otrdiena, 2013. gada 16. jūlijs

Tauriņiem pa pēdām - 89, 90, 91, 92

Jūnijs principā izvērtās ļoti tukšs no dabas vērojumu viedokļa - darbā nācās aizvietot kolēģi kā rezultātā brīvo dienu praktiski nebija. Protams, tā daudziem cilvēkiem ir gandrīz vai ikdiena, bet nu man tomēr kaut vai nedaudz, bet vairāk vai mazāk regulāri prasās izskriet kaut kur zaļumos - pavērot putnus vai nofotogrāfēt kādu kukaini. Ja ilgstoši netieku dabā, tad dzīve sāk rādīties drūmās krāsās un ja vēl DabasDatos regulāri parādās manā listē trūkstošu dienastauriņu ziņojumi, tad vispār nāk virsū aš dziļa depresija (nu ok - tas nedaudz pārspīlēti). Tā nu cietos, cietos un plānoju iespējamos braucienus brīvajās dienās (uz Garkalnes, Launkalnes, Ropažu un Suntažu pusi). Taču iznāca, ka brīva diena man bija tikai viena - 2. jūlijs. Uz visām plānotajām vietām bez auto jau it kā nereāli izbraukāt. Vai varbūt tomēr reāli? Ķēros pie 1188.lv un sāku rēķināt - izrādījās, ka ir reāli pirmdien pēc darba aizbraukt ar vilcienu uz Valmieru, tālāk ar riteni pa nakti pārbraukt uz Launkalnes apkārtni, kur agrā agrā rītā bija cerība uz 3 jaunām sugām. Pēc tam pa pusdienlaiku aizmīt līdz Āraišiem no kurienes ar vilcienu uz Krievupi, kur Garkalnes apkārtnē varētu būt 2 jaunas sugas. Tālāk ar velosipēdu uz Ropažiem, kur viena jauna suga un pēc tam agrā trešdienas rītā pirms darba vēl aizskriet no Ogres līdz Suntažiem, kur it kā vēl viena jauna suga. Plāns skaists, lai arī grūts - kopā ar ričuku sazīmējās ~200km no kuriem 90% vienā dienā veicami. Bet izsalkums pēc dabas un jauniem tauriņiem bija tik liels, ka nekas cits vien neatlika kā mēģināt! Tā teikt metu arī kaunu pie malas un braucu 'ķeksēt' citu ziņotos tauriņus. 
Dzērveņu raibenis (Boloria aquilionaris)
Pirmais pieturas punkts pēc nakts pārbrauciena (kas izrādījās auksts un bezmiega pilns - laikam tomēr vajadzēja guļammaisu piepakot klāt velosipēdam) bija Krievu purvs netālu no Launkalnes. Tur jau vairākas reizes bija ziņots dzērveņu raibenis kā arī sūreņu raibenis (kas it kā nav nekāds ekstrēms retums, taču Dabasdatos tas bija pirmais šīs sugas ziņojums). Par pirmo biju drošs, ka redzēšu un tā arī bija - šķiet saule vēl nebija uzlekusi, kad sāku manīt pirmos dzērveņu raibeņus nakšņojam uz pētereņu ziediem. 89. suga manā listē! To tur tiešām izrādījās vesels pulks - saskaitīju vairāk par 20 gabaliem. Suga gan noteikti nav reta un purvos, purvmalās droši vien pat bieži sastopama. No citiem raibeņiem viegli atšķirams pēc pakaļspārnu apakšpuses zīmējuma, tā priekšējā stūra (kas ir ar izteiktu stūri, praktiski 90 grādu leņķī). Arī virspusē ir šādās tādas pazīmes - piemēram, priekššpārnu aizmugurējā malā ir divi melni plankumi, kas atgādina > < zīmes. Papriecājies par šiem, bridu uzmanīgi uz purva pusi, bet nu īsti ar nekādu tauriņu atrašanu nesekmējās - tik vien, ka uz padsmit minūtēm nosnaudos uz priedes stumbra purva vidū. 
Lielais vijolīšu purvraibenis (Clossiana titania)
Jāsaka, ka ap pulksten 8iem tiešām miegs sāka pamatīgi likt par sevi manīt - sāku pārdomāt vai tādā pusmiega stāvoklī vispār ko izdosies sameklēt. Bet nu apņēmības pilns ripinājos uz netālo izcirtumu, kur pagājušajā gadā Sintija Elferte bija redzējusi vienu no manām sapņu sugām - lielo vijolīšu purvraibeni. Par šīs sugas redzēšanu mazliet šaubas bija, jo pēc šī vienīgā ziņojuma citi nesekoja (lai arī šķiet daži bija meklējuši). Ap pus9 saule jau pamatīgi sildīja, dažādi tauriņi aktīvi lidinājās un bridu iekšā izcirtuma stūrī. Nepagāja nemaz ilgs laiks, kad izdevās ieraudzīt meklēto! No sākuma tikai no virspuses, kas varbūt pēc pirmā acu uzmetiena ir tāda pati kā citiem oranži-melni punktotajiem raibeņiem, taču var skatīties uz pakaļspārnu ārmalas 'trīsstūriem', kas ir ļoti satuvināti ar melnajiem plankumiem. Spārnu apakšpuse gan ir pavisam nesajaucama - cakaini zigzagaina ar sarkanbrūnu pamattoni. Manā uztverē skaistākais no purvraibeņiem - prieks redzēt pat, neskatoties uz to, ka nav paša atrastā vietā. 90. suga manā listē! Sabildēju šos atliektiem galiem - tā teikt, lai pietiek visai dzīvei, bet nu laikam nedaudz aizrāvos jo bija jau laiks ripināt uz tiem Āraišiem. 
Purpura lācītis (Rhyparia purpurata)
Un pārbrauciens uz Āraišiem izvērtās par mokošāko šajā dienā. Šķiet biju paredzējis šim ~40km posmam kādas 2,5 stundas, kas principā ir visnotaļ pietiekami (minot uz Jāņiem 36km izdevās pieveikt 1,5h). Taču izbraucot uz šosejas sapratu, ka nebūs labi, jo sejā pūta mans lielākais ienaidnieks - pretvējš. Kā zināms, tad Pleskavas šosejas reljefs arī nav no tiem līdzenākajiem. Rezultātā nācās sakopot visus savus fiziskos un garīgos spēkus (2x gandrīz padevos un iemetu velosipēdu krūmos), lai mēģinātu paspēt uz vilcienu - nokavējot to, turpmākie dienas plāni principā sabruktu, jo nākamais vilciens bija pārāk ilgi jāgaida. Beigu beigās nezinu kā, bet tomēr paspēju uzmīties uz Āraišu perona 5 minūtes pirms vilciena pienākšanas. Iztukšots un piekusis, bet vismaz ar cerībām uz jaunām tauriņu sugām. Pa ceļam uz Krievupi mirklis miega un tad jau sāku brist pa dzelzceļa līniju, kur bija redzēta nākamā mērķsuga - lielie mārsilu zilenīši. Vispirms gan izdevās no sausās zāles izcelt vienu no krāšņākajiem naktstauriņiem - purpura lācīti, kuru līdz šim biju redzējis tikai pie naktstauriņu gaismas. Arī forši - vismaz būs kāds attēls arī bez balta palaga fonā.
Lielais mārsilu zilenītis (Maculinea arion)
Arī šajā vietā gaidītais tauriņš nelika pārāk ilgi uz sevi gaidīt - pamanīju lidojam paliela izmēra zilenīti, kuru citā vietā varbūt būtu noturējis par vīķu zilenīti (lidojumā diezgan līdzīgs tam izskatījās), bet šajā vietā noteikti bija šādi aizdomīgi objekti jāpārbauda tuvāk. Un jā, tik tiešām šis izrādījās lielais mārsilu zilenītis! 91. suga manā listē! Suga varbūt ne pārāk bieža - sastopama galvenokārt sausos biotopos kur aug mārsili. Taču šai sugai nepietiek vien ar mārsiliem, jo tā ir viena no retajām mirmekofīlajām tauriņu sugām. Kamēr jauni, kāpuri barojas ar mārsilu ziediem, bet drīz vien sāk izdalīt saldu šķidrumu, kas pievilina Myrmica ģints skudras (g.k. Myrmica sabuleti). Kad skudra ir pievilināta, kāpurs nedaudz 'sašķobās', lai vairāk izskatītos pēc skudras kāpura un šī to uzreiz automātiski aizstiepj uz savu pūzni pie citiem kāpuriem, kur zilenīša kāpurs sāk pa kluso mieloties ar skudru oliņām un kāpuriem. Līdzīga veida attiecības ar kāpuriem ir divām citām Latvijā ļoti reti sastopamajām radniecīgajām sugām - brūnvālīšu zilenītim (Maculinea telejus) un šogad Latvijā atrastajam drudzeņu zilenītim (Maculinea alcon). Cerams, ka šogad vēl izdosies paspēt aizskriet arī pēc šīm abām sugām, lai būtu pilns 'komplekts'.  
Mārsilu raibspārnis (Zygaena minos)
Vienā nelielā laukumiņā dzelzceļmalā varēja novērot vienu citu ar mārsiliem saistītu sugu - mārsilu raibspārni, kas ar saviem garenajiem plankumiem ir viegli atšķirams no citām sugām. Suga Latvijā laikam nav pārāk bieži sastopama - droši vien vairāk DA daļā, bet tās atrašanās Garkalnes apkārtnē droši vien norāda, ka šīs apkārtnes dažādi sausie biotopi ir vieni no interesantākajiem Latvijā. 
Mazais atraitnīšu raibenis (Argynnis niobe)
Garkalnes apkārtnē gan bija palikusi vēl viena potenciāli jauna suga priekš manis - mazais atraitnīšu raibenis. Taču nogurums lika par sevi manīt un prasījās veikala pauze, līdz ar to no dažām potenciālajām vietām, kur tas ir bijis redzēts, liku kārtis tikai uz vienu no tām - zaļvārnu klajumu šosejmalā. Tā teikt, zaļās vārnas un stepes čipstes šogad ar nebiju 'ieķeksējis' - ja nebūs tauriņš, tad vismaz abiem šiem putniem tur gan bija jābūt. Putni tik tiešām bija, bet tauriņi kaut kā sākumā nemanījās. Jau virzoties uz izeju, beidzot izdevās pamanīt vienu no Argynnis ģints raibeņiem. Nedaudz patramdījis to, ne bez pūlēm, bet tomēr izdevās nofotogrāfēt tā spārnu apakšu, kur slēpjas drošākā sugas atšķiršanas pazīme - melns punktiņš ar baltu apmalīti priekšspārna pamatnē. Urā - ceturtā jaunā suga vienas dienas laikā un kopā jau 92. sugas! Šī laikam nemaz nav tik reta suga - sastopama dažādos sausos biotopos. Tik vien, ka tā atšķiršana nedaudz sarežģīta + šīs ģints raibeņi galīgi nav no tiem vieglāk fotogrāfējamiem, jo iztraucēti (un to izdarīt ir ļoti viegli) tie strauji aizlido kaut  kur tālu, kur tiem nav viegli izsekot.
Parastais perlamutra raibenis (Argynnis aglaja)
Ar to arī mans dienas brauciens beidzās, jo nejutu sevī (jeb pareizāk sakot, savos ceļos) vairs spēku mīties no Garkalnes uz Ogri, kur pa ceļam bija lielas iespējas redzēt ozolu astainīti. Bet nu neko darīt - tāpat četras jaunas sugas vienā dienā ir lielisks rezultāts. Diena izdevusies par 100% (jeb par 80%, jo tomēr redzēju 4 no 5 nobrauktajā maršrutā teorētiski redzamajām jaunajām sugām). Pašās beigās vēl nedaudz pārsteidza viens spoks, kas pa gabalu izskatījās nu vispār kaut kas neredzēts. Beigās gan tas izrādījās tikai aberants parastā perlamutra raibeņa īpatnis. Arī ko tādu redzēju pirmo reizi.
Bet ar to šogad vēl viss nebeidzas... Vēl ir teorētiskas iespējas aizbraukt un 'ieķeksēt' veselu čupu sugu - brūnvālīšu, drudzeņu un esparsetu zilenīšus, lielo silsamteni, ceļteku pļavraibeni, ozolu astainīti un varbūt ja paveicās, kaut kur atrodas arī kāds ozolu zefīrs un vainadzīšu zilenītis.. Varianti ir - tagad arī teorētiski būs beidzot vairāk brīvu dienu. Jācer tik uz labu laiku!

1 komentārs:

Anonīms teica...

Kaut nogurusi,bet visu izlasīju, man patīk. Noteikti turpini.
Valda