gariem, gariem taustekļiem. Pēc visas spriežot Paneroptera falcata nimfas, kam arī šādi saulaini un atklāti biotopi ir ļoti iecienīti. 

Krāšņvabole Chrysobothris affinis

Lielā krāšņvabole (Chalcophora mariana)

Jebkuras elektrolīnijas viena no galvenajām iezīmēm ir elektrības stabi un kā šajā dienā izrādījās, tad uz tiem visai labprāt sēž dažādi kukaiņi - tajā skaitā pat krāšņvaboles! T.i. it kā jau tas nav nekas pārsteidzošs, jo krāšņvabolēm tas raksturīgi - sēdēt uz koku stumbriem, bet šajā gadījumā gan elektrības stabi bija monumentālas betona (ok, neesmu gan celtnieks - varbūt kāda cita materiāla) 'kolonnas', kas koku atgādina vien pēc formas. Bet laikam jau ar to tomēr pilnībā pietiek, lai vaboli piemānītu. Tā, piemēram, izdevās uz šiem stabiem pamanīt gan divas lielās krāšņvaboles (Chalcophora mariana), gan vel patīkamāk - Chrysobothris affinis. Un pie tam izdevās ne tikai pamanīt, bet arī nofotogrāfēt! Tā ka pašreiz rezultāts manā cīņā ar Chrysobothris ģints krāšņvabolēm ir kļuvis neizšķirts 2:2! Rezultāta hronoloģija šajos divos ierakstos (klikšķināt uz cipariem) - 0:2 un 1:2. Mazliet gan cerēju, ka tā varētu būt otra suga, jo apkārt it kā dominēja skujkoki, taču laikam šie betona stabi piesaista arī uz lapkokiem dzīvojošas sugas, jo uz viena cita staba savukārt varēja novērot divus tumšos apšu koksngraužus (Xylotrechus rusticus). Nu jā - pelēks betons iztālēm droši vien izskatās gluži kā apses miza. Savukārt lielās krāšņvaboles šajā apkārtnē gan netrūkst - vienā izcirtumā īsā brīdī vien saskaitīju kādas septiņas. Vienmēr liels prieks šo sugu sastapt, jo laikam ir saglabājušās ļoti siltas atmiņas no jaunības dienām, kad, katru gadu vasarās atkal ierodoties Kolkā, tas jau bija kļuvis par tādu kā nelielu rituāli - pirmajā karstajā dienā doties līdz tuvējai dēļu čupai skatīties vai nesēž kāda lielā krāšņvabole. Forši radījumi! 

Meža sīksamtenis (Coenonympha hero)

Īsspārnis Sepedophilus wankowiczi 

Smecernieks Rhinocyllus conicus

Lapgrauzis Phaedon armoraciae

Pats pēdējais posms gar dzelzceļu līdz Līksnas stacijai varbūt arī sanāca mazliet sasteigts, jo beigās stacijā sanāca ierasties vien kādas 4 minūtes pirms vilciena pienākšanas. Līdz ar nagiem! Vārdu sakot, par maršruta plānošanu šoreiz varu ielikt tik kādu 6nieku maksimums. Šajā pēdējā posmā gan beidzot trāpījās arī kaut kas īsteni jauns un neredzēts - lapgrauzis Phaedon armoraciae, kas gan laikam nav nekas rets, bet tā kā g.k. dzīvo uz dažādiem ūdensaugiem, tad samērā loģiski, ka šo gadu laikā bija man no manām acīm labi paslēpies. Atradu to kaut kāda grāvja malā kur biju nokāpis paskatīties vai neaug kāda purva neaizmirstulīte (neauga). Potenciāli ļoti interesants gan varētu būt arī šis melnīgsnējais īsspārnis ar oranžu plankumu uz katra segspārna. Sākotnēji to noteicu kā Sepedophilus bipustulatus, bet ir stipras aizdomas, ka šim vajadzēti būt Sepedophilus wankowiczi, kas esot tieši tāda Austrumeiropā sastopama suga (bipustulatus g.k. Rietum un Dienvideiropā). Latvijas sugu sarakstā šķiet bipustulatus pat nemaz nav un arī spriežot pēc oranžo  plankumu izmēra un formas, mans īpatnis tieši labāk atbilst wankowiczi, kam šie plankumi ir mazāki un mazāk izplūduši kā bipustulatus (tam šie plankumi pat tā kā pieskaras priekškrūšu vairoga pamatnei). Tā ka saliekot visu kopā, manuprāt, ka šis ir S.wankowiczi. Protams, 100% drošība būtu jāredz arī kādas smalkās pazīmes, ko var novērtēt tikai noķertam eksemplāram, bet nu to jau es, protams, neizdarīju. Vēl var atzīmēt, ka šajā gājienā kopumā kādās trijās dažādās vietās uz usnēm izdevās atrast smecernieku Rhinocyllus conicus, kas laikam nav tā pati biežākā suga. Vai varbūt tomēr ir? T.i. pilnīgi iespējams, ka kāda no tām sugām, kas pēdējos gados ir izplatījusies un kļuvusi krietni biežāk sastopama.
Tāda lūk pastaiga Daugavpils apkārtnē - lai arī bez vanagnadziņu resngalvīša un citiem ļoti lieliem retumiem (ok, Agapanthia intermedia principā ir liels retums), tomēr tik un tā ļoti forša un gana produktīva!