pirmdiena, 2011. gada 30. maijs

Ziemeļu smaragdspāre

Ziemeļu smaragdspāre (Somatochlora arctica)Brīvdienās negaidīti izdevās sastapt vienu līdz šim neredzētu spāri - ziemeļu smaragdspāri (Somatochlora arctica). Šī bija viena no sugām, ko īsti nebiju cerējis tuvākajā laikā satikt, jo ir Latvijā visai reti sastopama un dzīvo samērā specifiskos biotopos - g.k. augstajos purvos (kurus es apmeklēju visnotaļ reti), taču atšķirībā no citām purvus apdzīvojošajām spārēm šai sugai būtiski ir nevis, piemēram, purvu ezeriņi, bet gan vienkārši kādās mitrākās ieplakas, lāmas purvos, vigas un citas līdzīgas ne visai 'spāriskas' vietas. Attiecīgi, ja nebrien pa šādiem purvainiem rajoniem, tad šo spāri var arī nemaz nesatikt - par fotogrāfēšanu nemaz nerunājot.

Šoreiz man paveicās - gāju pa ceļu uz Kolku un, kādus 8km no mērķa, zālītē pamanīju sēžam spāri. Bija apmācies un samērā pavēss un spāre bija neaktīva - kas, bildējot spāres, nenoliedzami ir liels pluss. Vieglākā pazīme pēc kā šīs sugas tēviņus var atšķirt ir 'dibena' piedevas, kas ir izliektas un atgādina tādas kā nelielas spīles. Protams, arī krāsojums un sejas zīmējums ir sugai raksturīgs. Atradums tajā vietā, principā, ir visai loģisks - turpat blakus ir Bažu purvs ar daudzajām vigām, lāmām utt - manuprāt, visai atbilstošs šīs sugas biotops. Protams, ja ietu tur šo sugu meklēt siltā un saulainā laikā, tad visticamāk neko nenobildētu... Bet bez veiksmes jau nevar. Lai nu kā - 39. spāru suga manā sarakstā!
Ziemeļu smaragdspāre (Somatochlora arctica)

trešdiena, 2011. gada 25. maijs

Torņu cīņas 2011

Neliels atskats uz aizvadīto nedēļas nogali, kad piedalījos putnu vērošanas sacensībās 'Cemex Torņu cīņas 2011'! Šoreiz visas bildes nebūs manas :)

Pirms paša pasākuma kā parasti ir liela neziņa, jo tikai pasākuma rītā komandas izlozē tos torņus uz kuriem jābrauc. Un 'tradicionāla' lieta ir sastādīt tādu kā prioritāšu sarakstu - kurā tornī tad vislabāk gribētos nokļūt, vai tieši otrādi - kur negribētos nokļūt... Tā, piemēram, Dunduru pļavu tornis ir tāds 'nepopulārs', jo no tā teorētiski var redzēt vismazāk sugu, jo tas neatrodas pie kādas plašākas ūdenstilpnes. Tiesa priekš cīņas par uzvaru tas Dunduru tornis atkal varētu būt viens no labākajiem, jo daudz vieglāk ir pārspēt, piemēram, rezultātu 57 nekā, piemēram, 96 kāds bija vidējais rādītājs Dvietes tornī (tas arī daļēji pierādījās šogad, jo Dunduru pļavu tornis jau 2. gadu pēc kārtas finišēja Top 3). Par cik es jau pagājušogad biju trāpījies Dunduru tornī, tad šogad mana 'kvēlākā' vēlme bija nokļūt kādā no Lubāna ezera torņiem - g.k. tāpēc, ka nekad nebiju tajā pusē bijis un visticamāk atpakaļceļš vestu caur Nagļiem, kur varētu apskatīties kādus retos Lubāna apkārtnes putnus. Manas (un patiesībā visas komandas) cerības piepildījās - "Naktsputni" izlozēja Lubāna D dambja torni! No diviem Lubāna torņiem, šim gan bija lielāks vidējais rādītājs - 75 (otram tornim 69) sugas. Bet nu jo interesantāk būs 'cīnīties'.
Skats no Lubāna D dambja putnu torņa
Aizbraucot uz vietas, skats pavērās jau dikti jauks! Ezerā augsts ūdens līmenis, tuvīnā 'pļaviņa' applūdusi utt. Vārdu sakot vērojama biotopu dažādība, kas viesa cerības uz to, ka varētu būt daudz putnu. Kā piebraucām, tā jau 13:15 sākām skaitīt putniņus. Uzreiz pašā sākumā pie torņa, man par prieku, nozīmējās baltspārnu zīriņi (bildē zemāk) - jauna suga manai dzīves listei. Tiesa šogad to ir visur visās malās un Lubāna apkārtnē tie tāpat ir katru gadu sastopami.
Baltspārnu zīriņš (Chlidonias leucopterus)
Es biju atbildīgais par 'grāmatvedību' - un laiku pa laikam, pārskaitot cik to sugu mums jau ir, tomēr nācās secināt, ka tik ļoti raiti nemaz tās sugas neskaitās. Protams, pirmajā dienā sanāk tos putnus meklēt tieši dienas vidū, kad tā aktivitāte putniem ir mazāka. Vakarpusē aktivitāte palielinājās - te parastā ūbele gar torni nolido, te krūmu ķauķis sāk dziedāt, tad tālumā krūmā žagata atrodas, melnā klija nolido virs torņa utt. Vakara jaukākais notikums gan bija kāda bridējputna parādīšanās - atlidoja viena tilbīte tieši torņa priekšā ūdens malā. Protams uzreiz optika tika notēmēta tajā virzienā - un mums par prieku, tā izrādījās dīķu tilbīte! Arī jauna suga priekš manis - kopumā suga Latvijā it kā reta, taču Lubāna apkārtnē sastopama regulāri.
Dīķu tilbīte (Tringa stagnatilis) - foto autors: Edgars Laucis
Pirmās dienas pēdējais putns bija sloka, kas vienreiz nolidoja torņa tuvumā - beidzām dienu ar 62 sugām, ja nemaldos. Lienot guļammaisā, protams, vēl klausījāmies vai kaut kur kāds naktsputns vēl nedzied, bet diemžēl bija sajūta, ka 80% Lubāna varžu atrodas tieši zem mūsu torņa + lakstīgala ar izdomāja dziedāt blakus krūmā, kā rezultātā dzirdamība bija visai švaka.

Otrā rītu sākām jau ap pulkstens 4:00, kas mums atnesa cekulpīles. Likām lielas cerības uz šo rītu, jo kad tad vēl, ja ne rīta cēlienā ir lielākā iespēja 'pielasīt' sarakstam jaunas sugas. Bet kaut kā tik raiti tomēr negāja - lai arī kā meklējām, tomēr sugas nāca ar grūtībām. Bet labi, ka vismaz nāca - te sīlis nolido garām, tālumā brūnā čakste koka galā atradās, melnais stārķis lidojumā tālumā, zvirbuļvanags tālu, vālodze nolido garām u.c. Man jau sāka arī nogurums nedaudz izpausties - t.i. it kā miegs nenāk, taču kaut kā nedaudz tā koncentrēšanās uz brīžiem zūd. Tādā brīdī, kad jaunus putnus pārsvarā var atrast tikai teleskopā cītīgi ķemmējot tālākos 'punktus' tas par labu, protams, nenāk. Bet par prieku pašam, rīta cēlienā izdevās atrast vienu stilīgu putniņu, kas ar dīvainu saucienu pielidoja ūdens malā - uzreiz virzīju teleskopu uz to vietu un 'bams' - citroncielava manā redzeslaukā! Uzreiz ātrs sauciens komandas biedriem un ar nelielu aizķeršanos visi to apskatam. Jauki - arī citroncielavu pirms tam nebiju redzējis.
Citroncielava (Motacilla citreola)Pēdējais putns, ko sarakstā atzīmējām bija dziedošs ezera ķauķis tur pat pie torņa - to jau kādu stundu bijām mēģinājuši pārliecinoši saklausīt līdz beidzot tas izdevās. Tātad kopumā 24 stundu laikā atzīmējām 74 sugas - par 1 mazāk kā torņa vidējais rādītājs. Tiesa gaisā karājoties palika vēl 3 sugas - kuitala/lietuvainis, kas nolidoja gar torni, taču īsti pārliecinoši nespējām to noteikt + tikai 2 no komandas to redzējām. Putns diemžēl lidoja klusējot, kas sarežģīja tā noteikšanu. Tad vēl dadzītis, ko redzēju tikai es, jo nelietis nolidoja gar torni un ātri vien pazuda. Un trešā suga, ko redzēja tikai viens komandas biedrs bija lielā tilbīte - es tik paspēju binoklī uzķert aizlidojošu tilbīti. Precīzai sugas noteikšanai ar to, protams, par maz - ja būtu balsi padevusi tad būtu vieglāk, bet diemžēl klusējot nolidoja.
Protams, kādu sugu noteikti mēs palaidām garām arī tāpat vien - piemēram, nevienu gārgali nedabūjām, kaut gan citus gadus praktiski vienmēr Lubāna ezerā vismaz melnkakla gārgale ir redzēta. Tā arī neviena zīlīte netika sazīmēta (tiesa biotops varbūt ne visai piemērots), piemēram. Lai nu kā - galīgi švaki jau ar nebijām. Šis rezultāts mums kopumā deva 4. vietu no 7. komandām.

Atpakaļceļā, man par prieku, protams iebraucām Nagļos, kur zivju dīķos redzēju baltvaigu zīriņu, melnkakla dūkuri, bet Īdeņā iebraucām zilrīklīti apskatīt - visas šīs sugas nebiju nekad redzējis! Tā ka man jau šķiet, ka šīs dienas kopumā bija izdevušās godam!
Zilrīklīte (Luscinia svecica) - foto autors: Māris Puķītis

piektdiena, 2011. gada 13. maijs

Ziemeļu labums

Kaut kas nogļukoja ar Blogger.com un pazuda pēdējais ieraksts - tad nu 'rakstu' vēlreiz.

Koksngrauzis (Evodinus borealis)Atkal man 'nospīdēja' baigā veiksme, jo sastapu vēl vienu koksngrauzīti kuru nemaz necerēju ieraudzīt - Evodinus borealis. Suga pie mums ir visai reta un sastopama tikai Ropažu apkārtnē - acīmredzot šodien biju tur nejauši ietrāpījis (pa gaisa līniju līdz Ropažiem tik 12km no tās vietas). Kā jau latīniskā nosaukums 'borealis' varētu liecināt, šī ir tāda ziemeļnieciska boreālo skujkoku mežu iemītniece un Latvijā iet sugas pamatareāla dienvidu robeža. No vienas puses šī suga ir līdzīga citām dzelten-melni strīpainajām koksngraužu sugām - raksturīgā pazīme varētu būt divi pretēji vērstie 'C' veida, dzeltenie plankumi uz katra segspārna.

Līdz ar to esmu jau nobildējis 53 koksngraužu sugas. Par cik šis gads ir labi iesācies, atļaušos skaļi paust mērķi, ko vēlos šogad izpildīt. Tātad - mēģināšu nobildēt vēl 17 sugas, lai kopumā man būtu nofotogrāfētas 70 koksngraužu sugas. Tā lūk!

Ainava ar jenotsuni (Nyctereutes procyonoides) un velosipēduVēl viens lopiņš, kas mani šodien iepriecināja bija jenotsuns! Jāsaka godīgi, ka dzīvu to redzēju pirmo reizi. Iespējams, ka bija traks, jo tas tomēr nav tiem tipiski rādīties gaišā dienas laikā. Pie tam pabrīnījos ka šis mani neieraudzīja brīdī, kad es izvēlos no izcirtuma uz ceļa. Tā vietā šis turpināja lēnā garā tipināt uz manu pusi. Beigās jau protams saausījās, sajuta/ieraudzīja mani un nesteidzīgi ieskrēja mežā. Tā jau tīri jauki - šādas satikšanās ar meža zvēriem man patīk.

otrdiena, 2011. gada 10. maijs

Koksnurbis

Lapkoku koksnurbis (Hylecoetus  dermestoides)Šodien beidzot izdevās nobildēt lopiņu ar jauku nosaukumu - koksnurbi! Līdz šim nevienu no šīs nelielās dzimtas (Latvijā 3 sugas) pārstāvjiem nebiju fotogrāfējis - tā ka, lai arī neliels, bet tomēr sasniegums. Šis konkrēti ir lapkoku koksnurbis (Hylecoetus dermestoides). Mežsaimniekiem droši vien ne visai vēlama vabole, jo to kāpuru attīstībai nepieciešama svaigi mirusi, (reizēm tie pat uzbrūkot vēl dzīviem kokiem) lapkoku koksne, kurā tie izgrauž garas ejas tādējādi mazinot tās saimniecisko vērtību (kam gan vajag dēļus ar caurumiem). Paši kāpuri gan ar koksni nebarojas - tie pārtiek no īpašas sēnes Endomyces hylecoeti, ko 'izaudzē' uz ejas sieniņām . Suga sastopama visai bieži.
Lapkoku koksnurbis (Hylecoetus  dermestoides)Šodien redzēju vēl daudzus dažādus lopiņus, taču, par cik bija ļoti karsts laiks, viņi visi bija ļoti aktīvi un nelabprāt ļāvās nofotogrāfēties. Protams, kārtējais izaicinājums bija smilšvaboļu 'trenkāšana' - šoreiz mans ceļš krustojās ar, manuprāt, jaukāko no smilšvabolēm - tīruma smilšvaboli (Cicindela campestris). Nu ļoti man patīk šis smaragdzaļais vaboles krāsojums. Ir vērts pacensties.
Tīruma smilšvabole (Cicindela campestris)

svētdiena, 2011. gada 8. maijs

Pirmie 2011. gada retumi

Ģipseņu stublājgrauzis (Phytoecia virgula)
Ģipseņu stublājgrauzis (Phytoecia virgula)
Šodien sastapu kaut ko tādu, ko es pavisam negaidīju sastapt - ģipseņu stublājgrauzi (Phytoecia virgula), kas ir Latvijā reta suga un sastopams g.k. tikai Daugavpils apkārtnē, kur tā agrāk bija zināma tikai no vienas atradnes (tāpēc tika iekļauta LSG 1. kategorijā). Pēdējā desmitgadē gan ir novērota sugas izplatība uz ZA un Daugavpils rajonā ģipseņu stublājgrauzis ir atrasts jau daudzās vietās. Taču interesantākais ir tas, ka es šodien ne tuvu nebiju Daugavpils rajonā. Šo koksngrauzīti (lai arī nosaukums šai sugai ir stublājgrauzis, tā tomēr pieder pie koksngrauži dzimtas) atradu te pat netālu no Rīgas - Ikšķilē! Tāpēc šis atradums ir visai vērtīgs - iespējams pirmais ārpus Daugavpils rajona (tas gan vēl ir jāprecizē). Ģipseņu stublājgrauzi no citām sugām var viegli atšķirt pēc raksturīgā oranžā plankuma uz priekškrūšu vairoga.

Platsmeceris (Dissoleucas niveirostris)
Platsmeceris Dissoleucas niveirostris
Otrs retais 'vabulis', ko izdevās atrast Ikšķilē ir platsmeceris Dissoleucas niveirostris. Sugai literatūrā figurē ļoti maz atradumi Latvijā - bet tas varētu arī būt saistīts ar vaboles nelielo izmēru un slēpto dzīvesveidu. Interesanti, ka gandrīz vai visas platsmeceru sugas (izņemot kādas divas parastākās) var uzskatīt par retām. Šīs sugas attīstība notiek dažādu lapkoku atmirušos zaros. Tāda lūk veiksmīga diena - prieks jau milzīgs!

sestdiena, 2011. gada 7. maijs

Atkal Doles sala

Doles dižozola paliekasŠodien pirmo reizi šajā gadā apmeklēju Doles dižozolu - jeb pareizāk tā atliekas. Par laimi ar tām viss ir pa vecam - nevienam nav radusies nelietīga doma šīs atliekas sazāģēt vai kā citādi likvidēt un aizvākt. Šoreiz pārmaiņas pēc nobildēju arī pašu ozolu, lai rodas priekšstats, kur tad tie kukainīši tur dzīvo. Bildē varbūt tas ozola lielais izmērs nav jūtams - tāpēc mērogam var minēt, ka es (mans augums - 189,5 cm) varu mierīgi nostāties zem nolūzušā zara kreisajā pusē. Tātad tas ir ļoti iespaidīgs atmirušas koksnes daudzums dažādām gaumēm: resni zari, tievi zari, satrupējusi koksne, mitrāka koksne pie zemes, spraugas zem mizas, piepes un sēnes uz zariem utt. Tāpēc nav brīnums, ka Doles dižozola atliekas apdzīvo arī virkne retu sugu.
Bērzu asmalis (Grynocharis oblonga)Šoreiz gan man neko ļoti retu neizdevās atrast - no vabolēm jaukākais novērojums varētu būt šis bērzu asmalis (Grynocharis oblonga), kas ir biotopu speciālistu suga un nedaudz retāks par divām biežāk sastopamajām asmaļu sugām (par tām lasīt šajā bloga ierakstā). Šīs sugas kāpuru attīstībai nepieciešama satrupējusi lapkoku (bērzu, ozolu, alkšņu, vītolu u.c.) koksne. Pieaugušās vabolītes var atrast vai nu zem mizas vai satrupējušā koksnē. Šī laikam bija kāda trešā reize, kad es esmu šo sugu atradis.
Nepieaugusi laupītājblakts (Reduvius personatus)Savukārt interesantākais dienas atradums noteikti ir šis 'briesmonis'! Sākumā nesapratu, kas tā par 'sūdu' čupiņu, kas pārvietojas pa satrupējušo koksni - ieskatījos rūpīgāk un saskatīju, ka šim objektam izrādās sešas kājas un divas antenas. Uzreiz atmiņā atausa par laupītājblaktīm (Reduviidae) lasītais - to nepieaugušie īpatņi bieži vien ir šādi aplipuši ar putekļiem u.c. sīkām daļiņām, kas tos perfekti nomaskē un ļauj tiem nemanītiem pielavīties saviem upuriem - citiem sīkiem bezmugurkaulniekiem. Redzēju ko tādu pirmo reizi - skats katrā ziņā bija visai amizants. Visticamāk, ka šī ir nepieaugusi laupītājblakts Reduvius personatus (pagājušogad mani apciemoja pieaugušais īpatnis).
Sirsenis (Vespa crabro)Vienīgais mīnuss Doles dižozolam varētu būt sirseņu (Vespa crabro) klātbūtne - vienā zara dobumā šķiet bija pagājušā gada pūžņa paliekas. Šodien arī viena sirseņu mamma veica intensīvus izlūklidojumus ap ozola atliekām - tad jau redzēs vai taps jauns pūznis. Ja taps, tad dižozola apmeklētājiem būs jābūt krietni vien uzmanīgākiem, jo sirseņa dzēliens tomēr var būt visai nepatīkams. Citādi jau sirsenis ir visai fotogēnisks lopiņš - šajā bildē arī var labi noteikt sirseņa dzimumu. Mātītēm antenām ir 12 posmiņi, bet tēviņiem - 13.

piektdiena, 2011. gada 6. maijs

Žokļi IV

Skudrulauvas kāpura ceļš un piltuvīteJa jūs, ejot pa kādu smilšainu vietu, pamanāt smiltīs šādu dīvainu sliedi kurai galā ir milzīga piltuve, tad uzmanieties - jūs atrodaties skudrulauvu teritorijā! Un tā nav joka lieta - skudrulauvu kāpuri ir ļoti viltīgi plēsoņas un tie izmantos katru jūsu neuzmanīgo soli, lai ar milzīgajiem žokļiem jūs saķertu un pavilktu zem smiltīm, kur mierīgā garā izsūktu sausus! Taču uztraukumam nav pamata (protams, ja vien jūs gadījumā neesat skudra), jo cilvēkam šie kukaiņi ir absolūti nekaitīgi un visticamāk sava slēptā dzīves veida dēļ 'paslīd' garām nepamanīti. Visvieglāk skudrulauvu klātbūtni, protams, ir konstatēt pēc kāpuru veidotajām piltuvītēm, kas kalpo kā lamatas - kāda skudra skrien, ieskrien piltuvē un pa irdeno piltuves nogāzi nespēj vairs tikt atpakaļ augšā + kāpurs ar galvu met smiltis, kas vēl vairāk apgrūtina izkļūšanu no nāvējošās piltuves, kuras apakšā to jau sagaida kāpura žokļi. Pieaugusi skudrulauva savukārt atgādina neveiklu spāri ar pagarām 'antenām'.
Skudrulauvas (Myrmeleon formicarius visticamāk) kāpursTā lūk - skudrulauvas ir ļoti bieži sastopami kukaiņi - pie mums biežākā suga ir parastā skudrulauva (Myrmeleon formicarius). Piemēram, vakar Daugavgrīvas kāpās varēja saskaitīt simtiem šo kāpuru piltuvīšu. Jāsaka, ka Daugavgrīvā (un piejūrā kopumā) pavasaris ir par kādām dienām iekavējies. Tā, piemēram, ja man aiz loga pīlādzis ir jau pamatīgi sazaļojis, tad tur pīlādzim tikko kā izplaukušas pirmās kārtīgās lapiņas. Bet, ņemot vērā ledainā līča blakus esamību, tas laikam ir tikai normāli.
Plaukst pīlādzis (Sorbus aucuparia)