Abinieku diena

Šī rīta ceļavēji atkal mani aizpūta uz Daugavas ieteku, šoreiz gan uz pretējo krastu Mangaļsalai - Daugavgrīvas salu. Biju sacerējies uz skaistu laiku, bet laiks bija draņķīgs - jau ierodoties mani mēģināja iebiedēt stiprs vējš (un iebiedēja ar - uz šī krasta mola nemēģināju iet. Pārāk jau viļņu šļakatas tur ārdījās), lietus un draudīgi mākoņi tālumā. Bet ja bija atbraukts, tad jāpastaigā jau bija. Un ātri vien nāca pirmais pārsteigums - zem viena koka gabala atradu kaut kādu apaļīgu objektu. Pirmajā brīdī pat nesapratu, kas tas varētu būt un gribēju jau pabakstīt, kad šis objekts sakustējās. Ieskatījos rūpīgāk - un ko es redzu? Mazu varžveidīgu lopu. Nu skaidrs tak - smilšu krupis (jo sēž tak smiltīs - loģiski)! Sāku fočēt - un ko es redzu? Vertikālas acu zīlītes, kas nozīmē, ka tas ir brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus)! Lops, ko nekad agrāk nebiju redzējis un noteikti nebiju pat cerējis to šogad ieraudzīt. Tā, staigājot pa kāpām un griežot otrādi visādus dēļus un kokus, atradu vēl čupām tos. Viens pat nebija paslēpies un bija smuki tīrs bez smiltīm - tam ar uzrīkoju pamatīgāku fotosesiju.

Tā pa lielam gan jāsaka, ka nekas baigi 'kruts' jau tas varžkrupis nav - lai arī ne pārāk bieži, bet ir tas izplatīts visā Latvijas teritorijā. Apdzīvo visādas ne pārāk lielas ūdenstilpnes sausā, smilšainā apvidū. Ierobežojošais faktors šī lopa novērošanai ir tā dzīvesveids - varžkrupji ir aktīvi naktī (kad cilvēki parasti guļ nevis meklē krupjus), bet pa dienu parasti ierokas zemē, un uz ierakšanos tie esot baigie spečuki un dara to ļoti veikli. Attiecīgi ir visai grūti tos tā vienkārši atrast. Tie ko es redzēju lielākā daļa bija ierakušies tikai pa pusei vai vispār nebija ierakušies - laikam paveicās. Visi gan bija diezgan maziņi - ap 3cm. Acīmredzot šajā gadā attīstījusies jaunā paaudze. Lai nu kā - brūnais varžkrupis ir ierakstīts LSG 4. kategorijā.

Cilājot visādus objektus izdevās atrast arī pāris lielākus krupjus - sākumā jau domāju, ka beidzot izdevies atrast arī varžkrupju tēti vai mammu, bet paskatot rūpīgāk atklājās, ka tie tomēr bija parastie krupji (Bufo bufo), kas droši vien taisās uz ziemošanu. Savdabīgas likās viņu melnās acis - kaut kā līdz šim tādas nebiju manījis nevienam krupim. Varbūt uz rudeni šiem tādas paliek - jāpameklē būs. Tā pa lielam, tas arī bija viss interesantais šajā dienā. Ak nu jā - sazīmēju beidzot arī reņģu kaiju (Larus fuscus fuscus), kas ir 183. suga šī gada putnu listē.

Dārziņu lopi

Šodien sabiju paskatīt, kas labs darās Dārziņos šajā gada laikā - tā jau parasti tur dodos ziemā, lai ieraudzītu kādu interesantu ziemojošu putnu. Rudenī šķita, ka tur ir ja ne tukšāks, tad noteikti ne tik interesanti kā ziemā. Bet patiesībā bija interesanti arī tagad - nekādus jaunus putnus gan neredzēju, taču daudzveidības ziņā šī diena bija super - ja pareizi saskatīju, tad redzēju tur 58 putnu sugas (+ ja pieskaita vēl 3 no rīta Ķengaragā redzētās, tad pa dienu kopā 61 - šķiet, ka varētu būt kaut kāds personīgais rekords, bet varbūt arī nē - neesmu līdz šim šādus skaitļus 'iegrāmatojis') - no kurām interesantākais varētu būt migrējošas ziemas žubītes parasto žubīšu bariņos (pirmās man šajā rudenī) un divas brūnās čakstes (kam tā kā drīz vajadzētu būt prom).

Putnu ziņā lielākais prieks bija tuvā saskarsme ar zeltgalvīšu (Regulus regulus) bariņu, kuri sparīgi lēkāja un pīkstinājās pa egļu un priežu zariem pie niedrāja. Izmantojot seno viltību ar balsu atskaņošanu, izdevās tos sabildēt pat ar savu 150mm objektīvu - tiešām tie brīžam lēkāja kāda 1,5m attālumā. Viena no retajām šī gada putnu bildēm. Tiesa joprojām tādas dalītas jūtas par to balss ieraksta izmantošanu bildējot - pārāk vienkārši tad tas viss paliek (+ ja vēl būtu garāks objektīvs). Līdzīgā veidā sabildēju arī dzilnīti un ķivuļus, bet tie tik tuvu nepienāca + bija draņķīga gaisma.

Viena lieta, kas nedaudz pārsteidza bija priekš septembra salīdzinoši lielā tauriņu un spāru aktivitāte - lidinājās gan balteņi, gan pļavas dzelteņi, gan parastie zilenīši, gan acainie raibeņi, gan visādas klajumspāres, gan pa kādai zilzaļajai dižspārei. Tīri daudz. Bet nu drīz, drīz diemžēl tie beigs lidot un būs jāciešas līdz nākamajam pavasarim - cik mokoši... Bildē rāceņu baltenis (Pieris rapae), ko līdz šim nebija izdevis sakarīgi nobildēt.

Mangaļsala v2.0

Šorīt veicu atkārtotu braucienu uz Mangaļsalu - cēlos agri, agri un jau pirms 7iem biju galā. Iepriekšējā vakarā gan bija šaubas par gaidāmo laika prognozi, taču beigās nebija nemaz tik traki - mēreni stiprs vējš, apmācies ar pāris pilēm laiku pa laikam. Putni šoreiz arī bija vairāk - kopumā brauciena laikā 'sakasīju' 55. putnu sugas. Trīs no tām nebiju šogad redzējis - lielo šņibīti (Calidris canutus - bildē), kas tur bija kādi 3 gab., sarkano puskuitalu (Limosa lapponica), kas 'izlīda' nez no kurienes un nolidoja garām un bij arī viens garkaklis (Anas acuta), kas tusējās kopā ar meža pīlēm. Tā ka kopumā pozitīvi.

Bija arī neliels uzdevums nobildēt vārnu - tad nu to mēģināju izdarīt. Tiesa samērā neveiksmīgi, jo Mangaļsalas vārnas izrādās ir visai tramīgas + gaisma tomēr arī bija draņķīga. Vienai vārnai gan izdevās tikt tuvāk - brīdī kad šī bija piesēdusi pamieloties ar beigtu jūras kraukli, ko pirms tam bija iecienījuši arī divi kraukļi (krauklis ēd 'kraukli', heh). Vārnu bildēšana tad jāatliek uz vēlāku laiku.

Mangaļsalas kāpās pamanīju arī šo interesanto, fallisko (ģints nosaukums atbilstošs) sēni - Hadrināna zemestaukus (Phallus hadriani) - otra līdzīgā suga, parastie zemestauki ,kāpās tomēr neaug. Izrādās samērā pareta sēne - iekļauta LSG 3. kategorijā un ir atrodama g.k. tikai piejūras kāpās. Parasti zemestauki ir visai smirdīgi jeb, maigāk sakot, ar īpatnēju smaržu, bet šim smaku īsti nejutu (varbūt iesnas pie vainas).

Sēņu laiks

Pieskaņojoties sēņu laikam, es esmu nedaudz kļuvis par 'sēni' - neesmu nekur daudz bijis fotogrāfēt. Bet neskatoties uz visu pasivitāti, vienu derīgu kadru izdevās iegūt - beidzot +/- sakarīgi izdevās nobildēt ūdensmērītāju - šajā gadījumā lielo ūdensmērītāju (Limnoporus rufoscutellatus). Vienmēr traucēja tas, ka nevarēja tiem ūdensmērītājiem īsti tuvumā tikt, nebija laba gaisma, traucēja ūdens atspīdumi utt., bet nu šoreiz trāpījās ideāli foto-apstākļi.
Ūdensmērītāji patiesībā ir uz ūdens virsmas dzīvojošas, plēsīgas blaktis, kas g.k. pārtiek no ūdenī iekritušiem kukaiņiem u.c., tuvu ūdens virsmai dzīvojošiem, radījumiem. Tām raksturīgā īpašība ir spēja slīdēt pa ūdens virsmu - to nodrošina garās kājas, kas ir klātas ar īpaši smalkiem matiņiem, kas atgrūž ūdeni, tādējādi noturot blakti virs ūdens.

Mangaļsala

Sadomāju šodien aizlaist līdz Mangaļsalai un mēģināt tur ieraudzīt kādu putnu. Uz vasaras beigām/rudens pusi tur tīri labi var mēģināt kādu bridējputnu ieraudzīt - uz ko arī cerēju. Un galvenais, ka tas ir tuvu Rīgai un uz turieni ved viens no izdevīgākajiem autobusa maršrutiem (dalot biļetes cenu - 25 sant. studentam - ar nobrauktajiem km), kas jau vien ir liels iemesls, lai saņemtos piecelties tā agrāk. Protams laiciņš jau paiet kamēr no Ķengaraga tiek līdz turienei - tāpēc, lai arī kā gribētu, ar sabiedriskajiem transportiem braucot, uz saullēktu vēl pagaidām paspēt nevar. Laika apstākļi gan šorīt lutināja - skaidras zilas debesis, saulīte un mērens vējelis. Putni gan nelutināja - no gaidītajiem briduļiem bija tikai čupa ar parastajiem šņibīšiem, divas upes tilbītes un gugatnis. Nekas jauns. Iespējams ar, ka šai vietai šņibju maksimums jau ir garām - bet varbūt vienkārši šodien nebija īstā diena. Lai nu kā - putnu ziņā neko jaunu neredzēju. Vienīgais prieciņš bija kukaiņu piekūna (Falco vespertinus) jaunulis, kas gan sakarā ar to invāziju, šogad nav nekas īpašs. Bet nu nebiju to pirms tam tik tuvu skatījis - tā ka vismaz kaut kas interesants. Kopumā pa kādām 3 stundām tika redzētas ap 40 putnu sugas, kas nemaz tik daudz nav, jo citreiz pat ziemas laikā (kad putnu ir mazāk) var tik daudz pa dienu sakasīt. Bet vēl jau šogad Mangaļsalu noteikti apmeklēšu vēlreiz - tad cerams veiksies labāk.

Kolkas sēnes

Beidzot atkal sabiju Kolkā - pirmo reizi pa sazin cik gadiem (ka tik ne visiem 10) neesmu bijis Kolkā vasarā... Neko darīt - visam taču vienmēr pienāk pirmā reize. Šajā apmeklējuma reizē vairāk sanāca nodarboties ar socializēšanos - kā nekā bija šī gada biologu sasaukums sabraucis uz ikgadējo pasākumu "Nakts uz Raga". Tāpēc ne foto, ne putniem šoreiz daudz laika neatlika. Bet vismaz pasēņot tiku - pirmo reizi šogad. Gaileņu (kā jau Kolkā pienākas) bija daudz, trāpījās ar pa kādai baravikai - rezultātā garšīga sēņu mērce ar ko pamieloties. Atpakaļceļā ar ielasījām kaudzi ar lielajām dižsardzenēm (Macrolepiota procera), kas tad arī ir redzama bildē - tiesa no apakšas. Lai arī dižsardzeņu kaudze bija liela un mērcē tās necepām, tomēr tās ātri vien pazuda, kas gan nav nekāds brīnums, jo ir jau arī gana garšīgas svaigā veidā.