Pūslītis

Šajās brīvdienās esmu devies uz Kolku ar nopietnu mērķi - vērot putnus. Šoreiz arī esmu bruņojies labāk - aizrunāju teleskopu, lai var redzēt arī drusku tālāk jūrā, jo ar binokli parasti nav aršana. Tad nu šorīt cēlos no rīta un devos uz Kolkas ragu sēdēt un vērot, kas nu lidos apkārt - mērķis bija ieraudzīt vismaz kaut ko jaunu šim gadam. Tas arī ātri tika izpildīts, jo drīz vien uzradās trīs sniedzes. Jauki. Jūrā putnu kaudzēm, bet nekas īpašs - melnās pīles, tumšās pīles, kākauļi, cekuldūkrui, laiku pa laikam pa kādai gārgalei aizlido. Apkārt lidinājās mazie ķīri (Larus minutus), ko tad arī garlaicīgākos brīžos mēģināju arī fotogrāfēt, jo brīžam šie pielidoja visai tuvu.

Tā gāja stundas un jau sāku nedaudz garlaikoties, jo pēc sniedzes vēl tik bija parādījusies jūras ķīvīte, ko ar nebiju šogad redzējis, bet visādi citādi apmēram vieni un tie paši lopi bija redzes laukā. Tā nu es bildēju mazos ķīrus, kad pēkšņi ap 12:00 viens ķīris dīvainā manierē lidodams (strauji un zemu virs ūdens) tuvojās man pretī uz bākas drupām un nosēdās ūdenī uzreiz aiz akmeņiem. Sapratu, ka tas laikam nav mazais ķīris, kuri man te vairāki riņķoja apkārt. Tad šis mistiskais putns izpeldēja no akmeņu aizsega un mana sirds palēcās - tas taču pūslītis! Biju ko tādu redzējis tikai vienu reizi dzīvē - prieks. Ātri metos pie fotoaparāta un sāku bildēt. Uzbildējis pāris kadrus kļuvu aizdomīgs - tas galīgi neizskatījās pēc šaurknābja pūslīša, ko biju pirms tam redzējis. Uzriez smadzenes saslēdzās - tas tak nevar būt nekas cits kā platknāja pūslītis (Phalaropus fulicarius) - ļoti reta suga, kurai pirms nedēļas Liepājā bija tikai 6. novērojums Latvijā!

Uzreiz rokas sāka trīcēt un centos tvert kadrus cik nu var (sen laikam nebiju tik daudz reizes nospiedis fotoaparāta pogu tik īsā laika sprīdī), jo ja nu šis tūliņ taisās maukt prom? Par laimi pūslītis uzvedās kā jau pūslītis - bija ļoti drošs un pielaida mani līdz kādam 1,5 - 1 metram. Sabildējies līks tomēr sāku domāt - vai tiešām tas ir platknābja pūslītis? Atkal ar trīcošām rokām ņēmu ārā noteicējus un sāku pētīt. Nu IR! Bet tik un tā - pārbaudīju vēl reizes 50. Beidzot, kad biju izdzēsis visas savas paranoiskās šaubas - veicu zvanu, lai izplatītu šo vēsti citiem putnu vērotājiem. Tātad man izdevies redzēt šo putnu 7. reizi Latvijā.
Kādu laiku pēc tam skatījos tik uz šo brīnumu un par citiem putniem aizmirsu. Sāka arī parādīties visādi tūristi - tomēr svētdiena kā nekā. Daži pat pievērsa uzmanību šim drošajam putniņam - tiem tad es arī pastāstīju visu par pūslīšiem un to, ka šis ir ļoti rets putns pie mums. Cilvēki pat šķita ieinteresēti - dažiem parādīju teleskopā arī citus putnus, tādā veidā aizpildīju laiku, kad apkārt nekas cits interesants nebija. Ap 14:00 devos mājup, lai paēstu un atstāju pūslīti savā nodabā ņemoties pa piekrasti.

Vakarpusē devos atpakaļ, lai apskatītos vai pūslītis vēl tur ir vai nav, kā arī, lai varbūt nobildētu sarkano puskuitalu (Limosa lapponica), kuru redzēju pa dienu un kurai izrādās tas bija vēlākais novērojums rudenī. Pūslīti diemžēl vairs neatradu - varbūt pa šo laiku bija saradušies vairāk tūristi un šo aizbiedējuši. Puskuitala gan barojās tajā pašā vietā un varēju to mierīgi sabildēt. Vēl atpakaļejot sazīmēju cekulzīriņu, kam arī vēls novērojums rudenī.