piektdiena, 2021. gada 7. maijs

Mučukalna karjers

Mučukalna karjers Skrundas apkārtnē

Laikapstākļi turpina ne īpaši lutināt, bet nu tūliņ tūliņ jau sola +20 - tad nu tik būs kukaiņu vērošana (galvenais, lai izdodas izkalt pareizus plānus kā to siltumu maksimāli izmantot)! Bet kamēr vēl esam siltuma gaidās, vienu samērā vēso dienu izdevās izmantot tīri sekmīgi izmantot arī šobrīd. Biju Skrundas pusē, kur vienā dienā man bija apmēram ~4h brīdis, ko veltīt gājienam dabā. Nolēmu aši aizcilpot līdz Mučukalna karjeram uz D no Skrundas. Pamatā tāpēc, ka man vajadzēja dažas dzīvas mārītes atrast un zināju, ka tur zem viršiem tām jābūt čupām. Pie reizes izmantot iespēju paskatīties, kādi bišveidīgie ir atrodami karjera smiltiņās. Blaktis šoreiz nemeklēju, jo šī karjera apkārtni jau esmu blakšu ziņā revidējis iepriekš 2019. gadā. 

Zīdbite Colletes cunicularius
Zīdbite Colletes cunicularius
Slaidbite Sphecodes albilabris
Slaidbite Sphecodes albilabris
Smilšlapsene Anoplius viaticus

Gaisa temperatūra gan nepriecēja - zem 10 grādiem pastaigas sākumā + vējiņš. Mārītes gan tas man netraucēja atrast, bet pirmajā brīdī šķita, ka tomēr būs jāpiedzīvo fiasko bišu frontē. Vējā pat nosala mazliet rokas - kādas vēl bites?! Bet pietika mazliet uzspīdēt uz minūti saulei, kad viss sākās! Un sākās atkal tādā fotografēšanai piemērotā režīmā - lēnīgas bites rāpaļāja ap savām alām un slinki lidinājās apkārt. Sugas gan jāsaka šim gadam ierastās - pamatmasu sastādīja zīdbites Colletes cunicularius un smilšbites Andrena vaga. Bet tas varbūt pat nebija slikti, jo tagad tad tā pavisam kārtīgi varēju safotografēt šo konkrēto zīdbišu sugu. Tajā skaitā arī mātītes, kam, atšķirībā no tēviņiem, apmatojums ir vairāk brūnganā krāsā. Un kur bija šīs zīdbites - tur arī tās kleptoparazīts slaidbite Sphecodes albilabris. Arī šo sugu te beidzot varēja tā kārtīgi no visām pusēm nofotografēt. Ir tomēr zināmas priekšrocības arī vēsākam laikam. Būs tomēr jāmēģina kāds agrāks vasaras rīts izmantot šādiem nolūkiem - lai fotografētu lēnīgākus plēvspārņus, kas vēl nav saulē paspējuši uzsilt. Tikpat paklausīga izrādījās arī šogad pirmā nofotografētā smilšlapsene - viens no kukaiņiem, kas ierasti arī ir ļoti aktīvi un kustīgi. Smilšlapseņu iepazīšana pagaidām gluži nav manā interešu lokā un ļoti labi tās nepazīstu (tur ar diezgan daudz sugu, vairums ļoti līdzīgas -  pie mums varētu kādas 50-60 mierīgi būt), bet šī, manuprāt, ir Anoplius viaticus. Suga, kas līdzīgi kā daļa citu smilšlapseņu, medī zirnekļus. Nav gan jauns fotoķeksis, bet šķiet tik tuvu un labi vēl gan nebija izdevies nofotografēt. 

Smilšbite Andrena vaga
Smilšbite Andrena nycthemera
Bišveidīgo apdzīvotās karjera nogāzes
Ļoti blīva smilšbišu Andrena vaga kolonija

Tā citādi gan baigi lielā sugu daudzveidība nebija - vēl tik izdevās pāris Andrena nycthemera smilšbišu īpatņus pamanīt. Taču arī te bija interesanti vērot to kādā blīvumā vispār šīs smilšbišu kolonijas var vietām būt. Piefiksēju, ka tām vairāk patika tādas mālainākas nogāzītes (gan karjera slīpumos, gan slīpā grāvjmalā), kas gan ir visnotaļ loģiski, jo nogāzēs ar irdenu smilti, protams, jebkādas aliņas ir grūti izrakt. Tas pats attiecas arī uz horizontālām virsmām - zem irdenās smilšu virskārtas tomēr jābūt mitrākam, blīvākam smilšu slānim, lai bišu raktās aliņas neizjuktu. Tā staigājot gan arī prātoju, ka vispār šādās smilšainās vietās dzīvojošās smilšbites un citi kukaiņi ir patiesībā lielā mērā atkarīgas no dažādiem traucējumiem, kas to smilšainumu uztur 'pie dzīvības' ilgākā laika periodā. Ja pilnībā nekas nenotiek, tad smiltis vispirms pamazām pārņem sūnas, tad kādas graudzāles un citi augi, līdz beidzot arī ieaug mazas priedītes. Tā gan ir daļa no dabiskas sukcesija mūsu platuma grādos, bet tiklīdz sāk veidoties tāds noēnojums un smilšainie laukumi izzūd - arī šīs smilšaino vietu sugas pamazām pārceļas uz citām, piemērotākām, vietām. Tas, protams, nav pāris-dažu gadu jautājums, bet 10-20-30 gadu laikā situācija var visai kardināli pamainīties. Tā ka no tāda viedokļa ir pat citreiz labi, ja kādi cilvēki te pa to karjeru (vai citu līdzīgu vietu) pabradā, reizi pāris gados kāds kvadracikls vai moticikls nobrauc (lai arī cik tas varbūt šķistu pretdabiski, ka kvadracikls var palīdzēt kādām sugām izdzīvot) vai ir tamlīdzīgs traucējums, kas lielākos vai mazākos laukumos tomēr palēnina aizaugšanas procesu. Protams, visam jābūt ar mēru - vietās, kur ir pārāk liela antropogēnā slodze, protams, viss top sabradāts un izmīdīts pirms vēl paspēj jaunā kukaiņu paaudze izaugt. Līdz ar to kopumā tā ir tāda interesanta dilemma no dabas aizsardzības viedokļa - kā aizsargāt tās sugas, kas ir atkarīgas no šādiem atklātiem un smilšainiem biotopiem? Būs jāpalasa kādi gudri raksti, jo noteikti citur pasaulē/Eiropā šī problēma ir apskatīta gana plaši. 

Pavasara bambals (Trypocopris vernalis)
Pavasara bambals (Trypocopris vernalis)
Pavasara bambals (Trypocopris vernalis)
Brūnā smilšvabole (Cicindela hybrida)

Bet atgriežamies pie karjera. Izmantoju brīdi kad sastaptie kukaiņi tiešām nebija pārāk aktīvi un veicu fotosesijas arī ar dažiem jau iepriekš gana daudz fotografētiem objektiem. Īpaši aizrāvos ar viena pavasara bambalu (Trypocopris vernalis), kas uz smilšu fona izskatījās nu tik spīdīgs un košs, ka es uz 10  minūtēm pārvērtos par žagatu un nevarēju novērst acis no šī nopulētā spožuma. Manuprāt, viena no glītākajām Latvijas vabolēm! Starp citu diezgan sarežģīti fotografējams objekts, jo izmantojot zibspuldzes (mans standarta piegājiens kukaiņu fotografēšanā), pilnībā pazūd vaboles spozme un ar dabā saskatāmais spīdīgums. Tāpēc nācās mocīties izmantojot dabisko gaismu, kas šajā brīdī caur mākoņiem varbūt bija pat tīri veiksmīgi izkliedējusies - spožā saulē šo būtu arī grūti iemūžināt. Interesanti, ka Skandināvijas valstīs šī ir pat visai reta un apdraudēta suga (Somijā vēl nesen pat skaitījās izzudusi - varbūt pat joprojām ir). Būtu interesanti saprast kādi iemesli tam, jo Latvijā tā pagaidām ir vēl gana bieži sastopama suga. Otra vaboļu suga, ko sen nebiju fotografējis bija brūnā smilšvabole (Cicindela hybrida). Katra kukaiņu fotogrāfa karjeras sākuma 'must have' foto ir šis - kādas smilšvaboles sejas portrets ar milzīgajiem žokļiem. Nu baigais monstrs! Karstā laikā pielavīties smilšvabolēm ir gandrīz vai neiespējamā misija, bet, ja var kādu atrast šādā vēsākā rītā, tad jau var gan atvēzēties pēc pilnas programmas un tvert to kadrā no visiem iespējamajiem rakursiem. Šoreiz gan nesanāca - gribēju vaboli mazliet 'uzpucēt' (nopūst smiltis no ģīmja) un ar to pietika, lai tā laistu ļekas pār pleciem. Nebija vērts tai vairs sekot - ja smilšvabole ir izdomājusi no tevis aizmukt, tad viņa to visticamāk izdarīs. Vajag apbruņoties ar lielu pacietību tās tvarstot un fotografējot. Šoreiz man pacietība tam nebija, jo vienkārši pastaigai vēl bija atlikusi vien kāda 1 stunda, kuras laikā tomēr cerēju vēl ko interesantu paspēt sazīmēt. 

Sprakšķis Dichronychus equisetioides
Sprakšķis Dichronychus equisetioides
Sprakšķis Dichronychus equisetioides - aedeagus, priekškrūšu vairoga tuvplāns un nadziņš

Un laikam sazīmēju ar! Divās vietās smiltiņās pamanīju pa pelēkam, samērā necilam sprakšķim. Tādas smilšainās vietās dzīvojošas pelēkas sugas ar sirds formas vairodziņu ir vairākas, tāpēc aši safotografēju un ieliku burciņā. Mājās gan jau izdosies noteikt. Uzreiz gan tās vaboles izskatījās mazliet slaidākas vai kā citādi 'pēc čuja' savādākas - likās, ka varētu nebūt šķietami biežākā no šādām sugām Cardiophorus asellus. Mājās jau ķēros pie noteikšanas un jā tiešām - nav pat Cardiophorus ģints, jo pēdu nadziņi pamatnē ir ar nelielu papildus zobiņu (nav vienkārši slaidi, sirpjveidīgi). Tātad Dicronychus sp. Tās ģints sugas pēc foto tā grūtāk laikam atšķiramas, bet tā kā man bija iespēja darboties ar ievāktu eksemplāru, tad veicu visas nepieciešamās operācijas, lai iegūtu maksimālo informāciju par šiem indivīdiem - t.sk. izpreparēju ģenitālijas (abi eksemplāri bija tēviņi). Tas palīdzēja, jo, ejot tālāk pēc pazīmēm noteicējos, nonācu pie secinājuma, ka atrastajiem eksemplāriem būtu jābūt Dicronychus equisetioides! No līdzīgās sugas D.equiseti atšķiras ar tumšajām kājām, gludas, gareniskas rieviņas priekškrūšu pamatnē un mazliet arī pēc tā aedeagusa formas. Man jauns fotoķeksis, kas gan tīri loģiski, jo šai sugai kopumā Latvijā nemaz nav daudz atradumu. Citur Eiropā tā arī ir sastopama tieši smilšainās vietās, iekšzemes kāpās utml. vietās. 

Izcirtums Mučukalna karjera apkārntē - 0,5km pa diagonāli
Bērzu asmalis (Grynocharis oblonga)
Līklapu novellija (Nowellia curvifolia)
Līklapu novellija (Nowellia curvifolia)

Ar to arī šajā reizē atvēlētais laiks karjera izpētei bija beidzies. Atpakaļceļā gan izbridu taisnākā virzienā uz šoseju caur mežiem. Nu jeb kas palicis pāri, jo arī šeit izcirtumi, protams, bija diezgan biezā slānī. Viens man pat tā nedaudz izbrīnīja, jo sniedzās nu ļoooti tālu - pēc kartes mērot, no viena stūra līdz otram pa diagonāli aptueveni 0,5km! Kaut kā šķita, ka šādas vienlaidus kailcirtes vairākos blakus nogabalos pēc likumiem īsti nav paredzētas, bet gan jau, ka ir kaut kādi knifi, kas to ļauj (vienā bija nesen sastādītas priedītes - pieņemu, ka tas tad pēc likuma vairs neskaitās izcirtums bet gan 'mežs'). Tā citādi tur apkārntē joprojām ir palikuši vēl pat ļoti smuki meži - gan visa vecas priedes, gan mitrāki gabali ar eglēm un bērziem. Nebija gan laiks tur šoreiz tā staigāt, bet pat raitā solī izejot cauri tāpat izdevās atrast gan samērā reto bērzu asmali (Grynocharis oblonga), gan uz pāris kritalām auga līklapu novellijas (Nowellia curvifolia), kas ir dabisku mežu indikatorsuga (DMB) un arī 'Gada Sūna 2021'. Ja vien es, protams, esmu pareizi noteicis (sūnu ne aslmali, protams. Par asmali šaubu nav) - pat šādu raksturīgu sūnu sugu noteikšanā baigi drošs nejūtos. Gan jau citi labumi tajā apkārtnē arī dzīvo, bet tas tad varbūt kādu citu reizi jādodas pētīt - Skrundas purvu, piemēram, līdz šim vēl nemaz neesmu tā izstaigājis. Būs uzdevums nākamai reizei. 

3 komentāri:

Kristīne teica...

Mani samulsināja tas bērzu asmaļa nosaukums. It kā pēc vaboles atrašanas pati noteicu to, bet es viņu atradu zem priedes mizas un tad atmetu ideju par sugu. :D

Uģis Piterāns teica...

Tā ar tiem latviskajiem nosaukumiem citreiz ir, ka tie var būt mānīgi. Bērzu asmali uz bērziem man ir retāk gadījies sastapt. Šis arī kā reizi bija zem priedes mizas :) Pieaugušās vaboles ir plēsīgas un barojas zem koku mizas ar dažādiem sīkiem bezmugurkaulniekiem - pieņemu, ka šādos gadījumā tā piesaiste pie koku sugas nav tik būtiska. Ja ir ko zem tās mizas ēst, tad var arī zem skujkoku mizām slēpties (esmu atradis arī zem egles). Kāpuri gan esot vairāk piesaistīti atmirušai, piepju/sēņu micēliju bagātai lapkoku koksnei. Tā ka jebkāda koku suga šai sugai nebūs tai īpaši raksturīga, bet nu kāds to tā ir kādreiz nosaucis. :)

pamelinaickes teica...

Casino Rewards Mobile App - JtmHub
Casino 울산광역 출장마사지 Rewards Mobile App. Play slots for 충청북도 출장샵 real money and win 안산 출장안마 big prizes in 서귀포 출장마사지 the most convenient way, while still having the fun of playing online for 군포 출장안마 free.