Šodien pārmaiņas pēc izdomāju iet nevis putnos, bet iet 'vabolēs'. Uzstādīju sev par mērķi atrast vienu diezgan retu vaboli Orthocerus clavicornis, kuru jau sen, interneta bildes pētot, biju sev atzīmējis kā sugu, kuru noteikti gribētu nofotogrāfēt. Suga apdzīvojot sausus, kserofītisksu biotopus - tādu jau it kā nav retums. Arī tepat netālu Ikšķiles apkārtnē. Nedaudz paburtojot no poļu un vācu valodām, izdevās neaudz sašaurināt meklēšanas loku - šai sugai patīkot dzīvoties zem suņu peltīgerām (Peltigera canina - tas ķērpis tāds). Domāts darīts - devos meklēt peltīgeras.
 |
| Māņspīdulis Rhizophagus bipustulatus |
Jāsaka, ka sākumā neko labi neveicās. Tā jau vienmēr ir - kad kaut ko ļoti vajag, tad to nekad nevar atrast. Tā arī tagad potenciālajos sausajos biotopos tā īsti cerētie ķērpji neauga - visticamāk, ka vienkārši grants karjers un tā apkārtne ar pārāk nestabilu virszemas augāju, kur tādi lēni augoši objekti kā ķērpji vēl nebija īsti ieaugušies. Pie Dubkalnu karjera situācija jau sāka rādīties cerīgāka - mežmalā pa kādai peltīgerai parādījās, taču no vēlamajām vabolēm ne miņas. Tik vien, ka zem viena nolūzuša bērza mizas izdevās atrast vēl nefotogrāfētu māņspīduli - Rhizophagus bipustulatus. Arī prieciņš!
 |
| Spraugložņa Orthocerus clavicornis |
Izvērtēju situāciju un nolēmu virzīties tālāk uz Ogres pusi, kur šādi tādi sausāki priežu nogabali - kādā ceļmalā noteikti arī cerētajiem ķērpjiem jābūt. Un jā - ātri vien peltīgeras sāka rādīties viena aiz otras. Pacilāju vienu, otru, trešo. Tukšinieks. Padoties gan nepadevos un tapu atalgots - zem viena ķērpja eksemplāra, kas nebija tik ļoti apbiris ar skujām un ieaudzis sūnās, izdevās atrast meklēto! Pēc pirmā skata vabolīte samērā necila - pelēcīga, kādus 4mm gara, taču kas par kolorītiem taustekļiem - kārtīgas pudeļu birstes! Tik tiešām - kas meklē, tas atrod! Suga Latvijā ne pārāk bieži atrasta, taču piemērotos, sausos biotopos vajadzētu būt izplatītai pietiekami bieži. Suga arī viena no tām kuru, ja tiešām speciāli nemeklē, tad tā nejauši ir grūti ieraudzīt. Jāatceras tagad par peltīgerām un pie iespējas jāmēģina ar kādā citā vietā tie ķērpji pacilāt.
 |
| Piepjmīlis Leiestes seminiger |
Ja biju tik tuvu, tad izmetu līkumu ar pa 'jaunības dienu' takām Ogres Zilajos kalnos un sev nedaudz par pārsteigumu satiku vienu no šo dienu draugiem - retu piepjmīļu sugu Leiestes seminiger, kuru OZK biju jau atradis tālajā 2004. un 2006. gadā (ak vai, kā laiks skrien). Uz to brīdi sugai bija mazāk par 5 zināmām atradnēm. Pēdējos gados pa kādai ir nākušas klāt, bet tik un tā - suga visnotaļ reta. Interesanti, ka šī bērza kritala atradās tikai kādu 100-150m attālumā no vietas, kur šo sugu atradu 2006. gadā. Visticamāk, ka Ogres Zilajos kalnos tad šai sugai ir pastāvīga populācija. Apkārtnē dažāda diametra un vecuma kritalu arī diezgan daudz - tā ka, jācer turpinās tur dzīvot arī turpmāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru