Tīklblakts Nr.12 - Acalypta gracilis!

Augļkoku zaru koksngrauzis (Tetrops praeustus)

Tagad divas dienas laiks ārā pamatīgi sabojājies - ik pa laikam pamatīgs lietus un vējš. Un tieši iekrīt šajā laikā brīvdienas! Ak... Labi, ka svētdien, 10. jūnijā, pēc darba mazliet pastaigāju pa Botānisko dārzu un vakarpusē vēlreiz atkārtoju ašo izbraucien uz Dārziņu - Doles dzelzceļa posmu. Tā ka vismaz mazliet ir remdēts izsalkums pēc iešanas dabā. Apetīte gan ļoti ātri 'atjaunojas' tā ka ļoti ceru, ka turpmākajās dienās laiks kaut mazliet, bet tomēr uzlabosies! Bet šajā ierakstā tad par svētdien redzēto un vispirms jāsāk ar Botāniskajā dārzā sastaptajiem kustoņiem. Un uzreiz jāatzīmē, ka mana priekšnojauta, ka te Botdārzā būtu jāmeklē koksngrauzītis Tetrops praeustus, bija visnotaļ trāpīga, jo, lai gan iepriekšējās divas meklēšanas reizes bija nesekmīgas, tad šajā reizē gan no ābeles zariem beidzot izdevās nopurināt divus šīs sugas pārstāvjus! Forši, jau otrais atradums šajā gadā (pirmo var apskatīt šeit) un varbūt arī es drīzumā varēšu pilnībā piebalsot citu kolēģu teiktajam, ka "Ē nu šī suga taču ir tik tiešām parasta", jo būšu to redzējis jau 'daudzas' reizes. 

Mīkstblakts Rhabdomiris striatellus

Mīkstblakts Rhabdomiris striatellus nimfa

Mīkstblakts Dryophilocoris flavoquadrimaculatus

Mīkstblakts Grypocoris sexguttatus

Mīkstblakts Deraecoris sp. nimfa, iespējams D.trifasciatus

Bet tā kopumā šī diena varētu teikt, ka pagāja tādā kā mīkstblakšu zīmē, jo tās varēja redzēt tiešām daudz. Tātad, ja nu kāds vēl par to šaubījās, tas nozīmē, ka ir pienākusi vasara, jo vislielākā mīkstblakšu sugu daudzveidība ir tieši vasaras siltajos mēnešos no jūnija līdz augustam. Tātad tādi īsteni vasaras vēstneši! Nu labi, par vēstnešiem tās droši vien būs grūti 'iesmērēt', jo dažādi gadalaiku vēstneši tradicionāli tomēr ir tādi, ko var pamanīt jebkurš - gan profesionāls biologs, gan rūdīta mājsaimniece, gan citi. Tātad cīruļu treļļi, gājputnu kāši un pirmie dienastauriņi pavasarī utt. utjp. Mīkstblaktis tomēr pamana vien tie kam tās interesē un vispār jau ir arī simtiem citu dažādu kukaiņu, ko var dēvēt par vasaras vēstnešiem - piemēram, arī koksngraužiem lielākā sugu daudzveidība ir tieši vasaras periodā. Bet jebkurā gadījumā - ja kādam ir interese mēģināt paskatīties un papētīt kādas mīkstblaktis dzīvo Latvijā, tad tagad un kādus turpmākos pāris mēnešus ir īstais laiks tam ķerties klāt! Droši vien arī es šogad mīkstblaktis mēģināšu pafotogrāfēt vairāk, jo nu vispār jau izskatās, ka ne tikai šī diena, bet gads vispār aizrit tādā kā blakšu zīmē. Tad jau tik jāturpina tās vērot un fotogrāfēt, jo līdz šim nav vēl redzētas kaudzēm visnotaļ parastu sugu vai arī, ja ir redzētas, tad nav īsti labu kadru utt. Šajā dienā visas dārzā sastaptās (vismaz līdz sugai noteiktās - kādas pāris sīkāka izmēra sugas palika nenoteiktas) sugas ir tieši tādas. Interesanti, ka vismaz vienai sugai, Rhabdomiris striatellus, bija atrodamas gan pieaugušās blaktis, gan vēl arī nimfas. Tātad droši vien suga vēl tikai pašā lidošanas laika sākumā.  Pavisam interesanta šķita viena tumša un diezgan liela izmēra nimfa, ko sākumā izmēra un formas dēļ pat noturēju par kādas vairogblakts nimfu. Bet nē - mīkstblakts! Ņemot vērā, ka nimfas izmērs bija kādi 5-7mm, tad īpaši daudz varianti nevarētu būt kas tieši tā ir par sugu, jo nu tādu mīkstblakšu, kam ķermeņa garums būtu ap 1cm (nimfas parasti ir mazliet mazākas par pieaugušajiem īpatņiem) īpaši daudz nav. Meklēju visādus variantus, bet nu manās grāmatās neko pat tuvu līdzīgu nespēju atrast. T.i., lai arī nimfas var būt ļoti atšķirīgi krāsotas no pieaugušajiem, tomēr kaut kādas pamata iezīmes bieži vien ir redzamas arī nimfai - piemēram, ja pieaugušai blaktij taustekļi ir gaiši, tad nimfai tie nekad nebūs melni utml. Šai nimfai savukārt zīmīgs šķita pakaļkāju stilbu zīmējums - tie ir tumši ar divām gaišākām josliņām. Pēc visa spriežot - arī pieaugušai blaktij pakaļkāju stilbu zīmējumam būtu jābūt līdzīgam. Tā nu būros pa dažādām interneta lapām līdz nonācu pie viena franču foruma, kur bija nofotogrāfēta līdzīga nimfa, ko cilvēki atzīmēja kā piederīgu Deraeocoris ģintij. No diviem piedāvātajiem variantiem (D.olivaceus un trifasciatus) man personīgi šķiet, ka D.trifasciatus atbilst labāk, jo tur pieaugušiem īpatņiem taustekļi ir pilnībā tumši (kā šai nimfai). Arī pašas blaktis ir visai lielas izmērā - 9 līdz 12mm, tā ka tas arī atbilst. Vispār ļoti koša un skaista suga, kas daudz kur skaitāt pat visai reta. Jāmēģina būs ~jūlijā pameklēt vai neizdodas atrast arī pieaugušo blakti! 

Sauss lapkoka (ozola?) stumbenis Botdārza nomalē

Bērzu asmalis (Grynocharis oblonga)

Mizas melnulis (Corticeus unicolor)

Tā nu staigājos pa dārza teritoriju līdz vienā malā nonācu līdz tādam nokaltušam lapkoka stumbenim bez mizas. It kā varētu būt ozols, bet tik pat labi arī varbūt kāds cits koks (kļava?). Visa tā virsma bija izraibināta nelieliem caurumiņiem - acīmredzot kādu mizgraužu vai ķirmju darbs. Mazliet negaidīti uz stumbra atradās arī ar ērcītēm aplipis bērzu asmalis (Grynocharis oblonga) - varbūt ne ļoti reta suga, taču noteikti ne tā pati biežāk sastopamā. Forši! Gribēju jau iet tālāk, kad pašā stumbra pamatnē pamanīju augam divas nelielas sēnītes - pēc skata gandrīz vai kaut kādas suņu sēnes. Varbūt kaut kas sēž apakšā? Vienu noplūcu un skatam pavērās Corticeus melnuļu bariņš! Oho, ko tad šie te dara? Uz piepēm tādi ir redzēti, bet ka sēž arī uz lapiņsēnēm tas man bija jaunums. Uzreiz pamanīju, ka tur ir divas sugas - lielākie, ar ļoti šauro ķermeni bija uzreiz skaidrs, ka ir mizas melnuļi (Corticeus unicolor). Arī samērā reta suga, kas ir pat iekļauta biotopu speciālistu sugu sarakstā - tātad tai ir samērā augstas prasības pret dzīves vidi. Varēt jau šķist, ka Botdārzs taču galīgi nav 'dabisks mežs' vai līdzīgi augstvērtīgs biotops, taču tajā pašā laikā - šāds nokaltis koka stumbenis ir tieši tāds bioloģiski vērtīgs elements, kas šai (un arī citām sugām) ir nepieciešams. Lai kādas šādas 'speciālās' sugas spētu izdzīvot, nav jau obligāti šādiem elementiem jābūt steriem (taču tajā pašā laikā - jo vairāk, jo labāk). Drīzāk ir būtiski, lai viņi vispār ir! Tā teikt, ja mežā izvāc pilnīgi visas kritalas un atmirušos stumbeņus, tad daudzas sugas, protams, uzreiz savas mājvietas zaudē, taču, ja šur un tur pa kādai kritalai vai stāvošam stumbenim atstāj - tas uzreiz sniedz patvērumu veselam lērumam sugu. Gan parastām, gan arī mazliet retākām. Protams, ir sugas, kam prasības pret dzīves vidi ir vēl augstākas un specializētākas (vismaz salīdzinot ar šo mizas melnuli) un tām ar šādu nelielu kritalu daudzumu var arī nepietikt. Tādas sugas, protams, es Botdārzā nekad nesastapšu un tās dzīvos tikai vietās, kur cilvēka saimnieciskā darbība praktiski netiek veikta - tātad pēc būtības tikai dabas rezervātos un citās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.

Melnulis Corticeus fasciatus

Melnulis Corticeus fasciatus

Nu labi, ja mizas melnuli dabā esmu sastapis vairākkārtīgi, tad otra suga uz šīs sēnes gan bija jauna un neredzēta - Corticeus fasciatus! Izmērā mazāka (ap 3mm) un raksturīgu segspārnu krāsojumu. Latvijā ir tikai viena cita Corticeus ģints suga ar divkrāsainiem segspārniem (C.bicolor), bet tā ir mazliet lielāka, priekškrūšu  vairogs ir gaišāks (ķermenis tiešām kā divkrāsains - priekšējā daļa gaiša, aizmugurējā daļa tumša. Šai sugai ķermeņa krāsojums tāds kā joslains: tumšs - gaišs - tumšs) u.c. pazīmes. Bilde ar to blogā ŠEIT. Interesanti, ka C.fasciatus ir diezgan jauna suga Latvijas faunai - pirmo reizi atrasta vien 2006. gadā Raķupes DL un Bauskas apkārtnē (D.Teļnovs). Citu publicētu atradumu it kā nav. Suga ekoloģiski ir saistīta tieši ar ozoliem, bet reizēm arī citiem lapkokiem un dzīvojot zem atmirušu koku mizas dažādu mizgraužu ejās. Īsti plēsīga šī suga (un arī citas Corticeus ģints sugas) laikam nav un primāri barojas ar dažādu sēņu micēlijiem utml. barības objektiem. Tā ka laikam jau tikai loģiski, ka vaboles bija salīdušas uz vienīgās, nelielās sēnītes šī koka stumbeņa tuvumā. Kopumā bija kādi 5-6 fasciatus un 3-4 unicolor īpatņi. Kārtīgs tusiņš!

Karaliskā dižspāre (Anax imperator)

No tādiem mazliet pārsteidzošākiem atradumiem dārzā noteikti jāatzīmē karaliskā dižspāre (Anax imperator), kas laiski sēdēja zālītē. Ja es veidotu Botāniskajā dārzā redzēto spāru sarakstu, tad būtu jauna suga! Pieņemu, ka tā nav te attīstījusies uz vietas, bet gan atlidojusi no kādas citas ūdenstilpnes, jo pašā dārzā esošie nelielie dīķīši jādomā īsti nav piemēroti sugas attīstībai. Kaut gan, kas zin? Purvos šīs sugas kāpuru ādiņas jeb ekzūvijus esmu atradis arī nelielu ezeriņu/akaču malās, kas ir līdzīga izmēra kā Botāniskā dārza lielākais dīķis. Tā ka ūdenstilpnes izmērs pats par sevi droši vien nav ierobežojošais faktors. Tiesa tas, ka spāres te Botāniskajā dārzā tiešām ielido nejauši gan ir visai droši, jo esmu te redzējis, piemēram, arī Partenopes dižspāri (Anax parthenope) un zaļo zaigspāri (Chalcolestes viridis), jeb sugas kurām, manuprāt, te arī nav piemērotu vietu kāpuru attīstībai. Interesanti būtu paskaitīt cik tad spāru sugas dārzā ir pa šiem gadiem izdevies redzēt. Vairāk par 10 jau būs noteikti! 

Tīklblakts Dictyla echii uz ārstniecības suņmēles (Cynoglossum officinale)

Ragainā cikāde (Centrotus cornutus)

Aveņvabole Byturus tomentosus

Tinējs Olethreutes arcuella

Kā jau vienā no iepriekšējiem ierakstiem minēju, tad pastaigas Botāniskajā dārzā man patīk ar to, ka tad var īpaši neiespringt uz retumu meklēšanu (taču kā redzams - gadās arī tādi!), bet vienkārši priecāties un fotogrāfēt kādas parastās sugas, kam varbūt citās vietās sanāk pievērst mazāk uzmanību, jo tad cenšos ieraudzīt un atrast kaut ko retu un neredzētu. Arī šī pastaiga nebija izņēmums - vienkārši priecājos par parastajām sugām. Tā, piemēram, gan ragainā cikāde (Centrotus cornutus), gan tinējs Olethreutes arcuella ir bieži sastopamas sugas, taču noteikti vieni no savu pārstāvēto kukaiņu grupu glītākajiem radījumiem, ko vienmēr ir forši nofotogrāfēt, bet pēdējā laikā to vairs īsti nedaru, jo ir jau gana daudz kadru ar tām.  Aveņvabolei Byturus tomentosus gan šis varētu būt arī labākais kadrs! Tāpat vēl šajā pastaigā aizgāju līdz dobei, kur auga ārstniecības suņmēles (Cynoglossum officinale), lai iemūžinātu uz tām sēdošās tīklblaktis Dictyla echii. Ar telefonu biju jau tā dokumentāli piefiksējis, bet nu tagad ir kvalitatīvāks pierādījums šīs sugas sastopamībai te Botāniskajā dārzā. Tā nu pienāca brīdis, kad varēju arī doties prom no Botdārza un pēc īsas ieskriešanas mājās (ko g.k. veltīju pusdienu pauzei un dīvainās Deraeocoris mīkstblakts nimfas atkošanai) šāvu atkal uz Dārziņu dzelzceļa pusi, jo nu nelika mani mierā tās Acalypta ģints nimfas. Vai tiešām blakus nevarētu būt arī kāds pieaugušais? 

Sausa, smilšaina nogāze starp Dārziņu un Doles dzelzceļa pieturām

Tīklblakts Acalypta gracilis nimfas

Tīklblakts Acalypta gracilis

Līdzīgi kā iepriekšējā pastaigā arī šajā vakarā biju atvēlējis tās pašas 3 stundas, tāpēc, lieki netērējot laiku un neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, aši bizoju uz smilšaino uzkalniņu, kur aizvakar biju redzējis Acalypta tīklblkats nimfas. Ātri atradu to pašu mārsila pudurīti un raudzījos meklēt! Jā, nimfu arī šajā reizē bija daudz - vairāk par 15-20  noteikti. Piefiksēju, ka vairāk šo bija vietās, kur pāri smiltīm auga nevis vienkārši pliks mārsila zarojums, bet mazliet vairāk pa malām, kur pa starpu bija ieauguši arī sūnas sirmās sarmenītes (Racomitrium canescens) spilventiņi. Tas savā ziņā ir loģiski, jo kopumā Acalypta ģints sugas ir saistītas ar dažādām sūnām un to atrašana zem/uz kādiem lakstaugiem ir vairāk gadījuma rakstura kā likumsakarība. Mazliet rūpīgāk papētīju tad šos sūnu spilventiņus un zem viena atradās meklētais - pieaugusi Acalypta tīklblakts! Izskatījās gan, ka īpatnis varētu būt visai svaigs, jo krāsojums bija diezgan gaiši pelēcīgs nevis tumši brūns. Kaut gan varbūt, ka tā jābūt, jo otrs atrastais eksemplārs bija tieši tāds pats? Uzreiz gan sugu dabā nenoteicu, bet nu cerēju, ka foto būs gana labi, lai varētu sugu mājās identificēt. Bija nojausma, ka vajadzētu būt kādai neredzētai un tā arī tas izrādījās - Acalypta gracilis! Viena no galvenajām noteikšanas pazīmēm ir otrā taustekļu posma paresninātā pamatne. Tāda pazīme ir vēl tikai A.parvula, taču tai savukārt ir atšķirīgs segspārnu šūnu izkārtojums - piemēram, starpā starp centrālo segspārnu laukumu (ierobežots ar valnīti) un segspārnu iekšējo malu ir divas šūnu rindas (parvula - viena) un arī citas pazīmes. Jauki - 12. suga manā tīklblakšu listē! Vēl mazliet un būs jau 15! 

Lapgrauzis Cryptocephalus moraei

Lapgrauži Cryptocephalus moraei

Tinējkode Parascythris muelleri

Galveno vakara mērķi tik ātri izpildījis, varēja jau tādā relaksētākā tempā virzīties uz Doles stacijas pusi. Vakars bija jauks, dzelzceļmalas zāliens pilns ar dažādām radībām - ko vairāk vēlēties? Protams - vēl kādu jaunu un neredzētu sugu! Un arī tas piepildījās - skaisti! Pirmā jaunā suga ir lapgraužu dzimtas pārstāvis - Cryptocephalus moraei. Vairāki īpatņi sēdēja uz asinszāļu (Hypericum sp.) stiebriem. Suga viena no vieglāk atpazīstamajām savā ģintī, jo gan plankumu izvietojums uz segspārniem, gan citām ķermeņa daļām (priekškrūšu vairoga, sejas) ir visai raksturīgs. Nav gan nekāda retā suga, bet šķiet iepriekš redzējis nebiju. Daudz vairāk nopūlēties ar noteikšanu nācās šī melnā tauriņa gadījumā. Šķita, ka četri gaišie laukumi uz spārniem ir tik raksturīgi, ka sugu noteikt būs elementāri. Pēc būtības jau tā jau arī ir, jo citas līdzīgas sugas it kā nav, bet problēmas sagādāja fakts, ka nevienā no pie rokas esošajām grāmatām šāda suga attēlota nebija. Mazliet pats gan sev sarežģīju situāciju, jo sākumā meklēju to visādās citādās dzimtās, bet ne vajadzīgajā, jo kaut kā uzreiz neatpazinu šajā sugā tinējkožu (Scythrididae) dzimtas pārstāvi. Ja būtu atpazinis dzimtu, tad jau gan noteikšana būtu ātri un 'bez sāpēm', jo Latvijā ir vien kādas 13 sugas un kā jau minēju, tad šī ir tiešām nesajaucama suga. Varētu būt ne tā pati biežākā suga un Eiropā izplatīta g.k. A-DA daļā. Kāpuri it kā dzīvojot uz mārsiliem, bet kopumā tīmeklī ir diezgan maz informācijas par šo sugu.  

Racējlapsene Podalonia sp.

Racējlapsene Podalonia sp.

Kāda laputs, Iziphya sp.?

Zemesblaks Acompus rufipes

Mīkstblakts Polymerus sp.

Šī pļaviņa ir tiešām fantastiska - varētu tur vēl stundām pavadīt un droši vien atrastu vēl un vēl vis kaut ko jaunu. Tā, piemēram, zem vienas mauragas lapām atradās sīciņi, koši krāsoti laputīm līdzīgi radījumi ar robainu pakaļu. Neko tādu iepriekš redzējis nebiju! Internetā līdzīgi attēli atrodami Iziyphya ģints laputīm, varbūt tā arī ir? Katrā ziņā dīvaini radījumi... Vakar diezgan ilgu laiku veltīju cenšoties 'iebraukt' Polymerus ģints mīkstblakšu noteikšanā, jo šajā reizē uz ziemeļu madarām (Galium boreale) atradās kāda saujiņa ar šādām blaktīm. Man pašam personīgi šķiet, ka varētu būt Polymerus tepastus, kas ir samērā nesen, 1989. gadā aprakstīta suga un, kas tieši dzīvojot uz ziemeļu madarām. Apkārtējās valstīs (Somija, Igaunija, Lietuva) suga ir sastopama tā ka loģiski, ka arī Latvijā būtu jādzīvo. Daļa Polymerus ģints sugu gan ar 100% pārliecību esot nosakāmas tikai pēc ģenitālijām, bet nu jāpastudē vēl rūpīgi somu blakšu grāmata - varbūt, ka kaut ko var tomēr 'izpīpēt'. No blaktīm vēl var atzīmēt kārtējo satikšanos ar zemesblaktīm Acompus rufipes, kas, kā tas šai sugai pienākas, sēdēja uz dzelzceļmalā augošiem baldriāniem (Valeriana officinalis). Droši vien, ka tad nekāds īpašais retums nav. Nobeigumā, neilgi pirms kāpšanas vilcienā, vēl pamanīju jau uz nakšņošanu sataisījušos Podalonia ģints racējlapseni. Ņemot vērā, ka dienas laikā tās ir ļoti aktīvi un grūti fotogrāfējami radījumi, tad izmantoju iespēju to iemūžināt. Vienā brīdī gan kukainis mazliet uzmodās un agresīvi sāka plātīties ar saviem draudīgajiem žokļiem. Brr, labi, ka es neesmu tauriņa kāpurs, kurus šie briesmoņi aktīvi medī.