Atpakaļ Latvijā

Esmu beidzot atgriezies Latvijā - ļoti jau gribējās uzreiz 'mesties' kaut kur dabā, taču lidostā uzkrātais miega bads šoreiz neļāva piecelties tik agri cik biju plānojis... Tāpēc neatlika nekas cits, kā likt velosipēdu pār plecam un braukt paripināties tepat pa Ķengaragu. Aizripinājos līdz iemīļotajam melnalkšņu mežiņam, kur mani sagaidīja pamatīgs putnu koris - žubītes, zaļžubītes, sarkanrīklītes, paceplīši, bungojoši mazie dzeņi u.c. Protams, vēl pēc 2-3 nedēļām tur būs vēl lielāks putnu koris. Blakus esošajā smilšainajā klajumiņā pamedīju šogad pirmās brūnās smilšvaboles (Cidindela hybrida) - šo lopiņu fotogrāfēšana vienmēr ir sava veida izaicinājums, jo vaboles ir ļoti uzmanīgas un pie mazākā traucējuma ceļas spārnos un palido kādus 10-20 metrus tālāk. Taču reizēm var atrast arī kādu indivīdu, kas ir mazāk uzmanīgs, un to tad var veiksmīgi nofotogrāfēt.

Taču dienas interesantākais novērojums bija iepriekš neredzēta blakts. Braucot ar riteni, pamanīju pa ceļu rāpojam, kā no sākuma šķita, ūdensvaboli - par cik to kājas ir piemērotas dzīvei zem ūdens, tad uz sauszemes tām ir visai raksturīgs, neveikli gāzelējošs solis. Tā kā man ir maz ūdensvaboļu bildes, tad veikli lecu nost un ņēmu fotoaparātu ārā no somas. Liels bija mans pārsteigums, kad, pieliecoties tai tuvāk, sapratu, ka tā ir nevis ūdensvabole, bet blakts! Kā tagad izrādās - peldblakts (Ilyocoris cimicoides). Nav nekas rets, tomēr, par cik kukainis lielāko dzīves daļu pavada zem ūdens, tad ja speciāli nemeklē, nav viegli ieraugāms (lai arī izmēros samērā liels kukainis - vismaz priekš blakts). Peldblakts ir plēsīga - ja labi ieskatās tad bildē var redzēt par āķveidīgiem 'durkļiem' īpaši pārveidotās priekškājas ar kurām tad tiek satverts nelaimīgais upuris. Acīmredzot šie lopiņi pārziemo sauszemē un tagad pavasarī dodas atpakaļ uz ūdenstilpnēm.