Tā ja... Kamēr ārā vēl tomēr pieturas ziemīgs laiks un ziemojošo kukaiņu medības vēl nebūtu īsti pareizi uzsākt (jāatliek uz martu), jāatskatās uz 2015. gada notikumiem. Šis ieraksts būs savā ziņā īpašs - ja iepriekšējo ziņu par Engures ezera apkārtnes apmeklējumu rakstīju tik ilgstoši, jo vienkārši konkrētajā dienā nebija trāpījies nekas tāds pārlieku interesants, kas motivētu to rakstu uzrakstīt ātrāk, tad par Krustkalnu apmeklējumu nejaudāju uzrakstīt, jo... tur trīs pavadītajās dienās izdevās safotogrāfēt tik daudz bilžu, ka nevarēju saprast no kura gala vispār sākt. Bija doma, ka varētu sadalīt ierakstu trīs daļās, bet par cik vairums bilžu bija no vienas dienas - tāds dalījums nešķita īsti lietderīgs. Tad mazliet piemirsu, ka gribēju ko blogā rakstīt. Tad uznāca neliels slinkums. Tad vēl kaut kas... Rezultātā šī Krustkalnu brauciena apraksts tā arī nav parādījies. Līdz šim! Ok, pietiks lirikas un jāķeras vērsim pie ragiem, jo bilžu šajā ierakstā būs daudz - 31!!! Tik daudz līdz šim nevienā ierakstā neesmu licis, tā ka - saturieties! Zinu, ka noteikti neizdosies tekstos būt īsam un konspektīvam, tāpēc riskēju, ka daudziem šis viss būs par garu, bet... bildītes apskatīties jau vienmēr var tāpat, arī nelasot tekstu :)
Tātad... Šis būs stāsts par 2015. gada septembra sākumu, kad kopā ar kolēģiem, kukaiņu pētniekiem KO un FS devāmies uz Krustkalnu dabas rezervātu, kur bija doma pastaigāt pa apkārtni, ievākt kādu vaboļu materiālu (manā gadījumā akcents gan kā jau ierasts - uz kukaiņu fotogrāfēšanu) utml.- tātad tāds savā ziņā zinātnisks brauciens. Viss, protams, tika saskaņots ar atbilstošajām instancēm, jo Krustkalnu dabas rezervāta visa teritorija praktiski atrodas tā saucamajā 'regulējamā režīma zonā' - atrašanās kurā ir jāsaskaņo ar Dabas aizsardzības pārvaldi. Par stingrā režīma zonu nemaz nerunājot. Bet nu saskaņots viss bija un mērķi arī bija tomēr tīri zinātniski - atlika vien doties dabā un meklēt kaut ko interesantu. Varētu teikt, ka daļēji tas arī izdevās, ja vien... divas no trim dienām nebūtu izcili rudenīgs un lietains laiks... Pie tam štruntīgākais laiks bija tieši tajās dienās, kad veicām tādus mazliet nopietnākus izgājienus meža virzienā, kur tad būtu bijusi lielākā iespēja ko īsti interesantu atrast. Bet nekā - fotoaparāts lielāko daļu no šiem divu dienu gājieniem nogulēja somā. Otrajā dienā debesis noskaidrojās vien uz īsu brīdi, kura laikā gan paspēju nofogrāfēt man jaunu blakšu un sienāžu sugu. Blakts pat tāda stipri interesanta, jo šīs, mazliet garkājodiem līdzīgās vālīšblaktis, dabā man gadījies sastapt vien trīs reizes. Nav gan tā, ka līdz šim es būtu blaktīm pievērsis īpaši lielu uzmanīgu - šogad gan ir doma šo 'robu' mazliet aizpildīt.
No pirmajām divām dienām pats interesantākais notikums bija savdabīgas mušas - nāšuspindeles Cephenemyia ulrichi novērojums. Situācija bija samērā vienkārša - gājām pa mežu un vienā vietā uz sprunguļa zemē pamanīju pūkainu, kameņveidīgu radījumu. Kā es pietuvojos tuvāk, tā pirmais, ko šis radījums izdarīja, bija pacēlās spārnos un uzlidoja man jakas krūšu rajonā. Varētu teikt, ka lidojums bija tāds ļoti mērķtiecīgs - hhmm, dīvaini. Pēc lidojuma gan sapratu, ka tā ir muša (tātad nekas kaitīgs) un mēģināju šo ar roku notverts, kas arī sekmīgi izdevās. Ievietojis mušu trauciņā, varēja to papētīt tuvāk un hei - izrādās spindele! Tātad patiesībā visai briesmīga muša, kuras kāpuri dzīvo dažādu dzīvnieku deguna dobumos. Un kāpuri nav nekādi maziņie, bet gan lieli un trekni ar āķveidīgiem izaugumiem uz to ķermeņa. Brr. Dažādām spindeļu sugām gan kāpuru lokācija saimniekorganismā atšķiras - bez nāšspindelēm ir arī tādas ādasspindeles (kāpuri attiecīgi zem ādas) un kuņģaspindeles (kāpuri - kuņģī). Spindeļu sugas bieži vien ir stipri specializējušās kādam konkrētam saimniekorganismam, tā, piemēram, aitu nāšspindele (Oestrus ovis) tik tiešām g.k. olas dēj aitu nāsīs, bet ir sugas, kas arī 'uzbrūk' liellopiem utml. Šī mūsu novērotā suga C.ulrichi savukārt g.k. olas dēj aļņu nāsīs (otra LV sastopamā ģints suga C.stimulator - g.k. briežu un stirnu nāsīs). Kas interesanti - pirmo reizi šī suga, ko latviski tad varētu dēvēt par aļņu nāšuspindeli, konstatēta vien 2006. gadā Alūksnes rajonā (A.Napolovs, I.Roma & D.Teļnovs). Jādomā, ka izplatīta ir biežāk, bet varbūt vienkārši sastopama zemā blīvumā? Droši vien te medniekiem varētu būt vairāk informācijas par gadījumiem, kad nomedītu aļņu (vai arī stirnu un briežu, C.stimulator gadījumā) deguna dobumā atrodas kādi kāpuri - šur tur mednieku forumos arī atrodas kādi šādu gadījumu apraksti.
 |
| Nāšuspindele Cephenemyia ulrichi |
Tajā pašā pastaigā, nedaudz citā vietā atradās vēl viens šīs sugas eksemplārs - taču šis īpatnis jau bija krietni agresīvāks. Ja pirmais tikai uzsēdās man uz jakas, tad šis jau mērķtiecīgi lidoja man acīs! Vienreiz atgaiņājos, bet pēc 30 sekundēm muša ir atpakļ - un atkal lido acīs! Uzreiz nesapratu kas notiek, bet pēc brīža atnāca apskaidrība un uzreiz aukstiem sviedriem nosvīdu. Atcerējos Voldemāra Spuņģa parazitoloģijas lekcijās stāstīto par spindelēm un medniekiem, kas sēž uz vakts un, iegrimuši rūpīgā apkārtnes (vai medījuma) vērošanā, nepamana, ka šiem pie acīm ik pa laikam pielido kāda spindele un... iešpricē acīs kāpurus! Jā, šīm mušām pat obligāti nevajag nosēsties uz sava mērķa, lai izdētu oliņas - tās to var izdarīt arī no neliela attāluma un dēj tās nevis oliņas, bet jau uzreiz 'gatavus' pirmās stadijas kāpuriņus! Kā pēc tam izlasīju citos avotos, tad viena no versijām kāpēc mušas tā darot ir, ka tās vienkārši sajauc cilvēka acu iedobes ar aļņa nāsīm. Ar mušas redzi varbūt no attāluma kaut kāda līdzība ir - kustīgs zvērs ar diviem tumšākiem, horizontāli blakus esošiem "caurumiem" kādu gabalu virs zemes. Ja šī 'operācija' mušai tiešām veiksmīgi izdodas, tad nu tie kāpuriņi sāk dzīvoties uz cilvēka acs ābola virsmas vai arī meklē kādu 'stūrīti', kur ieraksties mazliet dziļāk... Brr. Šo visu atsaucot atmiņā, kļuvu pavisam domīgs - vai šī muša, kas vairākas reizes mēģināja tikt pie manām acīm, paspēja tur 'iešaut' kādu kāpuru vai nē? Varētu teikt, ka pārņēma mazliet paranoja un vakarā, jau esot telpās, ik pa laikam skrēju pie spoguļa pētīt savus acābolus. Šo paranojas sajūtu noteikti neatviegloja fakts, ka vienā brīdī šķietami acs kaktiņā tiešām redzēju tādu kā 0,5mm garu, baltu 'rīsa graudiņu' un otrā naktī acis mazliet grauza un kņudēja... Bet par cik nu jau pagājuši 5 mēneši un neviens kāpurs nav man no acs izvēlies - tad jau laikam muša tos kāpurus nebūs paspējuši iešaut. Ja nu vien viņi klusu un nemanot nedzīvo manā deguna dobumā. Ja tā, tad jau to pavasarī manīs vai pa nāsīm nesāks krist ārā... :D Lai nu kā tur arī nebūtu, internetā ir aprakstīti arī tiešām vairāki reāli šādi gadījumi, kad kāpuri acīs ir nokļuvuši - pat raksts no Latvijas
TV-netā 2004. gadā. Praktiski visos gadījumos gan pacienti ir vērsušies pēc palīdzības jau ātri vien un parasti ir izņemti vien sīciņi pirmās stadijas kāpuriņi, bet tomēr risks pastāv, ka, ļaujot tiem dzīvot ilgāk, acij (vai arī citai lokācijai, ja kāpuri no acs virsmas sekmīgi nokļūst citur, piemēram, tajā pašā deguna dobumā) var tikt nodarīts arī kāds lielāks bojājums. Tā kā, ja rudenī sēņojot, ap acīm sāk lidināties kameņveidīgas mušas - dzeniet tās prom cik vien jaudas!
 |
| Tūkstoškājis Polyzonium germanicum |
 |
| Svītrainais tūkstoškājis (Ommatoiulus sabulosus) |
 |
| Līķvabole Thanatophilus sinuatus |
Trešajā dienā beidzot bija labs laiks (priekš septembra pat tīri karsts) un varēja nodoties rūpīgākai dažādu objektu meklēšanai. Šajā dienā gan vairāk staigāju pa ceļmalu un īpaši mežā nebridu, jo kā izrādījās, tad arī ceļmalas augājā varēja ļoti daudz visādu radību atrast. Pāris vietās gan papētīju arī kādas kritalas, pacilāju sprunguļus un pašķirstīju nobirušās lapas, jo viena no sugām, ko gribējās atrast bija skrejvabole
Carabus violaceus, kas kopumā Latvijā ir reti sastopama, taču Krustkalnos esot konstatēta. Iespējams, ka bijām mazliet par vēlu sezonā, jo vienīgais ko izdevās atrast bija vienas vaboles fragmenti - pašas vaboles varbūt bija tad salīdušas jau savās ziemošanas vietās. Šajos meklējumos, protams, atradās šādi tādi citi objekti, piemēram, divas tūkstoškāju sugas. Ja svītrainais tūkstoškājis ir tiešām parasta suga, tad tūkstoškāji
Polyzonium germanicum redzēju pirmo reizi. Redzētie eksemplāri gan varēja būt arī nepieauguši īpatņi, jo bija visai sīciņi (zem 1cm), kamēr interneta resursos raksta, ka šī suga garumā sasniedz līdz 2cm. Bet tā vispār dzīvo radību bija visai daudz - galu galā septembris kopumā ir labs laiks, lai meklētu tās sugas, kas sāk iekārtoties uz ziemošanu, jo laiks vēl ir gana silts un to iztraucēšana šiem lielas briesmas šiem nerada.
 |
| Priežu sienāzis (Barbitistes constrictus) |
 |
| Priežu sienāzis (Barbitistes constrictus) |
Ceļmalas veģetācijas viens no patīkamākajiem pārsteigumiem bija uz kārkla lapas sēdošs, košs bezspārnu sienāzis - priežu sienāzis (
Barbitistes constricuts). Mans subjektīvais vērtējums - viens no glītākajiem mūsu taisnspārņiem! It kā neskaitās reta suga, bet pats tādu redzēju tikai otro reizi (pirmā reize
atspoguļota šeit - toreiz izdevās novērot nepieaugušus eksemplārus). Arī Dabasdati.lv šie divi mani novērojumi ir vienīgie. Šķiet galvenais iemesls šādam nelielajam novērojumu skaitam ir šī priežu sienāža samērā slēptais dzīvesveids skujkoku (g.k. egļu, bet arī priežu) vainagā. Nepieauguši īpatņi mēdzot būt sastopami arī tuvāk zemei zemajā veģetācijā, bet pieaugušie sienāži - pārsvarā augstāk no zemes (nereti pat 20m augstumā!). Raksta, ka lielākas iespējas šos ieraudzīt ir pēc negaisiem, kad varbūt vējš un lietus pa kādam īpatnim 'nokrata' no kokiem - jādomā, ka šis arī bija tāds gadījums, jo iepriekšējās divas dienas tiešām lija lietus. Tāpat labs šīs sugas konstatēšanas veids esot arī tēviņu stridulācijas skaņu (jeb 'sisināšana') klausīšanās, kas ir kā īsas klikšķu sērijas (daži ieraksti
šajā lapā) un līdz ar to - stipri atšķirīgas no klasiskās dziedātājsienāžu sisināšanas, ko mēs visi tik labi pazīstam. Būs kādā augusta vakarā, kad pieaugušie īpatņi esot visaktīvākie, jāiebrien kādā mežā un jāpaklausās.
 |
| Cikādiņa Evacanthus interruptus |
 |
| Alkšņu putucikāde (Aphrophora alni) |
 |
| Slaidbite Lasioglussum sp. |
 |
| Krūkļu baltenis (Gonepteryx rhanmi) |
Ap pēcpusdienu jau kļuva tik silts, ka sāka parādīties arī saulē aktīvāki kukaiņi - pat pa kādam dienastauriņam nolidoja garām! Sugas gan nekādas īpašās - kāļu un krūkļu balteņi, taču tas viesa cerības, ka varētu izdoties kaut kur atrast arī bērzu zefīru, ko līdz tam 2015. gadā nebiju pārliecinoši redzējis. Drīz vien arī aizdomīgs oranžs tauriņš aizvirpuļoja virs ceļa, bet tā arī nekur nenosēdās - droši vien, ka tas bija bērzu zefīrs, bet gribējās tomēr mazliet labāk to apskatīt, tāpēc meklējumus turpināju. Šajā brīdī jau biju mazliet sācis pievērsties cikādiņu pasaules smalkumiem, tāpēc jo īpašs prieks bija košās cikādiņas
Evacanthus interruptus atrašana. Jaunas suga manā fotoarhīvā! Nākamgad tas tad būs viens no mērķiem - vairāk papētīt tieši cikādiņas un blaktis. Varbūt pat speciāli pamedīt kādas interesantākas sugas - redzēs kā sanāks!
 |
| Bērzu zefīrs (Thecla betulae) - mātīte |
 |
| Bērzu zefīrs (Thecla betulae) - mātīte |
 |
| Bērzu zefīra (Thecla betulae) ola uz ievas (Prunus padum) zara |
Vēlāk, jau nākot atpakaļ, izdevās arī sastapt tik ļoti gaidīto bērzu zefīru - viens tauriņš samērā kusli tirinājās ap vientuļu ievu pudurīti lauka vidū. Īpaši pat nelikās manis traucēts un kopumā ļāva sevi tīri labi apskatīt un iemūžināt. Tauriņa uzvedība (ik palaikam ielaidās pašā krūmā iekšā un uzmanīgi rāpoja pa zariem) lika vedināt uz domām, ka šī mātīte ir 'domās' par olu dēšanu! Un tik tiešām - drīz vien varēja novērot kā tauriņš kādās dažās vietās ar vēderu veic raksturīgo olu dēšanas kustību. Rūpīgi iegaumēju šīs vietas un, kad tauriņš bija pārlidojis uz citu vietu, tās rūpīgi pārmeklēju un viena no šīm vietām arī palaimējās vienu olu atrast! Bērzu zefīra olas forma ir samērā raksturīga zefīriem un astainīšiem - apaļa, poraina bumbiņa ar nelieliem asumiņiem visapkārt. Interesanti, ka ola tādā atklātā veidā uz zara pavadīs visu ziemu un acīmredzot pat lieli mīnusi tai īpaši nekaitē. Olu meklēšana ziemā pat skaitās tīri laba šo sugu [kas pārziemo olas stadijā] konstatēšnas metode! Pieņemu, ka efektīvāk šī metode strādā meklējot, piemēram, ozolu zefīra olas, jo tad tās ir jāmeklē ir tikai uz viena auga - ozola. Bērzu zefīrs savukārt savas olas var dēt uz plašāka augu skaita - savvaļas un mājas plūmēm, ievām, vilkābelēm, bērziem un pat lazdām. Kādā mežmalā pārmeklēt visus potenciālo koku un krūmu zarus - varētu izvērsties par stipri neauglīgu pasākumu... Kaut gan dabā ziemas laikā tomēr ir tā kā mazliet mazāk ko darīt - varbūt kādu dienu vai divas var veltīt arī šādām izklaidēm.
 |
| Lielā vairogvērpēja (Apoda limacodes) kāpurs |
Starp citu, mēdz teikt, ka vasaras otrā puse un rudens sākums ir labākais laiks tauriņu kāpuru meklēšanai, jo daudzām sugām, kas aktīvi lidoja pavasarī un vasarā, kāpuri jau ir krietni paaugušies. Šī siltā septembra diena bija lielisks pierādījums šim apgalvojumam! Īpaši neiespringstot un intensīvi nemeklējot tieši kāpurus, izdevās pamanīt kādu 10 dažādu tauriņu sugu kāpurus. Nekādi jau retumi, taču liels prieks bija, piemēram, par lielā vairogvērpēja kāpuriem, kuri atradās pāris vietās lapu nobiru slānī zem ozolu zariem (viens gan arī vienkārši uz ceļa zem ozola). Suga it kā pārziemo kāpura stadijā, tāpēc varētu domāt, ka šie varētu būt kāpuri, kas jau sākuši birt zemē, lai pārziemotu lapu nobiru slānī. Literatūrā gan norādīts, ka šie pārziemo īpašā kokonā, ko piestiprina pie ozola lapas kamēr vēl tā ir kokā un rudenī tad šis kokons kopā ar lapu nokrīt zemē. Tātad iespējams, ka šie kāpuriņi tomēr nebija gluži labprātīgi nokrituši, bet arī līdzīgi kā priežu sienāzis - vēja un lietus nokratīti. Lai nu kā tur īsti nebūtu, paši kāpuri ir visai amizanti - ar stipri reducētām kājām. Šķiet lielā vairogvērpēja ģints nosaukums
Apoda tulkojumā to arī nozīmē - bezkāju, bet sugas epitets '
limacodes' manuprāt tulkojumā nozīmē - kailgliemezim līdzīgs. Tā jau kaut kā apmēram arī ir. Katrā ziņā tādu tipisku tauriņa kāpuru šie pavisam noteikti neatgādina! Vispār starp pasaules vairogvērpēju sugu kāpuriem ir atsevišķi ļoti izcili krāsoti īpatņi (Googles meklētājā, piemēram:
Calcarifera ordinata,
Parasa indetermina vai
Sibine stimulea) un tie ir ne tikai īpatnēji krāsoti, bet pat savā ziņā bīstami cilvēkiem, jo ir klāti ar īpašiem dzeloņmatiņiem, kuru dzēliens varot būt diezgan sāpīgs. Acīmredzot tāpēc šo sugu kāpuri arī ir tik koši krāsoti - lai brīdinātu, ka mani aiztikt nevajag. Šīs sugas gan pārsvarā dzīvo tropos vai arī otrpus okeānam Amerikā, bet pie mums divu sastopamo sugu kāpuri ir nekaitīgi.
 |
| Lapkoku otiņmūķenes (Calliteara pudibunda) kāpurs |
 |
| Kazeņu vilnkāja (Thyatira batis) kāpurs |
 |
| Liepu zobspārņa (Phalera bucephala) kāpurs |
 |
| Gaišpelēkās ķiršu pūcītes (Acronicta psi) kāpurs |
 |
| Druknā bērzu sprīžmeša (Biston betularia) kāpurs |
 |
| Druknā bērzu sprīžmeša (Biston betularia) kāpurs |
Ja par citiem kāpuriem, tad starp redzētajiem košākais noteikti bija lapkoku otiņmūķenes, zobubirstei līdzīgais kāpurs. Par laimi man šis arī sēdēja uz lapas, kurai fonā varēja iekadrēt rudenīgu foniņu - tīri jauks kadrs par kuru man pašam prieks. Droši vien, ka šajā pastaigā pamanīju tiešām vien tos košākos un kaut kāda cita iemesla pēc uzkrītošākos (piemēram, liepu zobspārņa kāpuru, kas ir visai liels un grūti nepamanāms), jo tā kā kāpuriem ir ļoti daudz dažādu ienaidnieku, kas tos labprāt liktu uz kārā zoba, tad tiem pārsvarā ir gan maskējošs krāsojums, gan reizēm arī īpaša forma. Druknā bērzu sprīžmeša kāpurs ir labs piemērs tam - garš, zaļgans kāpurs, kas ne ar ko īpašu neizceļas. No attāluma nav īsti pamanāms nedz brīžos, kad tas sēž cieši piekļāvies kādam zariņam, nedz brīžos, kad tas stāv izslējies apmēram 45 grādu leņķī un tēlo kādu citu zariņu. Es teikšu, ka diezgan perfekti atstrādāta tehnika. Starp citu brūnais kazeņu vilnkāja kāpurs šādā saliekta desas luņķa formā arī droši vien nesēž tāpat vien - tas tādā veidā mēģina izlikties par kaut kādu nokaltušu gruzi, kas nokritis uz lapas. Raibais krāsojums un izaugumi uz tā ķermeņa šo efektu tikai pastiprina un, ja rūpīgi nepaskatās tieši kāpuram virsū, tad mierīgi var paiet tam garām. Droši vien, ka ne vienam vien līdzīgi labi maskējušamies (hmm, nez tāds vārds latviešu valodā vispār ir?) kāpuram arī garām pagāju. Bet tas jau tikai normāli. Lai kāpuru meklēšanas efektivitāte būtu daudz lielāka, būtu gandrīz vai katrs augs daudz rūpīgāk jāapskata no visām pusēm. Vai arī otrs variants ir mērķtiecīga kādu sugu kāpuru meklēšana, bet tad īpaši svarīgas ir botānikas un konkrētu tauriņu sugu ekoloģijas un bioloģijas pārzināšana. Jāatpazīst kāpura barības augs dabā un pie šī auga jādodas pareizajā laikā - kad kāpuram vajadzētu tur būt sastopamam. Šim plašajam darba laukam pagaidām vēl nav sanācis tā nopietni pieķerties (vispār ir tāda sajūta, ka ar katru gadu brīvais laiks aizskrien aizvien ātrāk un ātrāk), bet jādomā, ka kaut kad arī tauriņu kāpuri nokļūs manā redzeslaukā. Tas patiesībā ir viens no iemesliem kāpēc kukaiņu fotogrāfēšana un pētīšana ir tik interesanta - praktiski vienmēr var atrast kādu jaunu šķautni ko papētīt. Vai tā kāda cita kukaiņu grupa (tauriņi, vaboles, cikādes, blaktis, ķērpjutis utt.) vai kādas konkrētas kukaiņu grupas specifiskākas nianses (dienastauriņu olas, tauriņu kāpuri, koksngraužu sugas utt. utjp). Tā teikt apvārsnis tik plašs, ka vienas dzīves laikā to visticamāk tāpat nav iespējams visu aptvert. Bet nu - mēģināt jau var! :)
 |
| Kārklu dzeltenpūcīte (Xanthia togata) |
 |
| Ošu ordeņpūcīte (Catocala fraxini) |
 |
| Ošu ordeņpūcīte (Catocala fraxini) |
 |
| Lielā vilkvālīšu pūcīte (Nonagria typhae) |
 |
| Bitnera pūcīte (Sedina buettneri) |
 |
| Milzu trauslkājods (Pedicia rivosa) |
 |
| Marmora krusta zirneklis (Araneus marmoreus) |
Katru vakaru arī pie mūsu naktsmītnes spīdinājām arī naktstauriņu lampu, bet par cik laiks tiešām nebija diez ko piemērots (pēdējā nakts bija pat stipri drēgna), tad arī kopējā tauriņu aktivitāte nebija neko diži liela. Taču trīs vakaru/nakšu laikā šis tas jauns priekš manis tomēr atlidoja. Foršākā un pēc skata iespaidīgākā suga pie lampas, protams, bija ošu ordeņpūcīte, kas ir viens no lielākajiem Latvijā sastopamajiem naktstauriņiem. Vien dažas sfingu sugas var izmērā konkurēt ar ošu ordeņpūcītēm. Šī suga noteikti nav nekas rets, taču, pat neskatoties uz lielo izmēru, dienas laikā šo sugu ieraudzīt ir ļoooti grūti. Viens tauriņš no rīta bija ar apsēdies uz blakus augošā koka stumbra un nodemonstrēja lieliskās maskēšanās spējas. Šī un arī citas sugas, kas tomēr uzdrošinājās šajā draņķīgajā laikā veikt lidojumu līdz lampai, pārsvarā bija jau tādas tipiskas rudens sugas, kuras vasarā (par pavasari nemaz nerunājot) sastapt nevar. Rudenī pats esmu gaismojis visai maz, tā ka man vēl ir samērā plašs klāsts ar neredzētām sugām - nākamajos gados būs jāmēģina lēnām šie robi aizpildīt. Patiesībā diezgan veiksmīgi daļu no sugām 'salasīju' pāris nedēļas vēlāk septembra vidū gaismojot vasaranīcā, bet par to - citā ierakstā.. Nobeidzot par Krustkalnos redzēto, pie lampas atrādījās arī mūsu lielākais divspārnis - milzu trauslkājods, kas it kā skaitās samērā reta suga. Tiesa pēdējos gados pats esmu pie gaismas šos sagaidījis jau vairākās vietās, tā ka varbūt nemaz tik reta suga nav. Neskaitot lielo izmēru, raksturīgā pazīme ir tumšais, trīsstūrveidīgais zīmējums uz spārniem. Virs lampas klusi stūrītī ierāvies bija milzīgs marmora krusta zirneklis (
Araneus marmoreus) - šķita, ka pat milzu trauslkājods šim nebūtu par lielu kumoss. Bet nu šādu cīņu tomēr neizdevās novērot.
Tāds lūk garais atskats par Krustkalnu rezervātā redzēto. Protams, rudens specifika mazliet ietekmēja redzēto, tā ka varbūt būs kādreiz jāatgriežas šeit vasarā.
Carabus violaceus tomēr palika neatrasts un nenofotogrāfēts!
