Šodien pirmo reizi šajā gadā apmeklēju Doles dižozolu - jeb pareizāk tā atliekas. Par laimi ar tām viss ir pa vecam - nevienam nav radusies nelietīga doma šīs atliekas sazāģēt vai kā citādi likvidēt un aizvākt. Šoreiz pārmaiņas pēc nobildēju arī pašu ozolu, lai rodas priekšstats, kur tad tie kukainīši tur dzīvo. Bildē varbūt tas ozola lielais izmērs nav jūtams - tāpēc mērogam var minēt, ka es (mans augums - 189,5 cm) varu mierīgi nostāties zem nolūzušā zara kreisajā pusē. Tātad tas ir ļoti iespaidīgs atmirušas koksnes daudzums dažādām gaumēm: resni zari, tievi zari, satrupējusi koksne, mitrāka koksne pie zemes, spraugas zem mizas, piepes un sēnes uz zariem utt. Tāpēc nav brīnums, ka Doles dižozola atliekas apdzīvo arī virkne retu sugu.
Šoreiz gan man neko ļoti retu neizdevās atrast - no vabolēm jaukākais novērojums varētu būt šis bērzu asmalis (
Grynocharis oblonga)
, kas ir biotopu speciālistu suga un nedaudz retāks par divām biežāk sastopamajām asmaļu sugām (par tām lasīt
šajā bloga ierakstā). Šīs sugas kāpuru attīstībai nepieciešama satrupējusi lapkoku (bērzu, ozolu, alkšņu, vītolu u.c.) koksne. Pieaugušās vabolītes var atrast vai nu zem mizas vai satrupējušā koksnē. Šī laikam bija kāda trešā reize, kad es esmu šo sugu atradis.
Savukārt interesantākais dienas atradums noteikti ir šis 'briesmonis'! Sākumā nesapratu, kas tā par 'sūdu' čupiņu, kas pārvietojas pa satrupējušo koksni - ieskatījos rūpīgāk un saskatīju, ka šim objektam izrādās sešas kājas un divas antenas. Uzreiz atmiņā atausa par laupītājblaktīm (
Reduviidae) lasītais - to nepieaugušie īpatņi bieži vien ir šādi aplipuši ar putekļiem u.c. sīkām daļiņām, kas tos perfekti nomaskē un ļauj tiem nemanītiem pielavīties saviem upuriem - citiem sīkiem bezmugurkaulniekiem. Redzēju ko tādu pirmo reizi - skats katrā ziņā bija visai amizants. Visticamāk, ka šī ir nepieaugusi laupītājblakts
Reduvius personatus (pagājušogad
mani apciemoja pieaugušais īpatnis).
Vienīgais mīnuss Doles dižozolam varētu būt sirseņu (
Vespa crabro) klātbūtne - vienā zara dobumā šķiet bija pagājušā gada pūžņa paliekas. Šodien arī viena sirseņu mamma veica intensīvus izlūklidojumus ap ozola atliekām - tad jau redzēs vai taps jauns pūznis. Ja taps, tad dižozola apmeklētājiem būs jābūt krietni vien uzmanīgākiem, jo sirseņa dzēliens tomēr var būt visai nepatīkams. Citādi jau sirsenis ir visai fotogēnisks lopiņš - šajā bildē arī var labi noteikt sirseņa dzimumu. Mātītēm antenām ir 12 posmiņi, bet tēviņiem - 13.
Šodien pirmo reizi šajā gadā apmeklēju Doles dižozolu - jeb pareizāk tā atliekas. Par laimi ar tām viss ir pa vecam - nevienam nav radusies nelietīga doma šīs atliekas sazāģēt vai kā citādi likvidēt un aizvākt. Šoreiz pārmaiņas pēc nobildēju arī pašu ozolu, lai rodas priekšstats, kur tad tie kukainīši tur dzīvo. Bildē varbūt tas ozola lielais izmērs nav jūtams - tāpēc mērogam var minēt, ka es (mans augums - 189,5 cm) varu mierīgi nostāties zem nolūzušā zara kreisajā pusē. Tātad tas ir ļoti iespaidīgs atmirušas koksnes daudzums dažādām gaumēm: resni zari, tievi zari, satrupējusi koksne, mitrāka koksne pie zemes, spraugas zem mizas, piepes un sēnes uz zariem utt. Tāpēc nav brīnums, ka Doles dižozola atliekas apdzīvo arī virkne retu sugu.
Šoreiz gan man neko ļoti retu neizdevās atrast - no vabolēm jaukākais novērojums varētu būt šis bērzu asmalis (Grynocharis oblonga), kas ir biotopu speciālistu suga un nedaudz retāks par divām biežāk sastopamajām asmaļu sugām (par tām lasīt šajā bloga ierakstā). Šīs sugas kāpuru attīstībai nepieciešama satrupējusi lapkoku (bērzu, ozolu, alkšņu, vītolu u.c.) koksne. Pieaugušās vabolītes var atrast vai nu zem mizas vai satrupējušā koksnē. Šī laikam bija kāda trešā reize, kad es esmu šo sugu atradis.
Savukārt interesantākais dienas atradums noteikti ir šis 'briesmonis'! Sākumā nesapratu, kas tā par 'sūdu' čupiņu, kas pārvietojas pa satrupējušo koksni - ieskatījos rūpīgāk un saskatīju, ka šim objektam izrādās sešas kājas un divas antenas. Uzreiz atmiņā atausa par laupītājblaktīm (Reduviidae) lasītais - to nepieaugušie īpatņi bieži vien ir šādi aplipuši ar putekļiem u.c. sīkām daļiņām, kas tos perfekti nomaskē un ļauj tiem nemanītiem pielavīties saviem upuriem - citiem sīkiem bezmugurkaulniekiem. Redzēju ko tādu pirmo reizi - skats katrā ziņā bija visai amizants. Visticamāk, ka šī ir nepieaugusi laupītājblakts Reduvius personatus (pagājušogad mani apciemoja pieaugušais īpatnis).
Vienīgais mīnuss Doles dižozolam varētu būt sirseņu (Vespa crabro) klātbūtne - vienā zara dobumā šķiet bija pagājušā gada pūžņa paliekas. Šodien arī viena sirseņu mamma veica intensīvus izlūklidojumus ap ozola atliekām - tad jau redzēs vai taps jauns pūznis. Ja taps, tad dižozola apmeklētājiem būs jābūt krietni vien uzmanīgākiem, jo sirseņa dzēliens tomēr var būt visai nepatīkams. Citādi jau sirsenis ir visai fotogēnisks lopiņš - šajā bildē arī var labi noteikt sirseņa dzimumu. Mātītēm antenām ir 12 posmiņi, bet tēviņiem - 13.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru