Drudzeņu zilenītis

Kamēr es cītīgi darbojos bērnu nometnē, Latviju pāršalca satraucoša ziņa - atklāta jauna dienastauriņu suga! Savā ziņā tas pat ir visai sensacionāls notikums, jo jaunas dienastauriņu (un arī spāru) sugas tiek atklātas daudz retāk kā, piemēram, putnu sugas! Vaininieks izrādījās drudzeņu zilenītis (Phengaris alcon), kas gan varbūt nemaz ar nav tik liels pārsteigums, jo patiesībā šī bija gaidīta suga. Tās pirmatklājējs Ivars Šulcs kā reizi bija šogad plānojis šo sugu meklēt - un kas meklē, tas atrod! Pirmā atradne bija Lilastes apkārtnē, bet dienu vēlāk, Vangažos sugu atrada arī Sintija Elferte un vēl pēc pāris dienām Krievupes apkārtnē sugu novēroja arī Zane Bērziņa. Tā teikt varbūt piemērotās vietās (par tām nedaudz vēlāk) šī suga nav nemaz reta?

Drudzeņu zilenītis (Phengaris alcon)

Protams, arī man gribējās šo sugu apskatīt, tāpēc pirmajā brīvajā dienā pēc nometnes devos uz Vangažu apkārtni cerībā, ka tauriņš vēl lidos. Laika prognoze nebija diez ko daudzsološa, bet vismaz rīta cēlienam vajadzēja būt ar saulīti. Nokļuvis vajadzīgajā pļaviņā uzreiz varēja saprast uz kurieni 'jābrien' - atlika tikai sekot iemītajām taciņām. Samērā ātri vien rīta saulē izdevās sazīmēt vienu zilenīti, kas pēc izskata īsti neatbilda nevienam manis iepriekš redzētajam - tātad drudzeņu zilenītis! Protams, pārliecībai vēl vajadzēja no apakšpuses nobildēt un tad jau varēja pievērsties citu īpatņu meklēšanai. Taču nācās nedaudz vilties, nevienu citu drudzeņu zilenīti vairs neredzēju un, kamēr dzinu no kājas prom sarkano skudru, pazaudēja no redzes loka to pašu vienīgo.  Protams, bija vēl ļoti agrs - varbūt vēl kaut kur bija paslēpušies. Taču prātā iezagās arī doma vai tik nebūs te visādi kolekcionāri sabraukuši un saķēruši vērtīgos eksemplārus kolekcijai? It kā jau maz ticams, jo Latvijā jau nav pārāk daudz tādu personu, kas ar to nodarbotos, bet nekad jau nevar zināt... Šādas lokāli izplatītas sugas ar specifisku bioloģiju un nelielām populācijām ir tomēr visai jūtīgas un  jebkurš nopietnāks traucējums var arī atradni mierīgi iznīdēt.

Drudzeņu zilenīša (Phengaris alcon) olas uz tumšzilās drudzenes (Gentiana pneumonanthe) zieda

Bet kāpēc tad suga līdz šim nebija konstatēta, bet pēkšņi īsā laikā novērota vairākās vietās? Atbilde uz šo jautājumu ir Latvijā visai reti sastopams augs - tumšzilā drudzene (Gentiana pneumonanthe)! Šīs sugas kāpuri pusi no savas dzīves barojas tikai ar šo augu un nevienu citu. Varētu teikt, ka šis tauriņš ir tāda 'botāniķu suga' - t.i. ja nezin, kurās vietās aug tumšzilās drudzenes, tad šo sugu būs grūti atrast. Interesanti, ka tā drudzene pati par sevi ir tāds ļoti neuzkrītošs augs - augumā tāds sīciņš (nu labi, tik mazs jau nav - varbūt vienkārši biju to iedomājies lielāku esam), iejucis starp pārējiem pļavas augiem. Neiebrienot pašā pļavā, var mierīgi arī paiet garām neredzot. Bet diezgan droši, ka šīs pašreizējās trīs atradnes nav vienīgās Latvijā - tā ka joprojām drudzeņu pazinējiem ir iespējas meklēt jaunas atradnes. It īpaši, ņemot vērā, ka šis augs Latvijā esot vairāk izplatīts austrumu daļā, bet visi tauriņu novērojumi ir valsts centrālajā daļā. Drudzeņu zilenītis ir arī viens no retajiem dienastauriņiem, kuru uzreiz var atpazīt arī pēc tā oliņām - visas baltās, sīkās bumbiņas (kas gan patiesībā izskatās vairāk pēc porainiem plācenīšiem) uz drudzeņu ziediem u.c. augu daļām būs drudzeņu zilenīša olas. Bet ar to drudzeņu zilenīša kāpuru piedzīvojumi nebeidzas - līdzīgi kā tai tuvu radniecīgās sugas, lielais mārsilu un brūnvālīšu zilenītis, arī drudzeņu zilenītis ir mirmekofīla suga jeb suga, kuras dzīves cikls kaut kādā veidā ir saistīts ar skudrām. Plašāks apraksts šai sistēmai ir šajā bloga ierakstā zem lielā mārsilu zilenīša. Droši vien, ka niansēs kāda atšķirība tomēr ir, bet nu funkcionāli ideja jau nemainās - kāpurs piemāna Myrmcia ģints skudras (droši vien kādu no tām, kas man pirms tam mēģināja iekost), lai nokļūtu iekšā pūznī, kur, savukārt, netraucēts dzīro un beigu beigās iekūņojas. 

Čemurziežu dižtauriņš (Papilio machaon)

Tāds lūk tas drudzeņu zilenītis. Pārāk ilgi pa to pļavu centos nebradāt - tā teikt 'ieķeksējis' biju un sajutos nedaudz neērti, turpinot izbradāt to pļaviņu. Tālāk ripoju uz Ogres pusi, lai beidzot nobrauktu kaut kad iepriekš plānoto maršrutu no Garkalnes (šoreiz tad no Vangažiem) uz Ogri. Ceļš bija samērā interesants, bet nu ap 15iem mani noķēra pamatīgs negaiss (kas norāva manu varonīgo bridienu Kangaru purvā - būs kaut kad jāatkārto. Nebija nemaz tik briesmīgs tas pur's). Līdz gāzienam no tauriņiem nekas cits ļoti interesants netrāpījās - tik vien, ka 3 čemurziežu dižtauriņi, kurus vienmēr ir liels prieks redzēt. Interesanti, ka šogad pagaidām ir ļoti maz ziņojumu par tiem - Dabasdatos vien tikai 8, kas, salīdzinot ar citiem gadiem ir ļoti maz (2012 - 18, 2011 - 74 (!!!), 2010 - 20, 2009 - 8). Vai arī varbūt tieši normāli, jo, lai arī suga ir izplatīta visā Latvijā, praktiski vienmēr tikai nelielā skaitā. Izņēmums gan ir 2011. gads, kad čemurziežu dižtauriņi jeb mahaoni bija tik tiešām redzami masveidā. Būs interesanti pasekot pēc novērojumiem Dabasdatos, kad būs nākamais tāds 'uzliesmojums'.

Sarkanais melnulis (Neomida haemorrhoidalis)

Braucot ar velosipēdu, grūti saņemties, lai piestātu pie kāda izcirtuma, jo parasti to ceļa garumā ir tik daudz, ka, piestājot pie katra no tiem, var arī līdz tumsai nenokļūt iecerētajā galamērķī. Vienā izcirtumā gan pamatīgi uzrunāja nokaltis bērza stumbenis ar lielām posaspiepēm (Fomes fomentarius) - tās ir visai labs biotops vairākām melnuļu sugām. Un kā nu ne, piepē tik tiešām atradās divas - bieži sastopamā Bolitophagus reticulatus un retākā Neomida (=Oplocephala) haemorrhoidalis, kurai figurē nosaukums 'sarkanais melnulis'. Otrā suga patiesībā ir ļoti vērtīga - biotopu speciālistu suga, kas norāda, ka konkrētajā [bijušajā] mežā ir atrodams diezgan liels skaits atmirušu koku ar piepēm (= bioloģiski vērtīgi elementi). Starp citu ir viens foršs pētījums, kur tieši šīs abas sugas ir salīdzinātas (Jonsson 2003). Tā rezultātā ir noskaidrots, ka sarkanais melnulis ir slinkāks uz lidošanu, mazākam % populācijas ir attīstīti lidošanas muskuļi, mātītēm ir mazāks skaits, bet lielākas oliņas utt., kas, visu saliekot kopā, nozīmē, ka šī suga ir sliktāk piemērota jaunu mikrobiotopu (piepjainu koku) kolonizēšanai. Tāpēc tā g.k. sastopama tādos stabilos, ilgstoši pastāvošos, dabiskākos meža nogabalos, kuros netrūkst šādu piepjainu koku = diezgan klasisks biotopu speciālistu sugas piemērs. Protams, kādu laiku jau tā var izdzīvot arī izcirtumā atstātā koka piepēs (izcirutms bija diezgan svaigs) un par cik pēc pētījuma datiem šīs vaboles teorētiski varot pat nolidot 12km, tad, ja tiešā tuvumā būs kāds piemērots biotops, vaboles principā varētu pārvākties uz turieni. Taču, ja nekas piemērots tuvumā nebūs, tad gan agri vai vēlu tā tajā vietā iznīks - tomēr ir pārāk liela atšķirība mikroklimatā, kad piepjains koks atrodas mežā starp citiem kokiem (+/- noēnots) vai pēkšņi 'lauka vidū' nepārtraukti saules apspīdēts. Kāpuri diez vai ir pieraduši grauzt piepes sausiņu.

Gaišais celmgrauzis (Strangalia attenuata)

Biotopu speciālistu sugas praktiski visas ir interesantas un šajā dienā ceļā trāpījās vēl viena no tām - gaišais celmgrauzis (Strangalia attenuata). Par šīs sugas bioloģijas niansēm gan nemācēšu neko daudz teikt - tik vien, ka kāpuri apdzīvo dažādus lapkokus (ozolus, liepas, bērzus, alkšņus un arī lazdas) un Latvijā ir samērā reti sastopama suga (vai varbūt samērā bieži? Grūti pateikt. Dabasdatos ir tikai 6 šīs sugas novērojumi - pie tam visi manējie). Šī ir viena no kādām 4-5 līdzīgajām dzeltenmelni joslainajām koksngraužu sugām, bet ja rūpīgi ieskatās, tad ļoti viegli atšķirama. Galvenokārt jau ķermeņa forma ir ļoti raksturīga - smalka un slaida, kas izteikti sašaurinās uz dibengalu, tāpat arī gaišas kājas un gaiši 'ūsu' gali.