Piezīme: Kaut kāds gļuks man te sanāca - šis rakstelis ir galīgi vecs, bet nejauši uzleca te starp 2013. gada ierakstiem. Nu neko darīt...
, nekad nevar ar 100% garantiju paredzēt, ko tieši izdosies ieraudzīt. Tā arī ir viena no lietām, kas man dabā patīk - pat daudzas reizes apmeklējot vienu un to pašu vietu, katrā reizē var ieraudzīt kaut ko interesantu, kas citās reizēs ir palicis nepamanīts. Brīžos, kad pēkšņi kaut kas negaidīts parādās, fotogrāfam ir jāprot veikli noreaģēt, noorientēties situācijā, lai nepalaistu vējā kādu foto momentu. Tā man pirms kāda laika sanāca Kolkas mežos - klusi un mierīgi sēņoju, kad ar acs kaktiņu pamanīju tālāk mežā sēdošu briežu govi. Fotoaparāts bija somā, tāpēc momentā pietupos un mēģināju veikli, bet pēc iespējas neuzkrītošāk, izņemt fotoaparātu. Nedaudz jau bija bail, ka zvēru tomēr aizbiedēšu, jo it kā man bija jābūt tīri labi redzamam, bet ko var zināt - pie labvēlīga vēja un veiksmes es varbūt tomēr vēl nebiju pamanīts. Izvilcis fotoaparātu ātri uzmetu aci uzstādījumiem un uzreiz izšāvu pāris dokumentālos kadrus pa gabalu. Tad sāku nedaudz virzīties tuvāk. Paspēris dažus soļus kļuvu jau nedaudz aizdomīgs. Kaut kā pārāk nekustīgs tas lopiņš. Ātri paskatīju nofotogrāfētos kadrus fotoaparāta displejā un... sapratu, ka Daba šoreiz mani ir pamatīgi piemuļķojusi. Briežu govs vietā biju nobildējis vien nokaltušu priedes zaru. Gadās... Bet vismaz bija labs 'sausais treniņš'. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru