Šī rīta ceļavēji atkal mani aizpūta uz Daugavas ieteku, šoreiz gan uz pretējo krastu Mangaļsalai - Daugavgrīvas salu. Biju sacerējies uz skaistu laiku, bet laiks bija draņķīgs - jau ierodoties mani mēģināja iebiedēt stiprs vējš (un iebiedēja ar - uz šī krasta mola nemēģināju iet. Pārāk jau viļņu šļakatas tur ārdījās), lietus un draudīgi mākoņi tālumā. Bet ja bija atbraukts, tad jāpastaigā jau bija. Un ātri vien nāca pirmais pārsteigums - zem viena koka gabala atradu kaut kādu apaļīgu objektu. Pirmajā brīdī pat nesapratu, kas tas varētu būt un gribēju jau pabakstīt, kad šis objekts sakustējās. Ieskatījos rūpīgāk - un ko es redzu? Mazu varžveidīgu lopu. Nu skaidrs tak - smilšu krupis (jo sēž tak smiltīs - loģiski)! Sāku fočēt - un ko es redzu? Vertikālas acu zīlītes, kas nozīmē, ka tas ir brūnais varžkrupis (
Pelobates fuscus)! Lops, ko nekad agrāk nebiju redzējis un noteikti nebiju pat cerējis to šogad ieraudzīt. Tā, staigājot pa kāpām un griežot otrādi visādus dēļus un kokus, atradu vēl čupām tos. Viens pat nebija paslēpies un bija smuki tīrs bez smiltīm - tam ar uzrīkoju pamatīgāku fotosesiju.
Tā pa lielam gan jāsaka, ka nekas baigi 'kruts' jau tas varžkrupis nav - lai arī ne pārāk bieži, bet ir tas izplatīts visā Latvijas teritorijā. Apdzīvo visādas ne pārāk lielas ūdenstilpnes sausā, smilšainā apvidū. Ierobežojošais faktors šī lopa novērošanai ir tā dzīvesveids - varžkrupji ir aktīvi naktī (kad cilvēki parasti guļ nevis meklē krupjus), bet pa dienu parasti ierokas zemē, un uz ierakšanos tie esot baigie spečuki un dara to ļoti veikli. Attiecīgi ir visai grūti tos tā vienkārši atrast. Tie ko es redzēju lielākā daļa bija ierakušies tikai pa pusei vai vispār nebija ierakušies - laikam paveicās. Visi gan bija diezgan maziņi - ap 3cm. Acīmredzot šajā gadā attīstījusies jaunā paaudze. Lai nu kā - brūnais varžkrupis ir ierakstīts LSG 4. kategorijā.
Cilājot visādus objektus izdevās atrast arī pāris lielākus krupjus - sākumā jau domāju, ka beidzot izdevies atrast arī varžkrupju tēti vai mammu, bet paskatot rūpīgāk atklājās, ka tie tomēr bija parastie krupji (
Bufo bufo), kas droši vien taisās uz ziemošanu. Savdabīgas likās viņu melnās acis - kaut kā līdz šim tādas nebiju manījis nevienam krupim. Varbūt uz rudeni šiem tādas paliek - jāpameklē būs. Tā pa lielam, tas arī bija viss interesantais šajā dienā. Ak nu jā - sazīmēju beidzot arī reņģu kaiju (
Larus fuscus fuscus), kas ir 183. suga šī gada putnu listē.
Šī rīta ceļavēji atkal mani aizpūta uz Daugavas ieteku, šoreiz gan uz pretējo krastu Mangaļsalai - Daugavgrīvas salu. Biju sacerējies uz skaistu laiku, bet laiks bija draņķīgs - jau ierodoties mani mēģināja iebiedēt stiprs vējš (un iebiedēja ar - uz šī krasta mola nemēģināju iet. Pārāk jau viļņu šļakatas tur ārdījās), lietus un draudīgi mākoņi tālumā. Bet ja bija atbraukts, tad jāpastaigā jau bija. Un ātri vien nāca pirmais pārsteigums - zem viena koka gabala atradu kaut kādu apaļīgu objektu. Pirmajā brīdī pat nesapratu, kas tas varētu būt un gribēju jau pabakstīt, kad šis objekts sakustējās. Ieskatījos rūpīgāk - un ko es redzu? Mazu varžveidīgu lopu. Nu skaidrs tak - smilšu krupis (jo sēž tak smiltīs - loģiski)! Sāku fočēt - un ko es redzu? Vertikālas acu zīlītes, kas nozīmē, ka tas ir brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus)! Lops, ko nekad agrāk nebiju redzējis un noteikti nebiju pat cerējis to šogad ieraudzīt. Tā, staigājot pa kāpām un griežot otrādi visādus dēļus un kokus, atradu vēl čupām tos. Viens pat nebija paslēpies un bija smuki tīrs bez smiltīm - tam ar uzrīkoju pamatīgāku fotosesiju.
Tā pa lielam gan jāsaka, ka nekas baigi 'kruts' jau tas varžkrupis nav - lai arī ne pārāk bieži, bet ir tas izplatīts visā Latvijas teritorijā. Apdzīvo visādas ne pārāk lielas ūdenstilpnes sausā, smilšainā apvidū. Ierobežojošais faktors šī lopa novērošanai ir tā dzīvesveids - varžkrupji ir aktīvi naktī (kad cilvēki parasti guļ nevis meklē krupjus), bet pa dienu parasti ierokas zemē, un uz ierakšanos tie esot baigie spečuki un dara to ļoti veikli. Attiecīgi ir visai grūti tos tā vienkārši atrast. Tie ko es redzēju lielākā daļa bija ierakušies tikai pa pusei vai vispār nebija ierakušies - laikam paveicās. Visi gan bija diezgan maziņi - ap 3cm. Acīmredzot šajā gadā attīstījusies jaunā paaudze. Lai nu kā - brūnais varžkrupis ir ierakstīts LSG 4. kategorijā.
Cilājot visādus objektus izdevās atrast arī pāris lielākus krupjus - sākumā jau domāju, ka beidzot izdevies atrast arī varžkrupju tēti vai mammu, bet paskatot rūpīgāk atklājās, ka tie tomēr bija parastie krupji (Bufo bufo), kas droši vien taisās uz ziemošanu. Savdabīgas likās viņu melnās acis - kaut kā līdz šim tādas nebiju manījis nevienam krupim. Varbūt uz rudeni šiem tādas paliek - jāpameklē būs. Tā pa lielam, tas arī bija viss interesantais šajā dienā. Ak nu jā - sazīmēju beidzot arī reņģu kaiju (Larus fuscus fuscus), kas ir 183. suga šī gada putnu listē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru