Piecdesmit seši

Atkal neko daudz laika nav bildēt - šoreiz maģistra darba dēļ. Visu laiku jābrauc uz parauglaukumiem, kur tomēr daudz darāmā un neko daudz skatīties pa malām uz visādiem bildējamiem objektiem nevar. Taču, braucot ar velosipēdu, šad un tad jau apstāties vajag - kaut vai padzerties un nedaudz atpūsties. Tā nu braucu, apstājos - skats pa labi uz čemurzieža ziedu, kur mani redzes orgāni sazīmē koksngrauzīšus, kuri tur kāri mielojas. Tuvāka apskate man lika tvert pēc fotoaparāta, jo izrādās tur sēdēja līdz šim nefotogrāfēta suga Etorofus pubescens. Šajā gadījumā tuvāka apskate bija vitāli nepieciešama šīs sugas identificēšanā, jo, uzmetot tādu paviršu skatu, to pavisam mierīgi var noturēt par daudz parastākā sarkanā skujkoku koksngrauža tēviņu (un varbūt vēl kādu sugu). Jāsaka, ka savas 'kukaiņpētnieka' karjeras pirmsākumos, šādu kļūdu tiešām esmu pieļāvis. Bet no kļūdām jau parasti cilvēki mācās - tā nu tagad šo sugu atpazinu visai ātri. Salīdzinot ar citām līdzīgām sugām, tai ir visai raksturīga ķermeņa forma - nedaudz 'piepūstāka' (ja tā to var nosaukt) kā rezultātā priekškrūšu vairogs ar segspārniem veido tādu nepārtrauktu plūdlīnijas formu. To, protams, labāk novērtēt ja redz vairākas sugas blakus. Tāpat arī šai sugai abiem dzimumiem ūsas ir samērā gludas - sarkanā skujkoku koksngrauža tēviņam tās ir visai izteikti 'zāģveidīgas'. Ir jau vēl citas pazīmes, bet tās uz bildes īsti labi 'nestrādā'. Šī suga ir varbūt nav pārāk bieža, bet arī ļoti reta nav. Sastopama g.k. skujkoku mežos un to apkārtnē. Man šī ir tad 56. suga - vēl 14 trūkst. Daudz.