Vaboļu jaunumi

Vakar bija ne tikai bagātīga spožo skudru diena, bet arī bagātīga vaboļu diena ar šādām tādām interesantām sugām. Tā, piemēram, ja vien sistemātiķi nebūtu nedaudz padarbojušies pirms dažiem gadiem, tad nobildētā gružvabole Catops sp. būtu man jaunas dzimtas pārstāvis priekš manis. Mūsdienās diemžēl agrākā gružvaboļu dzimta (Cholevidae) ir pievienota kailvaboļu dzimtai (Leiodidae) - līdz ar to tīri tehniksi man jauna dizmta izpaliek. Taču prieciņš ir tik un tā, jo šos radījumus dabā redzēju pirmo reizi - atradu divus eksemplārus zem kāda meža dzīvnieka mēsliņa. Izrādījās, ka tie nav nemaz tik viegli bildējami, jo kā tie saprata, ka vairs nav drošā paslēptuvē zem kakuča, tā ārprātīgā ātrumā metās paslēpties augsnes šķirbās. Tādu veiklumu nebiju no tiem gaidījis un līdz ar to paliku tikai ar vienu vienīgu bildi...

Tad prieciņš bija divu jaunu sugu nobildēšana - vispirms izdevās atrast otru melnuļu Opatrum ģints sugu - O.riparium. Ja O.sabulosum esmu jau sastapis samērā regulāri (ir arī bilde te blogā), tad šī kaut kā man nebija rādījusies. Iespējams meklēju nepareizās vietās, jo šī suga izrādās apdzīvo nevis tādus smilšainus biotopus kā otra suga, bet gan upju krastus, purvus un mitrākas vietas sausākos biotopos, kur dzīvojas nobiru slānī. No otras sugas viegli atšķirt pēc priekškrūšu vairoga, kuram ir 3 lēzeni pacēlumi ar gludu virsmu (O.sabulosum viss vairogs vienmērīgi punktēts). 

Papildināju arī savu līķvaboļu 'krājumu' ar sugu Thanatophilus rugosus. Līdz ar to esmu nobildējis visas Latvijā sastopamās Thanatophilus ģints sugas. Suga gan esot visai parasta - līdzīgi kā citas līķvaboļu sugas sastopamas uz dažādiem dzīvnieku līķiem kā arī reizēm uz kakučiem. No citām ģints sugām viegli atšķirama pēc segspārnu svītrojuma, kur starp gareniskajām joslām ir papildus daudzas, gludas šķērsjoslas.
Līdz ar to divas sugas klāt manā vaboļu arhīvā - lēnām 'čuņčinu' tuvāk 500 nobildētām vaboļu sugām. Vēl gan tāls ceļš ejams.

Retākā vabole, ko vakardien sastapu, droši vien bija sēņgrauzis Litargus connexus. Nav gan nekāds ekstrēms retums, taču pārāk bieži tomēr nav sastopama. Katru gadu varbūt kādi daži atradumi. Atšķirams no citiem sēņgraužiem pēc mazākā izmēra (parasti krietni vien mazāks par 4mm) un segspārnu zīmējuma (kas gan var būt nedaudz mainīgs). Atradu divus eksemplārus uz svaigi nozāģēta alkšņa celma, kam vienā pusē bija kādas piepjveidīgas sēnes. Bet cerams šogad būs arī vēl retākas vaboles man :)

Un visbeidzot izdevās nobildēt arī smuku sila ķirzaku (Lacerta agilis) - par to prieks, jo pagājušogad šķiet nemaz sila ķirzaku neredzēju. Tās pavisam noteikti ir krietni vien fotogēniskāki lopiņi par pļavas ķirzakām - it īpaši uz pārošanās laiku spilgti zaļi krāsotie tēviņi. Tādus labprāt nobildētu - atminos tik redzējis 1x tādu smuku tēviņu pirms daudziem gadiem Ogres apkārtnē. Varbūt pirmais mazais foto-mērķis šim gadam?