Bombina bombina - 2. diena

Kaut kā nevedās man ar rakstu darbiem. Bet nu labi - tagad ar 'Krupju Disko' fonā turpinu gremdēties atmiņās par 'Bombina bombina' piedzīvojumiem. Otrās dienas maršrutā bija plānots ripot atpakaļ uz Daugavpili - gan ar līkumu caur Medumiem un Sventi. 

Apšu zaigraibenis (Apatura ilia)

Jāatzīst gan, ka, dažādu novērojumu ziņā, otrā diena bija nedaudz klusāka nekā pirmā. Varbūt atkal pie vainas bija svelmējošā saule, kas ar savu karsto roku atņēma jebkādu vēlmi apstāties ārpus koku veldzējošām ēnām, vai varbūt nedaudz nogurums lika par sevi manīt. Taču, lai arī kas nebūtu pie vainas, tas  pirmajā dienas pusē tomēr netraucēja priecāties par zaigraibeņiem, kas bija jau aktīvi uzsākuši savus ikgadējos lidojumus gar Latvijas mežaini krūmainajām ceļmalām. 

Kārklu zaigraibenis (Apatura iris)

Latvijā ir sastopamas divas zaigraibeņu sugas - apšu un kārklu. Lai arī abas sugas ir iekļautas Sarkanajā Grāmatā, tās tomēr nav aizsargājamas un ir visai bieži sastopamas visā Latvijas teritorijā. Jāsaka gan, ka šajās bildēs man nav izdevies attēlot šo tauriņu daiļāko pusi - spārnu virspusi, kas, atkarībā no tauriņa spārnu leņķa attiecībā pret novērotāju, ik pa laikam iezaigojas ultramarīnzilā krāsā. Izskatās diezgan tropiski! Abas sugas visvieglāk atšķirt gan ir no apakšpuses, kur jāvērš uzmanība pakaļspārna centrālajai daļai - kārklu zaigraibenim tur ir izteikta, kontrastējoši balta šķērsjosla ar nelielu zobiņa tās centrālajā daļā; apšu zaigraibenim centrālajā daļā ir neizteikta, izplūdusi gaišāka josla, bez šāda 'zobiņa'. It kā ļoti vienkārši.

Zeltgalvīšu zeltainītis (Lycaena virgaureae)

Saulei kāpjot augstāk, pieturas pauzes kļuva nedaudz retākas - un arī tad g.k. tikai, lai nedaudz atpūstos un ielietu miesās tik ļoti nepieciešamo šķidrumu. Ja konkrētajā pieturvietā bija kas interesants ceļmalā, tad jau uz kādām 5-10 minūtēm paildzināju pieturu. Vienā šādā pauzē kaut kur starp Meduma un Sventes ezeriem ceļmalā ietrāpījās skaista, pasausa pļava ar dažādiem ziedošiem augiem, kas, protams, ir labs nosacījums, lai šī pļaviņa būtu pievilcīga arī dažādiem kukaiņiem. Un tiešām šī pieturvieta nelika vilties - visādu lidoņu bija pārpārēm. Tā, piemēram, varēja forši sabildēt zeltgalvīšu zeltainīšus (Lycaena virgaureae), kuri šķiet tajā Latvijas pusē ir ļoti bieži sastopami. Ir jau gan pietiekami arī citur Latvijā.

Mārsilu raibspārnis (Zygaena minos)

Taču interesantākie pļaviņas iemītnieki bija naktstauriņi - tiesa tādi nedaudz dīvaini naktstauriņi, kuriem nemaz naktis nepatīk un kuri ir aktīvi tikai dienas laikā. Runa ir par raibspārņiem (Zygaenidae) jeb konkrētāk par mārsilu raibspārņiem (Zygaena minos), kas bija šīs pļaviņas vieni no apdzīvotājiem. Šos daiļos radījumus redzēju pirmo reizi - laikam Latvijas mērogā šie ir kā reizi sastopami tieši dienvidu daļā, tā ka nav brīnums, ka nebiju šos saticis iepriekš. No citām bieži sastopamajām raibspārņu sugām atšķiras ar sarkanajiem plankumiem, kas ir tādi izteikti 'cīsiņveida' nevis vairāk vai mazāk ieapaļi. 

Melnā klija (Milvus migras)

Putnu frontē šis brauciens bija visai tukšs. G.k. dēļ tā, ka vienīgo brīvo vietu uz kakla biju atvēlējis fotoaparātam nevis binoklim. Uz to brīdi gadā biju jau 'saķeksējis' 215 sugas tā ka patiesībā nebija nemaz tik daudz potenciāli jaunu sugu gadam, kuras es tur varēju ieraudzīt. Taču viena tomēr trāpījās - un kāda! Nu ok, vaininiece melnā klija (Milvus migrans) jau nav nekas tāds šausmīgi rets - kāda neliela saujiņa (10-30) pāru pie arī mums ligzdo, bet līdz šim biju redzējis tikai 1x Kolkā. Toreiz skats uz putnu bija diezgan štruntīgs - pietiekošs, lai noteiktu sugu, bet nekas vairāk. Tad nu šoreiz putns pārlidoja man tik zemu virs galvas, ka gandrīz vai žoklis atkārās no priekiem! Pat ar 150mm objektīvu izdevās nu ļoti eleganti kadri - noteikti viens no brauciena 'highlihtiem'!

Skābeņu stiklspārnis (Pyropteron triannuliforme)

Dienvidlatgalei tomēr ir savs, ļoti īpatnējs šarms - ne tikai kultūrvēstures, bet arī dabas ziņā. Ģeogrāfiski šī Latvijas daļa atrodas tieši tik tālu uz dienvidiem, lai tur būtu sastopamas tādas dzīvo organismu sugas, kuras nav atrodamas nekur citur Latvijā. Sarkanvēdera ugunskrupis ir labs piemērs tam. Arī starp kukaiņiem ir vesela virkne sugu kuras, lai ieraudzītu ir jādodas uz to 'pasaules malu'. Taču ir nepieciešama liela veiksme, lai šādas sugas novērotu īsa, pāris dienu ilga velobrauciena laikā. Es visu cerēto tā arī neredzēju, tomēr par veiksmi sūdzēties nevarēju - tā, piemēram, šo skābeņu stiklspārni (Pyropteron triannuliforme) es ieraudzīju kādā no ūdens pauzēm. Apstājos pilnīgi nejauši izvēlētā vietā, paspēru 7,5 soļus no ceļa un tur šis sēdēja uz zieda. Paspēju uztaisīt tikai 3 kadrus un šis projām bija. Pirmais stiklspārnis manā fotoarhīvā! Nemaz tik bieži neizdodas ieraudzīt šos harizmātiskos naktstauriņus, kuri mēģina izlikties par sirseņiem, lapsenēm, odiem un ko tik vēl ne!

Smilšvabole Cicindela arenaria

Ne jau tāpat vien biju izvēlējies atpakaļceļu uz Daugavpili veikt caur Sventi. Tur netālu, Sventes karjerā, bija viena no manām brauciena mērķsugām - šoreiz nevis tauriņš, bet gan smilšvabole (Cicindela arenaria viennensis). Biju 'izspiegojis' Arvīda Barševska draugiem.lv galerijā un Daugavpils Universitātes mājaslapā, ka 2011. gadā karjerā pie Sventes ir atklāta otrā zināmā šīs sugas atradne Latvijā - pie tam suga esot sastopama lielā skaitā. Grēks tur neiegriezties, ja jau tik tuvu atrodos. Ieripojot karjerā, saulīte jau sāka nedaudz slēpties aiz mākoņiem, taču biju optimisma pilns. Kādas 5 minūtes staigājos un kaut kā nevienu smilšvaboli nemanīju. Lai arī tās ir ļoti manīgi kukaiņi, kas novērotāju pārāk tuvu nepielaiž, tomēr pamanīt tās parasti var ļoti ātri (g.k. tām paceļoties spārnos turpat no kājapakšas). Staigāju, staigāju, kad sāku kaut kā skatīties - kas tās par nelielām mušiņām, kas man te visu laiku gar kājām lidinās? Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka tās ir manis meklētās smilšvaboles! Kaut kā nebiju gaidījis, ka šī suga būs gandrīz 2x mazāka par citām, biežāk sastopamajām smilšvaboļu sugām. Tālāk jau sākās fotomedības, kurās tomēr neveicās nemaz tik gludi - kaut kādus kadrus dabūju, bet ne ideālus. Tā ka rezultāts manā cīņā ar smilšvabolēm šoreiz drīzāk bija neizšķirts 1:1. 

Tālāk plānā bija paskatīties, kas labs darās priežu mežos uz Z no Daugavpils, bet uznāca lietus, kura priekšā nācās kapitulēt un mīties pa taisno uz Daugavpili. Bet kopumā šo braucienu uz Dabas Koncertzāli var raksturot kā ļoti veiksmīgu! Arī šogad noteikti jābrauc raudzīties Dabas Koncertzāli un visu to, kas būs pa ceļam! 

Bombina bombina - 1. diena

Sens, tik sens ir tas stāsts,

Sens, tik sens ir tas laiks,

Kad es braucu uz Demeni,

Dabas Koncertzāli raudzīties..

Nu labi, īsti tur atskaņas nesanāk, bet lietas būtību jau tas nemaina - šis bloga ieraksts tik tiešām būs par tik seniem notikumiem, ka gandrīz vai kauns tādas putekļainas atmiņas cilāt (jebšu drīzāk kauns ir par to, ka esmu bijis tik slinks un neesmu par to uzrakstījis jau agrāk). Taču šīs ir gana svarīgas atmiņas, jo šis divu dienu velobrauciens ~140km garumā bija viens no iespaidiem un jaunām sugām bagātākajiem visā 2012. gadā. Varbūt pat labi, ka rakstu ar tādu laika atstarpi, jo tūliņ pēc šī brauciena svaigu emociju iespaidā droši vien būtu tik daudz rakstāmā, ka atkal izplūstu divmetrīgos palagos. 

Sausseržu raibenis (Limenitis camilla)

Par cik braucienam bija gana stingrs maršruts un eventuāli bija arī jāpievienojas kolēģiem, kuri bija izbraukuši pāris dienas iepriekš (tātad kavēties īpaši nevarēja), tad atkal visa mana uzmanība tika pievērsta objektiem, kurus, neiztērējot dārgo laiku, var viegli ieraudzīt arī no velosipēda (g.k. tie bija tauriņi). Šāda taktika tīri labi 'strādāja', jo visa brauciena laikā atsevišķas sugas (piemēram,  lielo skābeņu zeltainīšus, kārklu un sausseržu raibeņus) redzēju vairāk kā visā savā iepriekšējā dzīvē. Šai taktikai gan arī ir sava 'tumšā puse' - pēc tam diemžēl nespēju atsaukt atmiņām precīzi kurās 140km maršruta vietās daļa no šiem novērojumiem tika veikta, lai tos varētu daudz maz korekti sabakstīt iekš' Dabasdati.lv. 

Partenopes dižspāre (Anax parthenope)

Bet nu vērsim pie ragiem! Pirmais interesantais novērojums tomēr bija nevis tauriņš, bet gan spāre! Biju paminies nedaudz uz Sila ezera pusi, kad vienā klajumiņā pamanīju lidojam aizdomīgu spāri. Protams, velosipēds tika nomests ceļa malā un sākās spāres medības! No sākuma izdevās to atkal ieraudzīt augstu virs klajumiņa, bet tas bija ļoti svētīgi, jo tas tikai apstiprināja manas aizdomas - tā bija Partenopes dižspāre (Anax parthenope)! Reta spāru suga, kas Latvijā pirmo reizi tika konstatēta tikai 2008. gadā. Lieki teikt, ka šo spāri līdz šim nebiju redzējis. Pie tam izrādījās, ka tur ir vismaz kādas trīs šīs sugas indivīdi - attiecīgi otrā soļa [šo spāri sakarīgi nofotogrāfēt] izpildīšana kļuva reālāka. 

Partenopes dižspāre (Anax parthenope)

Dzīvē tas gan izrādījās nedaudz sarežģītāk, jo pārsvarā tās tik lidinājās apkārt (kā jau spārēm to pienākas darīt) un pāris reizes izdevās nesekmīgi iztramdīt kādu sēdošu īpatni, kuru pirms tam nebiju ieraudzījis... Gandrīz jau gribēju mest fotoaparātu krūmos, jo nu gluži līdz vakaram tur nevarēju staigāties, kad uzdūros vienai nedaudz iebuktētai Paretnopes dižspārei, kas atļāva man pietuvoties un sekmīgi to sabildēt! Urā - 1:0 manā labā un 45. spāru suga manā sarakstā! Tajā pašā dienā šo sugu manīju vēl Šengeidas ezera apkārtnē un nākamajā dienā arī starp Sventes un Lielo Ilgas ezeru + vēl 2012. gadā bija neliela čupiņa ziņojumu no citām Latvijas vietām, tā ka var laikam teikt, ka šīs suga būs gana strauji 'iekarojusi' Latvijas teritoriju.

Spogulīšu resngalvītis (Heteropterus morpheus)

Taču ar to savu veiksmi vēl nebiju izsmēlis - turpat netālu no spāres vietas uz ceļa pie peļķes bija sasēdusies čupa ar dažādiem tauriņiem. Galvenokārt tur bija dažādi zilenīši, taču uz brīdi piestājot, atklākju, ka starp tiem sēž arī manis ilgi, jo ilgi gaidītais spogulīšu resngalvītis (Heteropterus morpheus)! Prieks neaprakstāms, jo manā uztverē šis ir viens no daiļākajiem dienastauriņiem! Izdevās arī šo ļoti forši sabildēt, jo tas izrādījās tāds mazliet flegmatisks un no ceļa nekur tālu prom nelidoja. Jo labāk man - 87. dienastauriņu suga manā kontā! Interesanti, ka līdzīgi kā ar Partenopes dižspāri, šo sugu turpmākajā maršrutā redzēju vēl kādas divas reizes, kas gan varbūt ar nav nekāds brīnums, jo suga Latvijā nav pārāk reta. 

Dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe)

Savu brauciena maršrutu patiesībā biju centies izstrādāt tā, lai potenciāli būtu iespēja ieraudzīt kādas 3-4 neredzētas tauriņu sugas un spogulīšu resngalvītis bija viena no tām. Vēl šajā braucienā cerēju ieraudzīt ceļteku pļavraibeni, dzelzeņu pļavraibeni un lielo silsamteni. Ceļteku pļavraibenis nevienā no potenciālajām vietām tā arī neatradās, bet savādāk bija ar dzelzeņu pļavraibeni. Turpat blakus spogulīšu rensgalvītim uz ceļa pamanīju aizdomīgu pļavraibeni, taču situāciju strauji saasināja pa ceļu strauji braucoša mašīna. Daudz laika domāt nebija, bet par laimi šoreiz nostrādāja kaut kāda sestā maņa un uzreiz metos klāt tauriņam tā, lai to no ceļa paspētu 'nodzīt' pirms mašīnas - ar tādu doma, ka tad es varētu precīzāk izsekot tam, kur tas pēc tam nolaižas. 

Dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe)

Un šīs mazliet neadekvātās darbības nostrādāja perfekti - tauriņš pacēlās, nolaidās pļavā kādus padsmit metrus no ceļa malas, kur mašīna to vairs netraucēja, un varēju to sākt rūpīgāk apskatīt. Liels bija prieks saprotot, ka tas tiešām bija cerētais dzelzeņu pļavraibenis (Melitaea phoebe)! Arī šis indivīds bija gana flegmatisks un nelikās manis traucēts. Otrā jaunā suga vienā dienā! No citām pļavraibeņu sugām visvieglāk atšķirt pēc priekšspārnu virspuses, kur ārmalas šūnu rindā, trešā šūna no apakšas ir izteikti lielāka/garāka nekā pārējās šūnas. Protams, ir arī citas pazīmes, bet nu šī ir tāda uzkrītošākā. Suga Latvijā varbūt nav pārāk bieži sastopama - taču praktiski tikai valsts DA daļā. Un atkal - šo sugu turpmākajā maršrutā redzēju vēl vienu reizi, kas tīri labi apliecina velosipēda priekšrocības dažādu tauriņu sugu konstatēšanā (spēj tik atcerēties, kur to visu esi redzējis, ja ir garš maršruts).

Lielais skābeņu zeltainītis (Lycaena dispar)

Ja atgriežas pie tām sugām, kuras izdevās redzēt ļoti bieži, tad tik tiešām lielos skābeņu zeltainīšus (Lycaena dispar) varēja astkatīties līdz nelabumam. Brīžiem pat radās tāda sajūta, ka šie tur ir katrā pļavā, kur ir kaut kādas no lielajām skābeņu sugām. Protams, ļoti palīdz arī tas, ka šo sugu ir ārkārtīgi viegli atpazīt lidojumā, kad to zilganā spārnu apakšpuse un oranžā spārnu virspuse (tēviņiem) 'duras acīs' jau no diezgan liela attāluma un nav pat jāsamazina ātrums, lai to droši noteiktu. Lai arī suga ir īpaši aizsargājama (g.k. dēļ tā, ka citur Eiropā tā ir kļuvusi vairāk vai mazāk, bet tomēr diezgan reta), pie mums tā ir samērā bieži, vietām pat ļoti bieži sastopama. 

Sarkanvēdera ugunskrupis (Bombina bombina)

Šī velobrauciena kulminācija bija Dabas Koncertzāle, kas šajā (jeb nu jau pērnajā) gadā bija veltīta sarkanvēdera ugunskurpim (Bombina bombina), kas Demenes apkārtnē (vieta, kur notika pats koncerts) ir samērā bieži sastopams. Par to izdevās pārliecināties arī pašam - vispirms Kumbuļu ciemā (nejaukt ar slavenajiem Kombuļiem), kur no grāvja dziedošais infantilais pupuķis izrādījās bija sarkanvēdera ugunskrupis, un arī vēlāk brauciena laikā, kad sarkanvēdera ugunsrkupjus izdevās dzirdēt vēl kādās trijās vietās. Vienā peļķē lauka vidū bija diezgan iespaidīgs koris - tā pieticīgi rēķinot vismaz kādi 15 dziedoši īpatņi, bet noteikti ka bija krietni vairāk. Ar šo interesanto lopiņu bildēšanu, gan gāja grūtāk, jo tiklīdz kā es Kumbuļos pietuvojos pavisam tuvu grāvim, tā šis beidza dziedāt un ienira. Sasodīti tramīgs lopiņš izrādās. Šoreiz par labu nospēlēja tas, ka izrādās biju savus kolēģus apsteidzis un Kumbuļos bija kāda lieka stunda, ko tad izmantoju guļot pie ugunskrupja grāvja cerībā, ka šis kaut kur netālu varētu iznirt. Tiešā tuvumā gan neparādījās, bet nu iemūžināt tomēr izdevās - nu ļoti jau harizmātisks radījums. Latvijā sastopams tikai pašos Latgales un Zemgales dienvidos - taču lokāli samērā parasts. 

Tā nu atlika tik vēl aizripot līdz Dabas Koncertzālei (kas bija lieliska) un turpināt mīt otru pusi no maršruta nākamajā dienā. Bet par to - nākamajā bloga ierakstā (cerams rīt). 

Putnu janvāris 2013 = 107!

Putnu janvāris 2013

Janvāris ir noslēdzies! Un kas par mēnesi šis ir bijis - traks putnu janvāris! Īsāk sakot - mans labākais putnu janvāris, jo iepriekšējo savu janvāra rekordu (92) izdevās pārspēt par veselām 14 sugām, sasniedzot gana cienījamu skaitli - 107 (saraksts lapas labajā pusē)! Patiesību sakot, nemaz uz ko tādu necerēju, bet, dienām ejot un sugām 'birstot' manā listē, jutu, ka iekļūt '100-nieku' klubiņā ir pavisam reāli un tad jau 'āķis lūpā'! Jāsaka, ka foto ziņā nedaudz slinkoju, bet nu šādi tādi vērtīgāki putni kadrā tomēr tika un tāpēc tomēr salipināju kolāžu 'Saldus stilā'.

Kas tad bija vērtīgākie novērojumi? Protams, ka pirmkārt vērtīgākās ir jaunās sugas manā dzīves listē. Un šajā janvārī tādas bija veselas četras: Lielā polārkaija, Ausainais cīrulis, Mednis (beidzot!) un Stellera pūkpīle. Otrkārt, tie ir dažādi retie ziemotāji kā, piemēram: Pelēkvaigu dūkuris, Tundras sējas zoss,  Dziedātājstrazds, Lapzemes stērstes, Lauku un Sila cīruļi, Niedru stērste, Ziemeļu svilpji, Lielais piekūns, Vistilbe u.c. Treškārt, tās ir parastās, bet teorētiski grūtāk ieraugāmās sugas (vismaz priekš manis):  Apodziņš, Trīspirsktu dzenis, Mežirbe, Baltmugurdzenis, Riekstrozis, Meža pūce u.c. Tā ka es jau gribētu teikt, ka veiksme man šoreiz ļoti stāvēja klāt un tā [veiksme] ir viens no priekšnoteikumiem, kas ļauj sasniegtu labu 'ciparu' janvārī.

Atskatoties var droši teikt, ka potenciālā programma tika izpildīta ja ne gluži maksimāli, tad samērā tuvu maksimumam. Nekad jau visu nevar redzēt. No parastākām sugām, kuras vajadzēja redzēt, iztrūka tikai Brūnkakla gārgale (kuru Kolkā redzēja visi izņemot mani) un Pelēkā dzilna (bez sekmēm izstaigāju gandrīz visus Ropažus). Protams, iztrūka vesela virkne tādu grūtāku sugu, kuras kādā janvāra laika posmā bija 'dabūjamas' ne tikai teorijā, bet arī praksē, piemēram, Laukirbe, Urālpūce, Baltvēderis, Pelēkā pīle, Lauku piekūns, Svītrainā pūce, Ūpis, Lauku balodis, Plukšķis u.c. vēl kādas dažas sugas, bet nu šoreiz tās man izpalika.

Ja bez veiksmes šajā 'pasākumā' neiztikt, tad vēl būtiskāka komponente garas listes savākšanai ir brīvā laika daudzums. Par cik šoreiz tas man bija atliku likām, tad varēju visai brīvi pārvietoties kādos vien virzienos man ienāca prātā. Kopā rēķinot, no 31 janvāra dienas putnos mērķtiecīgi devos 17 dienas. Gana daudz, bet tajā pat laikā - daudz dienas arī neveiksmīgā kārtā vienkārši nosēdēju mājās atpūšoties = neko nedarot, (sevis attaisnošanai gan jāsaka, ka 5 dienas izdevās sekmīgi noslimot). Tātad, ja nākamgad būs tik pat daudz brīva laika - būs kur pielikt laika optimizācijas 'frontē', jo droši vien, šajā janvārī pavadot dabā vēl kādas 3-5 dienas, pelēkā dzilna noteikti būtu 'ieripojusi' listē un gan jau vēl kāda suga. Bet kā bija tā bija - grēks sūdzēties!

Jautājums, ko lai dara tālāk? Lai pārspētu šo savu rezultātu, turpmākajos gados būs ļoti pamatīgi jāiesvīst - augstu latiņu esmu pats sev uzstādījis. Būs interesanti! :)