sestdiena, 2021. gada 8. maijs

Spītējot aukstumam

Jūras ērglis (Haliaeetus albicilla)
Dažas stundas Mučukalna karjerā (iepriekšējais ieraksts) nebija vienīgā pastaiga Skrundas pusē šajās dienās. Taču varētu būt, ka tā tomēr bija produktīvākā, jo pārējā laikā diemžēl laikapstākļi bija tik pat un vēl vairāk nemīlīgi. Labi vien, ka lielās lietavas pagāja šim Kurzemes stūrim garām. Šie laikapstākļi kopumā aizvilka mani prom no kukaiņu vērošanas ceļiem un atgrieza uz putnu vērošanas takas, jo šķita, ka tas man varētu sagādāt vairāk prieku kā pirkstu saldēšana meklējot kādas sīkradības. Skrundas dīķu vizīte jau arī ir svēta lieta gandrīz katrā reizē, kad sanāk būt Skrundas pusē. Pēc titulbildes jau var noprast, ka dīķos esmu bijis es (he, atskaņas gandrīz kā NSRD 'Ķīnā esmu bijis es'), jo jūras ērglis principā ir gandrīz vai šo dīķu simbols. Drīz to tur būs vairāk kā karpas dīķos (joks, protams). 
Bezdelīga (Hirundo rustica)
Bezdelīga (Hirundo rustica)
Mazais ķīris (Hydrocoloeus minutus)
Dzeltenā stērste (Emberiza citrinella)
Putnošanas galvenais mērķis šoreiz bija vienkārši papildināt ļoti nabadzīgo 2021. gada listi ar pavasara migrantiem. Tas tīri sekmīgi arī izdevās - šķiet visai aši sarakstā 'sabira' apmēram 15 sugas. Nenoliedzami uzskatāms rādītājs tam, ka šogad putnus esmu atstājis malā. Visu jau nevar paspēt. Tā pārdomājot patiesībā tā jau bija, ka agrāk kukaiņu vērošanas aktīvāko sezonu sāku tā ~ pēc Torņu Cīņām maija vidū. Līdz tam - dabas gājienos galvenā prioritāte bija tieši putnu vērošana. Tā teikt tā bija goda lieta līdz Torņu Cīņām vismaz 200 sugas gadā redzēt. Pēdējos gados savukārt esmu sācis kukaiņu sezonu atklāt jau pavisam agri - martā vai pat februārī un turpinu to līdz brīdim kamēr pietiek jauda (parasti jūlija beigās/augusta sākumā jau iestājas panīkums). Putniem nedaudz vairāk laiks varbūt atliek rudenī. Prioritātes mainās, bet gan jau kādreiz pie putniem būs jāatgriežas vēl tā nopietnāk. 300 sugas mūža listē līdz kādam 50 gadu vecumam vajag dabūt lai va kas (šobrīd - 287). Lai nu kā nebūtu - šajā dienā Skrundas dīķos nekādi retumi netrāpījās. Bija gan diezgan daudz bezdelīgu, kas ļāva nedaudz pasapņot par Daurijas bezdelīgas ieraudzīšanu, bet šoreiz nekā. Bezdelīgas gan vēsā laika ietekmē barojās zemu virs dīķiem, ik pa laikam nolidojot arī ļoti tuvu gar niedrēm - izmantoju šo izdevību, lai pamēģinātu kādu bezdelīgu notvert kadrā arī lidojumā. Tajā brīdī gan bija jau samērā vēls un gaisma bija praktiski nekāda, tāpēc, lai arī dažas izdevās uzķert  kadrā pat diezgan tuvu (kā jau to varēja sagaidīt - manuālais fokuss bija šoreiz galvenā atslēga panākumam), attēla kvalitāte nav diez ko spoža - kā nekā nācās griezt pat uz ISO 6400, lai iegūtu kaut cik pieklājīgu slēdža ātrumu kustības iesaldēšanai. Te man atmiņā atausa jaunībā redzētā somu fotogrāfa Marcus Varesvuo bildi ar bezdelīgu lidojumā (varu pat atrast precīzu foto), kas man toreiz šķita kaut kāds absolūti neiespējams 'kosmoss'. Kā kaut ko tādu var nofotografēt? Pēc šīs reizes, lai arī neieguvu ne tuvu tik smuku kadru, tomēr nācās secināt, ka, ja jau pat man kaut kas uz to pusi sanāca, tad piemērotos apstākļos, ja mazliet piešaujas (ja putnu foto ir tava profesija, tad skaidrs, ka roka būs piešauta), tad tas nemaz tik nereāli nav. Protams, brāķu procents ir liels, bet ja nekā cita ko labāk darīt nav - bezdelīgu fotografēšana ir tīri jauka izklaide. 
Slaidā mērniekblakts (Hydrometra gracilenta)
Dūņaina upītes piekraste - ūdensskorpionu (Nepa cinerea) biotops
Ūdensskorpions (Nepa cinerea) ūdenī
Ūdensskorpions (Nepa cinerea) ārpus ūdens
Makstene Oligostomis reticulata
Makstene Oligostomis reticulata
Bet atpakaļ pie kukaiņiem. Sāku jau patiesībā ar Skrundas dzelzceļmalas inspekciju, jo pēdējā pastaiga te Augustā bija nu ļoti veiksmīga. Taču tur manu motivāciju gaisā izkūpināja spēcīgais un saldējošais vējš. Gandrīz jau gribēju vispār padoties un priekšlaicīgi doties atpakaļ uz māju pusi, bet par laimi izdomāju aiziet līdz meža takai gar Gropupi. Tur mani sagaidīja nomierinošs bezvējš, kas ļāva atgūt vēlmi pameklēt arī kādus kukaiņus. Pamatā bija doma koncentrēties uz upē dzīvojošajām radībām - pat izvilku tīkliņu, lai ko pamakšķerētu. Likās, ka varbūt tādā upītē varētu kāda interesantāka airblakts dzīvot. Šoreiz intuīcija pievīla - nevienu pašu airblakti neatradu. Tiesa tas gan nenozīmē, ka tur to nav. Vienkārši neatradu varbūt. Bet vismaz iepriecināja slaidās mērniekblaktis (Hydrometra gracilenta), kas bija varbūt nedaudz pat negaidīti, jo upītes vidusdaļā straume vietām bija pat samērā jūtama, bet šīs radības man vairāk asociējas ar stāvošu ūdenstilpju krastiem ar niedrēm utml. Piekrastes joslā gan straume vietām nebija nemaz - acīmredzot ar tādām 'kabatiņām' šiem pilnībā pietiek. Interesanta paskata radības - kā tādi smalki, smalki salmiņi. Starp piekrastes augāju uz ūdens ņirboņas fona patiesībā ļoti grūti ieraugāmas radības - ja speciāli nemeklē, tad var nepamanīt. Šo gan nejauši iesmēlu vienkārši ar tīkliņu. Tad jau gan pamanīt ir vieglāk. Tik pat negaidīts bija arī citas neparasta izskata blakts novērojums. Dubļainā krasta laukumā pamanīju pārojošos ūdensskorpionus (Nepa cinerea)! Tas pats par sevi gan nav nekas neprasts, jo tā ir bieži sastopama suga šādās vietās, bet tad paskatījos apkārt rūpīgāk un pamanīju vēl vienu turpat blakus. Tad vēl divus turpat ūdenī. Tad vēl vienu nedaudz tālāk. Tik daudz burtiski vienā kvadrātmetrā! Kopumā no viena punkta izdevās saskaitīt šķiet 11 ūdensskorpionus. Lūk tik daudz gan nekad iepriekš nebiju redzējis vienkopus. Parasti tik kādu 1-2 pamanu. Tiesa tie prot visai labi nomaskēties, jo bieži vien tiem patīk pieplakt dibenam un pat tā nedaudz ierušnāties dubļos/dūņās tā ka ārā no ūdens stiepjas tikai vēdera 'durklis' (kas patiesībā ir elpošanas 'trubiņa'. Jā - šīs blaktis elpo ar dibenu). Varbūt vienkārši neesmu bijis iepriekš pārlieku vērīgs. No citiem grāvjmalas apdzīvotājiem vēl varu atzīmēt vienu raibu maksteni - Oligostomis reticulata. Tāda agra pavasara suga ar diezgan īsu lidošanas laiku. Visai viegli atpazīstama suga, kas starp makstenēm ir savā ziņā izņēmums, jo tur daudzas sugas ir nu ļoti līdzīgas. Bet grupa interesanta - labprāt kādreiz ar tām iepazītos arī nedaudz tuvāk. 
Smilšbites Andrena cineraria apdzīvots biotops - meža ceļš

Smilšbites Andrena cineraria apdzīvots biotops - meža ceļš
Smilšbites Andrena cineraria tēviņš
Smilšbites Andrena cineraria mātīte
Ejot atpakaļ, gaisa temperatūra laikam bija vēl par kādu grādu-diviem pakāpusies jo uz turpat uz meža takas pēkšņi pamanīju laidelējamies dažus bišveidīgos, kas iepriekš tur noteikti nebija. Ahā - smilšbites! Tādas pelēcīgas, tāpēc pirmā doma bija, ka varbūt tā pati Andrena vaga vien būs, bet vieta gan šķita priekš tām tāda netipiska - ne ļoti smilšaina. Vienkārši sūnām aizaudzis meža celiņš. Ieskatījos rūpīgāk - tēviņiem (tie bija tie ko pirmos pamanīju tur lidināmies) kājas ar melniem matiņiem, tātad jā cita suga! Andrena cineraria. Daudz smilšbites iepriekšējos gados neesmu labi iepazinis, bet šī ir viena no tām un mātītes ir vienas no manām mīļākajām (ai, nepatīk man šis vārds - angliskais favorīts/favourite skan mazāk piedauzīgi. Citi sinonīmi jau ar nav tik labi - iecienīts, iemīļots... Ai, lai nu paliek) smilšbišu sugām. Eleganti melni spīdīgas ar izteikti joslainu krūšu apmatojumu - sudrabaini pelēcīgiem galiem un tumšu, tumšu vidusdaļu. Svaigi eksemplāri (bitei dzīvojot, matiņi var nodilt) ļoti skaisti un viegli atpazīstami (mātītes). Jauns fotoķeksis! 
Vālīšblakts Neides tipularius
Dzelkņmuša Odontomyia argentata
Ornamentētā pļavērce (Dermacentor reticulatus)
Iespējams rūsganā meža skudra (Formica cf rufa)
Noslēgumā vēlreiz atgriezos dzelzceļmalā, jo biju ieguvis jaunu motivāciju - saņēmu ziņu, ka Kārlis Freibergs iespējams ir atradis uz laimiņiem dzīvojošo mīkstblakti Chlamydatus evanescens - jauna suga Latvijai (novērojums dabasdati.lv)! Rīta pusē tieši biju slinki pārskatījis dažus laimiņa pudurīšus ar domu par šo sugu, bet nu ātri vien padevos vēja priekšā. Tagad atpakaļceļā vējš joprojām bija tik pat nepatīkams, bet iekšēji biju noskaņots jau daudz apņēmīgāk. Labi, nebūšu pirmais, bet vismaz šis atradums liecina, ka sugu Latvijā tiešām var atrast. Laimiņu tur tiešām bija daudz! Bet, lai arī kā rušinātos un pat mēģinātu ar entomoloģisko tīkliņu kādu nejauši 'iepļaut', bez sekmēm. Interesantākais guvums varētu būt dzelkņmuša Odontomyia argentata. Nav ne jausmas cik tā bieža vai reta, bet sastapu tādu pirmo reizi. Vēl tur dzelzceļmalas zālienā sapļāvu vairākas ornamentētās pļavērces (Dermacentor reciculatus) - šajā Kurzemes daļā gan bija jau zināms, ka šī nesenā ienācēja Latvijas faunā ir tur sastopama. Lasīju vienu interesantu rakstiņu par to, ka 2017. gadā šī ērce ir tikusi atrasta arī uz nomedīta zeltainā šakāļa Dānijā. Tas manā prātā tīri labi aizķēries un patiesībā tā varētu būt pat samērā ticama teorija, ka iespējams zeltainie šakāli, kas ir šobrīd gana skaidrs, ka ir dabiskā viedā 'atnākuši' arī līdz ZA Eiropai, ir kaut kādā mērā atbildīgi pie šīs ērču sugas tik straujas izplatības ziemeļu virzienā. Tā teikt - atnesuši tās līdzi un tālāk jau tās ērces turpina izplatīties arī bez šakāļu tiešas palīdzības - izmantojot vietējos zvērus? Visādi var būt. Tik pat labi arī divi nesaistīti notikumi, kas vienkārši notikuši līdzīgā laika posmā. Bet nu tas ir fakts, ka ornamentētās pļavērces vietām Latvijas dienvidu daļā var būt pat visai masveidīga suga. Pieaugušās ērces cilvēkam gan piesūcas reti vai pat ļoti reti, bet nu jebkurā gadījumā - pēc katras pastaiga dabā sevi vajag pārbaudīt no visām pusēm. Īpaši uzmanība jāpievērš stakles zonai, ciskām, ceļgala locītavām no aizmugures (vietas, kur man visbiežāk  ērces piesūcas. Ceļgala aizmugures īpaši viltīgas, jo tās grūti pašam labi apskatīt) utml. vārīgām vietām ar maigāku ādu, kur ērcēm vieglāk ieurbt snuķīti. Ir jau ērces bīstamas, tāpēc no tām ir jāuzmanās, bet noteikti tām nevajadzētu kļūt par šķērsli doties dabā - tik traki no tām baidīties arī nevajag. Pret ērču encefalītu katrā ziņā potēties vajadzētu gan (pats gan īsti nepotējos, jo vienkārši bērnībā jau esmu encefalītu izslimojis). Lai nu kā, drīz pieķēru sevi pie tā, ka esmu sācis fotografēt dzelzceļmalā skudras. To uztvēru kā zīmi, ka laikam šai dienai pietiks vējā purināties un jādodas vien mājup. Bet par spīti aukstumam, beigās tomēr paliku relatīvi apmierināts ar pastaigu. Varēja būt arī vēl tukšāk.  

3 komentāri:

Miks teica...

Paldies, bija interesanti palasīt un sapētīt bildes. Papildus motivācija vasarā "iziet" cauri visam, ko var ieraudzīt sētā. Būtu laba aktivitāte, lai parādītu meitai, kukaiņu tuvplānus.

Kristīne teica...

Kas tai bitei balts padusē?
p.s. Lai izdodas satikt arī citas mīļākās mātītes šajā sezonā! :))))

Zenta teica...

Ļoti skaistas bildes!