Tā nu notika, ka izgājušajās brīvdienās biju pagalam 'nogribējies' atklāt makro bildēšanas sezonu. Domāts darīts! Laiks, lai arī nebija silts un saulains, nebija pagalam slikts un varēja pat cerēt ieraudzīt kādu bezmugurkaulaino draugu arī bez saspringtas meklēšanas. Rīta cēlienu gan veltīju putnu vērošanai Ikšķiles apkārtnē, kas atnesa arī virkni patīkamu momentu - piemēram, melno dzilnu lidināšanos starp kokiem sev blakus, uzbudināta mežirbes tēva lēkāšanu ceļmalā, dziedošiem sila strazdiem un beigu beigās arī ar man pirmo balto cielavu šogad.
Putnu intereses nedaudz apmierinājis, ķēros pie makro-objektīva un par putniem uz brīdi aizmirsu. Ātri vien sāka parādīties arī pirmie objekti - kuslas skudras smilšainā nogāzē, virkne mārīšu uz jaunu priedīšu skujām, vilkzirnekļi lapu nobirās, ziemojošas vabolītes satrupējušā, bērza koksnē, tūkstoškāji zem mizas gabaliem, mizgrauži uz nokrituša priedes stumbra u.c. Vārdu sakot, visai bagātīgi priekš pirmās dienas. Ja būtu bijusi saulīte, tad varbūt arī kādu tauriņu būtu sagaidījis, bet saule tā arī neparādījās - attiecīgi joprojām esmu bez sava pirmā dienas tauriņa (šodien vismaz viens pavasarsprīžmetis nozīmējās). Bet tagad ir nedaudz nomierināta nervu sistēmu, kas tomēr bija nedaudz saspringusi pēc ilgstošā ziemas perioda, jo cik tad var - tikai putni vien, putni vien. Tiesa, šodien atkal pie viņiem atgriezos....
Un atgriezos visai sekmīgi - ja arī atkārtots Svētes palienes apmeklējums neko ļoti interesantu nedeva [Kaut gan tas ir nosacīti - vairāk kā 10 000 zosis noteikti ir vairāk kā interesants skats. Es pat teiktu - iespaidīgs!], tad atkārtots Jaunmārupes lauku apmeklējums gan nesa augļus (jeb, pareizāk sakot, augli). Tas [auglis] gan nāca visai lēni, bet kas lēni nāk, tas labi nāk! Tad nu lūk - veselas 2 stundas uzmanīgi un cītīgi vēroju teleskopā zosu baru, cerībā sazīmēt tur īsknābja zosi! No vienas puses šādu izklaidi var nedaudz salīdzināt ar adatas meklēšanu siena kaudzē (pie tam kaudzē, kas visu laiku pārvietojas un samaisās), bet tā īsti steigties man nebija kur. Protams, varēja būt, ka tur nemas nav tās 'adatas', ko meklēt, bet motivācijai atcerējos kāda putnuloga teikto, ka tām īsknābja zosīm principā vajadzētu būt gandrīz jebkurā lielākā zosu barā pavasarī - spēj tik sameklēt un atpazīt. Tā nu es tur stāvēju un skatījos, pagāju tuvāk un skatījos, skatījos un skatījos līdz brīdim, kad IR! Ja pirms tam dažas reizes jau biju it kā sazīmējis kādu aizdomīgu zosi, kaut kur tālāk, tad tagad šāda aizomīgā zoss stāvēja praktiski bara pirmajā rindā, kas ļāva lieliski apskatīt vajadzīgās atšķiršanas pazīmes - izteikti gaišāko mugurpusi nekā citām zosīm, melni-rozā knābi, ķermeņa proporcijas un uz īsu brīdi starp zāli pazibēja arī kāju krāsa (angliski to sauc par pink-footed goose). Pāris dokumentāli kadri, lai pārliecība par redzēto saglabātos arī mājās un varu gavilēt - pirmais 'mūža ķeksis' (Nr.240) šajā gadā! Kāds laiciņš bija līdz tam jāgaida, bet esmu gandrīz vai pārliecināts, ka tas nebūs pēdējais šogad (gan jau beidzot nokārtošu rēķinus ar melno puskuitalu, piemēram).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru