Rhyparochromus phoeniceus - pirmais atradums Latvijā!

Mājas apogs (Athene noctua) Mārupē

Nu jau dzīve blogā atgriežas mazliet ierastākās sliedēs - pēc 'karstā' marta iestājies mazliet atslābums. Arī par #nedēļassugu jau esmu paspējis mazliet piemirst... Bet nu nav gluži tā, ka nekas nav šajās dienās darīts. Aprīļa sākums sanāca pat visnotaļ spraigs. Mazliet gan tagad sanāks stāstīt jau par sen aktualitāti zaudējušām lietām, bet nu... iesācis šo rakstu jau biju pāris nedēļas atpakaļ. Beidzot tad jānobeidz! Tātad bija doma 5. aprīlī braukt uz Kolku pāris dienas pavērot putnus, bet šo plānu izjauca ziņas par ļoti retā mājas apoga novērošanu Mārupē! Skaidra lieta - jābrauc un jāmēģina ieraudzīt, jo tā ir viena no sugām, ko iespējams daudzi putnu vērotāji bija norakstījuši kā Latvijā gandrīz nereāli ieraugāmu sugu! Sākotnēji biju paredzējis vien pastaigāt pāris stundas, ieraudzīt putnu (optimistiskā variantā) un tad atkāpties uz pēdējo autobusu Kolkas virzienā, bet šo stundu laikā, lai arī pa Mārupes ielām tika noriņķots krietns skaits km (brīnos, ka neviens tā arī neizsauca policiju, redzot vairākus aizdomīgus tipiņus nemitīgi riņķojot gar logiem), no putna nebija ne miņas. Nācās pieņemt lēmumu - palikt uz vietas un gaidīt vai apogs neparādās vakarpusē (tomēr pūce - aktīva g.k. diennakts tumšajā pusē un/vai vakara krēslā) vai doties uz autobusu. Pārējo, mājas apogu ieraudzīt alkstošo, kolēģu prātuļojumi, ka vakars tomēr būs labākā iespēja putnu sagaidīt, lika pieņemt lēmumu par labu palikšanai un gaidīšanai. Kā nekā pēdējā gada-divu laikā ir garām paskrējuši jau vairāki sāpīgi 'mūža ķekši' (pēdējais no tiem - Sibīrjas peļkājīte) un nospriedu, ka nu galīgi negribētu piedzīvot situāciju, kad, sēžot autobusā, saņemtu ziņu, ka 'Apogs ir parādījies!'. Ja arī putns neparādītos, tad vismaz nevarētu sev pārmest, ka nemēģināju. Šoreiz izvēle bija pareiza - pēc ~6 stundu aktīvas gaidīšanas putns parādījās! Fantastistisksi! Bet nu par šo atgadījumu ļoti trāpīgs un foršs, notikumā iesaistīto personu atskats uz šo notikumu ir lasāms delfi.lv. Tā arī viss notika un bez šaubām viens no spilgtākajiem manas putnu vērošanas 'karjeras' piedzīvojumiem! 

Avozetas (Recurvirostra avosetta) un fonā melnās pīles (Melanitta nigra)

Sārtgalvītis (Regulus ignicapilla)

Klinšu ērglis (Aquila chrysaetos)

Bikšainais klijāns (Buteo lagopus)

Brauciens uz Kolku līdz ar to pārcēlās par vienu dienu vēlāk, bet nu jādomā, ka neko pārāk daudz nenokavēju, jo kopumā šīs pāris dienas Kolkā bija samērā tukšas no putniem. Tā ka visticamāk (vismaz es tā tiešām ceru), ka arī 6. aprīļa rīts, ko pavadīju autobusā, bija līdzīgs. Vispār jau par šādiem 'antīkiem' putnu novērojumiem nav pat īsti daudz ko rakstīt, jo putnu vērotāju aprindās parasti lielāka vērtība ir tieši svaigām ziņām. T.i. interesantākie novērojumi (piemēram, Kolkas ragam garām nolidojušās, trīs avozetas un sārtgalvītis Vīdales apkārtnē) jau sen ir atzīmēti attiecīgajās annālēs, tāpēc laikam īpaši pie šiem novērojumiem nekavēšos - vien tad dažas bildes ar putniem šajās dienās. Tādā ziņā kukaiņu pētnieku pasaulē šādu 'karsto ziņu' aprite nav tik aktuāla un interesantu atradumu publicēšana pat pēc vairākiem mēnešiem (vai pat gadiem) ir visai normāla prakse. T.i. kādas konkrētas kukaiņu grupas pētnieki (piemēram, tauriņu vai vaboļu pētnieki), protams, savā starpā privāti ar informāciju par interesantiem atradumiem apmainās gana regulāri, taču savu atradumu tūlītēja publicēšana plašākā mērogā parasti nav prioritāte un tas [ne tikai novērojumu publicēšana, bet arī, piemēram, ievāktā materiāla apstrāde, ja tāds ir sezonas laikā iekrājies] parasti tiek darīts pēc lauka sezonas vai pat reizēm vēl vēlāk.  Skaidrs, ka, ja šādi dati tiek iekļauti kādā publikācijā, tad tīri fiziski nav iespējams ko tādu sagatavot uz karstām pēdām un ir tikai loģiski, ka šādas publikācijas tiek realizētas kaut kad vēlāk. Bet nu, mūsdienu tehnoloģiju laikmetā jau pastāv dažādi veidi kā ar saviem novērojumiem dalīties un, kopumā ņemot, Latvijas entomologi nav īpaši naski uz šādu iespēju izmantošanu. Kāpēc - grūti pateikt. Visticamāk jau, ka vienkārši nepietiek tam laiks. Bet varbūt arī nešķiet, ka šie novērojumi būs kādam interesanti (tā gan nav taisnība), varbūt nemaz negrib dalīties ar saviem datiem tā, lai tie būtu publiski pieejami visiem, varbūt tāda vai cita iemesla dēļ nepatīk neviens no esošajiem pieejamajiem risinājumiem kur ziņot savus novērojumus (piemēram, dabasdati.lv), bet varbūt kāds cits iemesls. Lai nu kā tur nebūtu - pati, pati svaigākā informācija par dažādiem entomoloģiskajiem novērojumiem parasti ir atrodama nevis kādās publikācijās vai citos resursos, bet gan ir paslēpta pētnieku datoru cietajos diskos vai piezīmju blociņos.  Te runa g.k. ir par faunistiskiem datiem, par kuriem varbūt nopietni zinātnieki smīkņā un uzskata ko tādu par nekam nevajadzīgu novadpētniecību, bet nu es tā neuzskatu - man šādi novērojumi šķiet maksimāli interesanti! Principā labākā situācija ir vaboļu pētniecībā, kur dažādas faunistiskas publikācijas parādās ar lielāku vai mazāku regularitāti. Taču arī šajā gadījumā - runa bieži vien ir par datiem, kas uz publicēšanas brīdi jau ir gadu-divus (vai pat vairāk) seni. Tāda nu ir realitāte. Nav jau gan tā, ka citās valstīs situācija būtu diži savādāka un/vai labāka, tā ka tā varbūt vienkārši ir tāda entomoloģijas zinātnes specifika. Galu galā vairumā gadījumu tas [kukaiņu pētīšana] ir tikai hobijs un laiks, ko pētnieks var šim hobijam atvēlēt, ir tik daudz cik viņš ir un parasti tik tiešām šādai informācijas publicēšanai 'uz āru' tas vienkārši vairs nepietiek.

Zemesblakts Rhyparochromus phoeniceus

Zemesblakts Rhyparochromus pini

Kāpēc tāda atkāpe par aktuālajiem novērojumiem? Tāpēc, ka šajās dienās Kolkā man arī gadījās visnotaļ vērtīgs novērojums, ko, ja gadījumā tas būtu putns, uz karstām pēdām būtu centeis nokomunicēt, lai visi par to uzzinātu pēc iespējas ātrāk. Bet tā kā runa ir par jaunu kukaiņu sugu Latvijai, tad nu tā steiga tik ļoti aktuāla nebija. Galu galā bija arī līdz galam jāpārbauda noteikšana un jāprecizē vai tiešām ir jauna suga. Galvenā vaininiece ir zemesblakts - Rhyparochromus phoeniceus! Pēc skata visnotaļ raksturīga, jo priekš zemesblakts ir izmērā samērā paliela (kā jau citas Rhyparochromus ģints sugas) un ar uzkrītošu sarkanu toni segspārniem. Mēdzot gan arī būt brūnāki eksemplāri, kas ir ļoti līdzīgi bieži sastopamajai Rhyparochromus pini. Šādiem eksemplāriem atšķirība g.k. meklējama segspārnu galos, kas ir ar šauru, bet izteiktu, baltu apmalīti (pini - pats spārnu gals principā tumšs vai arī, ja ir kaut kas gaišs, tad drīzāk baltu, neregulāras formas plankumu veidā) kā arī segspārnu sāni ir ar šauru melnu maliņu (pini pats segspārnu sāns tādā pašā krāsā kā pārējais segspārns). Šaubīgos gadījumos varētu būt vēlama eksemplāra ievākšana, bet nu šajā gadījumā bija eksemplārs ar raksturīgo sarkanīgo krāsojumu un arī citas pazīmes atbilst - šaubu nav! 

Zemesblakts Rhyparochromus phoeniceus

Konsultējos ar Voldemāru Spuņģi, jo viņa 2008. gada Latvijas zemesblakšu katalogā šo sugu neatradu - t.i. varbūt viņam ir zināms kāds jaunāks atradums? Taču viņš apstiprināja, ka nav un šī tik tiešām būs jauna suga Latvijai! Nevarētu gan teikt, ka tā būtu liela sensācija, jo, piemēram, Somijā suga ir zināma no kādām 6 atradnēm valsts dienvidos (http://biolcoll.utu.fi/hemi/het/ludemaps.htm). Pēc faunaeur.org it kā ir arī Igaunijā, taču 2005. gada Igaunijas blakšu čeklistā it kā norādīta nav. Par Lietuvu datu arī nav - iespējams vēl nav konstatēta. Tā kopumā vairāk izplatīta uz dienvidiem no Latvijas. Apdzīvo sausus biotopus kur aug mārsili un virši un apmēram tādā arī es šo sugu atradu - bijušajā šautuvē netālu no Kolkas raga (apmēram tur kur tagad ir skatu tornis) viena blakts rāpoja starp milteņu zariem netālu no viršu cera. 

Sprakšķis Danosoma conspersa

Danosoma ģints sprakšķu salīdzinājums

Vispār šo bloga ierakstu varētu arī saukt 'Marekam pa pēdām', jo konkrētā vakara izgājiena galvenā doma bija mēģināt atrast dažus Mareka Ieviņa (dabasfoto.lv) redzētos retumus Kolkas raga apkārtnē. Galvenokārt jau sprakšķi Danosoma conspersa, ko viņš bija jau atradis vismaz divās vietās un pie tam samērā lielā skaitā. Pagājušajā gadā bija laba pieredze ar otru ģints sugu, Danosoma fasciata (hmm... pagājušajā gadā redzēju pat divas reizes, bet izrādās neviena no tām nav ietrāpījusi blogā. Gadās arī tā), kas apdzīvo līdzīgu biotopu - vecus, saulainus priežu mežus, kas ir bagātīgi ar dažādām kritalām. Toreiz šo otru sugu atradu atklāti saulē stāvošās priedes kritalās. Vienā gadījumā tas pat drīzāk bija priedes zars nevis resns stumbrs. Uz tādu elementu atrašanu arī koncentrējos. Drīz vien arī atradās kas piemērots - nolūzis resns priedes zars, kas jau bija saulē labi izkaltis. Un kā nu ne - jau zem pirmās mizas plēksnītes atradās viena vabole! Gan bija tādas nesmuka un nodilusi, tāpēc pameklēju vēl mazliet un bez īpašas piepūles turpat atradās vēl dažas vaboles. Par laimi viena bija ļoti svaiga, ar pilnīgu zīmējuma bez nekāda nodiluma. Mazliet gan saskāros ar problēmu, ka visas vaboles bija totāli nekustīgus un nācās pie šī zara pavadīt minūtes 30 kamēr beidzot izdevās sagaidīt (un arī nofotogrāfēt) brīdi, kad viena no vabolēm (par laimi pati smukākā) izstiepa kājas un taustekļus. Īstenībā abas sugas fasciata un conspersa (šur un tur gan lieto arī variantu, kad sugas epitets ir ar galotni -um. Nezinu kurš ir pareizais) ir ļoti līdzīgas un, lai atšķirtu, ir jāpēta priekškrūšu vairoga pakaļējos stūrus. D.fasciata šie stūri ir plakani un mazliet izvirzīti uz sāniem, bet D.conspersa šie stūri ir 'taisni' un ar izteiktu ķīļveida paaugstinājumu. Abas sugas gan ir ļoti retas, bet izskatās, ka Kurzemes ziemeļu daļas vecajos, saulainajos priežu nogabalos varētu būt sastopamas nosacīti biežāk kā citur Latvijā, jo, piemēram, divi mani D.fasciata atradumi pagājušajā gadā arī bija šajā apkārtnē - Ances mežos un Bažu purva apkārtnē netālu no Pitraga. 

Tūkstoškājis Polyxenus lagurus

Tūkstoškāji Polyxenus lagurus

Bet nu, kamēr gaidīju kad tā vabole beidzot 'atvērsies' un parādīs savas kājas un ūsas, lieki laiku netērēju un joka pēc papētīju vai uz blakus esošās priedes nevar atrast vēl vienu no Mareka Kolkā atrastajiem radījumiem, ko ļoti kāroju ieraudzīt - specifiska izskata tūkštoškājus Polyxenus lagurus, kas tā pa gabalu drīzāk izskatās pēc kādiem kāpuriem nevis tūkstoškājiem. Mareks tos regulāri Kolkas apkārtnē atrod zem vecu priežu mizas plēksnītēm. Tā nu dažas plēksnītes palupināju un.. meklēto atradu! Tiešām starp mizas plēksnītēm vairākās vietās izdevās pamanīt sīciņus (daži mm garumā), pudeļu birstēm līdzīgu objektus. Super! Ļoti amizanti radījumi, kas pārvietojās tūkstoškājiem raksturīgā līgani slīdošā manierē. Daudzie pušķīši esot priekš aizsardzības no zirnekļiem u.c. radījumiem, kas tos tur zem mizas varētu gribēt aiztikt un/vai apēst. Interesanti, ka internetā raksta, ka citur, piemēram, Lielbritānijā šie g.k. dzīvojot uz vecu māju sienām uz akmeņiem vai aiz apmetuma utml. vietās. Tātad ne gluži tik dabiskā vidē kā vecs priežu mežs kur tie ir sastopami Kolkas apkārtnē. Var jau būt, ka arī Latvijā var atrast līdzīgās vietās, bet nu izmēra dēļ nav jau viegli tādus pamanīt. 

Māņskorpions sp.

Smecernieks, iespējams Pissodes validirostris

Plānā atlika vēl viena 'Mareka suga' - māņsmecernieks Sphaeriestes castaneus, kas, spriežot pēc Mareka novērojumiem, Kolkas apkārtnē arī izskatās, ka nav nekāds retums. Meklējama līdzīgi kā dīvainie tūkstoškāji - zem priežu mizas plēksnītēm. Atradās vairāki māņksorpioni, kas pēc sava 'formāta' (spīļu un ķermeņu formas) atgādina grāmatu māņskorpionus, bet nu jādomā, ka cita suga, jo tai sugai būtu jādzīvo telpās starp vecu grāmatu lapām nevis dabā zem priežu mizas plēksnēm. Māņskorpionu noteikšana ir maksimāli sarežģīta (un joprojām pilna neskaidrību) un tikai dažas sugas var mēģināt pēc foto noteikt. Citā vietā atradās skrejvabole Dromius schneideri, Pissodes ģints smecernieks (manuprāt - P.validirostris), bet māņsmecernieki šoreiz nerādījās. Nu neko - varbūt citu reizi. Kolku jau vēl šajā gadā visticamāk izdosies apmeklēt.