 |
| Lielie baltie gārņi (Ardea alba) Bērzciema pludmalē |
Hmm, atradās bloga melnrakstos šāda sauja ar bildēm no pavasara (precīzāk - maija vidus), kad devos pastaigā no Bērzciema uz Mērsragu. Tad nu, lai sagatavotās bildes 'neietu zudumā' - jāpieraksta kāda tekstuālā daļa [11.II.2016 labojums - īsti vairs neatceros, kad šo tekstu rakstīju, bet iespējams rudenī. Tātad šo ierakstu melnrakstos jau esmu atradis 2x - pirmo reizi tikai ar sagatavotām bildēm, bet otro reizi - ar bildēm un nepabeigtu tekstu. Vai šis ieraksts nevēlas tapt publicēts?]. Šī gājiena galvenais mērķis bija zeltpunktu skrejvaboles (Carabus clathratus) meklēšana Engures ezera piekrastes pļaviņās. Kā potenciāli vienu no piemērotākajām un vieglāk sasniedzamajām vietām izvēlējos Engures ezera krastu starp ornitologu bāzi un putnu torni. Tur zirgi un govis pēdējos gados to krastu uztur ar visai zemu nograuztu zālāju un cerēju, ka skrejvabolēm tur varētu patikt. Atlika vien ķerties pie dažādu sprunguļu u.c. objektu cilāšanas, cerībā, ka kaut kas zem tā visa atradīsies.
 |
| Skrejvabole Pterostichus aterrimus |
 |
| Skrejvabole Nebria brevicollis |
 |
| Īsspārnis Rugilus erichsonii |
Vispār jau atradās gan - tikai ne meklētais. Vai nu nepaveicās, vai tomēr šī 'karābusu' suga dienas laikā izvēlas kādas citas slēptuves - nezinu. Bet fakts, ka nedz pie pašas ūdens malas, nedz tuvāk mežmalai, nekur šo sugu neatradu. Jāpiemin gan, ka apmēram pēc kādas 1h manus meklējumus pārtrauca spēcīgs lietus, ko nācās pārlaist atejā - pēc tam jau savukārt turpināju caur mežiem ceļu uz Mērsragu, kur bija doma pameklēt kādus putnus. Varbūt, ja būtu sanācis veltīt vairāk laika, tad meklēto sugu izdotos atrast? Kas to lai zin - būs vēl kādreiz jāatgriežas, jo nenofotogrāfēta palika arī viena reta Chlaenius ģints skrejvabole, kas no manis aizmuka, iespraucoties kaut kur starp zāles stiebriem un nozūdot manam skatienam. Beigās mani meklējumi galīgi tukšā jau nebija, jo izdevās sazīmēt dažas jaunas sugas savam fotoarhīvam no kurām viena - skrejvabole Pterostichus atterimus - Latvijā pat visai reti sastopama. Literatūrā raksta, ka apdzīvo tādus pašus pārmitrus, ūdeņu piekrastes biotopus kā C.clathratus un nereti abas sugas sastopamas viena otrai līdzās. Tātad varbūt tiešām šoreiz nepaveicās un vienkārši meklējumiem jāatvēl mazliet vairāk laiks. Interesanti, ka praktiski visi šīs sugas eksemplāri bija atrodami pļavas joslā, kas vistuvāk ezeram - zem sprunguļiem, kas gandrīz vai jau atradās ūdenī. Viena vabole pat, mēģinot no manis aizmukt, ņēma un ielīda zālēs zem ūdens līmeņa - peldēt gluži varbūt gan nemācēja, bet acīmredzot šī suga ir it in labi pielāgojusies dzīvei šādos slapjos biotopos un no ūdens galīgi nebaidās. Nebiju līdz šim šādas tik higrofīlas (slapjumu mīlošas) skrejvaboļu sugas sastapis.
 |
| Sprakšķis Ampedus sanguinolentus |
 |
| Zilie prauleņi (Platycerus caraboides) |
 |
| Gļotsēne Ceratiomyxa fruticolosa |
Lopu nokošļātajā ezera piekrastes pļavā, mežmalas tuvumā gulēja arī gana daudz dažādu kritalu - pārsvarā neliela diametra melnalkšņi, bet arī pa kādam lielākam 'sprungulim'. Dažas tādas palupināju nedaudz rūpīgāk un, sev par nelielu pārsteigumu, lielā skaitā izdevās atrast divas sugas, kuras, lai arī nav retas, tomēr iepriekš nekad tik daudz vienuviet nebiju redzējis. Viena no tām bija sprakšķis Ampedus sanguinolentus, kas, pateicoties lielajam, melnajam plankumam segspārnu vidū, ir šīs sugām bagātās ģints viena no nedaudzajām viegli atpazīstamajām sugām, bet otra - zilais praulenis (Platycerus caraboides). Prauleņu bija īpaši daudz - vien zem dažu ne pārāk lielu kritalu mizu gabaliņiem atradās kādi 15 īpatņi. Acīmredzot izcili piemērots biotops - jeb, precīzāk sakot, visticamāk izcili piemērots mitruma u.c. faktoru stāvoklis šajās kritalās. Kas interesanti, prauleņi patiesībā ir viena no sešām Latvijā sastopamajām briežvaboļu sugām! Kaut gan ja uz šīm vabolēm tā paskatās no malas, tad starp Latvijā sastopamajām sugām šī nosaukuma - 'breižvabole' - cienīga būtu vien dižā briežvabole (Lucanus cervus), kas ir gan pati par sevi iespaidīga izmēra vabole, gan tēviņiem tiešām ir iespaidīga izmērā žokļi, kas atgādina brieža ragus. Pārējās sugas gan izmērā, gan žokļu varenībā ir krietni vien necilākas (taču tāpēc ne mazāk interesantas). Pēdējo daždesmit gadu laikā tādu drošu pierādījumu par dižo briežvaboļu klātbūtni Latvijā gan nemaz nav (var gadīties, ka tiešām ir izzudusi) - tā ka jāiztiek ar pārējo sugu vērošanu. Vai arī jābrauc uz siltajām zemēm, kur ir lielākā šīs dzimtas sugu daudzveidība - un daudz vairāk sugu ar tik pat iespaidīgiem žokļiem kā dižai briežvabolei :) Manā fotoarhīvā, neskaitot iespējams izzudušo dižo briežvaboli, no LV briežvaboļu sugām trūkst vienīgi otra prauleņu suga - P.capera, kas apdzīvo dabiskus un vecus lapkoku mežus (zilajam praulenim prasības pret biotopu krieti vien pieticīgākas un sastopams dažādos meža tipos, kuros ir kaut nedaudz kādas kritalas) un ko ir stipri grūti atšķirt no P.caraboides - pēc foto varbūt pat neiespējami. Līdz ar to ir diezgan ticams, ka briežvaboļu mapītē tagad tuvākajā laikā nekādi jaunumi vairs nav gaidāmi.
 |
| Lapgrauzis Linaeidea aenea |
 |
| Temminka šņibītis (Calidris temminckii) |
 |
| Parastie šņibīši (Calidris alpina) un smilšu tārtiņi (Charadrius hiaticula) |
Atlikusī dienas daļa pagāja ceļā uz Mērsragu un vērojot putnus - konstanti atodoties zem lietus mākoņiem. Kaut kā diemžēl nepaveicās un izskatījās, ka lietus mākoņi par spīti man bija izdomājuši veidoties tieši šajā līča piekrastes punktā (līča efekts?), kur atrados es - gan tālāk uz Z, gan arī virs līča bija pilnīgi zilas debesis, bet virs manis ilgstošs lietus... Līdz ar to nekāda dižā kukaiņu fotogrāfēšana vairs nesanāca. Vienā pauzītē starp lietus mākoņiem gan mēģināju iemūžināt smuki samirkušus lapgrauzīšus, bet tas arī bija viss. Putnu frontē Mērsragā ar nekas tāds īpaši izcils netrāpījās - vien daži Temminka šņibīši un neliels parasto šņibīšu un smilšu tārtiņu bariņš. Kopā tajā dienā 7 jaunas sugas gada sarakstā gan izdevās pieķeksēt, bet nu - vairums sugu bija visai sagaidāmas. Tās dienas rezumē - noteikti ne galīgi 'zemē metama', bet bez nekādiem īpaši spilgtiem notikumiem. Iespējams tas varētu būt viens no galvenajiem iemesliem kāpēc tik ilgi šis ierakts bija nogulējis bloga menrakstu mapītē. Nu nekas - labāk vēlāk kā nekad!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru