Ogre - Ikšķile

Ogres Zilo kalnu piekāje 

Diena pēc rekordsiltajām brīvdienām atnāca ar zināmu vēsumu. Teikšu tā - ar šortiem bija pat mazliet pavēsi (ok, mazliet jau 'krāpos', jo zem šortiem bija garās, pieguļošās sporta bikses, ko meiteņu valodā laikam dēvē par legingiem)! Taču, neskatoties uz vēso laiku, bija stipras aizdomas, ka mežonīgi silto (citu, labāku, epitetu pašlaik neatrodu šī siltuma aprakstīšanai) dienu rezultātā kukaiņiem vajadzētu būt vieglāk atrodamiem pat ja konkrētajā dienā temperatūra bija samērā zema (ap +5 grādiem). Cerēju, ka siltums varētu būt kādu daļu no tiem izvilinājis no ziemas slēptuvēm un tie tagad atrastos jau dažādās dienas slēptuvēs - zem brīvi guļošiem mizas gabaliem, koka sprunguļiem utml. vietās, kas varbūt ir pārāk atklātas priekš ziemošanas, taču kā reizi, lai tur mierīgi pārlaistu diennakts gaišās stundas.  

Skrejvabole Licinus depressus

Starp citu ir man viens samērā slikts paradums - jau uzsācis pastaigu mežā (vai jebkur citur dabā), fotoaparāts sākumā man vienmēr vēl ir sapakots somā. Vienīgi vērojot putnus, fotoaparātu sagatavoju laicīgāk, bet, ja galvenā pastaigas doma ir kukaiņu fotogrāfēšana, tad fotoaparātu prasti izvelku vien brīdī, kad ir sastapts pirmais objekts, ko būtu vērts iemūžināts. Pēdējā laikā tāpēc it kā 'apdedzinājies' neesmu, bet principā riskēju sastapties ar situāciju, kad šis pirmais atrastais objekts paspēj nozust kamēr es izpakoju un saskrūvēju fototehniku. Šajā pastaigā varētu teikt, ka gandrīz šādu situāciju piedzīvoju, jo zem neliela bērza mizas gabala negaidīti atradu ~ pirms nedēļas Doles salas pusē meklēto skrejvaboli Licinus depressus! Ātri, cenšoties vaboli neiztraucēt, noliku mizas gabalu atpakaļ vietā un aši rāvu fotoaparātu ārā no somas! Otrreiz cēlu mizas gabaliņu augšā jau pilnībā bruņojies un gatavs fotogrāfēt, bet... vabole nebija redzama! Jau gandrīz garastāvoklis pamatīgi sašļuka, kad par laimi pamanīju vaboles melno dibengalu vīdam no nelielas gružu čupiņas turpat vien pāris centimetrus tālāk. Atvieglota nopūta un tālāk vaboles iemūžināšana jau 'дело техники'. Vabole, lai arī ir viena no 'melnajām skrejvabolēm' ir ar gana raksturīgu priekškrūšu vairoga formu un segspārnu punktējumu (rindstarpas vēl papildus ar punktu rindām) un īsti citu līdzīgu sugu Latvijā nemaz nav. Skaitās pat samērā reta suga - g.k. publicētie atradumi koncentrēti Pierīgā (Dole, Dārziņi, Salaspils, Saulkalne, Priedaine, Inčukalns), kur iespējams tiešām suga sastopama biežāk kā citur Latvijā, kur publicēto atradņu skaits ir mazāks (Kolka, Ilgas, Šķēde, gan jau vēl kaut kur). Apdzīvojot sausus un saulainus biotopus - sausas pļavas, sausus priežu mežus utml. Manā gadījumā vabole atradās pirmajā attēlā redzamajā biotopā - sausā priežu meža malas klajumiņā. Jauki - nebūs vairs speciāli jābrauc uz Doles salu šo meklēt! Starp citu šī konkrētā mežmala šķita gana pievilcīga, lai to pārbaudītu rūpīgāk! 

Zemesblakts Pterotmetus staphyliniformis 

Jau gandrīz zem paša pirmā viršu pudura mani sagaidīja vesels lērums blakšu! Vispirms atradās Sciocoris ģints vairogblakts, bet nepaspēju to vēl nemaz rūpīgi apskatīt, kad blakus sāka skraidīt Trapezonotus ģitns zemesblakts. Par cik bija apmēram skaidrs, ka vairogblakts varētu arī nekur neaizmukt, tad pārslēdzos uz šo zemesblakti. Bet nepaspēju pat uztaisīt dažus kadrus, kad ar acs kaktiņu blakus pamanīju skrienam arī kādu īsspārnim līdzīgu objektu. Labi, ka izdomāju tomēr pārbaudīt kas tas tāds ir nevis uzreiz norakstīt to kā īsspārni, jo izrādās tur skrēja neredzēta zemesblatks - Pterotmetus staphyliniformis! Skaidrs, ka galvenā uzmanība tagad bija jāvelta šai sugai, bet ko darīt ar pārējām? Ātri noorientējos, ka vairogblakts joprojām nav izkustējusies (un izskatījās, ka nekustēsies ar), tātad tā prioritāri būtu pēdējā suga kam pievērsties. Pirmo zemesblakti savukārt ievietoju uz brīdi trauciņā - lai nepazūd. Un tā varēju ērti pievērsties šai īsspārnim līdzīgajai (ir daudzas tādas īsspārņu sugas ar melnu, slaidu ķermeni un šādiem koši sarkanīgiem, saīsinātiem segspārniem) zemeslbaktij - ne velti pat sugas latīniskā nosaukuma epitets 'staphyliniformis' tieši to arī nozīmē. 'Staphylinus' - īsspārnis, 'formis' - līdzīgs, to atgādinošs! Manuprāt, viena no glītākajām zemesblakšu sugām, jo pārmaiņas pēc ķermeņa krāsojums ir bez šai dzimtai tik raksturīgajiem brūnajiem toņiem. Suga apdzīvojot sausus priežu mežus un purvus. Latvijā it kā skaitās samērā reta, bet, ņemot vērā, ka piemērotu biotopu netrūkst - gan jau, ka tomēr izplatīta plašāk. Starp citu - 100. nofotogrāfētā un noteiktā blakšu suga manā fotoarhīvā! Hip hip urā! 

Zemesblakts Trapezonotus sp., iespējams T.desertus

Blakts bija visai kustīgas un nācās diezgan ilgi noņemties, lai tā kārtīgi tiktu to nofotogrāfēt, bet nu kaut kas jau beigu beigās izdevās un varēja pievērsties pārējām divām blaktīm. Vairogblakts, joprojām, kā jau tas bija sagaidāms, bija nekustīga. Tad nu izlaidu no trauciņa Trapezonotus un centos iemūžināt to. Ar šo ģinti gan nav tik viegli, jo ir trīs samērā grūti atšķiramas sugas - dispar, arenarius un desertus (+ ceturtā suga anorus, kas ir vieglāk atpazīstama). Somu blakšu grāmatas noteikšanas tabulā it kā dispar no pārējām divām sugām izdalās viegli - pēc pakaļkāju krāsas. T.dispar tās ir vismaz daļēji gaišas, bet T.arenarius/desertus - pilnībā tumšas. Krievu noteicējā pie šo sugu atšķiršanas nekas par kāju krāsu nav minēts - tik ģenitālijas un tēviņa pigīdija forma, kas priekš noteikšanas pēc foto, protams, ir neizmantojamas pazīmes. Somu noteicējs it kā ir krietni svaigāks, tā ka it kā varētu jau tam uzticēties, bet nu pazīmi tulkoju ar Google translate tulkojumu un varbūt ka ir kaut kas pazudis tulkojumā? T.i. par kuru kāju daļu šajā pazīmē tiek runāts - visu kāju, ieskaitot ciskas, vai varbūt tikai par stilbiem? T.i. iespējams pakaļkāju cisku pamatnes var būt gaišas visām sugām, bet gaiši pakaļkāju stilbi ir tikai dispar? Vismaz kaut ko tādu šķiet saburtoju vienā vācu lapā, kur šāda pazīme nolasās arī fotoattēlos. Ja tā, tad šis mans eksemplārs drīzāk ir no desertus/arenarius pāra, jo pakaļkāju stilbi ir melni. Spriežot pēc punktējuma joslām gar vairodziņu, tad šis ir manuprāt, visdrīzāk ir desertus, jo šīs punktējuma līnijas ir praktiski pilnībā taisnas (arenarius vismaz tā punktu rinda, kas vistuvāk vairodziņam, esot sajaukta un neregulāra). Situāciju mazliet neskaidru gan rada Voldemāra Spuņģa 2009. gada Latvijas zemesblakšu apkopojums, kur Trapezonotus desertus nemaz neparādās, lai arī pēc visa spriežot šai sugai būtu jābūt plaši izplatītai visā Latvijas teritorijā. Lai nu kā, būs varbūt jāmēģina turpmāk tie Trapezonotus-i fotogrāfēt un varbūt pat kāds eksemplārs jāievāc tuvākai izpētei un varbūt ar laiku radīsies lielāka izpratne par šo sugu atšķiršanu. Pagaidām tad šis, lai paliek vien kā iespējams T.desertus.

Vairogblakts Sciocoris umbrinus

Vairogblakts Sciocoris umbrinus apakšpuse

Vairogblakts Sciocoris cursitans apakšpuse, Vakarbuļļi 1. aprīlis

Visu šo laiku Sciocoris vairogblakts joprojām bija nekustīga - nu gluži tāpat kā visi iepriekš šajā gadā sastaptie šīs ģints īpatņi. Diezgan daudzi kukaiņi šādā nekustīgā veidā izliekas par beigtiem un tādējādi cenšas izvairīties no apēšanas, (gan tāpēc, ka nekustīgu objektu uzbrucējam ir grūtāk pamanīt, gan tāpēc, ka beigts un izžuvis kukainis droši vien ir visnotaļ neēdams un uzbrucējam neinteresants), bet absolūts vairums tomēr agri vai vēlu 'atmostas' un steigšus skrien kaut kur paslēpties vai aizlido prom. Taču šīs vairogblaktis laikam ir ar īpaši noturīgu 'nervu sistēmu' un šo aizsardzības pozu nepamet pat pēc 10 minūšu gaidīšanas. Daugavgrīvas blaktīm pat ar smilgu mazliet pabakstīju kājas, lai pārbaudīti vai gadījumā nav beigtas - bet kājas tika uzreiz pievilktas pie ķermeņa. Tātad kukainis ir dzīvāks par dzīvu, bet vienkārši izcils aktieris! Uz šo Ogres blakti pat nemaz negaidīju - tik nofotogrāfēju no virspuses un apakšpuses. Otrs foto kā reizi ir svarīgs priekš sugas noteikšanas, jo divas no virspuses līdzīgās sugas Sciocioris cursitans un umbrinus ir krasi atšķirīgas, ja skatās uz to vēderiem. umbrinus vēders ir vienkrāsaini tumšs, bet cursitans - gaišs ar divām, melnām joslām. Šī tad bez šaubām - Sciocoris umbrinus. Man jauna suga! 

Zemesblakts Microdema macropterum garspārnu forma

Priežu vairogblakts (Chlorochroa pinicola)

Zemesblakts Peritrechus geniculatus

Turpinājumā šajā mežmalā atradās vēl divas zemesblakšu sugas, ko dabā uzreiz noturēju arī par kaut ko neredzētu. Beigās gan izrādījās, ka abas sugas jau bija manā fotogrāfēto sugu listē. Pirmā šķita tāda īpaši koša un neredzēta, taču izrādījās jau Skrundā manītā Macrodema micropterum. Vienīgi nevis ar saīsinātiem segspārniem kā tam būtu normāli šai sugai jābūt, bet pilnībā attīstītiem. Kā izrādās, tad blakšu pasaulē šī ir tāda visai ierasta parādība, ka vienas sugas ietvaros var būt gan bezspārnu jeb īsspārnu (brachypterous) īpatņi, kas nespēj lidot, gan īpatņi ar attīstītiem spārniem (macropterous). Lielākoties šie īpatņi tīri vizuāli mēdz būt līdzīgi - vien tiem, kam spārni ar pilnībā attīstīti, tie parasti nosedz visu vēderu, bet īsspārnu formām - vēdera gals var nebūt nosegts. Atkarībā no sugas šo spārnaino īpatņu īpatsvars var būt lielāks vai mazāks un ir sugas kā, piemēram, tieši šī M.micropterum, kam izteikti dominē bezspārnu īpatņi un šādi lidotspējīgi īpatņi ar attīstītiem spārniem ir ļoti reti. Šis tad būs viens no šādiem īpatņiem, jo nu neviena cita līdzīga suga tomēr nav - t.i. viss cits, atskaitot šos pilnībā attīstītos spārnus, ir gluži kā M.micropterum. Šādu spārnotu formu klātbūtne populācijā gan ir visai loģiska, jo droši vien ar šādu īpatņu palīdzību suga spēj sekmīgāk un tālāk izplatīties. Līdzīgi biju jau praktiski pārliecināts, ka brūni raibā zemesblakts būs Peritrechus nubilus, bet, ielādējot bildes datorā, tomēr nācās atklāt, ka būs tomēr līdzīgā Peritrechus geniculatus, kāda manā ceļā bija trāpījusies jau pagājušogad. Neko darīt. Bilde šoreiz gan sanāca kvalitatīvāka kā pirms tam, tā ka šī satikšanās pietiekami vērtīga. Noslēdzot blakšu tēmu - vēl bilde ar bieži sastopamo priežu vairogblakti, kas gan vēl bija savā ziemošanas vietā zem priedes mizas gabala. 

Sprakšķis Cardiophorus ruficollis

Īsspārnis Ocypys nitens

Īsspārnis Stenus sp.

Skrejvabole Asaphidion pallipes

Turpinājumā virzījos uz Ikšķiles tuvumā esošo bijušās autotrases Tobago X pusi, kur tagad ir karjers, smilšainas nogāzes, akmeņaini, retiem augiem apauguši klajumi utml. atklāti biotopi. Dažas reizes tur ir bijušas samērā veiksmīgas sugu medības. Pa ceļam gan vēl bija jāiet garām Dubkalnu karjeram, kur īsi parušinājos mežmalā pie slēpošanas trases. Tur atradās foršais sprakšķītis Cardiophorus ruficollis, kas varbūt nav nekāds retums, bet pārāk bieži sastapt un nofotogrāfēt neizdodas. Izmērā neliels un siltajā laikā pat ļoti kustīgs un nemierīgs. Tagad pavasarī varētu būt labākais laiks šīs sugas fotogrāfēšanai. Vairākus īpatņus izdevās atrast viegli smilšaini kūdrainā, saulainā bērzu meža malā - zem zariem u.c. nobirām. Turpat blakus arī draudīga izskata īsspārnis - ticams, ka Ocypus similis. Ikšķiles karjers gan tādus pārāk lielus jaunumus neatnesa - varbūt biju mazliet jau nosalis, kā rezultātā medības tik ļoti nevedās. Bet nu par skrejvaboli Asaphidion pallipes tomēr prieks, jo redzēju šo sugu vien otro reizi mūžā. Būs tagad arī šai sugai daudz maz kvalitatīvi kadri. Interesanti šķita arī Stenus īsspārnīši ar dzeltenajiem punktiem uz segspārniem, bet nu tur tā sugu noteikšana sarežģītāka - nez vai var tā pēc bildes ar garantiju sugu maz noteikt. Tā vispār šajā dienā bija arī vairākas skrejvaboles, kas pēc skata šķiet varētu būt neredzētas sugas, bet nu līdz nopietnākai to noteikšanai pagaidām ticis vēl neesmu. Varbūt vēlāk uz rudens pusi.