Kāds laiciņš ir pagājis kopš pēdējā ieraksta blogā, bet nav jau tā, ka nebūtu par ko rakstīt... Patiesībā šī sezona man varētu teikt, ka ir bijusi reti veiksmīga un šajā ierakstā tad beidzot par galvenajiem šiem 'veiksmes' iemesliem - trīs jaunām vaboļu sugām Latvijas faunā! Kādu vienu jaunu sugu ieraudzīt gadā jau ir visai veiksmīgi, bet veselas trīs uzreiz? Necerēti! Tad nu īsumā par redzētajiem radījumiem.
Māņmīkstspārnis Cerapheles terminatus (Malachiidae)
 |
| Māņmīkstspārnis Cerapheles terminatus |
Šis tāds savā ziņā visdīvainākais novērojums - šo sīko vabolīti (izmērā ap 3-4mm) ar entomoloģisko tīkliņu (šajā sezonā esmu dažas reizes atcerējies par šo aizmirsto rīko) 25. maija vakarā iepļāvu vasarnīcas apkārtnē, Olaines novadā. Fotogrāfējot gan nebija ne jausmas kas tā par sugu, tik vien zināju, ka tādu redzējis neesmu un būs man jauna suga fotoarhīvam. Tiesa biju izgājis medībās visai vēlu (ap 22iem) un straujiem soļiem virsū nāca tumsa - vabolīte bija ļoti žiperīga un aktīvi skraidīja, līdz ar to nekādi veiksmīgie kadri nesanāca. Mēģināju to pārlikt uz kāda fotogēniskāka fona (zāles stiebra), bet nu pustumsā nekādi neizdevās iestādīt asumu, kas mazliet darīja mani piktu, un beigu beigās vabolīte vēl nokrita zemē, kur to vairs neizdevās atrast. Neko darīt. Atnākot mājās, uzreiz ņēmos pārbaudīt, kas tad tā par sugu, jo krāsojums šķita gana raksturīgs, lai to varētu noteikt un kā vienīgais variants atradās suga - Cerapheles terminatus. Skats LV vaboļu čeklistā - nav! Ko nu? Tā kā nebija ievākts eksemplārs, sāka rasties nelielas šaubas vai var tā droši apgalvot, ka suga ir noteikta pareizi? Ņēmu talkā noteicējus, bet nu tur bez ievākta parauga tā noteikšana tik gluda nav - taču, izmantojot izslēgšanas metodi (vairums sugu tomēr nemaz nav līdzīgas un šos variantus var uzreiz atmest), tāpat nonācu līdz tam pašam variantam. Interesanta ir segspārnu galu forma - ar izteiktu padziļinājumu un pat tādiem kā nelieliem izciļņiem. Tātad tēviņš! Šādi segspārnu gali vēl ir tikai Axinotarsus ģints māņmīkstspārņiem un no šīs ģints viena suga - Axinotarsus ruficollis, pat ir visai līdzīga, taču tai kājas ir pilnībā melnas (C.terminatus - stilbi un pēdiņu pirmie 4 posmi oranži) un oranžie segspārnu gali ir ar krasu un taisnu robežu (C.terminatus - šī robeža ir neregulāra un izplūdusi). Kā arī tā suga ar nemaz nav Latvijā konstatēta.
 |
| Māņmīkstspārnis Cerapheles terminatus |
Par sugas piederību, tad šaubu nav! Ko vēl var tādu interesantu par šo pastāstīt? Galvenais izplatības areāls ir Eiropas centrālā daļa, mums tuvākās atradnes ir Polijā un suga ir atzīmēta arī Lietuvas vaboļu katalogā, tā ka kopumā varbūt sugas atrašana nav galīgi negaidīta. Tiesa lielākajā daļā izplatības areāla suga skaitās samērā reta. Apdzīvojot galvenokārt mitras vietas - slapjas pļavas un grāvmalas. Minēts ka kāpuri dzīvojot uz niedrēm, bet pieaugušās vaboles varot novērot uz purva skalbēm (Iris pseudacorus). Jāsaka gan, ka vietā, kur šo vaboli izdevās konstatēt gan nekāds baigais slapjums nebija - drīzāk pat otrādi, sausa ceļmala izcirtuma vidū. Kaut kur blakus gan kādi grāvji ir un tālākais izcirtuma gals kopumā samērā mitrs (ar spilvēm un tā), bet tāpat - drīzāk šķiet, ka suga šajā vietā bija ieklīdusi nejauši. Lai vai kā - tik tiešām negaidīts pārsteigums. Un pats interesantākais ir fakts, ka šajā pašā izcirtumā, apmēram kādu 300m robežās, esmu savulaik atradis divas citas jaunas sugas Latvijas vaboļu faunai - koksngrauzi Monochamus saltuarius 2004. gadā un smecernieku Magdalis phlegmatica 2010. gadā. Īsta zelta ādere!
Vabole Prostomis mandibularis (Prostomidae)
 |
| Vaboles Prostomis mandibularis apdzīvotais biotops dabas liegumā 'Ances purvi un meži' |
Otra jaunā suga jau ir mazliet svaigāks notikums. Augusta sākumā (konkrēti - 4. augustā) ar kolēģi, īsspārņu pētnieku Kasparu Ozoliņu devāmies pastaigā dabas lieguma 'Ances purvi un meži' apkārtnē. Nekad tur nebiju bijis (vismaz apzinātā vecumā - kaut kādas miglainas bērnības atmiņas par vakarlēpja ligzdu Ances dižpurvā gan man ir) un šķita interesants rajons ko aplūkot. Kā galveno mērķi uzstādīju kādu plakancikāžu Cixidia atrašanu, jo spriežot pēc biotopiem tur tām it kā vajadzētu būt. Tā pirmās dienas vakarā apmetāmies Puterezera apkārtnē un pirms miega devos nelielā pastaigā - pameklēt minētās plakancikādes. Par cik tās apdzīvo sausas priežu kritalas bez mizas kas ir 'apaugušas' ar Antrodia sp. piepi, tad vairāk koncentrējos tieši uz šādiem objektiem. Pāris kritalās tiešām izdevās atrast vajadzīgo cikāžu nimfas, taču, tā kā pēc nimfām divas pie mums sastopamās sugas atšķirt ir sarežģīti, tad turpināju meklējumus, cerībā atrast arī pieaugušās plakancikādes. Tā nu urbināju vienas šādas apdzīvotas kritalas (attēlā priekšplānā) galu līdz man par pārsteigumu starp koksnes šķēpelēm parādījās neliela, brūna un plakana vabole.
 |
| Prostomis mandibularis |
Sākumā domāju, ka būs kāds no plakaņiem (pirmā doma varbūt kāds Pediacus sp.), taču tad pamanīju vaboles varenos žokļus! Tādu gan biju kaut kur bildēs redzējis un atmiņā atausa sugas nosaukums - Prostomis mandibularis. Protams, dabā tādu nekad redzējis nebiju, tāpēc nodevos rūpīgai sugas fotosesijai. Kopumā radība bija visai pateicīgs modelis, jo kustējās visai lēni un nesteidzīgi - acīmredzot dzīvojot šādu slēptu dzīvesveidu iekš' dažādām kritalām, īpaši liela vajadzība ātri pārvietoties nav. Pēc izskata suga tiešām ir nesajaucama, jo saplacinātais ķermenis un šāda pagarināta galvas daļa ar iespaidīgiem žokļiem ir pazīmju kombinācija, kas nav raksturīga nevienai citai sugai.
 |
| Prostomis mandibularis |
Turpat uz vietas, tupot blakus kritalai un 'mandibulārajai' vabolei, iemetu aci telefonā (par laimi šajā vietā zona pat bija tīri laba), lai noskaidrotu sugas statusu Latvijā. Un atkal - nedz Latvijas vaboļu čeklistā, nedz kādos jaunākos rakstos par retām un jaunām vaboļu sugām Latvijā šo neatradu! Bija skaidrs, ka laikam kaut kas labs, tāpēc centos šo eksemplāru tomēr ievākt (lai nav jāuzklausa pārmetumi, ka atkal neesmu kaut ko retu ievācis pierādījumam). Šoreiz uzsvars uz vārdu 'centos', jo nebija līdzi trauciņš kur šo ielikt, līdz ar to nācās kaut kā mēģināt šo aizgādāt līdz teltij, kur tad varētu aizņemties kādu trauciņu no kolēģa. Bet kamēr gāju, tikmēr man vabole pa ceļam kaut kur izkrita (iespējams turpat kritalas apkārtnē). Neraža... Nākamajā dienā, pēc cilpas apmešanas ap Ances dižpurvu, gan atgriezāmies šajā pašā vietā un kritalā izdevās atrast vēl vienu īpatni, ko tad gan es atļāvos paņemt - tā teikt, ja tiešām izrādīsies, ka ir jauna suga LV, tad lai ir pierādījums.
 |
| Prostomis mandibularis |
Jau Rīgā esot, nosūtīju info par šīs sugas atradumu Dmitrijam Teļnovam, kas apstiprināja, ka tik tiešām - būs jauna suga Latvijai! Suga arī ir izplatīta lielākajā Rietum- un Centrāleiropas daļā un tuvākās atradnes Latvijai ir Polijas ziemeļos, Baltkrievijā un Zviedrijas dienvidos. Suga skaitoties leduslaikmetam sekojošā siltā Atlantiskā perioda relikts un izplatības areālā g.k. sastopama vecos, pirmatnējos mežos (primeval forests), kas savukārt nozīmē, ka daudz kur tā ir kļuvusi reta vai pat izzudusi, jo šādu mežu platības Eiropā ir ļoti fragmentētas un vairāk šādu mežu jau nu noteikti nepaliek. Interesanti, ka šur tur Kurzemē ir sastopamas arī citu organismu sugas, kas skaitās šie Atlantijas perioda relikti - piemēram, parastā īve un Baltijas efeja, tā ka novērošanas vieta atbilst arī no šāda viedokļa. P.mandibularis dzīvo dažādu koku (gan lapkoku, gan skujkoku - bet g.k. min ozolus un priedes) vecās, trupējošās kritalās. Vaboles parādoties vien augustā un pārziemo vaboles stadijā (taču par cik kāpura attīstība ilgst vismaz 2 gadus, tad pārziemo arī jaunāki kāpuri), tā ka tīri labi būs paveicies uztrāpīt uz brīdi, kad ir sastopami imago. Kaut gan kāpurs ar esot visai raksturīga izskata. Tādu gan tur neizdevās atrast, taču nav jau tā, ka to kritalu baigi īpaši centos 'iznīcināt' - savus meklējumus aprobežoju ~1m garā kritalas gala posmā. Droši vien kaut kur dziļāk dzīvojās arī vēl kādas vaboles un gan jau kādi kāpuri ar. Un arī šī novērojuma pašā nobeigumā viens ļoti interesants fakts - šī ir ne tikai jauna vaboļu suga Latvijai, bet pat jauna vaboļu dzimta! Jo Prostomis mandibularis un šai sugai citas radniecīgas sugas (Eiropā gan šī ir vienīgā dzimtas suga) ir izdalīta atsevišķā Prostomidae dzimtā. Lieki teikt, ka šai sugai nav latviskā nosaukuma un pat īsti nenāk prātā, kā šo varētu dēvēt. Plakanmenulis, žokļmelnulis, žokļu plakanis, plakanžokļainis... Jā - nekas tiešām nekas jēdzīgs nenāk prātā... :) Tā ka, lai pagaidām paliek vienkārši 'vabole Prostomis mandibularis'.
Spīdulis Pocadiodes wajdelota (Nitidulidae)
 |
| Spīdulis Pocadiodes wajdelota |
Trešā jaunā suga jau ir tāds pavisam svaigs atgadījums manā dzīvē, jo to konstatēt izdevās pagājušajā nedēļā. Ar šīs sugas konstatēšanu ar īstenībā gāja visai jautri, jo līdz pat pagājušās nedēļas sākumam nemaz nezināju par šādas sugas eksistenci. Viss sākās dienā, kad biju devies apmeklēt Lielos Kangarus - arī ar domu apskatīt un atrast jau iepriekš minētās Cixidia plakancikādes. Tā nu es tur staigājos pa mežu un vienā vietā uzgāju dažus pūpēžus, kam sānos bija aizdomīgi caurumiņi. Atcerējos, ka pavasarī biju pūpēžos veiksmīgi atradis spīduļus Pocadius ferrugineus, un šķita ticams, ka arī šajos pūpēžos tad šie varētu sēdēt. Mazliet paurbinājos un tik tiešām - izrāpoja kādas 5-6 vabolītes. Par cik lija lietus un šo sugu jau biju fotogrāfējis, uztaisīju vien tik dažus dokumentālus kadrus un gāju tālāk. Vien mājās, skatoties bildes, sāku tā prātot, ka vabole tāda mazliet aizdomīga izskatās - ķermeņa forma krietni apaļāka kā būtu bijis jābūt Pocadius ferrugineus. Papētīju internetā spīduļu sugu sarakstu un pamanīju, ka izrādās ir kaut kāds tāds spīdulis kā Pocadiodes wajdelota. Hmm, pēc nosaukuma it kā 'Pocadius līdzīgais'. Internetā gan samērā švaki ar šīs sugas bildēm, taču tajos dažos, kas bija redzami - nepārprotami, ka ķermeņa forma tieši tāda apaļīga kā manam eksemplāram! Kārtējo reizi skats Latvijas vaboļu sarakstā - nekā! Uzreiz ķēru pie noteicējiem, lai saprastu vai būs iespējams bildēs pierādīt sugas piederību un šoreiz nācās stipri vilties... Attēlos pārliecinoši galvenās pazīmes nebija redzamas. T.i. pēc ķermeņa formas (un matiņu iztrūkuma gar segspārnu malu) it kā šķita, ka jābūt P.wajdelota, bet tomēr sapratu, ka 'būs par īsu' priekš jaunas sugas.
 |
| Spīduļi Pocadiodes wajdelota |
Pēc Lielo Kangaru apmeklējuma braucu uz Skrundu, bet jau kalu plānus, ka sestdienas rītā, pirms ieplānotās braukšanas uz Mazsalacu, varētu uz dažām stundām aizskriet atkal uz to konkrēto vietu Lielajos Kangaros, lai mēģinātu šos lopiņus atrast vēlreiz. Bet nu sestdienas rītā nāca miegs un atliku šo braucienu uz augusta beigām. Sak, varbūt, ka vaboles būs sastopamas arī vēl tad. Vakarā savukārt jau biju nokļuvis Mazsalacā, kur ar naktstauriņu gaismošanu bija jāpiedalās pasākumā 'Piliens dabas'. Līdz vakara krēslai gan vēl bija diezgan daudz laiks, tāpēc izmetu loku pa veco Valtenberģu muižas parku. Pie viena celma pamanīju sīciņus pūpēdīšus un liels bija mans pārsteigums pie viena no tiem pamanīt ārpusē sēžam divus brūnus spīduļus, kas uzreiz bija redzams, ka bija vai nu Pocadius vai Pocadiodes!
 |
| Spīdulis Pocadiodes wajdelota |
 |
| Spīdulis Pocadiodes wajdelota - skats no apakšpuses |
 |
| Spīdulis Pocadiodes wajdelota |
Nu jau vairs nebiju 'ar pliku roku ņemams' - tā teikt zināju kuras pazīmes jāmēģina nofotogrāfēt, lai sugas varētu atšķirt (tiesa abas vabolītes arī pēc tam ievācu, lai būtu pavisam drošs). Uzreiz jau pēc ķermeņa formas šķita, ka šiem jābūt Pocadiodes wajdelota! Kā otra svarīgākā pazīme varētu būt priekškāju stilbu forma. Šai sugai priekškāju stilbi ir vienmērīgi plati visā to garumā un to priekšējais stūris ir vairāk vai mazāk noapaļots, bez kaut kāda izteikta pieša/āķīša, kāds tas ir Pocadius (abu pazīmju atšķirības labi ilustrētas šeit). Cita laba pazīme atrodama ķermeņa apakšpusē, kur priekškrūtis ir ar tādu nelielu izbīdījumu uz leju, kas saskaras ar pakaļkrūtīm - viduskrūtis tādējādi starpā nemaz īsti nav saskatāmas. Nu un, protams, jau minētā ķermeņa forma un garāku matiņu iztrūkums gar segspārnu malām. Šīs visas pazīmes arī visai veiksmīgi izdevās nofotogrāfēt, līdz ar to šaubu īsti vairs nebija - šīs vaboles tik tiešām bija Pocadiodes wajdelota! Vēlāk info par šo sugu nosūtīju Dmitrijam Teļnovam, kas foto pārsūtīja spīduļu pasaules faunas spečukam Aleksandram Kirejčukam, kas apstiprināja sugas noteikšanu! Suga sastopama g.k. centrālajā un austrumu daļā, bet visur skaitās reta un mazpazīstama. Tuvākās atradnes Latvijā esot Lietuvā un Polijā.
 |
| Spīdulis Pocadiodes wajdelota |
Sugas ekoloģija ir tiešām stipri līdzīga jau minētajiem spīduļiem Pocadius ferrugineus, jo abas šīs sugas tātad dzīvo un attīstās pūpēžos. Nav pat vajadzīgas nekādas retas pūpēžu sugas - der tie paši parastie Lycoperdon sp., piemēram, bumbieru pūpēži (L.pyriforme). Retu reizi var gan arī būt kādās citās sēnēs. Droši vien sugu konstatē retāk kā tā patiesībā ir izplatīta, jo pūpēži kopumā nav tā vaboļu sugām bagātākā sēņu grupa - līdz ar to pētnieki iespējams tik lielu uzmanību nepievērš to rūpīgai pārbaudīšanai. Taču tas gandrīz vai uzreiz nozīmē, ka visas pūpēžos dzīvojošās sugas ir retas (vai drīzāk - reti konstatētas) un interesantas. Par to, ka šī suga iespējams nemaz nav reta, liecina fakts, ka jau nākamajā dienā pēc Mazsalacas, kādus divus eksemplārus atradu arī vasarnīcas apkārtnē Olaines novadā... Tātad trīs atradnes (to pirmo Lielajos Kangaros fotogrāfēto ar principā skaitu, jo tagad tā salīdzinot - nekas cits kā P.wajdelota tas nevar būt) nedēļas laikā. Augusts un septembris jau vēl tāds kārtīgs sēņu (jādomā arī ka pūpēžu) laiks tā ka noteikti jāmēģina šos atrast vēl kādā citā vietā.
Tāds lūk veiksmīgs gads! Bez šīm trim 'ekstrām', protams, ir bijusi vēl virkne citu interesantu atradumu (par Lielajiem Kangariem un Mazsalacu vien vajadzētu uzrakstīt divus ierakstus), bet par tiem tad jāmēģina būs lēnā garā rudens laikā atskaitīties. Vēl jau sezona arī nav galā un pašlaik ir uznācis tāds kārtīgs vaboļu entuziasms ('āķis lūpā' kā sacīt jāsaka) - tas jāizmanto un varbūt jāmēģina sazīmēt vēl kāda 'ekstra'!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru