3.VI.2021 - Vidriži

Tauriņu monitoringa maršruta posms

Nu jau 7 gadus neatņemama vasaras sastāvdaļa man ir piedalīšanās dienastauriņu fona monitoringa uzskaitēs. Manā pārziņā ir veseli  4 maršruti (pareizāk sakot bija - 2022. gadā pārgāju uz 3 maršrutiem) kuri katru gadu ir jāapseko trīs reizes un katrā uzskaitē jāatzīmē visi tajā dienā redzamie dienastauriņi. Skaitīšana gan nav gluži tāda 'random' pastaiga, jo tā ir jāveic atbilstoši noteiktai, samērā striktai un  nemainīgai metodikai - lai dažādu gadu rezultāti būtu salīdzināmi. Kopumā nav nekas tāds pārāk sarežģīts, bet nu tomēr ir tāds speciālista darbiņš. Ja šo pašu uzdevumu liktu veikt cilvēkam kam ir tikai virspusējas zināšanas par Latvijas dienastauriņiem... Nu tā droši vien būtu neiespējamā misija. Taču nav gan arī tā, ka man tas nesagādā nekādus izaicinājumus. Lielākās problēmas patiesībā mēdz sagādāt nevis paši tauriņi, bet gan laikapstākļi, jo uzskaitēm der tikai saulains, mierīgs laiks ar vismaz +16 grādu temperatūru. Nešķiet jau pārāk traki, taču, ņemot vērā, ka šo es veicu paralēli pamatdarbam u.c. pienākumiem, tad ne vienmēr ir bijusi iespēja tajās pašās labākajās dienās braukt uzskaitē. Ja nu uznāk vēl kāds lietaināks periods, tad sanāk tāda kā 'žonglēšana' ar brīvajiem datumiem un rūpīga plānošana, paļaujoties uz laika prognožu precizitāti. Cik nav bijušas reizes, kad, izbraucot no Rīgas (vai pat esot jau pusceļā), nekas neliecina par to, ka varētu būt skaista un saulaina diena, bet, ierodoties galamērķī, mākoņi, atbilstoši prognozei, izklīst un varu veikt uzskaiti. Par laimi otrādi gan ir reti gadījies, jo, ja prognoze jau iepriekš neko cerīgu nesola, tad nemaz nemēģinu riskēt. Ir gan gadījies, ka tajā 'sliktajā prognozē' aizbraucu kaut citur dabā (vai palieku Rīgā), bet izrādās, ka diena tomēr ir labu labā un būtu varējis mierīgi veikt uzskaiti. Gadās.

Mizasblakts Aradus ribauti apdzīvota apses kritala

Mizasblakts Aradus ribauti apdzīvota apses kritala ar košajām sarenēm (Trametes trogii)

Mizasblakts Aradus ribauti

No visiem maniem maršrutiem šķiet tāds pats foršākais un interesantākais gan tauriņu, gan citu kukaiņu ziņā ir maršruts Vidrižu pusē (par ko arī stāsts šajā rakstā). Jāatzīmē gan, ka citus kukaiņus uzskaites laikā parasti īsti nav vaļas skatīties, taču tā kā pēc uzskaites beigām ir jāatgriežas līdz velosipēdam, ko atstāju starta punktā, tad šajā laikā jau gan var atvēzēties uz citu kukaiņu pētīšanu. Nu reizēm burtiskā nozīmē, ja tiek izmantos entomoloģiskais tīkliņš, ha. Vidrižu maršrutā šo gadu laikā ir jau izveidojusies tāda kā tradīcija apmeklēt mizablakts Aradus ribauti apdzīvoto apses kritalu vienā izcirtumā. Pirmo reizi šo sugu te biju atradis 2017. gadā un arī nākamajos trijos gados kritala bija joprojām apdzīvota. Pareizāk sakot, gan ne pati kritala - bet uz kritalas augošās košās sarenes (Trametes trogii), kas ir šīs sugas barības piepe. Bet 2021. gads izrādījās pirmais, kad blaktis uz tās kritalas neatradu. Nedaudz jau saskumu, taču ne uz ilgu laiku - turpinot bradāt pa apkārtnes izcirtumiem, vien kādus 300-400m attālumā no vecās vietas atradās jauna pamatīgas apses kritala ar bagātīgu vajadzīgo piepju klājumu. Protams, ātri vien atradās arī mizasblaktis. Ja monitorings turpmākajos gados turpināsies, tad būs interesanti uzmest aci un pasekot cik ilgi šī suga tādu vienu kritalu apdzīvo. Pašreiz tā vērtēju, ka ilgāk par gadiem 10 diez vai tas varētu būt (kokam miza nokrīt, piepes pamazām izčākst). Attiecīgi suga ir ļoti atkarīga no tā, lai ik pa laikam kāda šāda veca apse tuvākajā apkārtnē apgāztos/nolūztu un uz tās uzaugtu vajadzīgā sēne. Grūti pat tā prognozēt kādas varētu būt šīs sugas perspektīvas Latvijā nākotnē, bet nedaudz bažas ir, jo vecas apses (tādas virs 50-60 gadiem) ir viens no tiem mežu elementiem, kas Latvijas dabā nākotnē diez vai paliks vairāk (drīzāk jau mazāk). 

Šrenka kamene (Bombus schrencki)

Šrenka kamene (Bombus schrencki)

Maijs un jūnija pirmā puse iespējams ir pats labākais kameņu vērošanas laiks, jo kameņu mātītes aktīvi siro pa ziediem un vāc putekšņus savas jaunās paaudzes pabarošanai. Nē, skaitliski daudz vairāk kameņu patiesībā ir vasaras turpinājumā, taču tad jau būs izlidojuši darba kamenes un tēviņi, kas sarežģī sugu noteikšanu, jo abas šīs 'kastas' var būt nedaudz atšķirīgas izskatā no karalienēm. Attiecīgi - šajā pavasara/vasaras sākuma periodā vienkārši tie vēl nejauc galvu un noteikšanā var tikai koncentrēties uz kameņu karalieņu noteikšanu, kas jau tā nebūt nav tik vienkārša kā varētu sākumā šķist. Šajā pastaigā paveicās pirmo reizi novērot teorētiski samērā reto Šrenka kameni (Bombus schrencki), kas savulaik tika pat iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Eiropas kontekstā tā tāda mūsu reģiona 'īpašā' suga, jo uz rietumiem diži tālāk par Polijas ZA stūri tās nav sastopamas. Tiesa Igaunijā un pēdējos gados arī Somijas dienvidu daļā tā esot izplatījusies daudz vairāk un jādomā, ka Latvijā situācija varētu būt līdzīga? Taču, ka to lai zin, jo kameņu pazinēju Latvijā ir maz (gandrīz nav vispār). Arī es nedaudz pamocījos ar noteikšanu, taču, spriežot pēc vēdera apmatojuma - vajadzētu būt īstai sugai. Šrenka kamenes galvenā pazīme ir baltāku matiņu joslas uz vēdera, kas ir vienādā krāsā līdz pat vēdera galam Līdzīgajai tīruma kamenei (Bombus pascuorum) gaišāko matiņu joslas vēdera galā ir brūnganas. 

Koksngrauzis Clytus arietis

Laupītājblakts Rhynocoris annulatus

Krāšņlapsene Chrysis fulgida

Medus bišu (Apis mellifera) spiets

Medus bišu (Apis mellifera) spiets

Pastaigas turpinājums neko diži ražīgs vairs neizdevās - šādi tādi 'sīkumi', bet nekas rets. Interesantākais varbūt ir koksngrauzis Clytus arietis, kas vispār jau ir bieži sastopama suga, taču izplatība vairāk ir koncentrēta Kurzemē un Latvijas dienvidu daļā. Vidzemē, īpaši ārpus Gaujas Nacionālā parka, salīdzinoši maz novērojumu. Tā ka jauns punkts kartē. Košo un krāsaino laupītājblakti Rhynocoris annulatus arī vienmēr ir prieks satikt, jo, lai arī šī suga nav reta, parasti var sastapt tikai atsevišķus īpatņus 'šur un tur'. Nav arī tāda izteikta piesaiste kādam biotopam, kas varētu atvieglot mērķtiecīgu sugas meklēšanu. Viena gada laikā mans rekords ir vien četri šīs sugas novērojumi. Nav tā ka daudz. Pašā pastaigas noslēgumā sadzirdēju ceļmalas krūmos baigo sanoņu. Hmm, izklausās pēc bitēm? Paejot tuvāk, uzreiz kļuva skaidrs iemesls - kārklu zaros iemeties 'aizmucis' bišu spiets! Pirmo reizi redzēju šo fenomenu, ko nemaz necentīšos skaidrot, jo par biškopību manas zināšanas ir tuvu 0. Internetā par to, protams, ir labi apraksti ar ko iepazīties, ja ir interese. Jāsaka, ka tā, stāvot tiešā tuvumā, baigi omulīgi nemaz nejutos, jo tās bites tomēr tur apkārt riņkoja samērā daudz. Nav jau bail no bišu dzēlieniem, bet ja ir iespēja izvairīties - kāpēc to nedarīt? Pietiktu kādai vienai iepīties matos un jautrība garantēta. Tāpēc uzņēmu dažus ašus kadrus un vicoju tālāk pēc velosipēda. Ar to arī šī diena dabā noslēdzās, 'nasing spešal', bet galvenais darbiņš - dienastauriņu monitoringa uzskaite - padarīts.