svētdiena, 2013. gada 11. augusts

Slīteres Kukaiņu Nakts 2013

Atkal tāds nedaudz novēlojies bloga ieraksts, kuru patiesībā vajadzēja kādās 2-3 daļās sadalīt, bet esmu slinks - tāpēc būs viens garš, garš ieraksts. Jūlija beigās norisinājās 'Slīteres Kukaiņu Nakts', kas jau ir izveidojusies par tādu foršu tradīciju un notika jau ceturto gadu. Biju tur uzaicināts piedalīties un par cik šajā reizē bija plānota trīs Latvijas galveno tauriņpētnieku (Nikolajs Savenkovs, Ivars Šulcs un Guntis Akmentiņš) klātbūtne, tad šādu pasākumu vienkārši nedrīkstēja laist garām! Izbrīvēju darbā 4 brīvas dienas un devos uz Kolkas pusi. Gan ar 'nelielu' līkumu caur Skrundu. Tur bija plānā nedaudz paklīst pa tuvāko apkārtni, varbūt uz Skrundas zivju dīķiem aiziet - beigās gan tik ar velosipēdu izmetu nelielu riņķi uz Saldus pusi
Salātu mūka (Cucullia lactucae) kāpurs
Veloizbrauciena mērķis bija apskatīties kāda tā apkārtne izskatās un varbūt kaut ko interesantu nofotogrāfēt. Ar fotogrāfēšanu gan tā pašvaki gāja, taču šoreiz laikam izdevās 'uzspiest' uz kvalitāti nevis kvantitāti. Tā lūk vienā no retajām pieturvietām (taču, ja nebūtu tur ceļš applūdis un jānes velosipēdi caur brikšņiem, kuros atradās garšīgas avenes - nebūtu apstājušies) ieraudzīju skaistus, strīpainus kāpuriņus, kurus uzreiz identificēju kā kādu mūku (Cucullia sp. - pūcīšu dzimtas naktstauriņi) kāpurus. Protams, sugu uzreiz nezināju, bet skaidrs, ka ar to jau pēc tam mājās tiktu galā. Kā pēc tam internetā pētīju, tad izrādās tie bija salātu mūka (Cucullia lactucae) kāpuri. Pēc tam, jau Slīterē, šo faktu nevērīgi pieminēju Ivaram Šulcam, kas bija nedaudz pārsteigts par šādu apgalvojumu, jo suga pie mums esot ļoti reta. Tā uz sitiena es ar nevarēju īsti saprast vai pareizo nosaukumu no galvas 'izmakšķerēju' un varbūt vienkārši nepareizu latīnisko nosaukumu nosaucu (tā mēdz gadīties - it īpaši, ja galvā maisās kādi daži tūkstoši nosaukumu). Pārbraucot mājās, gan pārbaudīju vēlreiz - nē, tiešām tie man salātu mūka kāpuri bildēs. E-pasta ziņa tauriņpētniekiem. Atbilde - izrādās tikai 3. sugas novērojums Latvijā! Tā neko priekš nejaušas pieturvietas! Otrais šīs sugas novēroums Latvijā arī bija samērā nesen - 2012. gada 22. jūlijā vienu kāpuru Ropažu apkārtnē nofotogrāfēja Sintija Elferte
Brūnais lācītis (Arctia caja)
Tā konkrētā pieturvieta patiesībā bija tāda ļoti produktīva - gan visādas zaigspāres lidinājās, gan ziedmušas u.c. lidoņi. Uz veca cūkauša lapas atradās pat guļošs brūnais lācītis, kuru dienas laikā šķiet iepriekš biju redzējis tikai divas reizes (kas gan varbūt nemaz nav maz, ņemot vērā, ka lielāko daļu redzēto naktstauriņu dienā esmu redzējis tieši nevienu reizi). Sēdēja šis gan kādu sprīdi no krasta, kur nebija īsti ērti to fotogrāfēt, tāpēc pasniedzos un cūkauša lapu noplūca - rezultātā tauriņš nedaudz uzmodās un parādīja savus krāšņos 'apakšsvārkus'. Jo labāk man!
Vītolu rudkakla koksngrauzis (Oberea oculata)
Ripinoties ar velosipēdu, cītīgi mēģināju ceļmalās uz ziediem ieraudzīt kaut ko interesantu, taču kopumā tikai vienu reizi nācās tā lekt no 'skrienoša zirga'. Vaininieks bija gana parasts koksngrauzītis Oberea oculata - ilgstoši tas bija mani 'kacinājis' nedodoties fotoaparāta kadrā līdz beidzot pirms diviem gadiem sazīmēju (lasīt te). No tās vienīgās reizes gan neko daudz kadru nebija, tāpēc šo izdevību, papildināt sugas mapīti ar jaunām bildēm, garām laist nedrīkstēja.
Baltsvītru krustknābis (Loxia leucoptera)
Ceļš uz Kolku izvērtās par nelielu Kurzemes apceļošanu (Skrunda > Kuldīga > Ventspils > Talsi > Kolka) un diemžēl bija ar zaudējumiem - vienā maršruta posmā aizmirsu autobusā statīvu. Lai arī uzreiz sazvanīju Nordeku un bija cerības, ka Rīgā to tomēr dabūšu atpakaļ (tā arī par laimi notika), tomēr sabēdājos, jo tas šķita pārvelkam strīpas manām cerībām uz foršu putniņu vērošanu Kolkā (ok, nav gan jūlija beigas tas pats labākais laiks tādām izklaidēm). Lai nu kā, binoklis tad vismaz bija un, ierodoties Kolkā, pirmā darbība bija došanās apgaitā uz ragu. Zemapziņā bija cerība uz vienu Latvijā diezgan reti redzētu sugu - baltsvītru krustknābi (Loxia leucoptera), jo kā reizi dažas dienas iepriekš biju lasījis ziņu, ka Somijas dienvidos šie esot lielā skaitā. Tie g.k. apdzīvo taigas joslu, taču atsevišķos gados notiek tā saucamās invāzijas, kad tie mēdz nokļūt arī Latvijā (līdzīgi kā ziemeļu svilpji šajā ziemā) un Somijas dienvidi ir tāds kā neliels 'indikators' šādām invāzijām. Jau virs Kolkas mājas varēja dzirdēt pārlidojošus krustknābju bariņus. Laba zīme! Ar pēdējo telefona elpas vilcienu atsvaidzināju atmiņā sugas saucienus un devos līča virzienā. Cītīgi pievērsu uzmanību visiem krustknābijiem līdz beidzot izdevās sadzīt rokā vienu aizdomīgāku - jaunais putns sēdēja samērā zemu nokaltušā priedē. It kā saucieni bija tādi dīvaināki, bet nu no visām pusēm apskatīju un baltās strīpas uz spārniem neredzēju. Šis pārlaidās kaut kur tālāk pie citiem krustknābjiem un devos sadzīt rokā to bariņu. Atradu tos barojamies pusnokaltušas priedes galā - skats ar binokli uz krustnk... baltas svītras!!! Mazliet neticēju savām acīm, bet tik tiešām - šiem krustknābjiem bija baltas svītras! Vai tiešām man būtu paveicies? Ātri vien gan bariņš aizlidoja tālāk uz Kolkas raga pusi. Steidzīgi metos šiem pakaļ un posmā līdz pašam ragam kādas pāris reizes izdevās vēl šos uzķert kaut kur kokā, bet īsti perfekti aplūkot neizdevās. Līdz brīdim, kad pašā ragā, gandrīz pēdējās krasta priedēs izdevās šiem pielavīties pavisam tuvu! Prieks un laime - 261. suga manā listē! 

Baltsvītru krustknābis (Loxia leucoptera)
Nākošajā rītā devos atkal uz ragu, turpināju cītīgi pētīt krustknābjus, taču bez tūlītējiem rezultātiem. Raga galā ar samērā klusums no putniem (tiesa viena īsastes klijkaija gan tīri skaisti nolidoja gar pašu ragu - gada ķeksis). Dodoties prom, pārslēdzu savu 'radaru' uz citu krustknābju sugu - priežu krustknābi (Loxia pytyopsittacus), kurš ar trūkst manā listē. Par cik pēc saucieniem tos pagaidām neprotu atšķirt (pieņemu, ka Kolkā dzīvojoties, ne viens vien neatpazīts man ir pārlidojis pāri), tad koncentrējos uz barojošamies krustknābju bariņiem. Neko daudz gan tos neizdevās atrast, bet nu vecās šautuves galā rādījās tāda lielāka aktivitāte. Pastāvēju, paskatījos - pa kādam egļu krustknābim, dziedošs zaļais ķauķītis, baltsvītru krustknābis, dižraibais dze.. Pag, pag? Vēlviens baltsvītru krustknābis!? Atkal mazliet neticēju savām acīm - vai nu man ļoti veicas vai arī tie šeit Kolkā tiešām ir daudz! Šoreiz bariņš bija mazāk kustīgs un veica tikai tādus nelielus pārlidojumus un uz ilgāku brīdi pat piestāja vienā vecā priedē, kur nebaidījās pat laisties baroties zemē. Kopumā gan jāpiezīmē, ka putni bija ļoti neuzkrītoši - ja tā speciāli nepētītu, tad varētu mierīgi tiem paiet garām. Turpmāk dienas gaitā gan izdevās vienā citā vietā labāk paklausīties šīs sugas saucienus, kas ir tādi samērā raksturīgi - iespējams pat varētu tīri labi noteikt kādu pārlidojošu putnu tikai pēc sauciena.
Naktstauriņu pētīšana Slīteres Kukaiņu naktī Arvīda Barševska pavadībā
Tālāk jau pienāca laiks doties uz Slīteres bāku, kas bija 'Slīteres kukaiņu nakts' norises vieta. Šogad Kristaps Vilks (galvenais pasākuma organizators) tiešām bija pamatīgi pacenties - apmeklētājus priecēja gan muzikālas uzstāšanās (Cat from Japan un Vecpilsētas Dziedātāji), gan kukaiņpētnieku stāsti, gan, protams, gaismas tauriņu pievilināšanai. Laiks gan arī šoreiz līdzīgi kā citos gados nebija īsti piemērots šādām izklaidēm - skaidrs laiks ar biezu miglu. Migla gan piešķīra, gaismām izgaismotajai apkārtnei, tādu nedaudz mistisku pieskaņu.
Tumšpelēkais īskājsprīžmetis (Aplocera praeformata)
Kaut kādi tauriņi gan, protams, lidoja. Manā uztverē pat nemaz ne tik slikti priekš šādiem laikapstākļiem, taču pieredzējušo pētnieku acīs šis vakars bija tāds vairāk neizdevies nekā izdevies. Protams, šiem kungiem ir pavisam cita pieredze tauriņu vērošanā un līdz ar to arī citas prasības - kad ir redzēta liela jo liela daļa no visām Latvijā sastopamajām 2500+ tauriņu sugām, tad par interesantām sugām var saukt tiešām tikai tādas, kas ir ļoti reti sastopamas vai arī tādas, kas līdz šim Latvijā vēl nav redzētas. Par dažām sugām gan varēja arī viņu balsīs dzirdēt zināmu prieku - tā ka skaidrs, ka nav jau 'tik traki' ar tiem speciālistiem :) Pats neko diži gan nesafotogrāfēju - no interesantākajiem varu atrādīt tik tumšpelēko īskājsprīžmeti (Aplocera praeformata), kas Latvijā ir tāda visai reta un sastopama tikai Slīterē un Alūksnes apkārtnē.
Rūsganbrūnais koksngrauzis (Stenocorus meridianus)
Taču ar kukaiņu nakti mani plāni Slīterē nebeidzās - ja jau biju tik tālu nokļuvis, tad biju iecerējis nākamajā rītā nedaudz pastaigāt pa tuvīno apkārtni, cerībā nobildēt kādu no retajiem Slīteres Nacionālā parka (SNP) koksngraužiem. It kā vīgriežu ziedēšanas maksimums jau bija garām, bet kā sacīt jāsaka - mēģināts nav zaudēts. Biju izvirzījis trīs tādas 'mērķsugas' un pirmā - rūsganbrūnais koksngrauzis (Stenocorus meridianus)
pieteicās jau visai ātri. Suga nav varbūt pārāk reta (un nav no SNP 'speciālsugām'), taču pēdējo reizi redzējis biju laikā, kad ar fotogrāfešanu nebiju vēl aizrāvies. Kā redzams bildēs, tad ne vienmēr šī suga izskatās 'rūsganbrūna' - pastāv arī melna krāsu forma, kas ir ļoti līdzīga citai koksngraužu sugas Oxymirus cursor tēviņam. Jāsaka, ka brīžiem to atšķiršana sagādā grūtības - galvenā atšķirība šķiet ir priekšrūšu vairogu sāna izaugumos, kas vienai sugai ir ļoti asi un izteikti, bet citai mazāk izteikti un noapaļotāki. Tiesa ziedos baroties vairāk mīl tieši S.meridianus un šķiet tajā dienā nevienu O.curosr tā arī neredzēju. Katrā ziņā brūnās mātītes ir pēc skata diezgan nesajaucamas.
Spīdīgais praulgrauzis (Gnorimus nobilis)
Ja iepriekšējā suga nav tāda 'Slīteres speciālsuga', tad spīdīgais praulgrauzis (Gnorimus nobilis) gan tāda ir! SNP praktiski ir vienīgā vieta Latvijā, kur šo sugu ir iespējams ieraudzīt (tiesa, ja es nekļūdos, tad nesen suga ir atrasta arī kaut kur Pededzes apkārtnē) - pie tam tur tā galīgi nav reta. Nav pat jābrien kaut kur rezervāta zonā - spīdīgo praulgrauzi var redzēt barojamies uz ziediem kaut kur tiešā Slīteres Zilo kalnu tuvumā arī ārpus SNP robežām (Vīdales vai Cirstu apkārtnē, piemēram). Vaboles kāpuri, līdzīgi kā citi radniecīgu sugu kāpuri, attīstās vecu lapkoku koku dobumos vai satrupējušā to koksnē - attiecīgi suga ir dabisku meža biotopu indikatorsuga, kas saimnieciskos mežos nekad nebūs sastopama.
Rožvabole (Cetonia aruata) un spīdīgais praulgrauzis (Gnorimus nobilis)
Tā pēc skata to varētu droši vien sajaukt ar kādu no rožvaboļu sugām - tāds zaļi spīdīgs jau ir, jā. Taču te bilde, kur praulgrauzis sēž blakus rožvabolei - uzreiz pamanāmas atšķirības! Tas ir izmēros nedaudz mazāks, ar nedaudz atšķirīgu ķermeņa formu, mazāku vairodziņu, grubuļaināku segspārnu un priekškrūšu vairoga virsmu u.c. pazīmes. Ja piešauj aci, tad atšķiršana ir ļoti vienkārša. Pie šīs bildes gan droši vien galvenais jautājums ir par uzkrāsoto ciparu praulgrauzim uz muguras - acīmredzot biju nokļuvis vietā, kur tiek veikts LU Biofak studenta pētījums par praulgraužu populācijas lielumu. Iezīmēšana ir tāda vispārpieņemta un plaši izplatīta metode (šo šķiet sauc par Petersena metodi) tieši populāciju lielumu pētījumos - iezīmē kādu konkrētu skaitu indivīdu un pēc tam veic atkārtotu/as uzskaiti/es kurā/ās skatās cik daudz tad to iekrāsoto īpatņu ir redzams. Te gan jāatzīmē, ka šis marķējums nedrīkst ietekmēt nedz marķētā objekta uzvedību, nedz tā izdzīvotību nedz kā citādi mazināt datu ticamību. Teorijā tas laikam būtu tā, ka ja, piemēram, tika iekrāsoti 100 indivīdi un atkārtotā uzskaitē tiks novēroti kādi 99 no tiem, tad populācijas lielums neko diži lielāks par tiem 100 īpatņiem arī nebūs, bet ja atkārtotā uzskaitē tiek novērots tikai 1 iekrāsotais īpatnis, tad populācijas lielums droši vien var sniegties arī pāri 1000 eksemplāriem (cipari gan tikai piemēra pēc un ir izzīsti no pirksta un visticamāk neatbilstu reāliem aprēķinu rezultātiem - tāpēc nav jāņem vērā burtiski). Pēc tam var iekrāsot vēl papildus kādus (tāpēc ir labi piešķirt katrai vabolei savu individuālu atšķiršanas pazīmi - šajā gadījumā ciparu, lai var zināt kad tieši tā ir iezīmēta) un vēlāk skaitīt vēlreiz utt. Beigās rezultātus saliek gudrās formulās pēc kurām tad var samērā precīzi aprēķināt aptuveno populācijas lielumu. Šķiet šajā konkrētajā pētījumā tika provizoriski noskaidrots, ka šīs SNP pļaviņas spīdīgo praulgraužu populācija ir virs 800 īpatņi! Diezgan iespaidīgs skaits! Jādomā, ka šī bagātīgā populācija tur arī turpinās sekmīgi pastāvēt vēl ilgi.
Koksngrauzis Stictoleptura scutellata
Bet spīdīgais praulgrauzis gluži nebija mana cerētā mērķsuga, jo agrākajos Kolkas prakšu laikos biju to 'atskatījies' līdz nelabumam (ok, tik traki jau nav). Cerēju ieraudzīt divas koksngraužu sugas - Stictoleptura variicornis un Stictoleptura scutellata. Ja pirmais tomēr neparādījās, tad otru gan izdevās gan ieraudzīt, gan nofotogrāfēt! Šī suga tik tiešām ir sastopama tikai un vienīgi SNP! Šķiet agrākos laikos it kā skaitījās mūsu vaboļu faunā taču laikam tikai balstoties uz senas (šķiet 1864. gada) J.H. Kavalla publikācijas datiem un bez jaunākas informācijas par tās sastopamību (un vai tik nebija pat kādu laiku arī izsvītrota no saraksta) līdz 2000. gada 20. jūlijam, kad sugu SNP 'no jauna' atklāja Jānis Gailis, Voldemārs Spuņģis un Kristaps Vilks. Tad pat tā ir bijusi (un varbūt joprojām ir) vienīgā atradne Baltijas valstīs. Kopš tā laika to SNP var novērot regulāri un pat samērā lielā skaitā. Beidzot tad arī šī suga manā 'kontā'. No citām līdzīgām koksngraužu sugām šī atšķirama pēc gaišā vairodziņa un rupjā segspārnu un priekškrūšu vairoga punktējuma.
Vītolu slaidkoksngrauzis (Necydalis major)
Koksngrauzis (Rutpela maculata)
Vispār jau SNP varētu uzskatīt par tādu kā konsgraužu 'karsto punktu', jo reti kur Latvijā ir iespējams novērot tādu viņu daudzveidību kā SNP (jo īpaši vīgriežu ziedēšanas pilnbriedā jūlijā). Nu varbūt vienīgi Pededze varētu būt konkurents. Atminos kad jaunībā (varētu būt kādos dažpadsmit gados) bija iespēja kādas trīs dienas pabraukāt līdzi pētniekiem uz Slīteres Zilo kalnu mežiem - kādas tik sugas tur es neredzēju (nu iepriekš pieminētās divas retās gan ne)! Dažas vēl pat šodien neesmu atkārtoti redzējis... Šajā gājienā no tādām interesantām var tik atzīmēt divas - vītolu slaidkoksngrauzi (Necydalis major), kuru vienmēr ir prieks ieraudzīt (nesen par to jau rakstīju šajā bloga ierakstā) un konsgrauzi Rutpela maculata, kas arī ir 'Slīteres speciālsuga', taču tur principā ir ļoti bieži un viegli ieraugāma suga - līdzīgi kā spīdīgais praulgrauzis arī ārpus SNP robežām tiešā Zilo kalnu tuvumā.

1 komentārs:

Anonīms teica...

Izlasīju. Forši!
Valda