10.VI.2021 - Slīteres NP un apkārtne

Slīteres Zilie kalni lakšu ziedēšanas laikā

Kādus pāris ierakstus atpakaļ pieminēju to, ka ir tomēr baigi labi saņemties un izrauties uz kādām jaunām vietām. Šis ieraksts savukārt būs tieši par pretējo - lai arī "teju vai visa Latvija ir pieejama", kukaiņu pētniekiem ir visai izteikta tendence tomēr apmeklēt vienas un tās pašas vietas atkal un atkal, atkal un atkal... Protams, visbiežāk tas nav bez iemesla, jo tās mēdz būt, piemēram, aizsargājamas dabas teritorijas kurās ir sastopami kādi īpaši reti un/vai izcili biotopi (= iespēja atrast sugas, kas ir saistītas ar šādiem biotopiem). Tā kā lauka darbu sezona patiesībā nav nemaz tik gara kā varētu likties, tad brīdī, kad ir jāizvēlas brauciena galamērķis, pretējos svaru kausos nereti sanāk nolikt divas izvēles: A) pārbaudīta, lieliska kukaiņu vieta kurā ir zināms, ka dzīvo retas un interesantas sugas (līdz ar to ir gandrīz 'garantija' vismaz kaut ko interesantu redzēt) vai B) nezināma vieta X, kuras apmeklējuma sekmes ir principā laimes spēle - var būt izcili, bet var būt pilnīga izgāšanās un diena izniekota (ok, tik traki jau reti gadās, bet tomēr tāda iespēja pastāv). Neliegšos, ka pēdējos pāris gados ir sanācis varbūt nedaudz vairāk izvēles A kā man pašam būtu gribējies (vismaz tagad tā retrospektīvi atskatoties). Arī šis stāsts būs par šādu braucienu - kad ar pāris muzeja kolēģiem (KO & JD) braucām uz kukaiņu pētniekiem tik labi zināmo Slīteres Zilo kalnu pusi ar pieturu Dundagas apkārtnē. Gandrīz visas apmeklētās vietas man labi zināmas un baidos pat šī vārda, ka nedaudz apnikušas? Tiesa nē, kā gan Slītere var apnikt? Nevar. Šī diena arī bija labs (kārtējais) pierādījums tam, ka arī zināmās vietās vienmēr var atrast kaut ko jaunu un neredzētu, ja vien nedaudz pamaina fokusu no kādas vienas grupas (piemēram, koksngraužiem) uz kādu citu. 

Vālīšlapsene Corynis obscura

Vālīšlapsene Corynis obscura

Pirmā pietura šajā siltajā, lai arī varbūt nedaudz vējainajā dienā, bija Dundagas apkārtne pie Plintiņiem, kur pāris dienas iepriekš bija ienākušas ziņas no viena no Latvijas koleopteroloģijas korifejiem Arvīda Barševska, ka te lielā skaitā manīta diezgan retā koksngraužu suga Brachyta interrogationis. Atradne gan zināma, jo to te iepriekš 2019. gadā bija manījis arī Mareks Ieviņš. Lielāka interese par šo sugu droši vien bija kolēģiem, jo es to biju redzējis un fotografējis jau iepriekš, taču no kādiem jaunākiem kadriem es jau ar, protams, neatteiktos. Tāpēc vismaz sākumā piegāju šim uzdevumam visai nopietni, mēģinot aplūkot vai katru gandrenes un saulpurenes (tās gan bija pamatā jau pārziedējušas) ziedu, ko šai sugai visvairāk patīk apmeklēt. Jau samērā drīz gandreņu ziedos pamanīju kaut ko pavisam citu - priekš manis varbūt pat daudz vērtīgāku. Maziņas, melnas vālīšlapsenes (nosaukums pēc to taustekļiem/antenām, kas galā paresnināti vāles veidā.) - ei, par tām biju tieši iepriekšējā ziemā lasījis. Corynis ģints! Uzreiz sugu neatminējos, bet nu šāda melna ir tikai viena - Corynis obscura. Ja lielākā daļa vālīšlapseņu sugu ir lielas vai pat ļoti lielas izmērā (īpaši Cimbex ģints), tad šī ir tāda salīdzinoši ļoti sīka un neuzkrītoša. Gan kāpuri, gan pieaugušie ir saistīti ar gandrenēm, kas ir to barības augs. Vai Latvijā reta suga? Kas to lai zin'. Visticamāk vienkārši reti pamanīta. 

Smecernieks Curuclio villosus

Pēc kādas pusstundas man laikam tomēr apnika koksgraužu meklēšana un pārslēdzos uz citām radībām - loģiski, ka tā tad arī paliku 'tukšā' un nevienu Brachyta koksngrauzi nesatiku. Arī pārējie no mūsu muzeja kompānijas patiesībā palika tukšā, jo dienas vienīgos divus eksemplārus pamanīja un atrada Kristaps Vilks, kurš bija šajā vietā mums pievienojies kukaiņu medībās. Neko darīt. Nākamgad veiksies labāk. Bet, tā brienot pa izcirtumiem, tiku pie diviem citiem gana labiem fotoķekšiem. Ja smecernieks Curculio villosus varbūt nav tā vizuāli nekas īpašs, tad interesants ir šīs sugas dzīves veids. Šī smecernieka kāpuri dzīvo un attīstās ozolu bumbuļvieda panglapseņu (Biorhiza pallida) pangās, kas ir kā tādi milzīgi 'āboli' ozolu jauno zariņu galos (nejaukt ar ozolu ābolveida panglapsenēm, Cynips quercusfolii, kam pangas kā mazi ābolīši uz lapu virsmas). Tā teikt izmanto panglapsenes darbu savā labā. Lai arī teorētiski smecernieku un panglapseņu kāpuri varot samērā veiksmīgi līdzpastāvēt, tomēr, ja vienā pangā dzīvo vairāki smecernieku kāpuri, tad, par cik tie ir izmērā lielāki, tie varot panglapseņu kāpurus izkonkurēt un daļa no tiem var arī neizaugt līdz pieaugušam īpatnim. Kopumā nav varbūt ļoti reta suga, taču kā jau suga ar tādu salīdzinoši specifisku dzīvesveidu - var būt sastopama visai nevienmērīgi un mainīgā skaitā.   

Laupītājmuša Laphria ephippium

Otrs jaunums šajos Plintiņu izcirtumos bija liela trekna laupītājmuša! Tas patiesībā pirms vairākiem gadiem man nāca kā liels pārsteigums, ka eksistē vēl trešā Laphria ģints laupītājmuša (šīs gan mēdz dēvēt arī par celmmušām), jo nu visu bērnību Kolkā pa vasarām dzīvojot zināju tik par Laphria flava un L.gibbosa (dzelteno un kupraino celmmušu) eksistenci. Tad kādā brīdī Dabasdatos sāka parādīties fotoattēli no Kurzemes ziemeļu daļas, kuros arī visai pārliecinoši bija redzams Laphria ģints pārstāvis, bet ar ļoti tumšu ķermeņa apmatojumu - vien krūšu aizmugurējā daļa ar gaiši dzeltenbrūnu matiņu joslu. Diezgan atšķirīgi no tām divām citām sugām. Mēģinot atrisināt mistēriju, tvēru pēc kādiem laupītājmušu noteicējiem un tikai šajā brīdī atklāju, ka, piemēram, Zviedrijā dzīvo vēl trešā suga - Laphria ephippium un tā izskatās tieši šādi! Mistērija atrisināta! Nezinu kurš skaitās pirmais sugas konstatēšanas gadījums Latvijā, taču šobrīd šķiet, ka suga Latvijā varētu būt kopumā reta - sastopama tikai Kurzemes ziemeļu daļā. Tiesa vietām var būt relatīvi parasta - piemēram, Šlīteres bākas apkārtnē tā nav reta suga. Atšķirībā no divām citām pieminētajām Laphria ģints sugām, kas ir priežu mežu apdzīvotājas, šī suga esot saistīta ar lapkokiem. Lai arī laupītājmušas mēdz būt visai tramīgas (tām ir lieliska redze), šeit tomēr izdevās uzmanīgi pielavīties vienam eksemplāram un tikt pie dažiem foto. Jauna suga personīgajam sarakstam!

Ziedmuša Portevinia maculata

Ziedmušas Cheilosia fasciata kāpurs lakša lapā

Ziedmušas Cheilosia fasciata kāpurs

Pēc Plintiņiem mūsu ceļš tālāk veda uz Šlīteres bākas apkārtni, kur komanda galvenokārt arī koncentrējās uz koksngraužiem, taču te mana uzmanība jau sākotnēji tika novirzīta kaut kam pavisam citam - ziedmušām! Jā, tas tā ļoti netipiski man, jo neesmu jau nekāds ziedmušu pētnieks, taču, tā pa ausu galam lasot informāciju internetā un citos resursos, šādi tādi krikumi prātā aizķeras. Nu un bija prātā aizķēries, ka ir vismaz viena ziedmušu suga (bet patiesībā divas), kuras barības augs ir lakši (Allium ursinum)! Un kur tad vēl varētu būt labāka vieta kur to meklēt, ja ne Slīteres zilajos kalnos, kur zemsedze vietām ir pilnībā nosegta ar lakšu paklāju. Šeit mūsu komandai bija pievienojies arī Mareks Ieviņš, kuram jau bija pieredze ar vienu no lakšu sugām - Cheilosia fasciata. Man savukārt vairāk interesēja otra suga - Portevinia maculata, kas mūs reģionā ir pat ļoti reta suga (sastopama tikai Zviedrijas pašos dienvidos). Izrādījās, ka šo sugu atrast patiesībā bija vieglāk par vieglu - daudzi to īpatņi lidinājās starp lakšiem turpat lejā pie bākas, takas malā. Burtiski 10 minūšu jautājums. Tā vizuāli abas šīs lakšu sugas ir samērā līdzīga 'tipa' - tumšas ar gaišākiem laukumiem gar vēdera sāniem, bet nu Cheilosia fasciata ir tāda 'mataināka' kā arī tā lido krietni agrāk sezonā (aprīlī - maija vidū). Mareks vērsa uzmanību, ka šajā laikā savukārt varētu būt atrodami šīs sugas kāpuri un praktiski pēc dažām minūtēm tiešām arī norādīja man uz lakša lapu, kuras vienā malā bija redzams raksturīgs alojums (tā dēvē dažādu kukaiņu kāpuru lapu bojājumus, kas dzīvo starp lapas apakšējo un virsējo lapas slāni un grauž lapu 'no iekšpuses') ar samērā palielu, uzkrītošu kāpuru iekšā. Atļāvos to 'izpreperēt' ārpus lapas abiem slāņiem, lai labāk apskatītu - noteikšanai tas gan maz ko līdz, jo nu ziedmušas kāpurs kā ziedmušas kāpurs, nekas īpašs. Taču šādā veidā lapas alo tikai šī suga (P.maculata kāpuri dzīvo g.k. stublāja pamatnē un auga pazemes daļās, lapas neaiztiek), tā ka noteikšanai ar to pilnībā pietiek. Secinājums - Šlīterē dzīvo abas lakšu sugas. Par šo abu sugu izplatības statusu man diži vairāk informācijas nav. Var jau būt, ka vietās ar bagātīgām lakšu audzēm nav nekas rets? 

Mīkstblakts Calocoris alpestris nepieaudzis īpatnis

Mīkstblakts Acetropis gimmerthali nepieaudzis īpatnis

Šlīteres apkārtnē man bija vēl viens cits fotomērķis padomā, ko noteikti vēlējos šajā reizē atrast - mīkstblakts Calocoris alpestris nepieaugušu īpatni. Šī arī patiesībā tāda interesanta suga, kas sastopama praktiski tikai Slīteres Zilo kalnu apkārtnē (sugu pirmo reizi konstatēja arī Mareks Ieviņš, 2017. gadā). Biju braucis speciāli lūkoties pieaugušos īpatņus iepriekš (sekmīgi) un, lai arī 10. jūnijs arī ir tuvu tam brīdim, kad pieaugušie īpatņi jau varētu būt sastopami, tomēr cerēju, ka kādu aizkavējušos nimfu ar varētu atrast. Izdevās! Kā jau kaut kur iepriekš minēju, tad blaktīm cenšos arī šos nepieaugušo īpatņu attēlus krāt, jo nu saimniecībā noteikti noderēs. Tāpēc pirms prombraukšanas no Šlīteres īsi pieskrēju arī sausajā pļaviņā blakus stāvlaukumam, jo zināju, ka tur dzīvo mīkstblakts Acetropis gimmerthali. Daži tīkliņa vēzieni augājā un BINGO, dažas nimfas tīkliņā. Nav varbūt ļoti reta suga un gan jau citur būtu nepieaugušu īpatni nofotografējis, bet ja ir tāda iespēja, tad kāpēc gan neizmantot? 

Koksngrauzis Oplosia cinerea

Koksngrauzis Plagionotus arcuatus

Koksngrauzis Plagionotus detritus

Nu labi, nav jau tā, ka šajā dienā neizdevās sastapt arī kaut ko no koksngraužu dzimtas, kas savā ziņā tomēr bija mūsu komandas prioritārs mērķis. Priekš sevis, protams, nekādi jaunumi, taču krāsainos 'lapseņu' koksngraužus no Plagionotus ģints vienmēr ir prieks sastapt, lai gan Plintiņu apkārtnē abām sugām ir jau zināms, ka eksistē laba populācija (Mareka atradumi jau kopš 2017. gada). Tos fotografēt joprojām neapnīk! Taču dienas vērtīgākā suga droši vien ir Oplosia cinerea, kas kopumā Latvijā ir ļoti reta suga, tiesa pēdējos pāris gados mums koksngraužu entuziastiem ir radusies mazliet atklāsme par to kā šo sugu būtu jāmeklē (uz nokritušiem liepu zariem vai arī uz vecu liepu zemiem, ķērpjainiem zariem) kā rezultātā novērojumu skaits ir pēkšņi ļoti pieaudzis. Tā teikt, ja 2020. gadā tā bija fantastiska veiksme šo sugu atrast, tad tagad jau šīs sugas atradums izraisa nedaudz piezemētākas emocijas. Šī konkrētā vabole arī nebija jaunā vietā, bet 2020. gada Kristapa Vilka atradnē (tā kā bijām blakus, šķita interesanti pārbaudīt), tā ka šoreiz iztrūka 'pārsteiguma moments'. Redz, nemaz nemēģināju vaboli fotografēt kādā dabiskā formātā uz kāda zariņa, bet uzņēmu vien dokumentālu kadru turot pirkstos. 
Bet, kā jau varēja pēc rakstītā noprast - lai arī koksngraužu ziņā man personīgi nebija ražīga diena, tomēr citu kukaiņu jaunās sugas to pilnībā kompensēja un kopumā brauciens vērtējams kā veiksmīgs! Slīterē tomēr vienmēr forši!