Daglā čakstīte Latvijā

Svētdien Latvijas putnotāju saimi pāršalca patīkama ziņa, ka Smārdē novērota jauna (349.) putnu suga Latvijai - daglā čakstīte (Oenanthe pleschanka). Galvenais un vienīgais vaininieks - putnu fotogrāfs Andris Poišs! Plašāks apraksts par novērojumu un pašu čakstīti - dabasdati.lv ziņā.

Jau tajā svētdienas vakarā, protams, radās doma varbūt pirmdien aizbraukt uz to vietu ar cerību, ka putns varētu būt vēl uz vietas. Attiecībā uz šo jautājumu biju gan pesimistiski noskaņots, jo kas tad varētu to mazo putniņu tur aizturēt no aizlidošanas kaut kur tālāk? Nekad agrāk tā pēc šādiem retumiem arī neesmu skrējis... Tāpēc pirmdienas rītā arī nemaz netrakoju - līdz brīdim, kad sāka nākt ziņas, ka čakstīte joprojām ir uz vietas! Vai vai, ko nu? Sāku skatīties, ka binoklis izrādās nav pie rokas, jābrauc tam pakaļ, stundas rit ātri utt. Īsāk sakot - nočammājos (laikam jau tik ļoti dikti negribēju uzreiz braukt skatīties) un tā arī pirmdien neaizbraucu.

Šodien gan jau agrā rītā sēdēju vilcienā un ripinājos uz Smārdi. Putns bija visu iepriekšējo dienu labi sevi parādījis jau daudziem putnu vērotājiem - cerības bija. Ierodoties uz vietas priekšā jau trīs cienījami putnologi - tiem ir viena laba ziņa, otra nedaudz mazāk laba. Čakstīte burtiski dažas minūtes pirms manas parādīšanās bija labi redzēta, bet tagad tieši bija nozudusi. Neko darīt - atliek vien pagaidīt un cerēt, ka atrādīsies arī man. Protams, tā vienkārši stāvēt jau neinteresanti, tāpēc devos lēnā apgaitā virzienā, kur tā it kā esot pēdējo reizi redzēta. Pastaigājos, paskatījos, neko neredzēju, uz mirkli sabijos no pārlidojoša zvirbuļvanaga (ko var zināt - varbūt šis uz čakstīti ķīķerēja) un atgriezos izejas punktā.

Kāda stunda jau pagājusi. Sāku saprast, ka, ja nebūtu uzzinājis, ka šorīt tā ir redzēta, tad šajā brīdī visticamāk dotos prom. Paiet vēl dažas minūtes un IR - sēž kaut kas brūnganpelēks uz sētas staba. Pat neskatoties binoklī jūtu, ka tā ir daglā čakstīte. Un tiešām, binoklī putns labi apskatāms. Gribas jau tomēr vēl tuvāk apskatīt, tāpēc uzmanīgi gāju vien tuvāk, jo it kā bija ziņas, ka putns ir samērā drošs. Pirmais iespaids gan man savādāks - ja ne tramīgs, tad kustīgs gan! Beidzot 'noenkurojas' uzartajā laukā, kur tas vakar g.k. tika novērots. Tur to binoklī kādu laiku vēroju. Jā, nu tiešām 'aizdomīga akmeņčakstīte'. Bet vai pats tādu dabā būtu 'atkodis' kā kaut ko retu? Viela pārdomām. Fotogrāfēt putnu, protams, nelienu - nav piemērota tehnika attiecīgi nav ko putnu lieki trenkāt. Citiem jau vakar ir lieliskas bildes sanākušas - piemēram, Ainaram Mankusam. Bet prieks jau tāpat šādu ekstru apskatīt - nenoliedzami retākais putns Latvijā, ko esmu redzējis. Taču, protams, nevar salīdzināt prieku kāds ir, kad kādu retu putnu pašam izdodas atrast - laikam jātur acis (un ausis) kārtīgi vaļā un gan man ar vēl paveiksies! :)

P.S. - Kādiem Smārdes iedzīvotājiem gan laikam es tāds, ap mazdārziņiem klīstošs, vienpatis šķitu mazliet aizdomīgs, tāpēc, ejot prom, mani uz brīdi aizturēja vietējais policists. Uzreiz jau gan sapratu, kas par lietu un sāku godīgi stāstīt par jauno putnu sugu, kas ieklīdusi Smārdē, parādīju putniņa bildi fotoaparātā un citādi mēģināju parādīt savus labos nodomus. Par laimi vīrietis bija ļoti saprotošs un par zagli mani nemēģināja noturēt. :)

Sena satikšanās

Vienu vakaru, meklējot arhīvā kādu bildi, atmiņā atausa sena satikšanās Ogres Zilo kalnu mežos, kas līdz šai dienai ir viens no maniem satraucošākajiem (pozitīvā ziņā) piedzīvojumiem dabā. Tas notika tālajā 2005. gada aprīlī - manā fotodzīves pašā sākumā, jo tad manā īpašumā esošais fotoaprāts bija knapi mēnesi vecs. Tajā pavasarī man pavērās pavisam cits skatījums uz dabu - stirniņas izcirtumā kļuva par iekārojamu fotoobjektu un mēģināju tām visvisādi pielavīties klāt (un kāds prieks bija, kad tas arī daudz maz izdevās), putniņi kļuva daudz interesantāki utt. Vārdu sakot tad spēru savus pirmos soļus fotogrāfēšanā.

30. aprīļa rītā devos kārtējā pastaigā pa Ogres Zilajiem kalniem - kā vēsta fotoarhīvs, tad biju sastapies ar lauku balodi, safotogrāfējis kādu meža silpureni, bet nekas ļoti interesants nebija trāpījies (ja nu varbūt kādu vaboli biju noķēris). Gāju jau mājās, kad tālumā pamanīju uz zara kaut kādu 'pumpuku'. Tas bija patālu un neko ļoti aizdomīgs neizskatījās - binoklis ar ko apskatīt arī nebija. Bet nu intereses pēc izdomāju 'piezūmot' un paskatīties, kas tas ir. Nobildēju un... nobijos.. Jo īsti nebiju gaidījis, ka no šī 'kunkuļa' uz mani raudzīsies divas, milzīgas, oranžas acis! Pārņēma ārkārtīga sirreāla sajūta, jo noteikti nebiju gaidījis dienas vidū (ap 14iem), sestdienā, netālu no Ogres pilsētas, sastapt pāris metrus no zemes sēdošu, milzīgu pūci!

Tajā brīdī, protams, sāka 'litriem' izdalīties adrenalīns - sāku bildēt vienu kadru pēc otra. Pēc laika (tās droši vien bija dažas minūtes, bet tajā brīdī laiks šķita ritam vismaz 3x lēnāk) tomēr sadūšojos līst nedaudz tuvāk. Par aizsegu mēģināju izmantot kokus (no sērijas, ja es neredzu viņu, tad varbūt pūce neredz mani), bet biju it kā gatavs, ka pabāžot galvu no kāda nākamā koka aizsega, es pūci vairs neredzēšu, jo tā būs aizlidojusi. Bet tā nenotika. Kamēr es pūcei tuvojos, tā mierīgi sēdēja kur sēdējusi. Tik ik pa laikam pagrieza galvu uz citu pusi, tad sāka 'laizīt' savas milzīgās runcim līdzīgās ķetnas, mirkšķināja un visādi citādi garlaikojās. Tā es minūtes 15 tuvojos līdz nokļuvu līdz pēdējam koka aizsegam. Tajā brīdī šķiet beidzot līdz galam sapratu, ka man ir darīšana ar lielāko mūsu pūci - ūpi (Bubo bubo) nevis ausaino pūci, kā man pašā sākumā likās, jo nokļuvis tik tuvu apjēdzu šī lopa patiesos izmērus.

Lai nu kā - tālāk īsti vairs nebija kur slēpties. Tad izlēmu, ka ko nu tur vairs daudz slēpties - kadrus esmu jau daudz sabildējis (atmiņas karte gandrīz pilna bija) tā ka zaudēt vairs nav ko, un izlīdu 'atklātībā'. Bet ūpis kā sēdēja tā sēdēja - tik tagad cieši raudzījās man virsū. Pielīdu līdz kādiem padsmit metriem, pafotogrāfēju vēl un kā tagad atceros - vienkārši notupos un skatījos... Un ūpis man tik skatās virsū. Spilgtas atmiņas un neaprakstāma sajūta. Kādu laiku vēl tā paskatījāmies viens uz otru un es tad priecīgs gāju prom. Tiklīdz kā biju pagriezis ūpim muguru, tas pacēlās spārnos un ielaidās nedaudz tālāk eglē.

Pēc tam veikli gāju mājās, jo atmiņas karte tāpat bija pilna kā arī pats biju pārpildīts ar dažnedažādākajām emocijām un steidzīgi gribējās to kādam pavēstīt. Laikam biju tik priecīgs un satraukts, ka pat izdevās Ogres mājiniekus aizvest atpakaļ līdz mežam ar domu, ka varbūt viņiem arī izdosies ieraudzīt šo majestātisko putnu. Un tas izdevās - diemžēl ne tik skaisti un tuvu, jo ūpi bija 'pārķēris' kāds krauklis un ūpis acīmredzot bija daudz vairāk satraukts. Tagad skatot bildes, gan ir nedaudz nožēla, ka šis atgadījums notika, kad vēl nepratu fotogrāfēt, jo vairumam bilžu bija pavisam nejēdzīgi kadrējumi (tagad nobildētu labāk), bet toreiz tajā uztraukumā par to, protams, nemaz nedomāju... Lieki teikt, ka vairs dabā ūpi tik tuvu neesmu rezējis - un ļoti iespējams, ka neredzēšu arī.

Medības laternu gaismā

Pēdējā laikā ir parādījies naktstauriņu entuziasms. Tas gan nav nekāds pārsteigums, jo, pakāpeniski apgūstot dažādas kukaiņu grupas, agri vai vēlu līdz naktstauriņiem man bija jānonāk. Tad nu tagad tas ir noticis - diemžēl samērā pavēlu sezonā, kas nozīmē, ka nopietnāka to iepazīšana ir jāatstāj uz nākamo gadu. Tiesa naktstauriņiem ir tā priekšrocība, ka tos var novērot praktiski visu cauru gadu - tātad arī šogad vēl var mēģināt šo to atrast. Pēdējos divus vakaros to arī esmu mēģinājis darīt. Pagaidām gan izmantojot nevis paša uzstādītu gaismu (naktstauriņi kā zināms naktīs labi lido uz gaismu), bet gan pilsētas apgaismes iekārtas - g.k. dažādas spuldzes pie ēkām. Protams, pilsētas vidē ir pārāk daudz dažādu gaismekļu kā rezultātā pie kādas konkrētas spuldzes nekad nebūs sapulcējušies ļoti daudz tauriņi, taču pa kādam jau izdodas atrast. Sevišķi veiksmīga man izrādījās Jaunogres stacijas ēka, kur divos vakaros atradās 3 dažādas pūcīšu sugas. Viena no tām, Eucarta virgo, šķiet Latvijas faunā ir samērā nesens ienācējs.

Tā pēc izskata ir ļoti zīmīga un nesajaucama suga, kas starp naktstauriņiem nemaz nav tik bieži sastopama parādība. Vairums naktstauriņu ir krāsoti maskējošās krāsās un ļoti bieži pirmajā acu uzmetienā izskatās ārkārtīgi līdzīgi. Tas, protams, man rada problēmas, jo tos vēl īsti labi nepazīstu. Tā, piemēram, cita Jaunogres stacijā noķerta īpatņa noteikšana man prasīja nedaudz vairāk laika. Beigās tā izrādās ir brūnpelēkā ozolu pūcīte (Dryobotodes eremita). Jaunogres stacijas apkārtnē tiešām arī aug vairāki ozoli.

Naktis gan tagad kļūst aukstākas, kas tradicionāli nozīmē, ka naktstauriņu aktivitāte samazinās. Taču rudens pusē parādās tieši tādas sugas, kurām tas patīk un kuras ir tieši piemērotas šādiem laikapstākļiem. Tā, piemēram, Jāņavārtu stacijas apkārtnē uz staba ieraudzīju lielo salnsprīžmeti (Erannis defoliaria), kas, atbilstoši savam nosaukumam, sāk lidot septembra beigās un ir aktīvs līdz pat novembra beigām. Interesanti, ka šis bildē ir tēviņš un to ar mātīti nevar sajaukt, jo... mātītei nav spārnu. Varbūt tas izklausās dīvaini - naktstauriņš bez spārniem, taču veselai virknei sprīžmešu mātītes tiešām ir bez spārniem (vai arī tie ir ļoti reducēti) un atgādina tādus kā 'kāpurus' ar garām tauriņa kājām. Tās it kā ir jāmeklē uz koku stumbriem - varbūt kādu dienu būs jāiziet jāpaložņā. Bet šī nav vienīgā suga, kas sāk lidot tik vēlu - tāpēc vēl ir cerības šogad kādas sugas 'pielasīt'. Jāsāk tomēr veidot arī naktstauriņu saraksts, lai nākamgad var izvirzīt lielo mērķi pēc kā tiekties! :)

Neliels kauna traips

Koksngrauzis Pogonocherus fasciculatus

Šonakt atklāju nelielu 'šmucīti' - ar kaunu jāatzīst, ka savā fotoarhīvā biju 'nozūmējis' vienu priekš sevis jaunu (58.) koksngraužu sugu - Pogonocherus fasciculatus, ko biju nepareizi noteicis un bez sirdsapziņas pārmetumiem ievietojis citas līdzīgas sugas - Pogonocherus decoratus mapītē... No vienas puses tas varbūt tas pat nav nekas traks, ka kādu vaboļu sugu izdodas noteikt nepareizi, jo bieži vien tas nav viegli - it īpaši visādus īsspārņus, smecerniekus u.c. sarežģītu dzimtu pārstāvjus. Taču ja runa ir par koksngraužiem, tad nu tur gan sev šādu kļūdu es nevaru piedot, jo šī dzimta noteikšanas ziņā ir viena no vieglākajām kāda vispār var būt. Ehh... Te pievienoju abu sugu bildes - ja saliek blakus, tad jau uzreiz var redzēt tās atšķirības. G.k. jau tas ka P.decoratus baltā šķērsjosla uz segspārniem ir samērā vāji izteikta un aiz tās sekojošie melnie plankumi ir slīpi un tupinās gar katra segspārna ārējo malu iesniedzoties tālu iekš baltās šķērsjoslas. P.fasciculatus savukārt baltā josla ir krietni vien izteiktāka un aiz tās esošie melnie plankumi ir vairāk vai mazāk tai paralēli un sasniedzot malu neturpinās gar to - tādējādi baltā šķērsjosla nepārtraukta sasniedz katra segspārna malu. Paskaidrojums garš un sarežģīts - bet ja paskatās abās bildēs, tad šī atšķirība ir acīmredzama. Dīvaini, ka es to pirms tam nebiju pamanījis. Iespējams neliela pašpārliecinātība nosakot šo sugu - nepārbaudot pazīmes precīzi pēc noteicēja. Kaut gan tajā pašā laikā ar Pogonocherus ģinti man nekad nav bijusi pārāk liela skaidrība. Tā ka dīvaini. Lai nu kā - no kļūdām mācās un tagad jau nu noteikti šīs sugas vairs nesajaukšu.

Koksngrauzis Pogonocherus decoratus

Zirgkastaņu raibkode

Iespējams pēdējos gados daudzi būs ievērojuši, ka vasaras beigās ir grūti atrast kādu zirgkastani, kam lapas būtu pilnībā zaļas. Vairumam tās ir brūni plankumainas vai pat pilnībā brūnas. Un tur pie vainas ir nevis rudens, kas sācis tās lapas 'krāsot', bet gan sīciņš naktstauriņš - zirgkastaņu raibkode (Cameraria ohridella). Visnotaļ interesants tauriņš - kaut vai tāpēc, ka Latvijas faunā tas ir nesens ienācējs. Pirmo reizi konstatēts Liepājas pusē 2007. gadā  2002. gadā [2022. gada labojums - acīmredzot rakstīšanas brīdī man nebija pieejams Latvijas tauriņu katalogs (Savenkovs, Šulcs 2010) un esmu balstījies uz kādiem ne gluži precīziem datiem - primo reizi suga konstatēta 2002. gadā nevis 2007. kā biju rakstījis. Ups... Atvainojos! :] un līdz šai dienai ir jau izplatījies pa visu Latvijas teritoriju. Līdzīgs scenārijs bija vērojams visā Eiropā, kur tas no Balkānu reģiona ļoti strauji ir izplatījies pa visu Eiropu. Pats tauriņš ir ļoti sīciņš (līdz 5mm garš) un visai grūti pamanāms, taču, paskatoties to lielākā palielinājumā, ir visai glīts.

Koku lapas bojā, protams, nevis pieaugušais tauriņš, bet tā kāpuri. Interesanti, ka tauriņa kāpuri barojas ar lapu no tās iekšpuses nevis no ārpuses, kā to dara vairākums tauriņu kāpuru. Tie dzīvojas starp lapas apakšējo un augšējo epidermu un barojas ar lapas iekšējo slāni - mezofilu. Kokam tas, protams, nenāk par labu, jo mezofila šūnās atrodas hloroplasti, kas nodrošina svarīgo fotosintēzes procesu. Taču šajā gadījumā, lai arī skats no malas uz brūnējošo koku ir visai neestētisks, zirgkastanim nemaz tik liels kaitējums netiek nodarīts. Tas tāpēc, ka tajā brīdī, kad tauriņi rada lielākos bojājumus, koks vairāk vai mazāk jau ir paspējis izpildīt svarīgāko procesu - nogatavinājis kastaņus. Tā ka var teikt, ka tas ir vairāk kosmētisks defekts. Attiecīgi nevajadzētu šos kokus uzskatīt par slimiem un zāģēt nost - jo nākošajā gadā tie sekmīgi spēs izplaucēt lapas, ziedēt un nogatavināt kastaņus.

Protams, ar šo tauriņu var mēģināt cīnīties un visefektīvākais variants ir rudenī savākt nokritušās lapas un tās sadedzināt. Jo tauriņš pārziemo nokritušajās lapās kā kūniņa. Tiesa, ja jūs to izdarāt zem sava kastaņa, bet kaimiņš zem sava nē, tad no tā pārāk liela jēga nav. Tauriņam ir arī daudz dabiskie ienaidnieki - gan dažādi parazīti, gan plēsēji. No plēsējiem visai aktīvi ar kāpuriem barojas dažādi putni (g.k. zīlītes, bet ir redzēti arī citi, piemēram, ķivuļi). Tiesa kopējais iznīcināto kāpuru % ir visai neliels. Tāpēc izskatās, ka zirgkastaņu mīnējošā kode pie mums ir uz palikšanu un būs mums jāpierod pie 'neglītiem' kastaņiem vasaras otrajā pusē.

Apšu krāšņvabole

Kā jau ierasts augusts man ir tukšais mēnesis... Bet beidzot izdevās ieraudzīt kaut ko par ko var arī uzrakstīt te blogā - augusta beigās negaidīti sastapu apšu krāšņvaboli (Poecilonota variolosa). T.i. negaidīti varbūt nav īsti pareizi teikt, jo patiesībā speciāli apstājos un piegāju pie vienas apses izcirtumā, jo tā izskatījās pēc tādas, kuru apdzīvo apšu krāšņvabole. Vaboles ieraudzīšana laikam bija negaidīta tāpēc, ka iepriekšējos gados jau vairākas reizes biju apskatījis tādas pašas apses, bet pašu vaboli ne reizi nebiju redzējis. Šoreiz laikam paveicās. Suga patiesībā ir visai interesanta - iekļauta biotopu speciālistu sugu sarakstā. Tas tāpēc, ka tās kāpuri attīstās tikai vecās, saules apspīdētās, mirstošās apsēs, kur tie barojas zem mizas slānī. Mūsdienās vislabāk šādiem kritērijiem atbilst izcirtumos kā ekoloģiskie koki atstātās apses, apses izcirtumu, lauku/pļavu malās un arī ceļmalās. Tur tad arī ir vislabākā iespēja šo sugu atrast - pie tam nav obligāti jāredz pati vabole, jo bojājumi (atlupusi miza, kāpuru ejas) ir visai raksturīgi. Pirms kāda laika tika uzskatīta par visai retu, taču pēdējā laikā atradumu skaits ir pieaudzis. Var jau būt, ka to var saistīt ar mežsaimniecības intensitātes pieaugumu un attiecīgi izcirtumu pieaugumu - šī suga ir viena no pirmajām, kas iemitināsies (jau kādus 1-2 gadus pēc meža izciršanas) tādā izcirtumā atstātā, novājinātā/mirstošā apsē. Bet varbūt vienkārši mēs tagad esam iemācījušies labāk atpazīt šīs sugas darbības pēdas.

Kolkas Rīts

Beidzot izdevās izsvempties no Kolkas mājas tik agri, lai pirms saullēkta jau būtu uz Kolkas raga. Šis laiks Kolkā, kopš es te esmu, gan ir bijis visai patukšs putnu ziņā, tāpēc lielas cerības uz kaut ko 'mega' interesantu nemaz neloloju. Tiesa, jau pienākot pie raga, manu uzmanību piesaistīja viens sakumpis stāvs uz bākas drupām. Teleskopā tas pat izskatījās visai raibs - sāku domāt vai tik nav kāds plēšputns apsēdies tur. Sāku jau līst tuvāk, kad putns mani acīmredzot ieraudzīja un.... izslēja kaklu, ko pirms tam bija viltīgi paslēpis zem spārna. Uzreiz kļuva skaidrs, ka tas tikai kormorāns jeb jūras krauklis. Vārdu sakot - 'nasing spešal'. Tā arī neko citu pārāk interesantu neizdevās ieraudzīt - ja nu vienīgi varēja teleskopā tīri forši lietuvaini aplūkot, ko tik tuvu nebiju pirms tam skatījis.