Ieskrējiens Ziemeļvidzemē

Pirms kādas nedēļas pašā jūnija sākumā bija jāpiedalās veloekskursijā Kornetu apkārtnē kurā man bija paredzēts interesentiem ko pastāstīt par kukaiņiem. Ļoti forši, jo kā reizi to Latvijas galu ļoti reti kad sanāk apciemot. Mazliet gan bija jāizdomā labākā loģistika kā nogādāt velosipēdu līdz Kornetiem - beigu beigās izdarīju izvēli par labu braucienam uz Valku ar vilcienu un tad lēnā garā ar velosipēdu virzīties uz Kornetu pusi. Uzreiz gan jāsaka, ka fotografēt sanāca krietni vien mazāk kā biju cerējis - g.k. tāpēc, ka braucamā distance tomēr vienai dienai izrādījās nedaudz par daudz un nebija īsti laiks ilgstoši bradāt pa pļavām. Laikam jau es tomēr esmu fotogrāfs - kājāmgājējs jeb ja brauc ar velosipēdu tā nopietni ko fotografēt tad jāplāno maršrutus, kas tik līdz kādiem 50-60km vienā dienā. 

Marmora rožvabole (Liocola lugubris)

Tā nu braucot galvenokārt skatījos tik kas pa ceļmalām sēž un tā nopietnāk iebridu tik pāris izcirtumos un dažās pļavās. Bet kā reizi pirmajā izcirtumā uz nolūzuša stumbeņa (apses vai ozola - tā ar netiku gudrs) ieraudzīju vienu no saviem 'kauna traipiem' - marmora rožvaboli jeb sugu, ko visā savā garajā 'dabas pētnieka' karjerā nebiju redzējis ne reizi. It kā jau tas nav nekas īpašs, jo principā redzējis neesmu vēl kādas 3000 vaboļu sugas, tomēr ir jau tā, ka dažādiem retumiem uzmanība vienmēr tiek pievērsta lielāka. Un marmora rožvabole pēc 'retuma' būtu liekama vienā kategorijā, piemēram, ar lapkoku praulgrauzi (arī apdzīvo ļoti līdzīgus biotopus) vai blāvo briežvaboli, kas, ja arī uz katra stūra nemētājas, tomēr kopumā nekādi ļoti lieli retumi nav. Viens no neredzēšanas iemesliem gan ir cieši saistīts ar pašas sugas uzvedību - atšķirībā no pārējām bieži sastopamajām rožvaboļu sugām, kuras noteikti ikkatrs būs manījis, šī krietni retāk redzama barojoties uz ziediem. Pārsvarā uzturas tad kaut kur sava apdzīvotā koka tuvumā, sēžot uz mizas, vai arī barojas vietās, kur tek kāda koku sula. No citām rožvabolēm g.k. atšķirama pēc tumšākā krāsojuma un baltajiem plankumiem uz segspārniem, kuri neveido tik izteiktas joslas, bet ir sadalījušies daudz smalkākā rakstā, kas mazliet tā kā atgādina arābu rakstu zīmes. 

Lielā atraitnīšu raibeņa (Argynnis adippe) kāpurs

Cits izcirtums bija kāpuru paradīze - dažos kvadrātmetros dzīvojās gan parastā perlamutra raibeņa gan lielā atraitnīšu raibeņa, gan brūnā lācīša kāpurs. Ja stipri matainais brūnā lācīša kāpurs ir ļoti uzkrītošs un ap maija beigām/jūnija sākumu ir gana bieži ieraugāms, tad abu pārējo sugu kāpuri manās acīs tika pirmo reizi. Kopumā mana dienastauriņu kāpuru galerija joprojām pagalam trūcīga - laikam biežāk jārāpo uz vēdera pa pļavām un jātēlo kāds acīgs putns, jo tiem jau nesagādā nekādas problēmas atrast kādu treknu kāpuru ar ko pabarot savus mazuļus.  

Plakanis Uleiota planata

Netālu no Stepiem ceļmalā stāvēja iespaidīga izmēra apšu baļķi - pat mežā ejot, pārāk bieži negadās redzēt tik resnas apses (mērogam - velosipēds ar 28 collu ratiem). Izmantoju to par ieganstu, lai mazliet atvilktu elpu un papētītu vai kaut kāda dzīvība tur nerāpo. Protams, ātri vien atradās klasiskā svaigas apses kritalas apdzīvojošā konsgraužu suga Xylotrechus rusticus, tad vēl graudzāļu vērpēja kāpurs, kaut kādas dīvainas lēkājošas blaktis, kāds tinējs un viena īpaši plakana vabolīte - plakanis Uleiota planata, kas uz mirkli bija izlīdis no sava drošā patvēruma zem mizas. Tā jau it kā interesanti, bet tomēr jau žēl, ka tik varena izmēra apses tiek zāģētas - noteikti vecumā virs 100 gadiem, kas priekš apses ir ļoti ļoti cienījams vecums. Ja tā pielīdzinātu lēnāk augošiem kokiem, tad šāda vecuma apse visticamāk atbilstu kādām 200 gadu vecām priedēm vai pat vēl vecākiem ozoliem. Cerams, ka pēc gadiem 50 tomēr būs vēl Latvijā vietas, kur šāda diametra apses būs atrodamas. 

Baldriānu pļavraibenis (Melitaea diamina)

Tauriņu ziņā šajā braucienā uz nekādiem dižiem retumiem vai iepriekš neredzētām sugām necerēju. Līdz tādam nākamajam tauriņu sugu izlidošanas vilnim bija vēl kāda nedēļa, bet no iepriekšējā pienesuma jau lielu daļu biju šogad redzējis. Bet nu tāpat - 3 jaunas sugas gadam izdevās ieraudzīt. Viens no tiem - baldriānu pļavraibenis, kas izskatījās bija kā reizi pirms dažām stundām izkūņojies. Pilnīgi svaigs bez nevienas skrambiņas un vēl tāds mazliet kusls uz lidošanu. Virspuse šim no visiem pļavraibeņiem vistumšākā, bet tādos šaubīgākos gadījumos, protams, var arī ķerties pie pazīmēm spārnu apakšpusē. 

Nākamās dienas veloekspedīcija pagāja lietus zīmē un līdz ar to diemžēl ekskursantiem neko daudz parādīt neizdevās - Luhaso purvā spāru kāpuru ādiņas, graudzāļu vērpēja kāpurs, pa kādam sprīžmetim u.c. krikumi. To kā mums tur gāja var apskatīt šajā galerijā. Lai nu kā - uz Ziemeļvidzemi jau noteikti būs jāaizlaiž vēl kādu reizi. Galu galā gaidītos klusos ķauķus tā arī tur nesaklausīju. Varbūt nākamreiz!